Digna Strautmane: "Latvijas basketbols mums daudz devis – jādod atpakaļ"

Sieviešu valstsvienībai klāt nācis vēl viens motors. Laukumā vai uz soliņa – Dignas balss un enerģija ir fiziski jūtama. Viņa burtiski izstaro gaišumu un labestību, atzīst spēlētājas treneris “Syracuse” universitātē Adnijs Amadū.

Digna divas stundas pirms spēles bija zālē, iesildoties ar bumbu arī dienā, kad pati vēl nevarēja spēlēt. Nākamajā dienā viņa uzmundrināja komandas biedres katrā uzbrukumā. Latvijas finālsērija, LJBL jaunāko grupu fināli – Digna cenšas klātienē ierasties visur, kur iespējams. Supermeitene!

Tu izmantoji iespēju piekto gadu spēlēt NCAA basketbolu, pārceļoties no Sirakūzas uz Atlantu. Četrus gadus trenējies Karmelo Entonija vārdā nosauktajā “Syracuse” treniņcentrā. Karmelo satiki?
Karmelo mēdza atbraukt vasarās, bet pašai viņu satikt neizdevās. “Syracuse” sporta programma tiešām ir ļoti laba. Paldies Karmelo par ieguldījumu – novērtēju iespēju spēlēt un trenēties tieši tur.

Sirakūza atrodas ASV ziemeļaustrumos, aiz Apalaču kalniem. Pārcēlies uz dienvidiem, nonākot vēl vienā ACC līgas komandā “Georgia Tech”. Vēlējies nokļūt siltākā vietā?
Tā bija viena no lietām, ko apsvēru, nolemjot mainīt skolu. Pastāvēja variants sākt spēlēt profesionāli, taču, zinot, ka varu piekto gadu palikt studentu basketbolā, nolēmu iegūt pieredzi jaunā vietā.

Atlantā bija silti un daudz starptautisko spēlētāju, ar kuriem man izveidojās labs kontakts jau pirms došanās uz Ameriku. “Georgia Tech” ir diezgan augsta līmeņa skola ar labu basketbola sistēmu un iespēju man tikt laukumā.

Minēto meiteņu vidū bija itāliete Lorela Kubaja “Kuba” un somiete Lota Maja Lahtinena.
Un divas spāņu meitenes – Nerea Hermoza un Aisa Aranasa.

Treneres – olimpiskās čempiones Nelas Fortneres – faktors arī bija būtisks?
Trenere bija ļoti pretimnākoša. Spēlētāju atlases procesā viņa pati centās mani piesaistīt – parasti to dara asistenti. Lorela, arī Lota Maja, pateica, ka ļoti grib spēlēt kopā ar mani, tādēļ trenere pielika ļoti lielas pūles, lai dabūtu mani uz Atlantu. Izvēli nenožēloju – atguvu pārliecību un laukumā varēju izmantot visas savas dotības. Bez ierobežojumiem.

”Syracuse” 120 spēles sāki starta pieciniekā. “Georgia Tech” – arī no soliņa.
Man tas nāca par labu. Sākumā tika plānots, ka spēlēšu starta pieciniekā, taču pārliecība pēc “Syracuse” bija sadragāta. Priecājos, ka man deva iespēju izcīnīt vietu pirmajā pieciniekā. Pieredze, nākot no soliņa, bija laba un vajadzīga. Pirms tam iestājās daļēja pašapmierinātība. Atlantā sevi bija jāapliecina no jauna, jāparāda rezultāts treniņos un spēlēs.

Tiki izmesta no komforta zonas.
Tieši tā.

Aleksa Gulbe teica, ka šaubījusies par pieteikšanos WNBA draftam. Radi un draugi pierunāja. Tev noteikti bija šāda doma, taču draftam nepieteicies.
Pirms NCAA čempionāta lietas sastājās citādi. Izmežģīju plecu, kādu laiku nespēlēju. Tajā laikā domāju, ka negribu vasarā sēdēt mājās un parādījās iespēja spēlēt Austrālijā. “Georgia Tech” rindās jau bija vairākas drafta kandidātes – Lota Maja, tobrīd pie mums vairāk nespēlējošā (“South Carolina”) aizsardze Kjara Flečere un Lorela.

