Rozītis: ''Ļoti daudz palīdzēja Mārtiņš Zībarts un Mudīte Zandere''

Debijas sezona galvenā trenera amatā noslēgusies, trešā vieta, tomēr škrobe par to, ka neizdevās iekļūt finālā nav?
- Protams, ka visiem gribas tikt pēc iespējas augstāk, un tas ir tikai loģiski, bet apskatoties, kā visumā ir aizvadīta sezona, kādi ir bijuši rezultāti, tad meitenes atzina, ka daudz labprātāk sezonu noslēdz ar uzvaru, nevis zaudē finālā. Redzot, kā zaudēja RTU, vienkārši šausmīgi, tad lielāks prieks ir par trešo vietu nekā iekļūšanu finālā.

Kas pietrūka, lai iekļūtu finālā? Kādi bija galvenie faktori?
- Garo spēlētāju trūkums. Ja sezonas sākumā mums vēl bija labs garais gals (Dace Zariņa un Laura Jansone), tad sezonas vidusdaļā abas spēlētājas guva savainojumus, un šajā pozīcijā palikām vēl vājāki. Nenoniecinot nevienu spēlētāju, kuras mums spēlēja pa centriem, tomēr viņas visas bija vairāk ceturtie nekā piektie numuri. Pēdējā mačā zaudējām dramatisku grozu – mazās spēlētājas varēja atbloķēt, cik nu tur gribēja, tomēr RTU komandā garo spēlētāju skaits bija diezgan liels. Arī fiziskais spēks, kas ir raksturīgs abām LU komandām.

Nepatraucēja lielā pauze pirms pusfināla?
- Es sezonas laikā par to domāju, bija tāds satraukums, ka tā pauze varētu nākt par sliktu, bet, kad reāli tā pienāca, tad gan es, gan spēlētājas redzēja, ka daudz labāk bija atpūsties. Sezonas laikā bija uzkrājies ļoti liels nogurums. Lai arī bieži vien laukumā laidu 10-12 spēlētājas, tomēr galvenās spēlētājas laukumā pavadīja ilgas minūtes. Redzot arī, kā RTU mocījās pret daugavpilietēm, tad nedomāju, ka mums būtu gājis daudz vieglāk, jo daugavpilietes ir neērts pretinieks, ko arī pierādīja, uzvarot Rīgā. Domāju, ka tas neko neietekmēja, pusfināls bija pelnīts un tam vajadzēja būt.

Pēc zaudējuma pret RTU spēlētājas bronzas sērijai nebija grūti noskaņot?
- Jā, droši vien tur pat vairāk pie vainas bija mana mazā pieredze, pieļāvu vairākas kļūdas, pēc pusfinālsērijas meitenēm to arī atzinu. No sākuma spēlētājas pārdzīvoja, tomēr pēc tam arī parādīja ar savu attieksmi un vārdiem treniņos, ka viņas cīnīsies līdz galam. Kā jau teicu sākumā, labāk uzvarēt pēdējo spēli nekā zaudēt. Varu tikai priecāties, ka cīnījāmies par trešo vietu.

Sezonas gaitā uzņēmāt lielisku formu, uzvaras nāca viena pēc otras, tomēr, tuvojoties izskaņai, gāja aizvien smagāk... Kā tas izskaidrojams? Traumas?
- Jā, traumas diemžēl ļoti briesmīgi ietekmēja komandu. Arī komandas kapteine Ieva Krastiņa visas sezonas garumā mocījās ar gūžas savainojumu, gāja pie vairākiem ārstiem. Lai arī uz kādu brīdi tika noņemtas tās sāpes, tomēr izšķirošajos mačos atkal tika spēlēts ar lielām sāpēm, tāpēc bija jāmaina nost. Ar Lauru Puriņu sanāca neveiksmīgi kalendāra ziņā. Sezonas laikā bija arī citi turnīri, universitātei arī jāizstāv savs gods, tādējādi tur sanāca ļoti daudz spēļu. Liels bija arī Daces Zariņas trūkums. Sezonas sākumā varbūt nenovērtējām viņas pienesumu, tomēr viņa bija spēcīgs garais ar metienu no distances. Labi, ka bija vēl Zane Lapsiņa.

Kas pa savainojumu bija Puriņai?
- Universiādē pirmajā spēlē pret LSPA viņa neveiksmīgi saskrējās ar pretspēlētāju un saplēsa krusteniskās saites, tur diezgan nopietna operācija jāveic. Ļoti neveiksmīgi sanāca.

Nebija brīži, kad spēlētājas pārāk paļāvās uz Krastiņu, nerādot savu labāko spēli?
Visām jau galvā neielīdīs. Iespējams, ka kādā brīdi nospēlēja Ievas faktors, jo tomēr sezonas sākumā viņa meta pa 30 punktiem un darīja pilnīgi visu. Es teiktu, ka tas vairāk bija sezonas ievadā, tomēr beigās Ieva vairāk sapratās ar partnerēm, līdz ar to atvērās arī pārējās spēlētājas. Ieva arī atvērās citos komponentos, piemēram, pēdējās spēlēs tika izdarītas piecas sešas piespēles. Domāju, ka tas nebija smagi ietekmējošs faktors.

