Anete Jēkabsone-Žogota: "Lēmumus pieņemšu pa vienam"

Maša Stepanova pēc zaudējuma pret "Galatasaray" teica, ka neveiksmes iemesls slēpies psiholoģijā. Citas versijas min agresīvo spēles sākumu. Kāda patiesība ir šajos apgalvojumos?
Pēc pārliecinošām uzvarām pirmajās trīs spēlēs šķita, ka atkārtosies pagājušā gada scenārijs. Domājām, ka iesim visām pretiniecēm pāri tāpat kā pagājušajā gadā. Bijām pārliecinātas, ka tā notiks arī spēlē pret “Galatasaray”.

Pretiniecēm viss krita. Viņas uzbruka ar fantastisku precizitāti. Mēs nevarējām viņas apstādināt, sākām zaudēt savu spēli un vairāk nesapratām, kas notiek. Atguvāmies, saprotot, ka tādu ieskrējienu nedrīkstējām viņām atļaut. Visās iepriekšējās “Astoņu fināla” spēlēs “Galatasaray” tādu sniegumu neparādīja – ne individuāli, ne komandas darbībā. Manuprāt, nenovērtējām viņas. Kad puslaikā nonācām iedzinējos ar mīnus divdesmit, sapratu, ka būs problēmas. Tā nav komanda, kuru var viegli apstādināt un noķert, lai gan tas bija iespējams.

Otrajā puslaikā spēle bija pavisam cita. Varbūt Mašai izrādījās taisnība par psiholoģiju, jo finālos tādos mīnusos nebijām nokļuvušas. Pēc kara visi gudri, taču piektdien “Galatasaray” spēlētājas bija spēcīgākas.

Vai nostrādāja pretinieču viltība? "Galatasaray" treneris pirms spēles teica, ka Turcijas čempionāts klubam ir svarīgāks un lielu izredžu pret UGMK viņām nav.
Viltības neizjutu, taču turku trenera teiktajam varu piekrist. Kad 2011. gadā spēlēju “Fenerbahce” rindās, redzēju, ka klubam spēles vietējā čempionātā bija svarīgākas nekā Eirolīgas cīņas. Iespējams, treneris neliekuļoja un negatavojās uzvarēt par katru cenu. No otras puses, “Galatasaray” spēlētājas laukumā iznāca ar domu, ka viņām nav, ko zaudēt. Mums bija obligāti jāuzvar, viņām tādu prasību nebija.

Centra spēlētāja Voutersa pagājušajā gadā spēlēja “Galatasaray”. Viņa pastāstīja par pretiniecēm?
Tādas sarunas parasti notiek ar treneriem. Pirms spēles nekādus īpašus ieteikumus nedzirdēju.

”Galatasaray” klāt nāca amerikāniete Zelosa...
...un centra spēlētāja Bouna. Pārējais sastāvs nemainījās. Īpaši žēl, ka šoreiz viss izšķīrās vienā spēlē. Izcīnījām daudz uzvaru, taču neizdarījām to svarīgākajā turnīra spēlē. Fināls aizgāja gar degunu!

Vilšanās sajūta droši vien nav pārgājusi.
Tādas sajūtas tik ātri nepazūd. Neviens tādu iznākumu negaidīja. Kluba vadība bija sevišķi neapmierināta. Šodien (saruna notika 15. aprīlī) notika pirmais treniņš un spēlētājas atnāca nomierinājušās. No meitenēm varēja just pozitīvismu. Sezona turpināsies vēl divas nedēļas, jāsaņemas un jāpabeidz sezona ar uzvarām Krievijas čempionātā.

2014. gada 13. aprīlis – bronzas spēle pret Buržu

Pērn Anete palīdzēja UMGK pēc 10 gadu pārtraukuma uzvarēt Eirolīgā

Jaunā sezona sākās ar uzvaru Eiropas Superkausa izcīņā – Anetei tas kļuva par sesto Eiropas kausu karjerā

Kluba prezidents dusmojās piektdienas vakarā?
Svētdien, pēc uzvaras pār Buržu. Ienāca ģērbtuvē un paziņoja, ka ir neapmierināts. Pelnīti, jo klubā apmierināts nebija neviens. Izpalika uzvaras emocijas un svētku banketi.

