Anete Šteinberga: "Laukumā viena otru varam padarīt labāku"

ANETE ŠTEINBERGA

• Dzimusi 1990. gada 29. janvārī Ogrē
• Vecāki – Marita un Raitis Šteinbergi, brālis Mārcis
• Augums 186 cm, spēka uzbrucēja
• Mācījusies Ogres 1. vidusskolā, Rīgas 47. un 49. vidusskolā
• Treneri: Juris un Edgars Garkalni, Ainārs Čukste, Aigars Nerips, Mārtiņš Zībarts, Keitha Adams, Ewa Laskowska
• „TTT Rīga” spēlēja ar #55, BK „Kolibri” ar #12, UTEP spēlē ar #12
• 2006. gadā atzīta par Eiropas U-16 B divīzijas čempionāta MVP, sešās no astoņām spēlēm savācot „double-double”
• 2008. gada Latvijas čempione „TTT Rīga” sastāvā, sezonas laikā piedalījās 28 spēlēs, vidēji 19:13 minūtēs gūstot 10,4 punktus un izcīnot 6,4 atlēkušās bumbas
• 2008. gada augustā U-18 valstsvienības sastāvā izcīna pirmo vietu Eiropas U-18 čempionātā B divīzijā Skopjē, Maķedonijā (galvenais treneris Mārtiņš Zībarts), kopā ar Sabīni Niedolu iekļauta turnīra simboliskajā piecniekā
• 2009. gada sezonā „TTT Junioru” sastāvā 30 spēlēs vidēji laukumā bija 32:57 minūtes, guva 18,6 punktus un izcīnīja 12,1 atlēkušās bumbas
• 2009. gada janvārī un aprīlī-maijā piedalījās Latvijas izlases treniņnometnēs
• 2009. gada jūlijā Gdiņā, Polijā izcīnīja Eiropas U-20 čempionāta bronzas medaļas
• No 2009. gada rudens studē un spēlē Teksasas Universitātē El Paso, sieviešu basketbola komanda „UTEP Miners” spēlē NCAA pirmajā divīzijā, „Conference USA”
• 2010. gada sezonā piedalījās 16 spēlēs, 14 reižu starta piecniekā, vidēji 24,2 minūtēs gūstot 9,8 punktus, izcīnot 6,4 atlēkušās bumbas (labākais rādītājs komandā) un 1,3 reizes rezultatīvi piespēlējot

Anete Šteinberga Eiropas finālturnīros

Sasniegumi

2010 NCAA pirmās divīzijas „Conference USA” simboliskā debitantu piecnieka dalībniece
2009 Eiropas U20 čempionāta bronzas medaļniece, labākā atlēkušo bumbu vākšanā un otrā rezultatīvākā spēlētāja Latvijas sastāvā
2008 Eiropas U18 čempionāta uzvarētāja B divīzijā, turnīra simboliskā piecnieka dalībniece
2008 Latvijas čempione „TTT Rīga” sastāvā
2006 Eiropas U16 čempionāta B divīzijā vērtīgākā spēlētāja (MVP)

Statistika LSBL

Ainārs ČUKSTE, Latvijas U16 meiteņu basketbola izlases galvenais treneris
Par Aneti varu teikt tikai labāko. Neatkarīgi, vai spēlējot junioros vai jaunatnes komandā Eiropas čempionātā – ar viņu komanda ir spēks. Pat, ja bumba neiekrīt grozā, kad Anete ir laukumā, pretiniekam uzreiz jāuzmanās. Viņa ir spēcīga, agresīva, droši spēlē bez bumbas abos galos, ļoti vērtīga spēlētāja.

Katrs treneris var būt priecīgs, ja komandā ir tāda spēlētāja. Redzot viņu treniņos, patīk Anetes attieksme (vienmēr patikusi). Šobrīd viņa ir kļuvusi ļoti spēcīga, labi trenēta un laukumā viss ir, kā vajag. Arī pārējās meitenes izskatās labi.

