Madara Šmite: "Nevarēju sēdēt malā – bija ļoti liela vēlme spēlēt"

Paritāte – līmeņu līdzība – nav bieža viešņa jaunatnes sacensībās. Šogad vecākajā grupā izdevās aizraujoši fināli. Sacensību otrajā dienā divas spēles beidzās ar +1, viena ar +2 un viena ar +4, bet cīņās par vietām tikai vienā spēlē uzvarētāju pārsvars pārsniedza 10 punktu atzīmi.

Titulu šķietami varēja izcīnīt jebkura no četrām pusfinālistēm – Liepāja, RBJSS Rīdzene, Rīga/Centrs, Daugavpils. Abos pusfinālos un finālā intriga saglabājās līdz pēdējai sekundei, bet Madaras Šmites uzņemšanās palīdzēja uzvaras priekus izbaudīt Kurzemes meitenēm.

Tiekamies puišu bronzas spēles pārtraukumā, pāris soļus no Basketbola muzeja. Izlaistiem matiem, skaista, smaidoša, Madara ir pilnībā atbrīvojusies un – velta visu uzmanību sarunai. Tāda atbrīvotība ir īpašība, kura palīdz koncentrēties spēlēs. Tīrs prāts un augsta efektivitāte laukumā. Agrā jaunībā reti sastopams briedums.

“Pirms trīs nedēļām iznācu no slimnīcas. Nedēļu neko nedarīju. Otrajā nedēļā sāku minimāli kustēties. Vecākās grupas finālu nedēļā spontāni izdomāju, ka jāpamēģina – jāpaskatās, kā būs, ja sākšu kārtīgi skriet. Bija ļoti liela vēlme spēlēt. Skatoties Latvijas pusfinālu – RSU pret Liepāju – nevarēju nosēdēt. Gribējās pašai iet spēlēt un izjust visas emocijas.”

Madara nav ātrākā vai garākā spēlētāja, taču viņa ir cīnītāja. Palīdz jau minētā atbrīvošanās un koncentrēšanās spējas. “Laukumā tiešām nebija viegli – liku lietā neatlaidību un cīņas sparu. Pirmā spēle pēc rezultāta izskatījās līdzīga, bet komandu līmeņi atšķīrās. Piektdienas doma – jāpaskatās, kā ies spēlē pieci-pret-pieci. Sestdien un svētdien – spēlēšu, cik vajadzēs, lai uzvarētu.”

Liepājas treneri pirms finālturnīra šaubījās par Madaras iziešanu laukumā. Svarīgākie lēmumi jāpieņem par labu veselībai, taču tie soļo roku rokā ar individuālām izvēlēm un ziedošanos. “Trenerim un fizioterapeitam radās jautājums – vai vajag? Protams, lēmums vienmēr ir mans. Ar treneru palīdzību. Kopā rūpīgi izdomājām – kā.”

Savainojumi un slimības trīs reizes pārtrauca meitenes sezonu. “Divi deguna lūzumi nebija tik traki. Otrajā reizē patecēja asinis. Rentgenā tika uzrādīts lauzts deguns. Uzvilku masku un spēlēju. Slimība – tas bija negaidīti. Kādu dienu palika ļoti slikti. Bija diezgan grūti. Tagad esmu priecīga, ka nospēlēju jaunatnes finālus.”

Latvijas Jaunatnes basketbola līgas trīs vecākajās grupās pirmo reizi uzvarēja tikai reģionu komandas. Liepājas meitenes agrāk trīs reizes palika nepārspētas U17 čempionātā – 2007., 2016. un 2023. gadā, bet vecākajā grupā uzvarēt vēl nebija izdevies. Neskaitot Rīgas komandas, to agrāk spēja izdarīt vienīgi Ventspils basketbolistes.

“Treneris pēc pirmās spēles stāstīja, ka Ventspils meitenes 2006. gadā izcīnīja zeltu, bet pārējos gados uzvarēja Rīgas komandas. Tā mums bija laba motivācija. Pirms gada uzvarējām U17 finālturnīrā. Šogad atkal gribējās būt čempionēm, back-to-back. Zinājām un gribējām mainīt.”

“Meitenes saprot, kādu darbu iegulda, lai sasniegtu rezultātu. Pašas zinājām, ka mums vajag. Ka gribam pirmo vietu. Komandā ir trīs piektie gadi (2005. gadā dzimušas meitenes), ceturtajai krustenes. Pārsvarā spēlē sestie un septītie gadi – ir motivācija spēlēt pret vecākām meitenēm. Jo konkurentēm kodols ir piektie gadi. Gribējām parādīt, ka Liepājā arī trenējas un esam pelnījušas.”