Braucāt uz noslēguma pasākumu “Hyatt” viesnīcā?
Neviens nebrauca.

Tas bija komandas vadības lēmums?
Prezidents teica, ka nav par ko priecāties. Visi devās savās gaitās. Pati kopā ar dažām komandas spēlētājām devos vakariņās.

Teici, ka otrdien notika pirmais treniņš. Nebija tā, ka dažas spēlētājas sāpju remdēšanai pirmdien devās individuāli trenēties?
Nē, pirmdien bija brīvdiena. Pauze nav gara. Trešdien paredzēta Krievijas pusfināla pirmā spēle pret Maskavas “Dinamo”, tāpēc maza atpūta bija vajadzīga.

Minēji kluba vadības spiedienu. Tātad tas reāli pastāvēja?
Finālturnīrs notika Jekaterinburgā. Viss bija noorganizēts perfekti. Sagādāti labi apstākļi, lai mēs varētu uzvarēt. Izdota liela nauda, tāpēc vilšanās bija pašsaprotama. Ja nav vajadzīgā rezultāta, neapmierinātība ir neizbēgama. UGMK prasa rezultātu gan no treneriem, gan spēlētājiem. Un tā droši vien jābūt. Individuāli pārmetumu nebija.

Divas reizes spēlējāt pret Buržu, tajā skaitā par bronzu.
Par trešo vietu spēlēt bija grūti. Visu laiku spēlējām septiņos vakarā, turpretī bronzas spēle sākās mums neierastā laikā, pusčetros. Uzdevām sev jautājumu – vai tiešām jāspēlē par trešo vietu? Visi gaidīja finālu. Neko. Pierādījām, ka laukumā no jauna esam komanda.

Bronzas spēlē satikies ar vecajām paziņām.
Burža otro gadu pēc kārtas iekļuva četru spēcīgāko Eirolīgas klubu vidū, tāpēc biju priecīga gan par atkalredzēšanos, gan viņu rezultātiem. Buržas budžets nav liels, taču klubs spēj savākt labas spēlētājas un apliecina konkurētspēju.

Pašai labākās spēles sanāca tieši pret Buržu?
Man neizdevās labs finālturnīrs. Neesmu apmierināta, jo nerādīju spēli, kādu no manis, iespējams, gaidīja treneris un komanda.

Treneris teica, ka neesi nospēlējusi labākajā līmenī?
Vairāk neesam mazi bērni. Mums nav 18 gadu, kad nepieciešams visu pateikt personīgi. UGMK spēlētājas pašas saprot, kā nospēlējušas un ko nav izdarījušas. Esmu paškritiska pret sevi. Man nav jāsaka no malas. Pati zinu, redzu un jūtu.

UGMK apspriede Krievijas kausa finālā Kurskā

UGMK fanu armija

Anete Jēkabsone-Žogota un UGMK

Otrajā puslaikā pret “Galatasaray” īsti pie vārda netiki.
Treneris izvēlējās uzticēties spēlētājām, kurām devis lielāku laiku sezonas garumā. Spēle izvērtās tik saspringta, ka treneris pats varēja apjukt un samazināja uzticamo spēlētāju rotāciju.

Kendisa Pārkere, piemēram, spēlēja gandrīz bez atpūtas.
Treneris cerēja, ka izvilks spēli ar tām spēlētājām, kurām uzticēja vietu laukumā.

Tas nesāpēja?
Man tas nebija nekas jauns, jo līdzīgi gāja visu sezonu.