U20 izlases bilde izskatās pat labāka nekā pagājušā gadā. Kopējam rezultātam vajadzētu būt labam, pat ļoti labam.

"Man patīk azartiskums"

Anete, basketbola gaitas sāki salīdzinoši vēlu, kā tas notika?
Esmu no Ogres, kur dzīvoju līdz divpadsmit gadu sasniegšanai, tad pārcēlāmies uz Ikšķili un vēlāk uz Rīgu. Basketbolā ienācu 14 gadu vecumā. Tas notika ar manas omas palīdzību. Viņa avīzē izlasīja sludinājumu, ka 47. vidusskolā tiek veikta spēlētāju atlase. Mamma mani uz turieni aizveda, tiku pieņemta un paliku. Pirms tam apmeklēju deju nodarbības, baletu, vienā vietā trīs, citā piecus gadus, kamēr pievērsos basketbolam. Neilgu laiku esmu trenējusies vieglatlētikā.

Sākumā mācījos Ogres pirmajā vidusskolā. Mācības turpināju Rīgas 47. vidusskolā, līdz 10. klases vidū pārgāju uz 49. vidusskolu.

Kad man bija piecpadsmit gadu, šķiet, 2005. gada martā, „Rīdzenē” bija spēle, kurai sekoja Aigara Neripa piedāvājums trenēties „TTT Rīga” sastāvā. Iepriekš kopā ar jaunatnes komandu spēlējām amatieru līgā, turnīros, kur piedalījās vecākas spēlētājas. Tad, 2006. gada aprīlī, abas ar Baibu Eglīti sākām spēlēt TTT. Tikām laukumā, jo daudzas pamatspēlētājas bija savainotas. Tā nokļuvu lielajā basketbolā, viss notika diezgan ātri.

Jaunatnes komandā 47. viduskolā kopā ar mani spēlēja Anna Gailīte, Ingrīda Strikasa, Anita Krontāle, Evija Rācenāja. Tas bija mūsu piecnieks. Arī Līga Šurkusa, bet viņa vairāk uzturējās pie 1991. gadā dzimušajām meitenēm. Jaunatnes sporta skolu pabeidzu BK „Kolibri”/47. vidusskolas sastāvā, taču pēdējos gados tur netrenējos, gāju tikai uz spēlēm un piedalījos Latvijas Jaunatnes basketbola līgas (LJBL) finālos.

Spēļu bija daudz, jo trenējos un spēlēju TTT, jaunatnes līgā pārstāvēju BK „Kolibri” un skolu sacensībās 49. vidusskolu. Tajā brīdī likās, ka sacīkšu ir pārāk daudz, nepietiek laika, piekūstu. Tagad saprotu, ka tas bija forši. Visu laiku notika spēles, bet, piemēram, Amerikā sacensību skaits ir nemainīgs (no novembra līdz martam). Pirms regulārās sezonas var būt divi trīs pārbaudes turnīri, tas arī viss. Katrs krāj panākumus un spēlē ar vājākām komandām, lai dabūtu vairāk uzvaru.

Spēlēšanu trīs komandās varēji savienot ar skolas gaitām?
Mācībām vienmēr esmu pievērsusi lielāko uzmanību. Savienot vajadzējis visu laiku, esmu to pratusi. Dažas reizes bijuši mācību parādi, bet, īpaši pēdējā vidusskolas gadā, varēju mācību un trenēšanās grafiku sarunāt ar treneri. Skolotāji bija pretīmnākoši, tāpēc problēmu nebija.

Agri sāki trenēties profesionālā komandā, vasarās spēlēji jaunatnes izlasēs. LSBL un Eiropas čempionātos bija lielāka motivācija nekā spēlējot jaunatnes komandā?
Zināju, ka jaunatnes treneris uzticas un gaida, ka varēšu palīdzēt komandai. Viņš mani laida uz TTT. Spēlējot savā komandā, spēles nedalu svarīgās un nesvarīgās. Katra spēle ir spēle. Ja aiziešu nesagatavojusies, nospēlēšu briesmīgi, pievilšu komandu, treneri. Tāpēc būtisku atšķirību nebija.

