Ieva Krastiņa: "Cēsīs jākoncentrējas katrai spēlei"

2010-07-06 14:55 Māris Noviks

@MarisNoviks

Ieva Krastiņa: "Cēsīs jākoncentrējas katrai spēlei" — U20 sieviešu basketbola valstsvienības kapteine Ieva Krastiņa
Foto: skcesis.lv

Ukraina U20 - Latvija

"Šosezon esmu ieguvusi gan spēles izpratnes ziņā, gan kopumā. Treneris Zvirgzdiņš iemācīja "redzēt laukumu", izprast un pamanīt spēles nianses," par 2010. gada sezonu SK "Cēsis" un gatavošanos Eiropas U20 čempionātam stāsta Latvijas jauniešu basketbola valstsvienības uzbrūkošā aizsardze, Cēsu basketbola skolas audzēkne un izlases kapteine Ieva Krastiņa.

IEVA KRASTIŅA

• Dzimusi 1990. gada 22. jūlijā Cēsīs
• Vecāki Sandra un Guntis Krastiņi. Brālis Mārcis, māsa Baiba
• Augums 173 cm
• Pozīcija: uzbrūkošā aizsardze
• Komandas: Cēsu pilsētas sporta skola, SK „Cēsis”, Latvijas U16, U18 un U20 izlases
• Treneri: Inese Briede, Maija Kubliņa, Viktors Brizgalovs, Gintars Kručkausks, Jānis Zeltiņš, Ainars Zvirgzdiņš, Varis Krūmiņš, Mārtiņš Zībarts
• Latvijas Čempione SK „Cēsis” sastāvā (2009), divkārtēja Latvijas vicečempione (2008, 2010), LMKL vicečempione (2010), Baltijas Sieviešu basketbola līgas vicečempione (Rīga 2008, Cēsis 2009)
• SK „Cēsis” sastāvā spēlē ar #15
• 2009. gada LJBL finālos vidēji spēlēja 35:07 minūtes, gūstot 23,0 punktus, izcīnot 9,4 atlēkušās bumbas, rezultatīvi piespēlējot 3,0 reizes un pārtverot bumbas 4,0 reizes
• Sešas reizes Latvijas jaunatnes izlašu sastāvā spēlējusi Eiropas čempionātos (U16 izlase 2005, 2006; U18 izlase 2007, 2008; U20 izlase 2007, 2009), izcīnījusi pirmo vietu 2008. gada Eiropas U18 čempionātā B divīzijā un trešo vietu 2009. gada Eiropas U20 čempionātā A divīzijā

Ieva Krastiņa Eiropas finālturnīros

Turnīrs	S	Min.	2pm	%	3pm	%	SM	%	BU	BA	AB	RP	PP	Kļ.	PB	BM	P	Vid.
U16 2005B	8	15.8	4/11	36.4	3/18	16.7	7/14	50.0	0.1	2.0	2.1	0.3	1.5	1.3	0.9	0.3	24	3.0
U16 2006B	8	25.3	18/35	51.4	9/35	25.7	23/32	71.9	1.9	2.6	4.5	0.9	2.0	3.9	2.8	0.1	86	10.8
U20 2007	8	9.9	6/12	50.0	2/17	11.8	5/9	55.6	1.3	0.4	1.6	0.3	0.6	0.8	0.8	0.0	23	2.9
U18 2007B	7	30.3	17/35	48.6	11/40	27.5	21/31	67.7	1.7	3.0	4.7	1.3	1.7	2.7	2.0	0.0	88	12.6
U18 2008B	8	23.9	6/24	25.0	11/31	35.5	24/29	82.8	0.8	1.9	2.6	1.9	2.3	1.5	1.3	0.0	69	8.6
ECW 2009	8	9.3	4/7	57.1	3/13	23.1	2/4	50.0	0.5	0.5	1.0	0.5	0.8	0.0	0.4	0.0	19	2.4
U20 2009	8	18.4	7/20	35.0	2/15	13.3	10/14	71.4	1.0	0.9	1.9	1.0	0.6	0.6	1.5	0.0	30	3.8