Ievai Krastiņai bija iespēja pāris nedēļas spēlēt "TTT Rīga" – cik spēlētāja no tā ieguva, cik LU kā komanda ieguva vai zaudēja?
- Ievai noteikti treniņa apstākļi, lai arī divas nedēļas, tomēr viņa ir augsta līmeņa spēlētāja. Lai arī mēs trenējāmies regulāri, gandrīz katru dienu nedēļā, tomēr to nevar salīdzināt ar TTT darbu, kur var trenēties divreiz dienā. Divas nedēļas noteikti bija ļoti labi treniņi, pie laba trenera, kurš ir treneris arī izlasē, arī partneres treniņā, kas arī noteikti daudz ko dot. Protams, arī Eirolīgas pieredze. Šeit galvenais nebija punkti un minūtes, galvenais, ka Ieva redzēja to starpību un izjuta gaisotni. Ieva noteikti ieguva sportiskajā ziņā!

Arī LU ieguva šajā laikā, jo varbūt mums nebija tās pašas smagākās spēles (pret TTT un ‘’Cēsīm’’). Meitenes tieši pret Cēsu komandu ieguva pārliecību, kur varēja nospēlēt bez Ievas un tā uzvara nāca. Meitenes pašas saprata, ka ne tikai Ieva dod to pienesumu, un viņas pašas arī var iemest. Kopumā uzskatu, ka tās bija ļoti vērtīgas divas nedēļas.

Vai Ievai nebūtu laiks izmēģināt savus spēkus augstākā līmenī? Viņa nākamo sezonu vēl mācās?
- Jā, viņa vēl mācās. Redzot viņu treniņos un spēlēs, var redzēt, ka viņai ir milzīgs potenciāls. Ieva labi spēlē gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, un arī kopumā arsenāls viņai ir diezgan plašs. Par nākamo sezonu man ir grūti spriest, ir nākuši dažādi viedokļi no dažādiem cilvēkiem. Viens saka, ka, ja viņa nebūtu spēlējusi pie mums, tad viņa netiktu ievērota, bet otrs, ka, ja būtu spēlējusi augstāk, būtu arī kaut kur izsitusies, bet tas ir no sērijas kā būtu, ja būtu. Noteikti viņa var spēlēt daudz augstāk nekā LSBL, noteikti var spēlēt vairāku valstu pirmajās divīzijās. Novēlu viņai, ja ir kādas iespējas spēlēt augstākā līmenī, tad, lai viņa to izmanto.

Kā vērtē komandas komplektāciju – vai visas pozīcijas, pēc tavām domām, bija pietiekami nosegtas? Kur būtu derējis pastiprinājums?
- Katrā ziņā sezonas sākumā es vairāk uztraucos, domāju, ka sastāvs nav pietiekami nokomplektēts, bet patiesībā sezonai ejot sapratu, ka ir ļoti laba komplektācija. Komandas ķīmija tik ļoti labi sakļāvās, patika kā izpaudās emocijas. Protams, garajā galā varēja vēlēties un droši vien, ka arī vajadzēja kādu spēlētāju. Iespējas ir tādas, kādas viņa ir, amatieru komandai ir grūti kaut ko piedāvāt. Vienīgais variants, ja kāda studētu Latvijas Univesitātē, tad varētu nākt pretī ar mācību maksām. Jāskatās, ja LU grib celt līmeni, tad jāpalīdz jaunajām spēlētājām tikt universitātē, veidojot pāreju no jaunatnes basketbola.

Kā vērtē pārējo treneru ieguldījumu? Cik daudz Edgaram Ikstenam, kas ir futbola aģents, izdevies jau ielauzties basketbola taktikas dzīlēs? Kāds ir sadalījums komandā?
- Paša augša ir treneris Zībarts, viņš ir autoritāte visiem un viņa zināšanas ir iespaidīgas, no viņa mēs visi arī mācāmies. Edgars kā asistents bija ļoti labs un viņš auga ar katru spēli. Uzdevumi varbūt viņam nebija ļoti nopietni, tomēr taktiskas lietas viņš man varēja parādīt, jo ne vienmēr galvenais treneris var redzēt visu. Edgars palīdzēja sekot spēlei, pieņemt lēmums.