2009. gada LJBL finālā „Kolibri” pagarinājumā uzvarēja „Rīdzeni”. Jaunatnes komandā tas bija spilgtākais notikums?
Spilgtāks un mīļāks palicis 2006. gadā izcīnītais zelts, kad 47. vidusskolas komandā bijām pulcētas meitenes no laukiem. No citām komandām saņēmām vēsu attieksmi, bet mums bija spīts sevi pierādīt. 2005. gada finālos Ventspilī izcīnījām trešo vietu un tas bija sasniegums, bet nākamajam gadam mērķis bija lielāks. Jutām, ka varam atbalstīt viena otru.

Pēdējā B grupas spēlē par zeltu spēlējām ar Rīdzeni. Kombinācijas nebija spīdošas, bet savstarpējās saites bija ciešas. Pirmajā puslaikā zaudējām ar mīnus sešpadsmit, taču spēli beidzām ar plus deviņi, desmit. Uzvarot pār ķermeni pārskrēja skudriņas, jo zinājām, ka esam cīnījušās viena par otru. Par pirmo vietu bija liels gandarījums. Turklāt tā bija tīri 47. vidusskolas komanda, nevis jauktā vienība, kopā bijām spēlējušas no paša sākuma.

Ātri tiki uzaicināti jaunatnes izlasēs, spēlēji ar vairākus gadus vecākām meitenēm. Tas bija liels pluss?
Kad man bija sešpadsmit, spēlēju gan U20, gan U16 izlasēs. Toreiz nezināju, kāds ir Eiropas čempionāts un starp trīs četrus gadus vecākām meitenēm iejusties nebija viegli. Mani bīdīja no vienas puses, no otras, taču tas iedeva drošību vēlāk nebaidīties. Radās priekšnojauta, kas sagaida U16 izlasē un tas man nāca tikai par labu (čempionātā Somijā Anete tika atzīta par turnīra vērtīgāko spēlētāju). Tālāk katru gadu spēlēju divās izlasēs.

2008. gada vasarā, Pekinas Olimpisko spēļu laikā, Latvijas U18 komanda pirmo reizi kopš 1935. gada uzvarēja FIBA turnīrā.
U16 sastāvā mums vajadzēja uzvarēt jau 2006. gadā, bet sanāca, ka turpinājām kulties B divīzijā, līdz 2008. gadā parādījām, ka esam pelnījušas pirmo vietu. Tagad beidzot varam spēlēt A divīzijā.

Divas nedēļas pirms U16 čempionāta spēlējām ar Spāniju un uzvarējām. Tas radīja jautājumus, kā tas var būt? Viņas spēlē A divīzijā un mēs esam B? Kāpēc nevaram cīnīties pret stiprākām komandām, GRIBAS A divīziju! Tagad pienācis laiks, kad dota iespēja un jāparāda labākais sniegums.

U20 treneru korpuss ir ļoti labs.
Mārtiņš Zībarts vienmēr bijis taktiski gudrs treneris. Patīkami strādāt, jo viņš pasaka priekšā, kā jānospēlē pret sāncensēm. Pirms spēlēm labi analizē pretinieču video ierakstus. Piemēram, sacensībā ar Beļģiju viņš pateica visu nepieciešamo. Atrada vienu spēlētāju, uz kuru mēs koncentrējāmies. Un vienu nesedzām, jo video redzējām, ka viņa neizdarīs metienus. Sanāca, ka aizsardzībā bijām piecas pret četrām un piecas uzbrukumā.

Ļoti patīk strādāt ar fiziskās sagatavotības treneri no Francijas Sabīni Žurā. Atšķirība ir tajā, ka jūti – ar tevi strādā profesionāls cilvēks, kurš zina, kam paredzēts katrs vingrinājums. Amerikā daudz darījām sodu dēļ, tāpēc, ka nebijām izdarījušas, vai trenere bija dusmīga. Te viss tiek pakārtots, lai kļūtu fiziski stiprāks un izturīgāks, nevis tikai jāskrien. Daudz deva treniņi ārpus telpām, ASV tādu nebija vispār.

