Aldaris LBL: izšķirošo spēļu pieredze pirms medaļu dalīšanas Valmierā un Ventspilī

Latvijas Basketbola līgas 25 sezonās čempionu noskaidrošanai septītā spēle būs vajadzīga sesto reizi. Iepriekšejo cīņu pilnu statistiku var atrast arhīvā, sameklējot attiecīgo sezonu kreisās slejas izvēlnē.

1995.gads. “SWH/Brocēni” – Bonus 4:3 (91:102, 101:119, 105:103, 102:116, 101:93, 122:106, 105:93)

Visu sezonu bez zaudējumiem (bet tās otro pusi arī bez naudas) aizvadījusī “SWH/Brocēni” komanda (Gundars Vētra, Edmunds Valeiko, Aigars Zeidaks, Igors Meļņiks, Andrejs Bondarenko, Ivars Liepa) finālsērijā sadūrās ar enerģisku pretestību no “Bonus” komandas puses (Roberts Štelmahers, Edgars Šneps, Jānis Laksa, Agris Galvanovskis). “Bročiem” savainojuma dēļ finālsērijā nevarēja palīdzēt Kārlis Muižnieks, un “Bonus” izmantoja pretinieku ārējas līnijas novājināšanos, izvirzoties sērija vadībā ar 2:0 un 3:1. Taču pieredze darīja savu – Armanda Krauliņa vadītā “SWH/Brocēni” komanda spēja neitralizēt “Bonus” trumpjus un uzvarēja trijās spēlēs pēc kārtas. Septītajā mačā – 105:93 (togad spēlēja 48 minūtes). Visas spēles tika aizvadītas “Daugavas” sporta namā, tāpēc par mājinieku priekšrocībām runāt nebūtu pareizi.

2000.gads: BK “Ventspils” – “Brocēni-LMT” 4:3 (83:81, 83:64, 83:93, 71:74, 97:70, 81:85, 79:60)

BK “Ventspils” (Aigars Vītols, Jānis Laksa, Sandis Buškevics, Kristaps Purnis, Alekss Šturms), pēc neveiksmēm pirmajos divos superfinālos ar “Bročiem” bija nobriedis savam pirmajam triumfam. Savukārt “Brocēni-LMT sastāvu veidoja 19-22 gadus vecie brāļi Valteri, Juris Umbraško, Raimonds Vaikulis, kuriem palīdzēja pieredzējuši leģionāri un 36 gadus vecais spēlējošais treneris Igors Miglinieks. Pamatturnīrā ventspilnieki bija uzvarējuši visās četrās savstarpējās spēlēs un 20 spēļu distancē apsteiguši pretiniekus par 8(!) uzvarām. Tomēr finālsērijā “broči” uzspieda nopietnu cīņu, uzvarot visās trijās spēlēs savā laukumā (vienreiz pagarinājumā). Galu galā izšķirošais arguments bija sezonas laikā iegūtās sava laukuma priekšrocības – septītajā spēlē BK “Ventspils” uzvarēja ar 79:60.

2009.gads: BK “Ventspils” – “Barons/LMT” 4:3 (70:94, 84:77, 78:77, 76:81, 93:89, 77:87, 82:71)

Sabrūkot trekno gadu ilūzijām un Rīgas lielklubu budžetiem, favorītu pozīcijās atgriezās BK “Ventspils” (Jānis Strēlnieks, Dairis Bertāns, Mareks Jurevičus, Akselis Vairogs, Ronalds Zaķis). Tomēr “Barons/LMT” veiksmīgi konsolidēja spēkus un pavasari sagaidīja cīņasspējīgā sastāvā un noskaņojumā. Finālsērijas sižets iznāca kā uz pasūtījuma – 0:1, 2:1, 3:2, 3:3 Bija gan laimīgs pēdējās sekundes metiens trešajā mačā (Mareks Jurevičus), gan krasas rezultāta svārstības piektā un sestā mača gaitā Un bija dramatiska galotne septītajā mačā, kas beidzās ar pagarinājumu un pelnītu `mājinieku BK “Ventspils” uzvaru.