Sezonas gaitā komandu apmeklēja vairāki WNBA skauti un runāja ar meitenēm par gaidāmo draftu. Man šķita, ka uz mani neskatās – arī tāpēc, ka sākumā nebija rezultātu. Vēlāk ieguvu lielāku pārliecību, taču apritē īsti nenonācu. Pieņēmu lēmumu par spēlēšanu Austrālijā – manuprāt, tobrīd tā bija labākā izvēle.

Ziemas beigās plecs bija kārtībā. Atgriezos laukumā un trenere ieteica pieteikties draftam. Izteicās, ka par mani parādījusies interese, taču tobrīd jau biju parakstījusi līgumu ar “Ringwood Hawks”. Visi apstākļi izveidojās tā, ka man bija jābrauc uz Austrāliju. Redzot 2022. gada draftu, domāju, ka lēmums bija pareizs – pat, ja kāds WNBA klubs mani uzaicinātu uz treniņnometni.

Vajadzēja atgūt pārliecību un Austrālijā es to izdarīju. Varbūt NBL-1 līgas līmenis nebija pats augstākais, taču ļoti gribēju pierādīt, ka varu spēlēt gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Būt ceturtais, trešais vai piektais numurs. Melburnā visvairāk spēlēju kā centrs – pozīcijā, kurā nebiju spēlējusi četrus gadus. Tikai pirmajā gadā Sirakūzā vēl gāju laukumā kā piektais numurs.

“Hawks” rindās man nebija jāmet tikai trīņi vai “jāieposto” – kļuvu daudzpusīgāka un atguvu prieku spēlēt basketbolu. Arī Grieķijā rezultāti bija labi – līdz brīdim, kad guvu savainojumu.

Kā nonāci Austrālijā?
Treneris uzrunāja, izmantojot sociālos medijus. Pirms tam ar aģentu domājām par pieteikšanos WNBA draftam, taču lietas sastājās citādi. Izvēli nenožēloju – ļoti labs lēmums.

Kādus diplomus ieguvi Sirakūzā?
Bakalaura grādu sabiedrības veselībā un maģistru sporta menedžmentā.

Savā ziņā esi spērusi pirmos soļus sporta pasākumu rīkošanā, kopā ar māsu Paulu braucot uz sporta skolām.
Visās vietās, kurās esmu spēlējusi – Sirakūzā, Atlantā, Melburnā, mazāk Atēnās – sieviešu basketbols ir plaši apmeklēts. Šogad NCAA sieviešu čempionāta “Final Four” – ar “Iowa”, LSU, “South Carolina” un “Virginia Tech” līdzdalību – bija vairāk skatīts nekā daudzas NBA spēles.

Pašai šķita, ka Grieķijā par sieviešu basketbolu ir mazāka interese nekā, piemēram, Beļģijā un Zviedrijā, kur labākās komandas pulcē pilnas zāles. Latvijā ir augsts sieviešu basketbola līmenis, tikai skatītāji nav tik informēti vai nepieliekam tādas pūles, lai vairāk panāktu pretī jaunatnei.

Parasti informēšanas darbu veic komandas – rīko treniņus jaunajām basketbolistēm, uzliek grozu un informācijas stendu uz ielas, ļauj pamētāt, aiziet parunāties ar meitenēm. Manuprāt, tā ir normāla lieta, kuras mums pietrūkst. Latvijā ir daudz lietu, kuras var attīstīt.

Mēs, meitenes, gribam atdot atpakaļ sabiedrībai. Augot, spēlējot izlasēs, Latvijas basketbola savienība mums daudz dod un, varbūt, mēs nedodam tik daudz pretī, kā vajadzētu. Īpaši vasarās, kamēr esam mājās un trenējamies valstsvienībā. Jo vairāk ejam pie meitenēm un stāstām, jo lielāka ir viņu motivācija. Īpaši mazākās pilsētās, kur lielais sieviešu basketbols nav redzēts.

Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna. Kurās sporta skolās pabiji?
Biju Kandavā, Talsos, Ogrē, kā arī Rīgas skolās – Juglā, “Kolibri” (Rīgas 47. vidusskolā). Šajā nedēļā ejam uz Rīgas trešo sporta skolu – tagad “RBJSS Rīdzene”, un, cerams, uz “Rīdzeni” (tagad “Rīga/Centrs”). Labprāt braucu arī viena pati, bet meitenēm foršāk, ja var uzklausīt dažādus stāstus.