Finālturnīrs notika pusmēnesi vēlāk nekā 2013. gadā.
Tas nenāca mums par labu. Pauzes bez spēlēm izvērtās pārāk garas. Mājās aizvadījām pārbaudes spēles pret Novosibirskas un Krasnojarskas komandām, taču tādas tikšanās nevarēja aizvietot Eirolīgas pieredzi (pārējie klubi piedalījās “play-off” spēlēs – Sportacentrs.com). Otrkārt, martā devāmies 10 dienu brīvdienās. Viss aizgāja pašplūsmā. Gaidīšana izvērtās par ilgu, taču nevar zināt, kā būtu, ja būtu.

Emocijas nosēdās?
Pagājušajā gadā emociju tiešām bija vairāk. Labi, ka nākamajā gadā Eirolīga atgriezīsies pie iepriekšējā formāta, kad finālos spēlēs četras labākās komandas.

Ko pati darīji pēc spēles pret “Galatasaray”?
Ar vīru Edgaru braucām uz mājām. Vakarā negribējās neko. Iekšā bija šausmīgs rūgtums. Nu, nevar būt! Šķita, jābūt otrai iespējai. Nebija.

Vajadzīgs revanšs?
Revanša iespēju nebija.

Pēc gada?
Tas būs pēc gada.

Līdz spēlei pret “Galatasaray” tu uzvarēji visās Eirokausu finālspēlēs.
Man šķiet, ka māku zaudēt. Apzinos, ka sportā vienmēr kādam jāuzvar un kādam jāzaudē. Ir sāpīgi, taču ar vienu zaudējumu nebeidzas ne dzīve, ne sports. Zaudēji? Zaudēji. No tā ir jāmācās.

Nezinu, kā jūtas spēlētājas pēc zaudējuma finālturnīrā. Sajūta ir, ka pēc tāda veida zaudējumiem vajadzīga pauze, lai atjaunotos un mēģinātu vēlreiz.
Nevajag zaudējumu uztvert tik emocionāli. Viņš ir ļoti sāpīgs un nekur nepazūd. Taču – esam pieauguši cilvēki un zinām, ka tās nav dzīves beigas.

Kāda no spēlētājām raudāja?
Visām spēlētājām bija šoks. Ģērbtuvē neviena neko nevarēja pateikt. Ienācu, apsēdos un pūlējos saprast, vai tiešām tas ir noticis.

Līdz ģērbtuvei nonāca zāles troksnis?
Ārā notika gatavošanās nākamajai spēlei. Skaļā mūzika skanēja cauri sienām, taču spēlētājas ģērbtuvē klusēja. Vēlāk ienāca treneris. Neatceros, ko viņš teica, jo domas tajā brīdī bija citur. Apkārtējos nevarēja dzirdēt.

Sezonā atlikušas Krievijas “play-off” spēles – Jekaterinburga pret Maskavas “Dinamo”, Orenburga pret Kursku.
Nav variantu – jāuzvar.

Treneris Lange pēc finālturnīra teica, ka UGMK sastāvs tiks saglabāts par 90 procentiem.Voutersa atgriežas Francijā un varētu būt vēl viena izmaiņa.
Komanda pārsvarā ir nokomplektēta, taču zinu, ka pati Jekaterinburgā nepalikšu.

Teorētiski dažas spēles Tev vēl ir priekšā.
Krievijas čempionātā spēlēju mazāk nekā Eirolīgā, jo pastāv piecu spēlei pieteikto ārzemnieču limits. Iespējams, ka mana sezona jau ir beigusies un, visticamāk, man nebūs jāpiedalās spēlēs.

UGMK līdzjutēji ar Anetes Jēkabsones-Žogotas un Marijas Stepanovas fotogrāfijām

Marija Stepanova, Olga Artešina un Anete Jēkabsone-Žogota

Anete Jēkabsone-Žogota

Neskaitot Krievijas pilsoni Nolanu, UGMK sastāvā ir astoņas ārzemnieces. Par piekto un pārējām spēlētājām klubam bija jāsamaksā trīs miljonus rubļu. Nākamgad – piecus miljonus.
Nedomāju, ka tas būs galvenais pārmaiņu iemesls, taču ārzemnieču skaits saruks. Iespējams, nākamgad UGMK varētu pietikt ar sešām viesspēlētājām. Piemēram, “Galatasaray” pierādīja, ka Eirolīgā var uzvarēt ar četrām ārzemniecēm – Zelosu, Bounu, Torrensu un Litlu. Manuprāt, iespaidu atstāja neveiksme “Astoņu finālā”. Ja uzvarētu, būtu savādāk.

