Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 3

"Mēs gribējām nogalināt Džeimsu..." WNBA fināla MVP stāsts

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

"Mēs gribējām nogalināt Džeimsu..." WNBA fināla MVP stāsts
Kalea Kopere, Stefānija Dolsone un Kendisa Pārkere 2021. gada 19. oktobrī "Millennium" parkā. Foto: USA Today/Scanpix

Čikāgas "Sky" basketbolistes sezonu sāka ar divām uzvarām deviņās spēlēs, taču "play-off" uzvarēja visas pretinieces un 17. oktobrī pirmo reizi vēsturē kļuva par WNBA čempionēm. Par fināla vērtīgāko spēlētāju tika nosaukta Kalea Kopere. Piecas dienas pēc triumfa viņa atskatījās uz neticamo ceļojumu.

“Joprojām gaidu, kad viss piedzīvotais šķitīs īsts. Jā, zinu, ka nupat uzvarējām WNBA čempionātā – taču tas vēl nav nosēdies manā apziņā. Nav vēl apjausts, ka mēs esam ČEMPIONES. Čempiones. Tas ir neticami. Esam KLĀT.

Un es nemelošu... nogāju garu ceļu līdz šim brīdim.

Tas viss sākās Filadelfijas ziemeļos (jeb ziemeļu Filijā). Ja gribat zināt, kāpēc spēlēju ar tik lielu intensitāti, varu nosaukt divus vārdus: ziemeļu Filija. Tieši 32. ielas un Bērksa ielas krustojumā. Abas manas vecmammas dzīvoja netālu un tā kā mums nebija laukuma – nācās tādu radīt. Sākumā groza vietā izmantojām kasti. Beigu beigās kāds, neatceros kurš, parkā nozaga groza konstrukciju un izmantojām to.

Ziemeļu Filija ir citāda. Tā ir vieta, kuru mīlu. Vieta, kur iemācījos spēlēt pa īstam. Atrodoties tajā pašu izveidotajā laukumā, puikas atļāva man spēlēt – taču tas nozīmēja, ka man bija jāspēlē. Viņi negrasījās mani žēlot. Un es negribēju, lai viņi tā darītu.

Sākumā pat nedomāju par WNBA. Tā nopietni neiesēdās manā prātā līdz brīdim, kamēr nokļuvu “Rutgers” (universitātē Ņūdžersijā, starp Filadelfiju un Ņujorku – Sportacentrs.com). Tad sapratu, ka Treneres (Vivjenas) Stringeres programma nobriedina profesionāļus. Nekavējoties ielēcu sekotāju pulkā. Par manu mērķi kļuva redzēt manu foto uz ģērbtuves sienas, kur atradās profesionāļu galerija – jo tas nozīmētu, ka esmu PAVEIKUSI TO.

Zināju, ka man jāstrādā, lai tiktu augšup – zināju, ka man jāsāk dzīvot sporta zālē. Kopā ar komandas biedri Taileri Skaifu cēlāmies piecos no rīta un ķērāmies pie darba. Pēc rīta treniņa paēdām, atpūtāmies, līdz pienāca pusdienlaiks un gājām uzspēlēt ar puišiem (Deivida) Verblina vārdā nosauktajā zālē (“Rutgers” universitātē). Vakarā atkal atgriezāmies zālē. Mēs grauzām zemi.

Tas atmaksājās.

Mani nodraftēja “Mystics” – un man patika spēlēt ar viņām, un pie trenera T (Maika Tibo). Gāju laukumā no soliņa, taču, domāju, spēlēju tīri labi. Tad kādu dienu biju ārzemēs...un saņēmu zvanu no trenera T.

Sasodīts. Esmu aizmainīta uz citu komandu. Man jāsavāc mantas un jāpārceļas uz Čikāgu.

Sāku visu no sākuma.

No ierašanās brīža jutos kā mājās. Filija ir īsta pilsēta, tāpēc, kad nokļuvu Čikāgā, tikai ieraugot debesskrāpjus un apkaimes un, kā tās man atgādināja Filiju, jutos ļoti pateicīga. Pieņēmu pilsētu, tā pieņēma mani, kas padarīja pāreju daudz vieglāku.