Pagājušajā nedēļā pirmo nometni rīkoja Anete Šteinberga.
Tas ir superīgi. Meitenēm ir liels pieprasījums. Pēc “Rozā lentītes spēles” saņēmu lieliskas atsauksmes – cik forši, gribam vēl. Meitenes grib skatīties sieviešu basketbolu un spēlēt pašas. Arī vecāki uzreiz atbalsta vairāk.

Piektdien uz spēli atbrauca autobuss no Talsiem un Rojas. Ieradās meitenes no Kandavas, Juglas un Ogres, tāpat “Kolibri”. Ļoti liels prieks par Rojas un Talsu iniciatīvu – par nākšanu pretī savām audzēknēm. Vecāku atbalsts mazajām meitenēm ir vislielākais.

Kad atbraucu uz Latviju, ļoti palīdzēja un iedvesmoja Aigars Strauss. Viņš aicināja doties pie bērniem, sakot, ka man jāiet un jādara pašai.

Pasaules hokeja čempionāta laikā apmeklēji fanu zonu, aicinot apmeklēt pārbaudes spēles.
Vēlējos, lai sākas kustība un cilvēki zina par gaidāmajām spēlēm. Patīk būt kameras priekšā. Ja pašas nedarām, kāpēc lai to gribētu darīt kāds cits?

Austrālijā lielisks apmeklējums ir visos komandu sporta veidos. Tu aizbrauci uz Viktorijas pavalsti, kur ir visvairāk sieviešu basketbola komandu. Viktorijas politiķi aizliedza cilvēkiem pārvietoties – Melburnā “lokdauni” bija 2020. gada 31. martā – 12. maijā, 9. jūlijā – 27. oktobrī, 2021. gada 13.-17. februārī, 28. maijā-10. jūnijā, 16.-27. jūlijā un 5. augustā – 21. oktobrī. Varēja just, ka cilvēki noilgojušies pēc sporta?
Cilvēki daudz runāja, ka bija ļoti grūti. Ierados Melburnā 2022. gada marta beigās – tobrīd Amerikā bija gandrīz pavisam brīvi un Austrālijā arī. Meitenes izteicās, ka pirms tam viņām klājās smagi.

Austrālijā darbs ar sabiedrību bija ļoti aktīvs – vidēji reizi nedēļā gājām un strādājām ar mazajām meitenēm, individuālos treniņus ieskaitot. Melburnā tā ir ierasta lieta, kamēr mums šādas mijiedarbības gandrīz nav – izņemot intervijas vai tamlīdzīgi. Jaunās meitenes, kad izaugs, darīs to pašu.

Marta beigas Dienvidu puslodē sakrīt ar rudeni un ziemas tuvošanos. Austrālijas dienvidos ir aukstāk nekā tropiskajos ziemeļos, taču klimats daudz maigāks nekā Latvijā. Jaka bija jāuzvelk?
Melburnā ziemā palika diezgan auksti, bet man ziemas jakas nemaz nebija. Satināmies džemperos, lai gan atsevišķās dienās gaisa temperatūra nepārsniedza 4-5 grādus. Varbūt kādu dienu krita slapjš sniegs.

NBL-1 sastāv no piecām reģionālajām līgām ar 69 komandām. Spēlēji stiprākajā, Dienvidu, līgā, kurā 13 vai 14 komandas bāzējas Melburnā. Redzēji kaut ko ārpus lielpilsētas?
Interesantākais izbraukums bija Tasmānijas salā, kur aizvadījām divas spēles. Nebija daudz laika apkārtnes apskatei, lai gan vairāki spēlētāji no mūsu puišu komandas izplānoja iespēju salā uzkavēties ilgāk. Uz pārējiem izbraukumiem nebija jābrauc tālāk par divām vai divarpus stundām. Šķiet, ka šosezon “Ringwood” paredzēts tālāks izbraukums uz “Mount Gambier”, līdz kurienei jābrauc astoņas stundas.