Kā vērtē savu kā trenera sasniegto šosezon? Kas izdevās, kas neizdevās, vai bija kādas izšķirošas trenera kļūdas, piemēram, pusfinālsērijā?
- Tagad grūti kaut ko teikt, jo ir pagājis ļoti mazs laiks. Sezona noteikti, kā jau pirmajā gadā, jāvērtē ar lielu plus zīmi. Tas noteikti nav tikai mans nopelns, tur ir ļoti, ļoti liels ieguldījums no trenera Mārtiņa Zībarta un treneres Mudītes Zanderes. Veiksmīgi sanāca izmantot visu pārējo treneru doto. Meitenēm atzinu, ka pusfinālā bija manas kļūdas. Visu sezonu vadīju komandu ar vienu vadīšanas stilu. Pusfinālā laikam, kad bija iespēja spēlēt finālā, nervozitāte auga. Bija nepārdomātas darbības. Varēja redzēt, ka arī meitenes bija mazliet pārsteigtas. Ja vienmēr biju diezgan mierīgs, nosvērts, tad pusfinālā biju daudz aktīvāks un agresīvāks, kas laikam pārsteidza meitenes - diemzēļ negatīvi.

Kopumā trenera darbs patīk?
- Ja nepatiktu, tad jau netrenētu. Jā, noteikti patīk! Ceru, ka būs iespējas augt.

Pats jau vēl uzspēlēsi?
- Spēlēšanai ir gan plusi, gan mīnusi. Kaut kur tās emocijas ir jāizliek. Jāatzīst, ka trenera darbs ir daudz smagāks, jo tu atbildi par visu komandu un satraukumi ir briesmīgi. Ir labi kādreiz paskraidīt, izlikt emocijas. Sezonas laikā es noteikti vairāk patraucēju saviem komandas biedriem nekā palīdzēju, jo viņi nezināja, ko no manis gaidīt. Ja treneris Zībarts arī nākamgad trenēs vīru komandu, tad varbūt, varbūt. Pašam arī sezonas laikā sanāca iedzīvoties savainojumos.

Kā vērtē spēlētāju staigāšanu no komandas uz komandu, komandu sastāvu izmaiņas? Piemēram, vai ir pieļaujams tas, kas notiek "TTT Rīga", ka komanda sezonu sāk praktiski vienā sastāvā un beidz pilnīgi citā?
- Katram sava interpretācija, kas ir normāli, kas nav. Domāju, ka TTT komandai tur ir attaisnojošs iemesls. Sezonas sākumā bija Eirolīga, bet sezonas beigās viesspēlētājas nebija vajadzīgas, jo cīņā par uzvaru čempionātā nebija nekādas pretestības. Vairāk uztrauc staigāšana starp Jaunatnes līgu, Jauno Sieviešu līgu un Univesiādi. Piemēram, RTU jaunajām meitenēm (Kiršteine un Rozenberga), arī mūsu komandā bija spēlētājas, kurām mači bija ar dienas pauzi un nevar nospēlēt visas spēles vienā līmenī. Varbūt parastā mačā nekas nebūtu, bet, ja spēles ir tik bieži, pietiek vien ar mazu uzsitienu, lai iedzīvotos savainojumā. Par to ir jādomā.

Vai ir jau aptuvens priekšstats par to, kāda situācija varētu būt ar komandu nākamsezon? Kuras spēlētājas varētu palikt?
- Jāprasa visām meitenēm. Pats labprāt strādātu ar visām. Sezonas laikā ir runāts arī ar spēlētājām no citām komandām, kuras ir izrādījušas interesi. Varbūt varētu pacelt rotācijas līmeni. Jāpaiet kādam brīdim, lai saprastu kopējo situāciju. Kā ir ar traumām, vai kādas spēlētājas negrib braukt uz Ameriku.

Sezona beigusies, cik ilgas būs spēlētāju brīvdienas, kad atsāksiet nopietnu darbu?
Ļoti grūti teikt. Drīz sāks darboties vīriešu komanda, kas noteikti ir prioritāte. Meitenes noteikti ne ātrāk par jūliju. Tās iespējas nav tādas, kādas gribētos, bet nav jāsatraucas, jo komanda jau noteikti būs, jo universitāte vienmēr ir atbalstījusi visus sporta veidus. Universitātes līmeņa ziņā aug.

LSBL simboliskais piecnieks trenera Rozīša versijā
Kā garo spēlētāju liktu Līnu Lisneri. Ceturtais numurs varētu būt Karlīne Nīmane, ļoti patika viņas sniegums. Viena no uzbrucējām noteikti būtu Ieva Krastiņa, jo viņa arī bija rezultatīvākā spēlētāja. Pirmos otros numurus noteikti varētu salikt ļoti daudz. Jāizceļ Anetes Kiršteines spēle, kura daudzos mačos pacēla komandu, tomēr nedrīkst nenovērtēt arī Ditu Krūmbergu. Starp Kiršteini un Krūmbergu liktu vienādības zīmi, ne tik daudz uz prasmēm, cik uz pozīciju laukumā. Gribās vēl kādu savējo spēlētāju. Saspēlē patika gan Strupoviča, gan Vorma, tomēr katrā komandā bija labas spēlētājas, tas ir mazliet negodīgi pret pārējām spēlētājām.