Lucis: "Eiropā tiesnesis zaudētājiem nav labākais cilvēks. Āfrikā ir citādi."

Senegālas galvaspilsētā Dakarā 9.-18. augustā notika “AfroBasket Women 2019” finālturnīrs. Tā pēdējā dienā tika sasniegts jauns Āfrikas basketbola apmeklētības rekords – Senegālas un Nigērijas tikšanos finālā vēlējās redzēt vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku, no kuriem arēnā ielaida apmēram 18 tūkstošus. Oskars Lucis kopā ar kolēģiem no Etiopijas un Botsvānas tiesāja izšķirošo spēli.

Nākamajā dienā latvietis sēdās lidmašīnā, lai no Rietumāfrikas nokļūtu Japānas salās. Tokijā viņu gaidīja Olimpisko spēļu ģenerālmēģinājums – četru izlašu pārbaudes turnīrs ar Argentīnas, Japānas, Vācijas un Tunisijas līdzdalību. Spēles notika 2006. gada Pasaules kausa mājvietā “Saitama Super Arena” – pasaules ceturtajā lielākajā iekštelpu zālē ar 37 000 skatītāju vietu.

”AfroBasket Women 2019” finālistes – Senegāla un Nigērija – sekmīgi spēlēja Pasaules kausā. Sešas labākās komandas startēs Tokijas priekškvalifikācijā. Kā nokļuvi Dakarā?
Āfrikā kā basketbola tiesnesis biju pirmo reizi. Pirms diviem gadiem (Taivānas galvaspilsētā) Taipejā strādāju Universiādē, taču tas bija Āzijā. Nokļūstot Āfrikā, biju patīkami pārsteigts – kaut ko tādu nespēju iedomāties.

Parasti, ja brauc uz Eiropas attīstītākajām valstīm, redzi, ka Latvijai vēl ir daudz, pie kā strādāt. Kad aizbrauc uz Āfriku – redzi, ka viņiem daudz jāstrādā, lai tiktu līdz mums. Bet! Kad ieraugi Dakaras lielo arēnu ar 15 000 skatītāju vietu un trako atmosfēru tribīnēs...

Pirmajās spēlēs arēnā bija 10-11 tūkstoši skatītāju. Pusfinālā – vairāk. Senegāla spēlēja pret Latvijā labi zināmā trenera Huliana Martinesa trenēto Mozambiku un trešās ceturtdaļas sākumā zaudēja ar -17, taču mājinieces spēja atnākt atpakaļ un pēdējās minūtēs izraut uzvaru.

Zāle atrodas pusstundas brauciena attālumā no pilsētas. Vietējiem iedzīvotājiem nebija viegli tur nokļūt. Senegālas valdība piešķīra bezmaksas transportu – fināls radīja nebijušu interesi. Kad zāle bija pilna, rīkotāji nolēma ielaist cilvēkus stāvvietās – virs oficiāli atļautā skaita.

Daudzi – apmēram 12-13 tūkstoši cilvēku – palika ārā. TV ekrānu nebija, atbalstītāji klausījās radio reportāžu. Rīkotāji bija pārsteigti par lielo cilvēku skaitu un pirmajās dienās nebija tam gatavi. Beigās visu atrisināja.

Ar ko varētu izskaidrot Āfrikas intereses pieaugumu par basketbolu? NBA ietekme pēdējos gados kļūst arvien jūtamāka – līga atbalsta jauniešu akadēmijas un nometnes, rīko paraugspēles. Zināms, ka jaunais FIBA prezidents Hamani Niangs būs no Mali (saruna notika 27. augustā – Sportacentrs.com). Un – gan Senegāla, gan Nigērija šajā ziņā ir starp vadošajām valstīm.
Jā, NBA iespaids ir ļoti liels. Līga atbalsta Āfrikas klubu čempionāta norisi. Iepriekšējā sezona bija kā izmēģinājums, taču nākamajā sezonā viss notiks daudz nopietnāk. Āfrikā ir ļoti daudz cilvēku – tas rada pamatu popularitātei. Senegālā, protams, pirmais sporta veids ir futbols. Otrā, pateicoties laika apstākļiem, vieglatlētika. Valdība, uzceļot iespaidīgu arēnu, nodrošina arī basketbola nākotni.