"Geelong SuperCats" talismans, Digna Strautmane un @SaraBlicavs 2022. gada 30. aprīlī Džīlongā, Viktorijā

Jaunākās ziņas no Austrālijas @NBL1 https://t.co/iTRqMFKQ0g pic.twitter.com/b0nETIrib6

— Maris Noviks (@MarisNoviks) May 14, 2022

Digna Strautmane ir @NBL1 "South" līgas čempione un gada labākā spēlētāja aizsardzībāhttps://t.co/TGGjAiEfUm#TrīsZvaigznes #ImpossibleDream

Foto: Ringwood Hawks pic.twitter.com/56CkyQym7k

— Maris Noviks (@MarisNoviks) September 3, 2022

Austrālijas flora un fauna ir citādāka nekā pārējos kontinentos. Ārzemniekiem izsaka brīdinājumus – neskaries klāt tam augam, piesargājies no ķengura?
Man šķita, ka ķenguri būs visur, bet Melburnas apkārtnē tos var redzēt tikai dabas parkos vai zoodārzos, aiz sētas. Ķenguri ir kā stirnas – lec projām, nevis guļ zālē. Gribējām pieiet tuvāk, lai nofotografētu, bet viņiem nepatīk cilvēku klātbūtne.

Sporta zālē redzēju milzīgu zirnekli. Austrāliete pienāca un pajautāja – vai gribat redzēt Austrālijas zirnekli? Uz zāles stikla stāvēja zirneklis plaukstas lielumā – ak, Dievs. Uztraukumam nav pamata, viņš nav indīgs. Lielo zirnekļu klātbūtne mājās pat ir ieteicama, jo viņi iznīcina mazos kukaiņus.

Indīgākie ir mazie, melnie zirnekļi. Atnācām mājās ar spāņu meiteni – Martu Ermidu. Austrāliete saka – pārbaudiet savas mantas, mugursomā atradu mazo, melno zirnekli. Ja tas iekož, var saslimt. Uzreiz visu pārbaudījām.

Uzturēšanās laikā redzēju vienu milzīgu zirnekli un ķengurus. Čūsku nevienu – ziemā viņas guļ. Vēl redzēju kādu dzīvnieku tumsā – kokā kaut kas spīd. Izrādās, divas acis.

Mājās visas spēles notika pēc “double header” sistēmas – vienā vakarā spēlēja sieviešu un vīriešu komandas. Izbraukumā arī?
Parasti uz spēlēm braucām vairākās mašīnās – nebija neviena kopīga izbraukuma. Arī uz Tasmāniju puišu komandai bija jālido atsevišķi. Beigās lidojām gandrīz vienā laikā, jo mūsu lidmašīna divas stundas kavējās. Atpakaļ lidojām kopā.

”Ringwood” uzvarēja “South” līgā un iekļuva nacionālajā finālturnīrā jeb “Final Six”. Uzvarējāt Lorēnas Džeksones komandu, tikāt līdz finālam, kur zaudējāt “Warwick”. Vai tas bija komandas labākais sasniegums?
Tā bija pirmā sezona, kad vispār notika NBL finālturnīrs. Gadu iepriekš “South” līgas komandām atļāva spēlēt tikai savā starpā. Pēdējās trīs spēles bija nereāli grūtas – pirmkārt, tās notika pēc kārtas. Otrkārt, visās spēlēs bija jāuzvar visās ceturtdaļās, jo par katru uzvarētu ceturtdaļu skaitīja punktus. Nebija iespēju atslābināties vai spēlēt ar jaunajām.

Trešajā spēlē vairāk nebija spēka. Pretinieces finālā bija ļoti garas. Savā komandā biju vienīgā garā spēlētāja un faktiski tāda nemaz neesmu. Cīnījāmies tāpat.

Austrālijas sezona beidzās 11. septembrī. Cik gara bija pauze līdz ierašanās brīdim Grieķijā?
Pauzes nebija – pēc divām dienām braucu uz Grieķiju. Izgāju medicīniskās pārbaudes un pēc divām dienām sāku trenēties. Šķiet, ka tajā pašā nedēļā bija pirmā pārbaudes spēle.

...un Eirolīgas kvalifikācija drīz pēc tam. Arī uz Austrāliju devies gandrīz uzreiz pēc NCAA čempionāta spēles Kalifornijā.
Šķiet, ka “Stanford” zālē spēlējām 23. martā, bet divas dienas vēlāk biju lidmašīnā uz Austrāliju – no Atlantas. Mantu pakošana, atvadas no treneriem un skolotājiem – viss notika diezgan lielā steigā.

Beigās no “Georgia Tech” akadēmiski neko neieguvu. Sākumā plānoju iegūt trešo diplomu – sporta zinātnē, taču augstskola to varēja izsniegt tikai gadījumā, ja bakalaura grādu būtu ieguvusi Atlantā. Tā ir vēl viena lieta, ko varu pastāstīt jaunajām spēlētājām – izvēloties skolu, jāskatās, vai tā piedāvā “graduate” programmas saviem absolventiem.