Finālā liepājnieču pretinieces bija “RBJSS Rīdzene” meitenes – komanda, kuras sastāvā spēlēja Latvijas čempiones Tīna Grausa, Aleksandra Stepanova un Madara Ķilpe. Arī pērn titulu ieguvusī “TTT junioru” līdere Amanda Baumgarte, Elīna Briede un citas izlašu kandidātes. Vadība mainījās 40 reizes. Pēdējais “bješa” uzbrukums beidzās ar kļūdu piespēlē un Sindijas Miščenko izrāvienu.

“Manuprāt, finālā pārsvars nevienai komandai nevienā brīdī nepārsniedza desmit punktus – cīņa ritēja punkts punktā. Pusfinālā tāpat, bet līmeņu līdzība vairāk bija izjūtama tieši finālā. Cepuri nost “RBJSS Rīdzene” komandai. Malači, viņas cīnījās līdz pašām beigām, tikai neiemeta pēdējo “lejapu” (metienu no groza apakšas).”

Pārdaugavas komanda finālā pieļāva tikai deviņas kļūdas un bija labāka vairākumā statistikas rādītāju. Liepāja turējās līdzi, pateicoties mazo spēlētāju agresivitātei un uzņēmībai. “Teiktu, ka mums arī ir laba bumbas kustība. Iespējams, kādas spēlētājas bija individuāli labākas un varējām apspēlēt viens-pret-vienu.”

Pēdējās 5,9 sekundes finālā un Liepājas uzvaras brīdis#LJBL2024 pic.twitter.com/qtKTEPTC4C

— Maris Noviks (@MarisNoviks) May 5, 2024

Liepāja finālturnīrā izcēlās ar skaļākajiem atbalstītājiem. Daļa līdzjūtēju uz galvaspilsētu ceļoja divas nedēļas nogales pēc kārtas, apmeklējot arī U17 finālus Tīrainē un Mārupē. “Maijai Aplokai vienmēr ir ļoti daudz fanu – īpaši jaunatnes spēlēs. Brauc arī citu meiteņu vecāki. Tas ir ļoti forši.”

Madaru finālturnīrā atbalstīja abas māsas un mamma, bet tētis Mārcis juta līdzi no Liepājas. “Vecākā māsa Laura spēlēja pirmā – šobrīd Rīgā mācās par fizioterapeiti. Jaunākajai – Ievai – jau bijušas pirmās sacensības. Basketbols nav ģimenes gēnos, lai gan mamma kādreiz spēlēja. Māsas iedvesmojas viena no otras – Ieva bija klāt un aktīvi mūs atbalstīja. Ceru, ka viņai viss izdosies.”

Māsu ceļš sportā sācies līdzīgi. “Basketbols ir mans pirmais sporta veids. Ģimenes tradīcija – sākt tautas dejās, pēc tam aiziet uz basketbolu. Sāku otrajā vai trešajā klasē. Pirmā trenere – Valda Jurēviča. Vēlāk treneri mainījās.”

Liepājas kapteine Madara Šmite paceļ kausu#LJBL2024 pic.twitter.com/bkmL0TxkRm

— Maris Noviks (@MarisNoviks) May 6, 2024

Kapteine uzslavēja Liepājas trenerus – Rūdolfu Rozīti un Ģirtu Splīti. “Treneris Rūdolfs ir ļoti pretimnākošs, var uzmundrināt un uzvilkt, kad vajag. Ar Ģirtu ir ļoti viegli, var pajokoties. Par treneriem varu teikt tikai labu – pastāv savstarpēja cieņa, respekts un uzticība. Treneri tic katrai meitenei.”

Pagājušajā vasarā Madara saņēma uzaicinājumu trenēties un spēlēt Rīgas TTT. “Diezgan ilgi par to domāju. Pirmais nopietnais lēmums. Liepājā paliku dažādu iemeslu dēļ – priecājos, ka to izdarīju. Nākamajā sezonā – jāskatās. Vispirms priekšā izlase.”

“Izlase ir vieta, uz kuru katram sportistam jādodas ar prieku. Tu esi Latvijas divpadsmitniekā – tas ir milzīgs lepnums un gods. Vienmēr gaidu vasaru. Tad spēlē ar meitenēm, ar kurām to nedari ikdienā. Izlasē ir citādas emocijas nekā klubā vai jaunatnes līgas komandā.”

Madara, stipru veselību!