Gundars Vētra ir ļoti gudrs treneris, zina visādus knifus. Patīk, ka viņš izsaka savu viedokli, palabo mūs. Vienmēr paticis strādāt ar treneriem, kuri iemāca jaunas, noderīgas lietas. Vētra strādā ar labāko komandu Krievijā, labām spēlētājām, mums ir daudz, ko mācīties. Tas nāk tikai par labu.

Teici par treniņiem stadionā. Trenējāt uzrāvienus, bija jāveic noteiktas distances?
Vienā piektdienā treniņš bija zālē, pēc tam ārā skrējām trīs reizes pa četrām minūtēm. Katrai meitenei bija jāveic noteikta distance un jāiekļaujas noteiktā laikā. Divas reizes bija astoņu minūšu skrējiens, sprinti visu laiku. Jāveic noteikts attālums, seko atpūta un nākamais sprints.

Ja nemaldos, man trīs minūtēs bija jānoskrien divi apļi. Dažas meitenes skrēja arī vairāk, piemēram, divarpus apļus. Un darījām to četras reizes. Pirms tam bija pārbaudes skrējieni un mūs sadalīja divās grupās. Mazās skrien ātrāk, arī centra spēlētājas skrien labi. Nodarbībās tika ievērota dažādība, man patika.

Patīk, ka treniņos spēlējam pieci pret pieci. Tas dod azartu. Amerikā visu laiku strādājam ar kombinācijām un nesanāk tīri uzspēlēt, tāpēc spēlēs sanāk problēmas. Te var uzspēlēt. Kad nāk spēles, varam redzēt, kas izdevies. Zinām, kā turpināt trenēties, pie kā vēl jāpiestrādā.

Meitenēm, kuras bijušas Amerikā, spēlēšanas pārtraukums izvērties diezgan garš. Es beidzu spēlēt marta sākumā, tāpat vairums pārējo, tāpēc visas ir izsalkušas pēc basketbola. Daudzi cilvēki nav redzējuši, kā spēlējam, domāju, būs interesanti.

Neskaitot mācīšanos, kā sevi nodarbināji no marta līdz maijam?
Sākumā bija nepierasti. Latvijā pavasarī ir jaunatnes fināli, pēc sezonas no basketbola esi brīvs varbūt nedēļu. Protams, forši, ka Amerikā domā par mācībām, taču bija ierasts, ka basketbols paralēli skolai ir visu laiku.

Pēdējās divas trīs nedēļas pirms braukšanas mājās man bija individuālie treniņi. Treneri noteiktos laikos nemaz nevar ar mums darboties, tāpēc nodarbības veicu kopā ar komandas menedžeri. Papildus gāju uz svariem, tā arī laiks pagāja.

Spēlēt patīk labāk nekā trenēties?
Man patīk aktīvi treniņi. Protams, Latvijā esmu pavadījusi ilgāku laiku un pieradusi pie vietējā treniņu veida. Te visu darām ātri. Amerikā skrienam, skrienam, seko stāvēšana, kombinācijas un tā trīs stundu garumā. Nodarbības beigās trenere liek skriet sprintus, kad jau esam atsilušas. Citādi ir interesanti.

Amerikas pluss, ka komandās ir vairāki treneri.
UTEP ir trīs treneri. Divas galvenās treneres un trešais palīgs. Ja nepieciešams, mums palīdz komandas menedžeri. Strādāt varam iet jebkurā laikā, El Paso Universitātē viss ir vienuviet, nav jābraukā un jāstaigā. Piecelies, līdz zālei jāiet piecas minūtes, tikpat atpakaļ. Pirms manas atbraukšanas blakus spēļu vietai tika uzcelta jauna treniņu zāle, atsevišķi puišu un meiteņu komandām. Tur ir dakteru istaba, pašiem savas ģērbtuves, svaru zāle. Volejbolisti trenējas vecajā basketbola zālē, katram ir sava vieta.

