Prāta basketbola lielmeistars

No kolēģa, kuram paveicās Raimondu Karnīti redzēt laukumā sportista karjeras labākajos gados, dzirdēju, ka iedzimtās spēles izjūtas ziņā viņa talants Latvijas basketbolā liekams vienā plauktā ar Valda Valtera un Raimonda Miglinieka piespēļu dievišķo dzirksti. Taču pirms 1952.gada olimpiskajām spēlēm Baltijas kara apgabala biedriem bija šķitis, ka augumā druknais ASK komandā spēlējošais ierindnieks nav pelnījis doties uz PSRS izlases treniņnometni. Pēcāk Karnīti sbornajā vairs neaicināja, kaut arī viņš bijis viens no labākajiem saspēles vadītājiem Padomju Savienībā.

Pats tiku redzējis, kā Karnītis, jau pārkāpis 50 nodzīvoto gadu un 100 uzkrāto kilogramu slieksnim, savus partnerus Latvijas veterānu izlases sastāvā ar balsi, žestiem, skatienu un piespēlēm izrīkoja tik virtuozi, ka izšķirošais metiens gados krietni jaunāko pretinieku grozā tika raidīts no ideālas pozīcijas bez jebkādas pretestības.  Pretiniekiem brīnoties, kā viņu aizsardzība varējusi sagrūt kāršu namiņa ātrumā. Mūsdienu zvaigžņu izpildījumā esmu redzējis visādus brīnumus, bet tādus – nē.  

Manuprāt, Raimonds Karnītis bija dzīva ilustrācija Latvijas groza bumbas devīzei: Basketbols ir prāta spēle. Šai ziņā viņš bija tīrradnis, kurš lieliskās spēles taktiskos šedevrus nemācījās no gudrām grāmatām, bet gan laukumā radīja pats. Gan kā Spartaka un VEF saspēles vadītājs un kapteinis, gan TTT sieviešu komandas galvenais treneris.

Viņa nokļūšana pirmos lielos panākumus jau guvušās TTT komandas priekšgalā 1962.gada vasarā lielā mērā bija nejauša, toties turpinājums bija likumsakarīgs. Neviens nezina, kā raksturā šerpā basketbola fanātiķa trenera karjera būtu veidojusies vīru sabiedrībā vai citos vēsturiski politiskos apstākļos. Taču konkrētajā laikā un postenī viņš bija cilvēks īstajā vietā un spēja pilnībā izmantot savu unikālo talantu.

Nepārspējams aizvien jaunu taktisko knifu izgudrošanā.

Neremdināms tieksmē pēc aizvien jaunām uzvarām.

Nežēlīgs ik reizi, kad viņa izpratne par komandas interesēm nesakrita ar atsevišķu spēlētāju vēlmēm.

Līdz galējībai pragmatisks ikvienā situācijā, kad spēles skaistums nonāca pretrunās ar īsāko ceļu pretī uzvarai.

No 1962. līdz 1986.gadam Raimonda Karnīša vadībā TTT 15 reižu izcīnīja Eiropas čempionvienību kausu, 18 reižu uzvarēja Padomju Savienības čempionātā un piecas reizes triumfēja PSRS tautu spartakiādē – unikāla sērija. Viņa prāts bija klāt arī pie TTT pēdējā lielā panākuma – uzvaras Lilianas Ronketi kausa izcīņā 1987.gadā, kad pārciestā infarkta dēļ reālās vadības sviras jau bija nonākušas citās rokās.  

Karnīša karjeras noriets sakrita ar jaunajām vēsmām dzīvē vispār un sieviešu basketbolā konkrēti, kas taktiskā basketbola lielmeistaru dzīves pēdējā desmitgadē nostūma ceļmalā. Likumsakarīgi, tomēr nepiedodami izšķērdīgi, jo krietna daļa no Bosa taktiskajiem postulātiem nav zaudējuši aktualitāti un kvalitāti arī tagad, kad spēlētājas laukumā visu dara pusotru reizi ātrāk, nekā viņa laikā.

Savu zināšanu pērles viņš neturēja pie sevis un prātīgākie pasmēlās šajos krājumos. Arī toreizējā Latvijas junioru izlases vadītāja Maija Kubliņa, un līdzdalība viņas vadītajās treniņnometnēs  1999.gada vasarā palika Raimonda Karnīša pēdējais ieguldījums Latvijas basketbolā.

Viņš aizgāja 1999.gada 10.oktobrī, divarpus mēnešus pirms apaļās jubilejas. Tikko atnācis no basketbola spēles.

Guntis Keisels