Statistika LSBL

Gads	S	Min.	2pm	%	3pm	%	SM	%	BU	BA	AB	RP	BM	Kļ.	PB	PP	Vid.
2007	28	24:57	1.7/3.7	45	1.4/4.6	30	1.3/2.2	59	1.1	1.6	2.7	1.4	0.1	1.0	2.5	1.5	8.9
2008	27	20:05	2.6/5.3	49	0.9/2.4	37	2.0/2.7	74	1.0	1.9	2.9	1.6	0.1	1.3	1.6	1.3	9.8
2009	23	14:23	1.4/2.3	60	0.3/1.6	18	1.1/1.3	84	1.0	1.3	2.2	1.8	0.0	0.7	1.7	0.8	5.0
2010	28	21:11	1.4/3.0	46	1.1/3.0	36	1.6/2.1	76	1.5	2.3	3.5	2.8	0.2	1.4	1.9	1.4	7.6

Par Ievu

Inese BRIEDE, Cēsu sporta skolas trenere
Ievas vecākā māsa Baiba basketbolā aktīvi nodarbojās līdz septītajai klasei, tālāk spēlējot priekam. Ieva vēl gāja bērnu dārzā un nāca līdzi māsai skraidelēt. Drīz viņa iekļāvās grupā pie divus gadus vecākām meitenēm, jau agrīnos gados parādot, ka vēlas būt līdere un iet pa priekšu. Ievai nebija kompleksu trenēties, sportiskais gars bija iedzimts. Viņa ir ļoti apzinīga. Visus gadus sporta skolā strādājusi ar maksimālu atdevi, simtprocentīga līdere, Ievai var uzticēties uz laukuma un sadzīvē.

Viņa bija piemērs pārējiem. Treniņos nebija atrunu – ai, šodien nav garastāvoklis. Ja saka, ka treniņos labākie audzēkņi strādā ar 70% atdevi, spēlē Ieva sevi atdod par 110 procentiem un vairāk. Viņai ir sportisks raksturs un ļoti laba nervu sistēma. Ieva nebaidās kritiskos brīžos uzņemties atbildību un, neskatoties uz rezultātu, ir laba cīnītāja, kura sitīsies līdz beigām.

Ieva bija ļoti laba Swedbank Latvijas jaunatnes basketbola līgas spēlētāja tieši vecākajās grupās, vidusskolas gados. Viņa noturēja savu līderību gan jaunatnes komandā, gan spēlējot augstākā līmenī, sevi labi parādot SK „Cēsis” sastāvā. Meistarība strauji auga, Ieva spēlēja ļoti stabili, bez īpašiem kritumiem un pacēlumiem. Pēdējos jaunatnes līgas finālos pēdējā spēlē Ieva pašaizliedzīgi spēlēja ar muguras savainojumu, savācot visu komandu.

Skolā Ieva ļoti labi mācījās, pabeidza labāko pilsētas skolu – Cēsu Valsts ģimnāziju. Ievas māmiņa ir pedagoģe un atbalstīja meiteni sportā, ieteica nestrīdēties, uzticēties treneriem. Ar vecākiem bijis ļoti labs kontakts, varējām izrunāt pusaudžu problēmas un tikt galā.

Ieguvām līderību, sapratni un savstarpēju uzticēšanos. Viņa ticēja man, es ticēju viņai un tas deva ļoti labu rezultātu. Kopā strādājam no sešu gadu vecuma, nekad nevarēja just, ka viņa neuzticētos. Citviet bija gadījumi, kad spēlētāji mainīja sporta skolas.

Šis ir Ievas gads, kur viņa var sevi izlikt un parādīt. Ieva divus gadus Cēsu klubā strādājusi pie ļoti labiem treneriem un nocietusies spēlēt, jo ir ļoti labā formā. („Play-off” spēlēs) viņas spēles laiks bija minimāls, dodot priekšroku nolīgtajām profesionālēm. Uzkrājies tik daudz – psiholoģiskā un fiziskā gatavība, meistarība, domāju, Ieva sevi šogad Eiropā spilgti parādīs.