Senegālas sieviešu izlase ir augstā līmenī. Jau vairākus gadus cīnās pret Nigēriju, taču pagaidām nesanāk uzvarēt. Turnīra laikā notika Olimpiskā priekškvalifikācijas turnīra izloze. Senegālas prezidents teica – pirms diviem gadiem bijām pie jums, Nigērijā. Jūs uzvarējāt. Gribētu, lai jūs ļaujat uzvarēt mums. Sports paliek sports – nigērietes bija labākas.

Kas ar arēnu notiks pēc čempionāta? Tajā spēlēs Senegālas izlases vai tiks rīkotas Āfrikas klubu čempionāta spēles?
Viss kopā. Čempionāta reklāmās tika parādīts, ka Senegālas spēlētājas nāk no tautas. Lielo atbalstu komandai izskaidro arī fakts, ka visas basketbolistes spēlē Senegālā. Nigērijai otrādi – dzimtenē spēlē viena vai divas. Pārējās maizi pelna ASV, Spānijā un citur. Dakarā varēja just – vietējie lepojas ar savām meitenēm.

Kādi decibeli bija tribīnēs?
Līdzīgi kā 2010. gada Pasaules kausā futbolā Dienvidāfrikā, arī Dakarā tika atļauts zālē izmantot vuvuzelas (āfrikāņu taures). Komisārs pirms spēles teica – ja vispār neko nedzirdat, apturiet spēli! Mēģināsim kaut ko darīt. Realitātē spēli vajadzēja novadīt bez apturēšanas – neko izdarīt nevar.

Taures pūta, orķestris spēlēja, skatītāji dziedāja. Pārsteidzoši – divas stundas pirms sākuma 10 tūkstoši skatītāju tribīnēs dzied un dejo.

Kā tiesneši tādā troksnī sapratās laukumā?
Bija jāizdomā, kā sazināties – vairāk izmantojām žestus. Parasti spēlētājiem un treneriem vajag pateikt dažus vārdus. Gaidījām brīžus, kad pieiet tuvāk un nodot informāciju.

Oskars Lucis un Hulians Martiness “AfroBasket Women 2019” pusfinālā Dakarā. Foto: FIBA

Skats no Dakaras arēnas tribīnēm Senegālas un Mozambikas spēlē

Nigērijas basketboliste līksmo

Nigērija pērn izcīnīja trīs uzvararas Pasaules kausā, bet 2019. gadā atkārtoti triumfēja Āfrikas čempionātā

Āfrikas čempiones 2019

Senegālas izlase mājās finišēja otrajā vietā

Mali izlase aizkavēja cīņas par trešo vietu sākumu un apspēlēja Mozambiku

Kam tiek publikas mīlestība un dusmas?
Lielāko atbalstu saņēma Senegālas spēlētājas. Negāciju pret tiesnešiem bija ļoti maz. Veiksme stāvēja klāt. Piemēram, pusfināla pēdējās sekundēs Mozambikas basketboliste aizmeta garām pēdējo metienu – spēlētāja, nevis tiesneši izšķīra spēli.

Finālā pēdējos uzbrukumos Senegālas spēlētājas pašas divreiz pazaudēja bumbu. Tas notika brīžos, kad Nigērijas pārsvars bija divi vai četri punkti, tādēļ pretenziju pret tiesnešiem nebija vispār. Bijām brīdināti – gadījumam, ja notiktu kas slikts, koridorā un apkārt zālei atradās armijas apsardze.

Pusfinālā apsardze bija mazāka. Daudzi skatītāji pēc Senegālas uzvaras vēlējās nokļūt laukumā un nofotografēties ar spēlētājām. Rīkotāji un arī spēlētājas bija stresā – vajadzēja laiku, lai nodrošinātu kārtību. Finālā par visu tika labi padomāts, tai skaitā izgatavotas jaunas caurlaides. Drošības sistēma vienas dienas laikā tika pilnībā pārveidota.

