Kā skabarga zem ādas

Atšķirībā no piecdesmito/sešdesmito gadu vīru basketbola zvaigznēm un arī TTT „Zelta meiteņu” plejādes, Ivara Žvīgura taustāmo panākumu saraksts ir ļoti īss. Eiropas junioru čempions Padomju Savienības U19 izlases sastāvā (1970), bronzas medaļa ieguvējs PSRS tautu spartakiādē Latvijas izlases sastāvā (1983) – tas arī viss. Pārējais – Žvīgura neremdināmais azarts, unikālā prasme ar 192 cm garo augumu zem groziem pārspēt krietni garākos sāncenšus un kategorisms visās izpausmēs – palicis tālaika basketbola norišu aculiecinieku neizdzēšamajās atmiņās. Laukumā viņam nebija un Latvijā joprojām nav līdzinieku.

XX gadsimta sešdesmito gadu beigās Rīgas ASK zvaigžņu sportiskās karjeras strauji tuvojās norietam, un Latvijas basketbolam bija vajadzīgi jauni līderi. Žvīgurs uz šo vietu pieteicās ļoti agri, VEF komandā spilgti debitēdams nepilnos 16 gados.

Tā nebija klasiskā paaudžu pēctecība, jo viņa spēles stils bija patāls no latviešu akadēmiskā „prāta basketbola”. Ivara darbību laukumā raksturoja ātrums, atlētisms un neizsmeļama sportiskā nekaunība. Arī 13.numurs, kurā varēja nolasīt spītīgu nepakļaušanos priekšrakstiem un aizspriedumiem. Pretinieki viņu nežēloja, bet arī viņš nežēloja nevienu, būdams īsta skabarga zem ādas gan sāncenšu komandai, gan spēles tiesnešiem. Un bieži arī saviem komandas biedriem, kuri netika līdz Žvīguram meistarībā vai azartā.

Žvīgura talanta mērogu raksturoja iekļaušana Padomju Savienības izlases kandidātu lokā un līdzdalība pārbaudes spēlēs, tomēr lielvalsts zvaigžņu plejādē nostiprināties neizdevās. Treneris Vladimirs Kondrašins veidodams komandu, kas uzvarēja 1972.gada olimpiskajās spēlēs, pasūkstījās, ka Ivaram trūkst snaipera stabilitātes, bet zem groziem starptautiskajā arēnā esot vajadzīgāki garāki spēlētāji. Treneris Aleksandrs Gomeļskis Žvīgura starptautiskās karjeras iespējamo attīstību saistīja ar pāreju uz CSKA, bet Ivars tai nepiekrita, cerēdams, ka talanta īlens maisā nepaliks apslēpts arī dzimtajā Rīgā. Nepalika, taču viņa karjeras labākie gadi iekrita laikā, kad augstas klases basketbolistus Latvijā varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši bija sadalīti divās komandās. Ivars izmēģināja abas, būdams labākais spēlētājs, tomēr nespēdams ne VEF, neASK izvilkt no viduvējības purva.

Lai tas izdotos, talkā bija jānāk veselai grupai jaunu talantu, un tāda tika sagaidīta septiņdesmito gadu otrajā pusē. Žvīgurs ļoti labi iederējās jaunā VEF ātrajā un azartiskajā spēles stilā, turklāt viņa jau iegūtā pieredze palīdzēja nostabilizēt komandas spēli. „Ar jaunajiem ne vienmēr man bija pa ceļam, bet tas nekavēja veidot kopīgu basketbolu,” Žvīgurs savā ziņā bija un palika vienpatis, tomēr basketbola laukumā visas atšķirības nivelējās.

Diemžēl arī pašos veiksmīgākajos gados Vefs līdz PSRS čempionāta medaļām neaizsniedzās, goda pjedestālu sasniegdams tikai reizi – 1983.gada tautu spartakiādes īsajā distancē, kur Žvīgurs bija viens no septiņiem galvenajiem bronzas panākuma kaldinātājiem. Pusgadu vēlāk viņa un VEF ceļi šķīrās, jo karstumā pēc sāpīga zaudējuma vīri cits citam sarunāja tik daudz, ka atpakaļceļa vairs nebija.

To, ka Žvīgurs lielajā basketbolā nepateica visu, ko varēja, septiņus gadus vēlāk apliecināja LBL pirmā sezona. 40 gadus vecumā viņš bija viens no labākajiem visā līgā, pārstāvēdams komandu ar simbolisku nosaukumu – Nākotne. Līdz brīdim, kad bezkompromisa daba guva virsroku un pieredzējušais basketbolists ar tiesnesi izrīkojās ne gluži tā, kā būtu vajadzējis... Gadi iet, stils nemainās - arī senioru mačos.

Pēdējos gados Ivars redzams teju vai katrā VEF Rīga spēlē. Tur, līdzās lielajam basketbolam, bieži satiksimies arī turpmāk, bet laukumā aizvien pamanāmāks kļūst VEF Kadeti un Latvijas U16 izlases spēlētājs vārdā Ivars Rihards Žvīgurs. Basketbols turpinās.

Guntis Keisels