2010.gads: “Barons” – “VEF Rīga” 4:3 (82:90, 73:70, 82:75, 79:82, 81:77, 74:85, 78:71).

Abas finālistes sezonu pavadīja krasi atšķirīgos režīmos. Vefs bez īpašiem lauriem cīnījās četros turnīros – LBL, Baltijas līgā, FIBA kausa izcīņā un VTB Vienotajā līgā. “Barons” koncentrējās tikai LBL čempionātam, nesteidzīgi sijājot Latvijas basketbolistus un ārzemniekus. Uz pavasari bija gatavs sastāvs, kurā varēja nojaust gan pieredzi, gan jaunības enerģiju, gan meistarību (Uvis Helmanis, Aigars Vītols, Rinalds Sirsniņš, Agnis Čavars arī finālsērijas MVP jamaikietis Ovejinmi Efedžuku). Par favorītiem tika uzskatīts “VEF Rīga” (Sandis Valters, Gatis Jahovičs, Artūrs Štālbergs), kas pusfinālā ar 3:2 pārspēja ventspilniekus. Taču laukumā visu potenciālu parādīt neizdevās un par to nācās samaksāt ar zaudējumiem otrajā un trešajā spēlē. Tad “Barons” līdz galam noticēja, ka var uzvarēt un to arī izdarīja, septīto spēli aizvadot savā laukumā “Daugavas” sporta namā, nevis “Arēnas” plašumos – 78:71.

2011.gads: „VEF Rīga” – BK „Ventspils”  4:3 (79:70, 72:75, 90:85pag., 55:93, 62:71, 72:70, 87:82).

„VEF Rīga” mēnesi pirms finālsērijas  beidzot pārtrauca Lietuvas superklubu hegemoniju Baltijas līgā, kur izcīnītā 2.vieta rīdziniekus lika uzskatīt arī par LBL finālsērijas favorītiem. 

Pirmajā finālspēlē Ventspilī „VEF Rīga” apliecināja reputāciju, nospēlējot enerģiskāk, daudzpusīgāk un aukstasinīgāk. Taču grūti iegūtā iniciatīvi vieglprātīgi tika atdota otrās spēles sākumā (pirmajā ceturtdaļā 18:31), un turpinājumā basketbola dievi, šķita, novēršas no Vefa – liktenīga tiesnešu kļūda (nepagriezta uzbrukuma virziena bulta otrās spēles izšķirošajā brīdī), saspēles vadītāja Trevona Hjūza, komandas kapteiņa Kristapa Janičenoka un pamatcentra Artjoma Parahovska traumas... Tomēr, sasprindzinot atlikušos resursus (Dairis Bertāns, Sandis Valters, Kaspars Bērziņš), „VEF Rīga” uzvarēja trešajā spēlē (pagarinājumā) un arī sestajā mačā, novedot sēriju līdz izšķirošajai septītajai cīņai. Tās ceturtajā ceturtdaļā svaru kausus, kas jau bija sākuši sliekties uz mājinieku pusi, otrādi pavērsa melnkalniešu snaipera Bojana Bakiča precīzie tālmetieni (trīspunktnieki 5/7; 28 punkti).

**

LBL bronzas sērijā izšķirošā pēdējā spēle būs vajadzīga piekto reizi.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad arī “mazajā” finālā uzvarētājus noskaidroja sērijas līdz četrām uzvarām, trīsreiz bija vajadzīgas visas septiņas spēles un allaž virsroku guva “Metropole”. 1995. un 1998.gadā savā laukumā tika pārspēts “LainERS” (121:112 un 99:81), 1997.gadā viesos – BK “Ventspils” (96:92).

2013.gadā sērijā līdz trīs uzvarām BK “Valmiera” pret “Barons kvartāls” atspēlējās no 0:2, pēdējā mačā savā laukumā uzvarot ar 72:65.