Nepārzinu ietekmes sfēru sadalījumu Āfrikas basketbolā. Ir tā, ka vienu grupējumu veido arābu valstis Āfrikas ziemeļos, piemēram, Tunisija, Ēģipte, bet otrā grupējumā ir Zem-Sahāras valstis un Rietumāfrika?
Grūti pateikt, jo Āfrikā tiesāju pirmo reizi. Februārī privātā braucienā apmeklēju Keniju un biju gatavs tam, ko redzēšu. Kenijā staigāt pa ielu bija diezgan bailīgi – milzīgs daudzums cilvēku. Senegālā to varēja darīt droši – tā jau ir attīstības pazīme. Arī ceļi bija vairāk sakārtoti. Nespēju iedomāties, ka Kenijā varētu uzbūvēt līdzīgu celtni (kā Dakarā).

Senegālā runā franču valodā, Nigērijā angliski. Kāda bija oficiālā čempionāta valoda?
Saziņa notika pārsvarā franču valodā, lai gan FIBA valoda ir angļu. Gandrīz visi tiesneši runāja franciski. Tas nebija nosacījums, lai brauktu uz Senegālu – skolā mācījos vācu valodu. FIBA turnīros tā ir ierasta prakse – piemēram, uz Eiropas turnīriem atbrauc tiesneši no Āzijas, Āfrikas, Amerikas. Ieguvu milzīgu pieredzi, kurā dalīties.

Eiropā tiesnešiem ir daudz lielākas prasības. Daudzas lietas, pie kurām esam pieraduši, viņiem ir jaunums. Varēju dalīties zināšanās. Sapratu, ka, apmācot tiesnešus, Latvijā esam uz pareizā ceļa.

Vai bija tā, ka čempionātā strādāja pieredzējušie tiesneši no Senegālas, Nigērijas, bet praksē ieradās jaunie tiesneši, piemēram, no Zambijas vai Etiopijas?
Bija jauktas grupas – gan pieredzējušie, gan jaunie. Tai skaitā no Botsvānas, Kenijas, Mozambikas. Piemēram, no Ēģiptes ieradās 29 gadus veca tiesnese, bet no Marokas – 50 gadus veca tiesnese. Viņa kopā ar Oļegu Latiševu tiesāja spēli Rio olimpiādē un Senegālā aizvadīja pēdējo turnīru. Kad uzzināja, no kurienes esmu, uzreiz teica, ka Latvijā ir labi tiesneši.

Vēl kādi interesanti vērojumi Senegālā?
Līdzjušanas kultūra – kā cilvēki gatavojas spēlei un atbalsta savu komandu. Dzied un dejo ilgi pirms spēles sākuma. Pārpildīts sabiedriskais transports, braukšana uz jumta – tā ir normāla lieta. Cilvēki izturējās ļoti pozitīvi un priecīgi – nekautrējās pateikt paldies arī pēc zaudētas spēles.

Tā pati Mozambika – tiesnešiem pēc zaudējuma pusfinālā nepārmeta nevienu vārdu. Eiropā tā nav pieņemts – komandai, kura zaudējusi, neesi tas labākais cilvēks. Āfrikā pilnīgi citādi.

Varētu pārņemt pozitīvo atbalstu. Rīgas arēnā ar pilnām tribīnēm un sesto spēlētāju atmosfēra, protams, ir lieliska, taču gribētu, lai tas notiktu arī klubu līmenī. Viņiem ir citi skaitļi – Nigērijā dzīvo vairāk nekā 190 miljoni cilvēku (tikpat, cik Lielbritānijā, Francijā un Itālijā kopā – Sportacentrs.com).

Jaunais FIBA prezidents apmeklēja turnīru?
Tiesnešiem bija kopbilde ar viņu. Radās iespēja iepazīties – prezidents man veltīja pozitīvus vārdus. Redzēja, ka esmu baltais no cita kontinenta. Paspieda roku un teica “Laipni lūdzam Āfrikā!” Viņš bija aizņemts ar olimpiskās kvalifikācijas izlozi un nevarēja veltīt citiem pārstāvjiem daudz laika.