Pasniedzēji un treneri mēģina sportistus „pavilkt” mācībās?
Mūsu komandā tā nav. Mums pie pasniedzējiem jāiet obligāti, treneri liek un pieskata, lai rūpējamies par atzīmēm. Visiem patīk, kad tu ej un runā par sevi. Ja esi lielā auditorijā, kur ir 300-400 studentu, nodarbībās var redzēt cilvēkus, kuriem ir problēmas ar atzīmēm. Tāpēc jāiet uz konsultācijām un droši jāsaka, man ir problēmas, esmu iekavējusi, ko darīt? Pasniedzēji zina, ka tu nāc, centies un ir gatavi palīdzēt.

UTEP ir „multi-disciplinary major” izglītība – pati vari izvēlēties savu profesiju. Tas ir tāpēc, lai, piemēram, amerikāņu futbolisti, ņemtu vieglākās klases un tiktu galā ar mācībām.

Izdomāji, ko mācīsies tālāk?
Nē, varu domāt vēl gadu. Skatos, lai izvēle būtu sirdslieta. Šajā pusgadā vēl būs obligātās klases, nākamajā pusgadā skatīšos, ko pati gribu.

47. un 49. vidusskolā ir gadījies, ka mācību iestāde mēģina izmantot sportistus dažādos sporta veidos?
47. vidusskolā bija jāpiedalās visur, kur varējām – basketbolā, volejbolā, skriešanā. Kāpēc to neizmantot, ja parādās skolas vārds? Uzskatu, ka tas ir normāli. Vēlāk, 49. vidusskolā, spēlēju tikai basketbolu. Bija meitenes un puiši, kuri gāja skriet krosus, man tādu pienākumu vairs nebija. Mūsu skolā mācījās Laura Vētra, Laura Puriņa, Linda Rubene, vēl Elīna Gūtmane, Signe Berga, klasē vien basketbolu spēlēja piecas meitenes. Kad Vētra sāka mācīties vidusskolā ASV, palikām četratā.

Tava ienākšana pieaugušo komandā, sakrita ar laiku, kad „TTT Rīga” sāka veidoties par profesionālu klubu. Ieguvi jaunas iespējas?
Tiku spēlēt kopā ar vecākām basketbolistēm un man tas ļoti nāca par labu. Par spīti pusgadam, kuru vēlāk nācās pavadīt uz UTEP soliņa, ieguvumu bija vairāk. Esmu sapratusi, kā ir spēlēt klubā, kurā ir nauda. Zinu, kā notiek darbs, kādas ir attiecības, interesanti! Nedomāju, ka vēl kādai meitenei El Paso, izņemot mani, Baibu, bijusi iespēja spēlēt vienā komandā pret un kopā ar WNBA spēlētājām. Tā ir bijusi lieliska pieredze. Baibai bija grūtāk, jo augstskolā nācās izlaist veselu gadu. Man NCAA sods tika mīkstināts, lietu izskatīja tā pati sieviete.

Vecākās meitenes komandā uzņēma labvēlīgi?
Pievienojoties TTT, nekad nav bijusi nelabvēlīga attieksme – tā, mazā, ko tu te atnāci? Spēlētājas ir laipnas, visu izskaidro. Latviešu meitenes nav „griezējas”. Nezinu komandu, kur jaunajām būtu jāpienes ūdens vai tamlīdzīgi.

Baiba uz Teksasu aizbrauca gadu ātrāk. U20 čempionātu Polijā apmeklēja UTEP trenere Eva Laskovska, izvēli par labu Teksasai izdarīji tur?
Piedāvājumu jūra nebija. Aicināja „Siena”, pārdomāju, tad piekritu El Paso variantam. Viss ar Ameriku saistītais tajā brīdī pārstāja interesēt un Baiba pajautāja, vai nav iebildumu, ja varu pievienoties UTEP programmai. Izvēli izdarīju pirms Eiropas čempionāta.