Pāris pirmajās sezonās ar “Sky” biju superklusa, haha. Joprojām centos visu izprast, un es nespēlēju, es izgāju pieticības skolu...patiesību sakot, biju to izgājusi jau daudz reižu. Tas bija grūti.

Taču es apzinājos savu lomu. Lielākais jautājums, kuru sev uzdevu, bija, “Ja tu neej laukumā no soliņa, tad... ko tu dod komandai?”

Izdomāju, ka varu ienest komandā nedaudz dzīvības. Tajā laikā enerģija nevirmoja – viņām tās vēl nebija. Neviena nedejoja un nedarīja tās foršās lietas, kas atļauj komandai izpausties. Tajā laikā sāku organizēt “Sky” sarokošanās procedūras. Sāku izmantot visādas slepenās sarokošanās, tādējādi radot vismaz kādu jautrību. Tā nebija liela, taču man nozīmīga loma, jo zināmā mērā palīdzēja. Beigās sekoja arī minūtes laukumā.

Tad pienāca 2019. gads, kad kļuvu par brīvo aģentu... Biju neziņā, kas notiks tālāk.

Kopā ar treneri (Džeimsu) Veidu devāmies uz kafejnīcu centrā, lai runātu par gaidāmo sezonu. Viņš pateica, ka grib, lai palieku, un gatavojos spēlēt lielāku lomu komandā, Tas bija tieši tas, ko vēlējos dzirdēt – jo biju GATAVA. Nepārprotiet, nesūdzējos, ka nespēlēju vairāk. Taču treneris Veids zināja, ka vēlos vairāk. Un viņš arī.

Tad sākās vīruss un viss tika iepauzēts.

Brīdī, kad sākās “burbuļa sezona”... tas bija smagi. Daudz nepatīkamu domu. Daudz dažādu emociju. Tajā pašā laikā zināju, ka tā ir mana iespēja parādīt, ko varu izdarīt līgā. Devos laukumā un piedzīvoju, ko daži cilvēki nosauktu par “izlaušanās sezonu”.

Taču joprojām nebiju apmierināta. Pienāca starpsezona, jau domāju, ko varētu uzlabot. Kā pabeigt uzbrukumus, labāk piespēlēt, labāk aizsargāties – darīt jebko, lai palīdzētu komandai nonākt nākamajā līmenī.

Tad ieradās Kendisa (Pārkere)... un pēc tam viss mainījās.

Teicu, VISS. Viņa nekavējoties sāka mani izaicināt treniņos. Skrien ātrāk, apspēlē pēc māņkustības, neļauj pretiniekam uzbrukumā gūt punktus. Izaicināja mani visos iespējamos veidos.

Pieņēmu izaicinājumu, jo, runāsim atklāti: kurš censtos iebilst Kendisai?

Neviens.

Tas bija tik smieklīgi, jo viņa teica, ka saskatījusi manī ko īpašu – un, ka viņa ienīst spēlēt pret mani. Ko??? Kendisa Pārkere saka, ka ienīst spēlēt pret mani. IENĪDU SPĒLĒT PRET VIŅU, haha.

Vienmēr biju Kendisas fane laukumā, taču personīgi nepazinu viņu tik labi. Jo vairāk iepazinu viņu ārpus laukuma, jo vairāk atklāju, cik apbrīnojama viņa ir. Viņa ir viens no nesavtīgākajiem cilvēkiem, kurus vari satikt, un īsta līdere. Veids, kādā viņa paņēma mani paspārnē... tas nozīmēja daudz.

Regulārā sezona mums izvērtās smaga. Sākām ar 2-7, nekādi nevarot atrast stabilitāti. Tas sarūgtināja... un Olimpisko spēļu pauzes laikā pienāca lūzuma punkts. Mums viss bija PIEGRIEZIES. Un trenerim arī droši vien bija piegriezies, jo viņš centās mūs NODARBINĀT. Lika mums spēlēt viens pret vienu pāri visam laukumam, izmēģināja visu. Tas bija trakiii. Gribējām viena otru nogalināt... elle, gribējām nogalināt Džeimsu, haha. Taču pārtraukums ļāva saprast, kas mēs esam. Un tas ļāva iepazīt, par kādu komandu varam kļūt.