Ja nekļūdos, no Kalifornijas nav tiešo lidojumu uz Austrāliju pārāk lielā attāluma dēļ. Lidmašīnas lido uz ziemeļiem, gar Aļasku, un tālāk uz dienvidiem. Kādi bija Tavi lidojumi uz Austrāliju?
No Atlantas uz Dohu – 13 ar pusi stundas. Pēc tam tikpat no Dohas līdz Melburnai. Gaidīšanas laiks četras stundas. Parasti šķistu – bļāviens, cik daudz. Tobrīd forši, jo varēju pagulēt uz grīdas un normāli iztaisnoties pēc garā lidojuma.

Kā pagāja rehabilitācija pēc novembra sākumā gūtā savainojuma Eirolīgas spēlē?
Tagad viss iet uz labo pusi. Sākumā skats bija skumjš. Man nekad tāds savainojums nebija bijis – lai cik ļoti jutu līdzi citiem, pati tādā situācijā agrāk nebiju nonākusi. Reāli nezināju un nesapratu, kam cilvēki iet cauri pēc krustenisko saišu plīsuma. Mācos, palieku spēcīgāka un gudrāka.

Saņēmu lielu atbalstu no visiem cilvēkiem. Valstsvienībā tie ir Ivars Ikstens un Edijs Eglītis. Izlases treneri ļauj man trenēties ar komandu, būt apritē, lai gan vēl nevaru neko dot (piedaloties kontakta spēlē). Ļoti gribētu būt uz laukuma, taču priecājos par saņemto atbalstu – nav katru dienu jātrenējas vienai pašai.

Grieķijā četrus mēnešus saņēmu lielu atbalstu no “Olympiacos” fizioterapeita Lolis Kostas un daktera. Treneris mani atbalstīja – neviens neiebilda, ka nāku atbalstīt komandu. Ja kādam nav tik liels atbalsts no apkārtējiem, gribētu, lai tā būtu. Varbūt varu palīdzēt, kaut vai tikai sarunas veidā – dodiet ziņu!

Maija beigās vēlreiz aizbrauci uz Atēnām. Atrādīšanās brauciens?
Vajadzēja atrādīties sešus mēnešus pēc operācijas – pārbaudīt celi un paskatīties, vai viss kārtībā. Ir!

Austrālijā un Grieķijā ieguvi pirmo profesionālo pieredzi. Citas prasības nekā studentu basketbolā?
Dažas atšķirības ir. Piemēram, profesionālā komandā visi ir vienlīdzīgi, kamēr studentu basketbolā pie vienāda prasmju līmeņa vairāk spēlē trešā un ceturtā gada spēlētājas. Profesionāļos vecumam nav īpašas nozīmes – ja esi labāks, spēlēsi. Lielajā basketbolā labākos uz soliņa nesēdina.

Studentu basketbolā, izvēloties skolu, par to ir jāpadomā. Sirakūzā visās jaunās sākām spēlēt, jo vecās bija aizgājušas projām. Tobrīd laukumā varēja tikt jebkura.

Mārtiņš Zībarts vairāk izmantoja Tevi kā ceturto numuru?
Trešo, ceturto un, mazāk, piekto. Varu spēlēt visās pozīcijās. Neesmu labākais centrs, taču varu segt lielos un būt pārāka, jo varu nospēlēt ātrāk. Pret mazajiem ir auguma pārsvars.

Sarunas noslēgumā nosaukšu vairākus cilvēkus. Raksturo, kāda ir bijusi viņu loma Tavā dzīvē pēdējos piecos gados. Ko viņi Tev ir devuši un kāda izveidojusies savstarpējā mijiedarbība. Pirmais – Adnijs Amadū (Adeniyi Amadou).
Adnijs vienmēr būs viens no man tuvākajiem treneriem. Viņš bija stingrs, taču iemācīja ļoti daudz. Iemācīja man nebūt vārgulei. Aicināja darīt vairāk nekā citiem, uzsvēra mazās lietas. Turpinām sazināties. Viņam ir daudz emociju, taču viņš tās ieliek spēlētājos – grib, lai visiem būtu labāk. Ja Adnijs grib izveidot labāku spēlētāju, viņš to izdarīs. Pie viņa augu gan fiziski, gan mentāli. Kļuvu daudz spēcīgāka – ja Adnija tur nebūtu, četrus gadus Sirakūzā nebūtu izturējusi.