Karlīne (Nīmane) basketbola gaitas sāka pirmās klases beigās. Kopā ar Ievu viņas ir vienas no manām pirmajām audzēknēm. Sākumā nebiju domājusi, ka abas savā vecumā var izveidoties par spilgtām basketbolistēm, jo strādāju ar visiem vienlīdzīgi. Sestajā, septītajā klasē parādījās iezīmes, ka varētu sanākt. Abas meitenes visu laiku trenējušās kopā ar vecākām spēlētājām, turējušas līdzi un izgājušas cauri ar vecuma atšķirībām raksturīgajai psiholoģiskajai spriedzei, fiziskajai slodzei. No 14 gadu vecuma Ieva un Karlīne visu laiku paralēli spēlējušas divās jaunatnes izlasēs, pie pamatgada un gadu vecākām basketbolistēm. Tas ir rādītājs, ka no 14 līdz 20 gadu vecumam regulāri esi Latvijas valstsvienībā un pamatsastāvā, spēlē ar labiem rezultātiem. Tātad treneri uzticas.

U20 izlases meitenes labi zinu no agrīniem vecumiem. Kopā augušas, spēlējušas Latvijas čempionātos, esam tikušās turnīros, kontaktējušās ar treneriem. Šai izlasei jūtu līdzi visvairāk. Novēlu visām meitenēm labu veselību un spēju sevi parādīt. Noticēt, ka viņas kopā ir ļoti laba komanda un viņas var. Tās ir ļoti labas spēlētājas, kuras, noticot treneriem, var sasniegt ļoti augstus rezultātus. Sportā ļoti svarīga ir veiksme, jo taktiku, fiziskās spējas un psiholoģiju var sagatavot. Lai veiksme pavada meitenes visa turnīra laikā!

"Zvirgzdiņš treniņos gaida maksimālu atdevi"

Basketbolu sāki spēlēt Cēsīs. Kas bija tava pirmā trenere?
Sāku sešu vai septiņu gadu vecumā. Māsa Baiba, kura ir divus gadus vecāka, trenējās pie Ineses Briedes. Gāju līdzi skatīties. Trenere teica, lai arī nāku. Mamma negribēja laist, teica, esmu pārāk maza, taču vēlāk piekrita.

Lielajā Cēsu komandā nonāci 2006. gadā
Jaunatnes līgā Ineses Briedes vadībā kopā ar Karlīni (Nīmani) esmu trenējusies un spēlējusi visu laiku. Mācījāmies labākajā pilsētas skolā – Cēsu Valsts ģimnāzijā. Jaunatnes vienībai Karlīne pievienojās kādu brīdi vēlāk, bet SK „Cēsis” abas spēlējam no brīža, kad pilsētā tika izveidota profesionāla komanda. No pārējām meitenēm virslīgā turpina spēlēt Inese Mača, kura pārstāv „RTU/Merks”, kādu laiku Cēsu jaunatnes komandās spēlēja Līga Šurkusa.

2009. un 2010. gadā Cēsis vadīja viens no labākajiem Latvijas treneriem Ainars Zvirgzdiņš. Noteikti esi ieguvusi!
Ieguvumu ir ļoti daudz. Pirmkārt, treneris uzsvēra, ka profesionālai attieksmei jābūt visā, zālē un ārpus tās. Sākot ar pārtikas un apģērba izvēli, lai nevarētu saaukstēties. Zvirgzdiņš prasa ievērot režīmu, treniņos vienmēr gaida maksimālu atdevi. Nekādas pļāpāšanas starplaikos, visu laiku jābūt gatavām strādāt par 100 un vairāk procentiem. Iepriekšējie treneri tik ļoti neuzsvēra, ka spēles iznākums lielā mērā ir atkarīgs no tavas profesionālās attieksmes.