Kādas ir tavas intereses ārpus sporta?
Patīk pavadīt laiku ar draugiem, ģimeni. Ietekmējoties no mākslas skolas, patīk taisīt visādas smalkas, interesantas lietas. Tas notiek spontāni, kā tajā brīdī gribas. Labi draugi palikuši no vidusskolas, arī tad kopā pavadījām brīvo laiku. Vasarā ir forši satikt visus savējos.

Vienmēr esmu bijusi apzinīga un mierīga. Piecpadsmit sešpadsmit gados neesmu klīdusi apkārt, tagad vecāki gandrīz gatavi stumt ārā. Saka, ko tu sēdi mājās? Atbraucu, visu nedēļu nodzīvojusies Rīgā, gribu mierīgi pasēdēt mājās. Vecāki bijuši sportisti, reizēm viņi secina – jā, mūsu laikos tā nebija. Airētāji, viņiem vienmēr viss bijis grūtāk, dažreiz pastrīdamies.

Brālim Mārcim ir astoņi gadi, sācis basketbola gaitas Ogres sporta skolā. Biju aizgājusi uz viņa pirmo spēli, interesanti paskatīties.

Laivā tevi nemēģināja ielikt?
Nē, neesmu vēlējusies. Airēšana vairāk ir individuāls sporta veids, man labāk patīk komandu sporta spēles. Kad biju maza, ūdenī varēju dzīvot visu dienu, tagad vairs ne. Ja būtu seši septiņi gadi, kā brālim, droši vien izmēģinātu. Tagad, peldot baseinā, sākas iekšējs uztraukums. Redzot, ka jāpeld uz dziļo galu, nevaru pavirzīties uz priekšu.

Esi uzticīga vēl kādai basketbola komandai?
Agrāk basketbolam līdzi nesekoju, tagad Amerikā sāku skatīties NBA spēles. Protams, mīlu skatīties, kā spēlē Gunta Baško, Liene Jansone, viņu kustības, bet, piemēram, Līzai Leslijai uzmanību neesmu pievērsusi. Katrā spēlētājā redzu pozitīvās lietas, ko gribētu dabūt sev. Patīk, kā spēlē LeBron James. Patīk, ka viņa ķermeņa uzbūve ir stipra, var redzēt, ka viņš strādā ne tikai spēlēs. Pati mīlu strādāt svaru zālē, nav nekādu pretenziju. Citreiz panāk paskatīties, paķert idejas no citiem, pateikt tās trenerim un viņš sagatavo vingrinājumus.

Mīļākā sportiste ir kārtslēcēja Jeļena Isinbajeva. Skatījos video, kā viņai izveidojusies muskulatūra, augums, spēcīgs ķermenis. Piesaista nevis sportistes sasniegumi, bet – kā cilvēks strādā ar sevi. Mācību laikā piedalījos projektā, kurā krievu valodas stundās bija jāveido prezentācija par kādu slavenu personu. Izvēlējos Isinbajevu. Basketbolā favorītu nav.

Izlasē vairāk spēlē par ceturto numuru. Kā ir El Paso, kur pati labāk jūties?
Treneri vienmēr ļāvuši brīvību. Pērn „TTT juniorēs” kopā ar „Šuriku” (Līga Šurkusa) bijām visgarākās, vēl Guna Lagzdiņa. Latvijā, ja esi centrs, tas nenozīmē, ka visu laiku jābūt zem groza. Vari iznākt ārā, ar seju pret grozu. Ja esi brīvs, vari apspēlēt, ja esi zem groza, vari ieņemt vietu. Esmu pieradusi pie brīvības.

Amerikā man patika, bet savu spēli vēl līdz galam nejutu. Sākumā, nonākot jaunā vietā, bija bailes. Tagad Mārtiņš Zībarts iespēlē kombinācijas, kur centri iet ārā, spēlējam ar seju pret grozu. Ir darbības „postā”. Amerikā treneri spiež uz centru, jo trūkst garo spēlētāju. Pašai jārunā un jāsaka, ka gribu vairāk spēlēt ārā, jādomā, ko darīšu pēc universitātes beigšanas. Jābūt daudzpusīgai, nevaru pieturēties tikai pie tā, ka esmu ceturtais numurs. Man jātiecas uz trešo pozīciju, jāapgūst dribla tehnika, metiens lēcienā. Lai neesmu tikai 185 centimetrus gara spēlētāja zem groza, kad man pretī nāk 205, divi vēl kaut kas un metiens no augšas tiek bloķēts.