Pēc ceturtā gada “Syracuse” atstāja 11 vai 12 spēlētājas. Meiva Djaldi-Tabdi bija meitene, kuru apmeklēji viņas absolventu vakarā jeb “Senior Night”?
Notika otrādi – viņa viesojās manā absolventu vakarā. “Georgia Tech” uzņēma “Miami” – Meiva mani izveda laukumā. Meiva, Emīlija Engstlere un es – esam kā trīs māsas un uz mūžu paliksim labākās draudzenes. Visam gājām cauri četru gadu garumā – ar Emīliju trīs. Līdzjutīgas (empātiskas). Arī Veronika...

...Voračkova.
Visas četras bijām ļoti tuvas. Veronika ilgi nepalika, jo saprata, ka var labi spēlēt Prāgā. Viņa ir apbrīnojama spēlētāja un cilvēks. Ir vēl daudz tuvu meiteņu, taču nosauktās trīs paliks uz mūžu. Viņām nav izvēles. Viena otru riktīgi atbalstījām un palīdzējām tikt uz augšu.

Visas tagad spēlējam diezgan augstā līmenī. Tas parāda, ka bijām līdz-atbildīgas (hold each other accountable). Gājām uz rīta treniņiem, turējām mācības labā līmenī, lai varētu spēlēt. Kopā izbaudījām laiku universitātē.

Par Emīliju jau teici. Viņa dzīvo mazajā salā starp Manhetenu un Longailendu.
Kvīnsas rajonā – pie Emīlijas ģimenes viesojos 2021. gada Ziemassvētkos.

Šogad viņa tika izsaukta uz divām WNBA komandām, bet sastāvā nepalika.
Tāda ir basketbola dzīve. Vienā sezonā viss iet no rokas, nākamajā neiederies trenera redzējumā. Ar to jāsamierinās. Emīlijai tagad ir grūtāks posms – viņa pieņems lēmumu, ko darīt nākamajā gadā. Iespējams, brauks uz Eiropu.

Brazīliete Kamila Kardozo – no “Syracuse” pārgāja uz “South Carolina”.
Kamilai piemīt izcils dzīvesprieks. Viņa atrada pozitīvo pat dienās, kad Meivai, Emīlijai un man trūka enerģijas. Pacēla un pavilka. Domāju, tas ir iemesls, kāpēc viņai ir labi sasniegumi “South Carolina” rindās. Pat spēlēs, kur nebija efektīvākā spēlētāja, deva enerģiju no soliņa. Kamilas enerģija izpaužas arī laukumā – viņa pavelk līdzi komandas biedres. Malacis, grib pabeigt skolu, lai pēc tam spēlētu augstākajā līmenī.

Austrālijā istabas biedres – Marta Ermida un Marīna Vitla (Marena Whittle).
Viņu klātbūtne padarīja Austrālijas izvēli par izcilu. Būs grūti atkārtot tādu pieredzi – tik ļoti izbaudīt spēli un saprast, kāpēc to daru. Martai ārkārtīgi labi gāja Spānijā un Francijā. Tagad atgriezusies “Ringwood” – domāju, ka būs ļoti labs gads, jo Marīna ieradīsies komandā pēc bronzas finiša Pasaules 3x3 čempionātā Vīnē.

Marīna iemeta uzvaras metienu. Dzelzs sieviete – vienmēr izdarīs. Tādu pārliecību novēlu visiem basketbolistiem! Marta ļoti labi vada komandu, pavelkot līdzi pārējos. Viņa uzgavilē katrai pozitīvai darbībai laukumā. Tā uzvelk, ka gribi skriet līdzi un darīt. Nebijām pati talantīgākā komanda – zinājām, ka varam uzvarēt, tikai spēlējot kopā. Tas bija ļoti forši.

Marta un Marīna ir ļoti forši cilvēki. Anelī Meilija arī – nesen saderinājās ar Marīnu. Super pāris un super spēlētājas.

”Olympiacos” centra spēlētāja – meitene, kura uzaugusi mazā ciematā pie “Lake Superior” jeb Augšezera – Megana Gustafsona un spāniete Aina Ajuzo.
Un Kailija Šūka ar Maju Škoriču. Par visām varu teikt, ka turējāmies kopā līdz beigām un cīnījāmies viena par otru. “Olympiacos” izcīnīja Grieķijas zeltu, finālsēriju sākot ar diviem zaudējumiem un pabeidzot ar trīs uzvarām. Tas ir ļoti grūti, bet viņas to izdarīja.