2010. gada sezonā komanda piedalījās vairāk nekā sešdesmit oficiālās spēlēs, apvienojot dalību Latvijas un Lietuvas čempionātos. Ilgāku laiku vajadzēja iztikt ar 5-7 spēlētājām, kā tas izdevās?
Tas bija viens no iemesliem, kāpēc finālos vairs nevarējām nospēlēt savā līmenī. Katru nedēļu notika trīs spēles. Priecājāmies, kad treniņos varējām uzspēlēt 5 pret 5, jo desmit spēlētājas kopā sanāca reti un tā bija lielāko sezonas daļu.

Latvijas fināliem emociju pietika, Lietuvā bija savādāk?
Bija tā, ka darījām visu. Pēc pirmās zaudētās spēles Lietuvā noskaņojums bija – nekas, saņemsimies. Gribējām uzvarēt! Runājām par to komandas sapulcē, pašas sanācām kopā un runājām, bet ... nevarējām. Viļņas kluba saspēles vadītāja Linsija Hārdinga mūs vienkārši apskrēja, netikām līdzi.

Prāti tika līdzi, ķermeņi nē.
Vēlme cīnīties par uzvaru nekur nepazuda. Reāli mums visi garie spēlētāji bija ceturtie numuri, pietrūka masīvu centru. Savukārt „Teo basket” sastāvā laukumā atgriezās Štreimikīte, problēmas radīja amerikāņu centra spēlētāja Holingsvorta, kura mūs izgrūstīja pa labi un kreisi. Netikām ar viņu galā, Viļņa regulāri tika pie brīviem metieniem.

Tā bija laba iespēja uzlabot savu sniegumu, regulāri spēlējot pret labākajām Latvijas un Lietuvas komandām. Kā vērtē savu spēli?
Manuprāt, esmu progresējusi. Ieguvusi gan spēles izpratnes ziņā, gan kopumā. Treneris Zvirgzdiņš iemācīja „redzēt laukumu”, izprast un pamanīt spēles nianses. Nezinu, vai man labāk gāja spēlēs pret profesionālajām Viļņas, Rīgas un Klaipēdas komandām. Protams, lielāks spēles laiks bija pret vājākām komandām, taču patika spēlēt pret spēcīgākiem pretiniekiem. Zinot, ka uzvarēsi vājās komandas, nav īpašas motivācijas. Taču maksimāli koncentrēties vajadzēja katrai spēlei, citādi tikām sodītas.

Mazās rotācijas iespējas bieži lika mainīt pozīcijas laukumā?
Pāris reižu sanāca vadīt saspēli. Ārā mainījāmies visu laiku, otrais vai trešais – tur īpašas starpības nebija. Par centru nebija jāiet (smaida). Citādi mums bija ideāls saspēles vadītāju duets Rima Valentiene un Zane Eglīte.

Pirms tam biji spēlējusi par pirmo numuru?
Kādreiz jaunatnes līgā, arī pērn U20 Eiropas čempionātā Polijā. Tā nav mana mīļākā pozīcija.

Atceries pirmo reizi, kad Cēsu sporta namā nebija brīvu vietu?
Manuprāt, tas notika 2009. gada LSBL finālos un, protams, šogad. Daudz skatītāju bija arī FIBA Eiropas kausa spēlēs, bet visvairāk finālspēlēs ar Rīgu. Visi Cēsu līdzjutēji ir superīgi. Tur bijis lielākais atbalsts, jo viņi centīgi apmeklē spēles, brauc līdzi izbraukumos. Maza pilsēta, visi viens otru zina un atbalsta daudz sirsnīgāk nekā Rīgas vienības.

Sezonas laikā sadarbojāmies ar Cēsu 2. pamatskolu. Viņi gatavoja plakātus, nesa končas, puķes, bērni aicināja uz savu skolu. Citu līdzjutēju uzmanības apliecinājumi izpalika, laikam kautrējas nākt klāt.

Veikalā Tevi atpazīst?
Cilvēki ir nākuši klāt un jautājuši. Populārākais jautājums bija – kāpēc atlaida (treneri) Zvirgzdiņu? Kas jums tur notiek? Tādas tenkas interesē visiem, man tas bija līdz kaklam. Reaģēju tā: lieciet mani mieru, kāpēc jūs domājat, ka to stāstīšu?