Rindas pie Dakaras arēnas piecas stundas pirms fināla sākuma. Foto: FIBA

Gatavošanās apbalvošanas ceremonijai

Mozambikas galvenais treneris Hulians Martiness

Dakaras arēna 18. augustā

Dakaras arēnā 18. augustā tika sasniegts Āfrikas basketbola apmeklētības rekords iekštelpās – skatītāji aizņēma 15 100 sēdvietas

Svētdien, 18. augustā, beidzās “AfroBasket Women” finālturnīrs. Ceturtdien, 22. augustā, agrā rītā sākās nākamais turnīrs...Tokijā. Vai izdevās atpūsties?
Tas bija trakākais ceļojums manā pieredzē. Turnīrus rīkoja dažādas organizācijas – tehnisku iemeslu dēļ man bija vispirms jāatgriežas Rīgā. Ceļā no Dakaras līdz Rīgai – caur Briseli – pagāja diennakts. Rīgā man bija divas stundas laika pārsēsties, lai caur Parīzi aizlidotu uz Tokiju.

Lidojums no Parīzes līdz Tokijai turpinās 12 stundas. Laika starpība, salīdzinot ar Senegālu – deviņas stundas. No dienas pārgāju uz nakti. Japānā pārsteidza pārāk sakārtotā vide (smejas). Pilnībā skaidrs, kur jāiet – ne solis pa labi vai pa kreisi.

Tokijā notika Olimpisko spēļu testa turnīrs, kurā pārbaudīja visu. Tiesnešiem zālē bija jāierodas stundu un 40 minūtes pirms spēles. Foto un video aparatūru – visu tehniku – pārbaudīja katru dienu. Pirms katras spēles notika komandu fotografēšanās, tika izmēģinātas visas ceremonijas. Spēļu atklāšanā piedalījās sumo cīkstoņi.

Pārsteidza, ka pirms spēlēm pie zāles pūta sniegu un dalīja skatītājiem mazos maisiņos. Apmēram četras stundas pirms sākuma pie zāles veidojās mašīnu rinda, lai cilvēki tiktu uz spēli. Saitamas arēnas ietilpība ir 37 000. Sākumā jumts bija pacelts līdz 25 000 atzīmei, bet pēdējās divas spēles pret Vāciju un Tunisiju tika pilnībā izpārdotas. Uz pirmo spēli atnāca 17 000 cilvēku.

Japānā līdzjušana bija citāda. Pirmkārt, nav taures. Visi šausmīgi bļauj un spiedz...sēžot. Eiropā pēc veiksmīgām darbībām skatītāji lec augšā un pēdējās minūtēs stāv kājās. Japāņi godīgi sēž ar plakātiem rokās.

Teici par sumo cīkstoņiem. Kas notika apkārt spēlēm?
Ja neskaita Olimpisko spēļu ģenerālmēģinājumu, šis bija Japānas izlases pavadīšanas turnīrs uz Pasaules kausu. Pēc atvadu spēles pret Vāciju katrs spēlētājs ņēma rokā mikrofonu un pateicās skatītājiem. Pirms spēles – līdzīgi būtu, ja mums iznāktu Lāčplēsis. Viņiem iznāca sumo cīkstoņi. Viens iemeta soda metienu piektajā mēģinājumā. Otrs – nostājās uz trīspunktu metienu līnijas. Domāju, būs ilgi jāgaida. Viņš – iemeta otrajā mēģinājumā. Apbrīnojamas spējas.

Japānā pieņemts, ka komanda, izejot laukumā, paklanās skatītājiem abās pusēs. Pēc spēles – neiet projām, gaida, ka kāds no spēlētājiem pateiks dažus vārdus.

Japānas izlasi klātienē redzēju 2016. gadā Belgradā, olimpiskās kvalifikācijas turnīrā. Šī, šķiet, jau ir cita Japāna.
Klāt nācis ļoti augsta līmeņa spēlētājs Rui Hačimura, kurš ir izcils komandas līderis. Spēlējot bez viņa, japāņi zaudēja Tunisijai. Pret Vāciju viņš pilnībā paņēma spēli uz sevi. Labi gāja visai komandai, taču pirmajā puslaikā Japāna nevarēja uzspēlēt. Hačimura līdz pārtraukumam sameta tuvu 20 punktiem un noturēja valstsvienību spēlē.