Tuvojoties izslēgšanas spēlēm, visi mūs nenovērtēja. Zinājām to, taču nelikāmies ne zinis. Viss, kas mums rūpēja, bija, ka ikvienam tagad ir uzvaru un zaudējumu attiecība 0-0. Balta lapa. Iztīrījām prātus tīrus un ķērāmies pie darba.

Izdzīvošanas spēles pret Dalasas “Wings” un Minesotas “Lynx” bija labākais, kas ar mums varēja notikt. Redzēju koncentrēšanās līmeni un neatliekamības sajūtu, kuru nenovēroju nekad agrāk. Katra pieņēma savu lomu uzbrukumā... Izmantojām jaunas sistēmas aizsardzībā. Ka es jums saku, kļuvām par citādu komandu.

Nejutu nekādas trīsas pusfinālos pret Konektikutu. Protams, tas bija izšķirošs brīdis, taču, domāju, ka bijām gatavas sacensties. Nezinu, kā lai to citādi pasaka. Lai nokļūtu finālā, mums bija viņas jāsakauj. Mēs viņas sakāvām. Dažreiz tas ir grūti, taču vienkārši.

Un finālos... Labi, tad sāka uzmesties zosāda. Pirmajā spēlē viss bija kārtībā. Taču pienāca otrā spēle – un, burtiski tās vidū, nodomāju, ko pie joda mēs darām??? Sākām sist pašas sevi.

Un tā bija spēle, kurā tika uzņemta bēdīgi slavenā Filijas “Ka” fotogrāfija – liels paldies fotogrāfam Džo Kamporealem, jo bilde ir UGUNS. Uzsveru, ka bildē redzama Filijas “Ka”, jo tā ir kā mans “alter ego”, kurā varu iemiesoties, kad esmu laukumā. Uzvelkos un tad sāk izpausties “Filija”. Dzīvē esmu citāda.

Cilvēki var teikt, ko grib, taču tāds ir finālu basketbols. Cenšos savai komandai sagādāt papildus bumbas kontroli un daru visu, lai to izdarītu. Pat, ja tas nozīmē ziedot savu ķermeni. Necentos nevienu savainot, domāju, to saprata ikviens.

Taču tajā paša laikā... neatļaušu necieņu pret sevi. Un, kad piecēlos pēc mēģinājuma tikt pie bumbas, viss, ko mēģināju pateikt, bija – klau, mēs visi sacenšamies, spēle ir par to. Taču tas nebija daļa no tā.

Zaudējums otrajā spēlē tādā stilā – tas lika pārslēgt slēdžus man un komandai. Tas iededza uguni. Zaudējums vienmēr atstāj rūgtuma piegaršu, taču tagad man ir čempiones pieredze.

Trešo spēli sāku kaislīgi un emocionāli. Atradu nepieradinātu enerģiju – kā visas. Atsākām spēlēt “Chicago Sky” basketbolu. Un nopelnījām sasodītu uzvaru.

Dienu pirms ceturtās spēles apjautu, ka kļūsim par čempionēm.

Treniņcentrā skatījāmies video. Brīdī, kad video analīze beidzas, parasti visi dodas prom. Taču, ejot ārā, ieraudzīju, ka Alija (Kviglija) uziet uz laukumu. Jautāju Slūtai (Kortnijai Vanderslūtai), “Ko viņa dara?”

“Viņa teica, ka pamētās, jo rīt nebūs metienu treniņa.”

Jap – tajā brīdī sapratu. Jo tas, ko tieši tad apņēmās Alija – tās ir lietas, kuras dara čempioni. Visi ir mājās... un viena no līgas dižākajām snaiperēm joprojām ir zālē, lai izpildītu pirmsspēles metienus.