Megana ir lieliska spēlētāja un ļoti labs cilvēks. Ar savu sunīti Pankūciņu. Aina – ļoti laba saspēles vadītāja. Gan viņa, gan Megana sezonas laikā turpināja mācības. Kailija – vienkārši eņģelis. Labsirdīgs cilvēks. Neesam tikai basketbolistes, bet īsti cilvēki ar īstām problēmām. Tas mūs vienoja vēl vairāk. Maja no Serbijas pievienojās vēlāk – arī lielisks cilvēks.

Tādā spēlētāju saderībā bija liels Mārtiņa Zībarta nopelns. Viņš mūs visas atrada. Kad aicināja mani uz “Olympiacos”, teica, ka meklē spēlētājas, kuras būs labas komandas biedres. Labas komunikatores, labas spēlētājas laukumā. Domāju, ka viņš savu darbu izdarīja lieliski – sniedza mums lielu pakalpojumu.

Klubs pēc uzvaras Grieķijas čempionātā iedeva zelta medaļu?
Saistības vairāk vai mazāk tika izpildītas, bet medaļu – diemžēl, neiedeva. Pati gan nejautāju.

Paula Strautmane.
Māsa vienmēr mani atbalsta. Kad guvu savainojumu, viņai bija vairāk satraukumu nekā man. Paula ļoti jūt līdzi saviem tuvajiem un ir mans dārgākais cilvēks visā pasaulē. Liels prieks, ka man ir māsa. Ceru, ka drīz spēlēsim kopā un viss vēl ir priekšā. Nevaru sagaidīt, kad varēsim cīnīties par uzvarām.

Paulai ir panākumi gan valstsvienībā, gan savā komandā. Viņa atstāj zīmogu. Visi grib, lai viņa brauc atpakaļ. Spēlētāja, kura var spēlēt jebkurā komandā un dara zelta lietas. Cīnās jebkurā situācijā. Paula ir zvērs uz laukuma un ļoti labs cilvēks ārpus laukuma. Ļoti novērtēju savu māsu. Paldies mammai un tētim – viņi iedeva cilvēku, kuru man neviens nevarēs atņemt.

Par Dignu

Adeniyi Amadou, Dignas treneris “Syracuse” universitātē (2017-2021)
“Dignā ir viss, ko cilvēkā vēlas redzēt treneris. Viss. Pilnīgi viss. Bija paredzēts, ka būšu viņas treneris, taču beigās viņa iemācīja man daudz, daudz vairāk nekā es viņai. Viņas ietekmi uz mūsu komandu nevar aprakstīt vārdos. To ir jāpieredz.

Viņas vispārējais gaišums un gara bagātība, viņas profesionālais un personīgais ceļojums, viņas acīmredzamā laipnība un iejūtība, protams, tāpat kā viņas mīlestība pret ģimeni un dzīvi kopumā... viss par Dignu ir iedvesmojošs.

Viņa mainīja un ietekmēja mūsu komandu un personālu, vienkārši esot viņa pati. Un kopā ar Meivu, Emīliju, Veroniku, viņa vienkārši mainīja viņu dzīves.”

Marena Whittle, “Ringwood Hawks” spēlētāja, Austrālija
“Digī ir viens no īpašākajiem cilvēkiem, kuru man bijis tas gods Basketbolā satikt. Laukumā viņa ir dominējoša un dara visu – iemet, spēlē aizsardzībā, nobloķē. Viņa ir neapturama. Kā komandas biedre – otrā pēc neviena, vienmēr smaidoša, vienmēr pozitīva, Dignas klātbūtnē vienmēr spīd saule. Man patika spēlēt ar viņu tikpat ļoti, kā viņa iepatikās kā personība. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks un nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu spēlēt kopā ar viņu.”

Izmantotie resursi:
Digna Strautmane nopelna fanu mīlestību
Valstsvienības spēlētājas pēc Dignas Strautmanes iniciatīvas viesojas pie “Kolibri” basketbolistēm
Paula Strautmane: “Digna ir stiprākais cilvēks, kuru pazīstu
Māris Noviks ASV: Karmelo mantojums