Otrajā puslaikā, skatītāju dzīti, japāņi spēlēja ātrāk. Ātrums bija viņu lielākais trumpis, jo vācieši izskatījās daudz spēcīgāki un atlētiskāki. Japāņu ātrums un azarts salauza spēli. Beigās viņi varēja iemest, vācieši ne. Paši izšķīra spēli.

Japāņi varētu Olimpiskās spēles rīkot rīt?
Droši. Viss sakārtots, izdarīts. Suvenīru veikali pārpildīti ar spēļu simboliku, sākot no lietussargiem un vēdekļiem. Zīmols “Akatsuki five” (rītausmas piecinieks – Japānas izlašu moto no 2015. gada) redzams visur – uz krekliem, matu apsējiem.

Skatītāji tērpās nacionālajās krāsās?
Skatītāji nebija saģērbušies izteikti japāņu krāsās, taču zālē uz visiem krēsliem bija salikti sarkani un balti kvadrāti. Kad viņi tos pacēla un vicināja, izskatījās, ka zāle ir vienā krāsā. Informators bļāva “Nippon, Nippon” (Japānas pašnosaukums – Sportacentrs.com) un teica, kura krāsa jāizmanto. Trīs minūtes pirms spēles aiz sekretariāta galdiņa pāri visai tribīnei tika izritināts milzīgs Japānas karogs, uz kura bija no hieroglifiem veidots uzraksts.

Pavasarī teici, ka Latvijas tiesneši varētu netikt pārstāvēti Pasaules kausā. Kas mainījās?
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas tiesneši ļoti labi pierādījuši savu kvalitāti. Nosacīti bijām sadalīti divās daļās – Oļegs mūs pārstāvēja visur, bet pārējie tiesneši pārsvarā strādāja Eiropā. Andris Aunkrogers un Ingus Baumanis devās uz “EuroBasket Women” un “EuroLeague Women” finālturnīriem, pēc tam nāca Mārtiņš Kozlovskis.

Eirolīgas tiesneši vairāk neapkalpo lielākos FIBA turnīrus, taču pēc sadalīšanās guvām lielus panākumus. Latvijai Eiropā tagad ir 11 aktīvi FIBA tiesneši no 12 maksimāli iespējamiem. Divi tiesneši – Ingus Baumanis un Oļegs Latiševs – ir Eirolīgas sistēmā, bet pārējiem pieciem (pirms paplašināšanās) ir “melnās licences” ar tiesībām strādāt čempionātos visā pasaulē.

Visi varam tiesāt Pasaules kausa kvalifikācijas spēles. Tā ir daudzu gadu garumā pierādīta kvalitāte. Rezultātā uz Pasaules kausu aizbrauca divi tiesneši (Aunkrogers un Kozlovskis), bet vēl trīs Eiropas tiesneši, ieskaitot mani, palika rezervē. Esmu tāpat ļoti priecīgs par turnīriem Senegālā un Japānā.

Gadījumā, ja kāds tiesnesis gūtu savainojumu vai notiktu cita neveiksme, aizbraukt uz Ķīnu pēc šiem diviem turnīriem būtu visai grūti. Pirms Pasaules kausa katram tiesnesim jāiztur divu mēnešu fiziskā programma. No otras puses, vienmēr gribas tiesāt augstākajā līmenī.

Pasaules kausā tiesnešiem ir augstākas fiziskās prasības?
Nē, tādas pašas. FIBA jau vairākus gadus nodrošina tiesnešiem trīs fiziskās sagatavotības trenerus. Katru mēnesi tiek iedota programma, kurai jāseko līdzi. Fiziskais tests jānoskrien reizi mēnesī. Izņēmums ir reizi gadā, jūnijā – arī tiesnešiem pēc garās sezonas jāatvelk elpa.