Treneri Čukste un Nerips teica, ka man jāzina, kā spēlē trešais numurs. Tā būs mana priekšrocība, ja nākotnē varēšu spēlēt vairākās pozīcijās. Zināšu kustības, kā apspēlēt zem groza, zināšu, kā spēlēt no ārpuses. Varbūt neesmu baigā driblētāja, bet varu izdarīt vairāk.

2009. gadā divas reizes tiki uzaicināta uz Latvijas izlases treniņiem.
Pirmajā nometnē, kas janvārī notika 49. vidusskolā, nevarēju piedalīties. Ar klases biedriem biju slidotavā. Slidoju, aizķēros, nokritu. Piecēlos, viss kārtībā. Vakarā sāp, labi neko. No rīta pamostos – celis divreiz lielāks, nevar salocīt kāju, pilnīgi saišu sastiepums. Tā gadījās savas muļķības pēc. Saprotu trenerus, kuri saka – nebrauciet slēpot, slidot. Spēlējam basketbolu, svarīgi, kādā kārtībā ir mūsu kājas, ceļi, potītes.

Pirms pavasara nometnes LJBL finālos izmežģīju abas potītes. Trenējos, līdz padomāju, kāda jēga sabeigt kājas, ja pēc tam nevarēšu trenēties spēlēt U20? Tur bija reālāka iespēja iekļūt sastāvā, spēlēšanu jaunatnes izlasē noteicu par vasaras mērķi. Patrenēties, uzspēlēt ar lielajām spēlētājām bija interesanti. Man nav baiļu no jauniem treneriem, vienkārši eju un mēģinu. Zinu, ka esmu mēģinājusi, ko vajadzētu darīt. Ja nesanāk, varbūt izdosies nākamreiz.

U20 izlasē esi labi iejutusies?
Patīk komandas noskaņojums, patīk atgriezties un spēlēt Latvijā. Tagad ir, ko salīdzināt. Pirms brauciena uz Ameriku bija daudz dzirdējusi, ka tur neļaus elpot, dzīs uz priekšu. Latvijā vairāk ir spīts un savstarpēja sacensība, meitenēm patīk sevi pierādīt. Jā, esam labas draudzenes ārpus basketbola, bet laukumā varam padarīt viena otru labāku. Labi nospēlējot aizsardzībā, rezultāts būs labāks nekā vienkārši aizejot un iemetot. Cik daudz iedosi treniņā, tik spēlē saņemsi pretī.

Man patīk azartiskums. Sieviešu basketbols ir neparedzams. Pirmajā puslaikā vari būt divdesmit punktus priekšā un vēlāk zaudēt. Amerikā būt mīnusos nav nekas, tikai pietrūkst, ka nav, kas uzkurina. Visi stāv. Iemet aizsardzībā, atkal rokas lejā. Bļāviens, nekas, spēlē tālāk! Ļoti nepatīk, ka parādās nolemtības sajūta. Ir gadījies, ka jaunatnes izlasēs treneris pārtraukumā sabļauj uz komandu, taču spējam saņemties un izmainīt spēles gaitu. Varam! Mēģināt darīt.

Marsela Prusta jautājumi

Tava labākā īpašība
Spēja pielāgoties dažādiem apstākļiem

Labākās vīriešu īpašības
Pieklājība

Labākās sieviešu īpašības
Sapratne

Iecienīta frāze
Katrs pats savas laimes kalējs

Īpašības vārds
Spēcīgs

Īpašības vārds, kas nepatīk
Bezspēcīgs

Personība sportā
Jeļena Isinbajeva

Vēsturiska personība, kas nepatīk
Nav

Ko sev visvieglāk piedod?
Neko

Ko sevī mainītu, ja varētu?
Neko