Trakākais, ka tonakt nevarēju aizmigt. Kendisa arī nevarēja – tāpēc trijos naktī sākām apmainīties īsziņām – par spēli un, cik ļoti viņa grib uzvarēt. Redzot šīs īsziņas, atnāca īstā apjausma, kura dāvāja enerģiju, labi... mums jāizdara viss, lai uzvarētu. Nezināju, kā mēs to izdarīsim, un mani tas neuztrauca. Viss, par ko tobrīd spēju domāt, bija, cik daudz Kendisa ziedojusies. Cik daudz viņa ziedoja, lai nonāktu šajā komandā. Un, cik daudz viņa ziedoja, lai parādītu mums, kā uzvarēt.

Tagad neatlika nekas cits, kā uzvarēt Kendisas un Čikāgas dēļ.

Ceturtās spēles dienā visām rakstīju īsziņas. “Vai jūs ēdat??” Alija atbildēja, “Nevaru ieēst neko.” Labi... vismaz neesmu tāda vienīgā. Nervi lika sevi manīt.

Mēs bijām gatavas tai spēlei – un, lai gan nokļuvām iedzinēju lomā, palikām mierīgas un koncentrējušās. Zinājām, ka nevienā brīdī neesam padevušās. Treneris izslēgšanas spēļu laikā pielietoja daudzas analoģijas no boksa un ceturtajā spēlē bijām kā bokseris: saņēmām sitienus un sitām pretī.

Un, jā vai atceraties, ka teicu par Alijas pirmsspēles metieniem dienu iepriekš? Viņa ceturtajā spēlē UGUŅOJA. Jūs visi redzējāt. Viņa nevarēja netrāpīt. Tādu spēļu dēļ saucam viņu par izcilāko metēju. Bijām ārā no cīņas – Alijas metieni mūs nogādāja atpakaļ. Un, kad beidzās spēles laiks...ak.

Viss, par ko spēju domāt, bija, kā izturējām sezonu. Kam izgājām cauri, lai kļūtu par čempionēm. Būt pūļa vidū un just arēnā valdošo enerģiju bija NETICAMI. Jūs redzējāt, kā reperis “Chance” nēsāja manu kreklu un gāja pa gaisu. Tā bija sirreāla sajūta. Kas tāds, ko joprojām cenšos apjaust. Jo mūsu komanda CĪNĪJĀS, vai zināt, ko domāju? Visu sezonu cīnījāmies par to. Ticējām viena otrai, kad mums neticēja neviens.

Tā bija Čikāga pret pasauli.

Preses konferencē teicu, ka treneris Veids pirmais zināja, ka kļūšu par MVP – un tieši to vēlējos uzsvērt. Treneris, un visi citi no “Sky”, viņi ticēja man no paša sākuma. Viņi pilnībā uzticējās tam, ko darīju laukumā. Tāpēc tikt nosauktai par WNBA finālu vērtīgāko spēlētāju... tā ir pacilājoša sajūta.

Ceru, ka mani panākumi parāda, ka ikviena cilvēka panākumi var atšķirties. Ka jums jāpriecājas par citu veiksmēm – un dažreiz jāpastāv malā, lai sagaidītu savu kārtu. Taču darbs atmaksājas. Smagi strādāju šim brīdim. Biju pelnījusi celt virs galvas šīs trofejas.

Nemainītu izvēlēto ceļu pret neko citu. Tagad pagājušas dažas dienas un domāju, kā to visu uzrakstīt... un es uz to skatos tā: Šī komanda un šī pilsēta, mēs ieradāmies un parādījām, ka stāvam viens par otru. Un turpināsim to darīt. Neesam ne tuvu beigušas.

Čikāga, uz šīs nots – vai esi gatava vēl vienam iznācienam? Mēs esam ČEMPIONI. Čempioni. Pasaki citiem, lai vācas prom!!!

Izmantotie resursi:
https://www.theplayerstribune.com/p...

     [+] [-]

, 2021-10-23 10:16, pirms 3 gadiem
Labs!

     [+] [-]

, 2021-10-23 11:33, pirms 3 gadiem
Ok Novik