Kāpēc atlaida fiziskās sagatavotības treneri Māri Bružiku?
Tas bija otrs populārākais jautājums.

Kuri bijuši Tavi spilgtākie brīži jaunatnes izlasēs?
Lielās emocijas bija U20 turnīrā Polijā un B divīzijas čempionātā Maķedonijā, kur izcīnījām pirmo vietu. Pērn Gdiņā bija „škrobe”, ka nevarēju palīdzēt komandai spēlē par trešo vietu, jo samežģīju potīti. Taču prieks par uzvaru bija liels.

Izlasē ir labs treneru korpuss, komandu konsultē Gundars Vētra, palīdz Eiropas čempione Sabīne Žurā.
Sabīnes uzdotos vingrinājumus redzēju pirmo reizi. Tāda izdoma! Viņa paskaidro, kam nepieciešams katrs vingrinājums. Piemēram, darām tā, lai ātrāk varētu aizskriet aizsardzībā. Cits uzdevums jāizpilda, lai varētu nozagt bumbu. Viss bija precīzi pielāgots basketbolam, nebija tāpat vien jāapgūst vieglatlētikas paņēmieni. Trenere ir nenogurdināma, „mūžīgais motors”.

Treniņnometnes pirmajās nedēļās bija arī trīs stundu treniņi. Beigās kājās varēji noturēties?
Aizbraucot mājās un apsēžoties, šķiet, ka paliksi sēžot. Svētdiena teju paiet gultā. Tiesa, daudz jāuzturas mājās, jo jūnijā ir eksāmenu laiks un tas paiet, gatavojoties pārbaudījumiem Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijā.

Uzzināju, ka pavasarī esi pildījusi Sabīnes Žurā ieteiktos vingrinājumus un skrējienos stadionā tev bija vieni no labākajiem rezultātiem.
Uzdevumi bija diezgan grūti, pārsvarā bija jāveic dažādi skrējieni. Sprinti, krosi, līdzīgas nodarbības. Sezona bija beigusies, mēnesis brīvs, pa vidu tikai uzspēlēju Universiādē. Vairāki vingrinājumi bija tādi, kurus nevarēju izpildīt maksimāli daudz reižu.

Bija jāskrien uz laiku?
Jā, un jāpieraksta, cik daudz paspēji noskriet. U20 izlases treniņos tikām sadalītas divās grupās ar dažādu sagatavotību. Ātrākajā grupā parasti nokļūst mazie spēlētāji, kuru izturība ir augstāka nekā garajiem.

Kura ir ātrākā skrējēja?
Droši vien Laura Puriņa vai Anete Čunda.

Kas ir tavu studiju priekšmets LSPA?
Fizioterapija. Šobrīd esmu mācījusies divus gadus, kopā paredzēti četri. Apgūstam cilvēka anatomiju, sākot ar saitēšanu, pirmo palīdzību, teipošanu un masāžu. Studējām arī farmakoloģiju, zināšanas par zālēm. Tās gan nevaram izrakstīt, tikai ieteikt, ko lietot, piemēram, galvassāpju gadījumā. Katedras vadītājs ir Viesturs Lāriņš, akadēmijā strādā pazīstami sporta fizioterapeiti Edvīns Lešenkovs un Edgars Eglītis.

Studijas Amerikā bijušas tavā dienas kārtībā?
Par braukšanu uz Ameriku nekad neesmu domājusi. Varbūt, kad biju mazāka... Pieaugot sapratu, ka palikšu Latvijā. Šobrīd galvenais uzdevums ir labi sagatavoties, nospēlēt, cik labi var un tad skatīšos tālāk.

Komandā ir laba iekšējā konkurence, kā ir spēlēt kopā?
Vasarās esam kopā sesto gadu, spēlējušas vienā komandā un savstarpējās attiecības ir labas. Pieredzes netrūkst, daudzas meitenes atbraukušas no Amerikas. Galvenā atšķirība no „eiropietēm” – viņām ir iemācīts runāt, komunicēt. Prasīt bumbu, nosaucot vārdu. Sedzot bļaut kādus vārdus, spēles ziņā būtiskas atšķirības nejūtu.