Kā bija ar iespējām paskriet Senegālā un Tokijā?
Tokijā nevajadzēja kārtot fizisko testu. Pilnās tribīnes sagādāja pietiekamu motivāciju, lai domātu tikai par spēli – jo iespēja kļūdīties ir ļoti liela. Pirms Pasaules kausa tiesnešiem bija trīs dienu seminārs, pirms “AfroBasket Women” – viena diena. Vakaros, kad atbrīvojās treniņzāle, visi tiesneši brauca uz turieni un kārtoja fizisko testu. Ārā bija +35 grādi, taču laukā būtu vieglāk nekā zālē.

Teici, ka Latvijā ir 11 FIBA kategorijas tiesneši. Ja nemaldos, iepriekš augstākais skaits bija deviņi (pirms Arņa Ozola un Jura Kokaiņa atvaļināšanās). Cik valstīm ir 12 tiesneši?
Tiesnešu skaitu nosaka nacionālo izlašu – vīriešu, sieviešu un jauniešu – reitings. FIBA nosaka kvotas, atbilstoši kurām varam deleģēt noteiktu skaitu tiesnešu lielajiem turnīriem. Tā kā divi tiesneši aizbrauca uz pasaules čempionātu, ik pa diviem gadiem tiksim pie divām papildvietām.

Pirms 2019. gada mums bija divi raženi gadi, kad Latvijas tiesneši apkalpoja visus lielos turnīrus. Pateicoties tam, izcīnījām papildvietas. Igaunijā ir četri FIBA kategorijas tiesneši, Lietuvā 12, jo viņu vīriešu valstsvienība ieņem ļoti augstu vietu pasaules rangā.

Latvijas Basketbola savienība piecus gadus atbalstīja tiesnešu programmu, tai skaitā palīdzēja izveidot meiteņu programmu. Esam pirmie Baltijā, kuriem ir divas FIBA kategorijas tiesneses – Anna Belousova un Kristīne Simanoviča. Tas ir liels panākums.

Latvijas tiesneši atrodas ļoti augstā punktā.
Pamatus ielikām sen. Lietuvā agrāk bija četri augsta līmeņa tiesneši – ar Romualdu Brazausku priekšgalā. Viņi neaudzināja jaunos, jo negribēja sev konkurentus. Apkalpoja visu un – pēc tam bija piecu gadu pauze, kuras laikā apritē neienāca neviens. Lietuvieši saprata, ka kļūdījušies.

LBS tiesnešu komisija pirms pieciem gadiem pieņēma lēmumu audzināt jaunos tiesnešus. Izveidojām “tutor” sistēmu, katram FIBA kategorijas soģim piesaistot vienu jauno tiesnesi. Radām sev lielāku konkurenci, taču paši attīstāmies. Tiesnesim, tāpat kā sportistam, jāiet uz priekšu. Nedrīkst apstāties.

Kuri bija četru jauno FIBA tiesnešu aizbildņi?
Ar meitenēm vairāk strādāju es. Ritvaram Helmšteinam un Eināram Tukišam, kuri programmā bija trīs sezonas, virsvadītāji mainījās katru gadu. Piemēram, Mārtiņam Kozlovskim sākumā palīdzēju es, pēc tam Oļegs Latiševs. Gatim Saliņam talkā nāca Andris Aunkrogers un Arnis Ozols. Mainījāmies, lai katrs varētu iedot savu.

Ko novēlēt Latvijas tiesnešiem?
Par līdzdalību klubu sacensībās nav nekādu šaubu. Būtu labi, ja latvieši uz Tokiju aizbrauktu tādā pašā skaitā kā uz Pasaules kausu. Tas būtu labs sasniegums. Jāņem vērā, ka Eiropas tiesnešiem Olimpiskajās spēlēs būs mazāk vietu nekā pasaules čempionātā, jo tur startēs mazāk komandu (12 sievietēm, 12 vīriešiem – Sportacentrs.com).

Cik daudz politisku lēmumu ir tiesnešu nozīmējumos?
Tādi pastāv. Nozīmējums ir nozīmējums – nekad nedomāju par to. Aizbraucot uz Āfriku, redzēju, ka vietējie risina savas lietas. Man bija vienkārši, par vietējām norisēm nezināju neko. Eiropā zini vairāk, bet mēs šīs situācijas neapspriežam. Tiesnešiem tajā nav nekāda ietekme, ar to nodarbojas vadība.