Voutersa par pārcelšanos runāja pirms fināliem?
Viņa daudz spēlējusi ārzemēs un ilgi klīdusi pa pasauli. Domāju, ka viņa vēlas spēlēt tuvāk mājām, kas Lilles gadījumā ir ideāls variants.

Manuprāt, UGMK vari atstāt bez lielas nožēlas, izņemot pēdējo zaudējumu pusfinālā.
Sanāk aiziet ar nepadarīta darba sajūtu un neapmierinātību. Tā ir pašas vaina un visas sezonas iznākums. Iespējams, treneris šosezon nemācēja mani izmantot.

Pietrūka stingrības?
Pietrūka uzticēšanās izmantot mani līdz galam, lai varētu pilnībā palīdzēt komandai. Kad nejūti pilnīgu uzticēšanos, sāc pazaudēt sevi. Dienu pēc dienas viss uzkrājas un svarīgajās spēlēs varēja novērot iznākumu.

Tādas sajūtas radās pirmajās spēlēs Eirolīgā?
Sanāca nepiedalīties vairākās Krievijas līgas spēlēs. Reāli spēlēju tikai reizi nedēļā. Man sezona neizvērtās no vieglākajām.

Neskaitot Voutersu, sastāvs nemainījās. Tādā komandā kā UGMK ir labu spēlētāju pārbagātība un trenera māksla ir sabalansēt noskaņojumus ar spēles laiku.
Viņam bija grūti izvēlēties starp tik daudzām labām spēlētājām. Iespējams, viņš nemācēja visas izmantot.

Nākamais solis?
Esmu tuvu braucienam uz WNBA. Tuvojos līguma noslēgšanai ar Fīniksas “Mercury”. Piedāvājumu saņēmu janvārī. Kārtīgi padomājot, nolēmu – kāpēc nepamēģināt, zinot, ka Fīniksa ir viena no līgas favorītēm?

Iespēja iegūt jaunas emocijas!
Ceru atgūt spēles ritmu, spēles sajūtas, kuras esmu pazaudējusi šajā sezonā. Paralēli skatīšos, vai pieņemt kāda Eiropas kluba piedāvājumu vai...

Uz Fīniksu uzaicināja trenere Sendija Brondello?
Jā. Formalitāšu nokārtošanu atstājām pēc finālturnīra.

Fīniksā spēlē Daiana un Britnija Grainere.
Būs Grainere, austrālietes Penija Teilore un Erina Filipsa, ar kuru spēlēju Konektiktutā. Kendisa Duprī, Devana Bonnere – daudzas labas spēlētājas. Braukšu, ticot, ka komanda var izcīnīt titulu. Ceru, ka Teilore atgriezīsies un būs ierindā.

Laba un pazīstama kompānija.
Galvenais ir izbaudīt daudzās spēles. Tāda prakse šajā sezonā man pietrūka. Pirmā spēle būs 17. maijā pret Sietlu. Trenere vēlas spēlētājas redzēt nedēļu pirms sezonas atklāšanas.

Urālu ziemas ir garas un aukstas. Arizona – tā ir karstākā vieta Amerikā.
Arizona ir sauna! Kad spēlēju Konektikutā, izkāpjot no lidmašīnas, jutos kā somu pirtī. Nekas – visu jāizbauda! Zinu, ka vienā dienā basketbols var beigties, tāpēc vēlos jaunus piedzīvojumus.

"Mercury" ir tāds piedzīvojums.
Tieši tā. Kalendārs ir kompaktāks nekā iepriekšējos gados. Spēle sekos spēlei. Nebūs paužu jūlijā un augustā, finālus paredzēts izspēlēt līdz septembra vidum. Tāds kalendārs izveidots, jo Turcijā notiks pasaules čempionāts.