Vēsturiskā uzvara Berlīnē: Gebelsa šķīvis ceļo uz Rīgu

1938. gada 13. martā Latvijas valstsvienība Sporta namā ar 50:16 sagrāva Vācijas komandu un pēcspēles banketā viesi atzinuši, ka viņiem vēl daudz jādara, lai basketbolā sasniegtu tādus pašus meistarības augstumus, kā citos sporta veidos. Runām sekoja darbi – jau rudenī vācieši aicināja ciemos uz sešu komandu turnīru, kas dalībnieku kvalitātes ziņā pārspēja gadu iepriekš Parīzē notikušo Nāciju kausa izcīņu.

Konkurenti bija stiprāki, taču arī Latvijas vienība nu bija spēcīgāka – labāk saspēlējusies un norūdīta 1938. gada pavasara cīņās ar Igauniju (35:33), Vāciju (50:16), Lietuvu (pagarinājumā 19:24) un Franciju (52:14!).

„Sezona vēl tikko sākas. Slikti nespēlēsim, bet arī ne tik labi, kā pret Franciju maijā,” piesardzīgs izteikumos bija Valdemārs Baumanis, kurš pēc divu gadu pārtraukuma bija atgriezies pie valstsvienības stūres. „Pēdējie treniņi jau rādīja iejušanos, bet tā vēl nav simtprocentīga,» piebalsoja Rihards Dekšenieks. Ženēvas triumfa autori atkal strādāja plecu pie pleca. Spēlētāju sastāvs gan bija krietni mainījies – no Eiropas čempioniem ierindā bija palikuši tikai Visvaldis Melderis un Mārtiņš Grundmanis. Kopā ar viņiem Berlīnē cīnījās ASK pārstāvji Voldemārs Šmits un Aleksandrs Vanags, jaunie valsts meistari Alfrēds Krauklis, Aleksandrs Martinsons un Indulis Laukēvics („Starts”), kā arī Maksis Kazāks („Latvju Jaunatne”), Jānis Graudiņš, Alfrēds Kampe un Indulis Zommers (visi LSB). 

„Angļi jāpārsteidz ar ātrumu, frančiem, un it sevišķi itāļiem, jāliek pretim apdomāta saspēle,” tāda bija V.Baumaņa izstrādātā komandas stratēģija.Mazāk skaidrības bija par to, ko spēs pretinieki. Par Anglijas komandu runāja, ka tās kodolu veidojot studenti no Kanādas, tāpēc pirmā spēle tika gaidīta ar piesardzību. Realitāte bija rožaina – 53:23! Nākamajā dienā ar Franciju iznāca pamocīties, tomēr Latvijas pārsvaru raksturoja skaitļi 18:14. No otrās grupas līdz finālam pārliecinoši tika Eiropas vicečempione Itālijas komanda.

Finālspēles likteni Latvijas pamatpiecnieks (Krauklis, Šmits, Melderis, Kazāks un Graudiņš) izšķīra jau līdz pirmā puslaika vidum – 10:2 un 14:3. Tikai tad itālieši sakārtoja savu spēli, tomēr tuvāk par 18:12 netika. Otrajā puslaikā dominēja aizsardzība un katrs punkts bija jāizcīna smagā cīņā. Latvijas uzvara netika nopietni apdraudēta – 26:18 un turnīra galvenā balva – Vācijas propagandas ministra Dr. Jozefa Gebelsa dāvātais mākslinieciski darinātais šķīvis – bija nopelnīts!

„Lielie un spēcīgie latviešu spēlētāji bija arī tehniski un taktiski spēles uztverē labāki par itāliešiem, kuru lokanība un temperamentīgā spēle nevarēja pārspēt latviešu mieru,” rakstīja „Deutsche Allgemeine Zeitung.”

Treneris Baumanis žurnālā „Starts” panākumu skaidroja racionāli: „Uzbrucēji Melderis arŠmitu (abi guva pa 30 punktiem) bija lieliski cīnītāji pie groza un arī punktu guvēji, bet Vanags (11) ar Kraukli (10) katrs savā īpatā veidā rūpējās par to, lai Šmitam ar Melderi nekad neaptrūktu bumba. (..) No aizsargiem brīnišķu spēli sniedza Graudiņš (9) kopā ar Kazāku (5). Abi šie augumā pasīkie spēlētāji darīja brīnumus. Ja viņu darbs pirmā sacīkstē pret Angliju vēl bija vieglāks, tad spēlēs pret Itāliju un Franciju tas bija ļoti grūts. Bez šaubām, krietni piepalīgi aizsargiem bija arī uzbrucēji, un tā kopējā sadarbībā veidojās aizsardzība, kuru pārvarēt visai reti spēja gan zibenīgie itālieši, kā arī izdomas ziņā bagātākie franči. Sevišķi jāizceļ vēl tas, ka abi aizsargi vienmēr bija gatavi doties līdzi uzbrukumos un visās sacīkstēs tie ieguva vērtīgus punktus. Ļoti labs bija arī Grundmanis, kurš vairākās spēlēs aizstāja Kazāku.”

1938. gada 24. oktobris, Berlīne: Latvija – Itālija 26:18 (21:12)

Latvija: J.Graudiņš (2), M.Kazāks (3), A.Krauklis (3), V.Melderis (8), V.Šmits (10); A.Vanags, M.Grundmanis, I.Zommers. Treneris V.Baumanis