Pirms trim gadiem: Eiropas kauss atgriežas Rīgā!

Sezonas sākumā uz jautājumu par Barons/LMT mērķiem Eiropas kausa izcīņā kluba prezidents Ivo Zonne atbildēja izvairīgi: sak, nav īsti skaidrs ne turnīra statuss, ne sāncenšu spēki. Rudenī Barons/LMT piedzīvoja nopietnas sastāva tapšanas grūtības. Dažiem spēlētājiem bija vajadzīgs laiks, lai iejustos, dažiem tas neizdevās vispār. Kad FIBA kausa izcīņas kvalifikācijas kārtas pirmajā spēlē Rīgā Izraēlas vienību Iscar Nachariya izdevās pieveikt tikai ar 81:77, šķita, ka komandas gaitas šajā turnīrā jau galā. Tomēr atbildes mačā rīdzinieki nosargāja minimālu pārsvaru divu spēļu summā (80:82).

Grupas turnīrā izloze pretī sūtīja budžetos krietni pārākās Rostovas Lokomotiv (Krievija), Južnijas Himik (Ukraina) un Cholet Basket (Francija) komandas. Uz šī fona Barons/LMT sastāvs neizskatījās ļoti iespaidīgi. Tomēr laukumā aina bija daudz labāka.

Aizsargu duets Ģiedrus Gusts un Armands Šķēle bija iespēlējušies un saspēlējušies, gaisinādami aizdomas, ka nespēs laukumā sadalīt bumbu un pienākumus. Visā krāšņumā iemirdzējās spēka uzbrucēja Demetrija Aleksandera talants, sagādājot stabilu punktu ražu no pretinieku soda laukuma un arī tālās distances. Komandu uzbrukumā, aizsardzībā un arī ģērbtuvē cementēja pieredzējušais cīnītājs Daiņus Adomaitis. Labā sabiedrībā atraisījās Kaspara Bērziņa talants. Komandas komplektētāji bija trāpījuši desmitniekā, izraudzīdamies rezervistus. Uz maiņu nākošie Mārtiņš Kravčenko, Mihals Hlebovickis, Raimonds Vaikulis, Artūrs Brūniņš un Rinalds Sirsniņš spēja gan iesaistīties komandas kopspēlē, gan gūt savus punktus, gan, kas bija vissvarīgākais, godam nocīnīties aizsardzībā. Sava groza pieejas ar katru dienu tika noslēgtas aizvien ciešāk, liecinot gan par savstarpējās sapratnes uzlabošanos, gan labo mikroklimatu. Turklāt galvenais treneris Kārlis Muižnieks ar palīgiem Edgaru Teteri un Mārtiņu Zībartu bija atraduši pareizo līdzsvaru starp spēles iegrožošanu taktikas rāmjos un paļaušanos uz pieredzējušo spēlētāju improvizācijas prasmi.

Barons/LMTnegrāva pretiniekus, tomēr demonstrēja apskaužamu spēju vislabāk nospēlēt tad, kad tas bija vajadzīgs visvairāk. Rostovas komandu izdevās apspēlēt abās spēlēs (izbraukumā 73:69, Rīgā 87:75). Himik vienībai par zaudējumu Rīgā (78:84) Barons/LMT revanšējās izbraukumā (71:65). Franči Rīgā tika pieveikti ar 76:66, un zaudējums izbraukumā ar 78:80 tik un tā neatņēma pirmo vietu grupā. Tā nodrošināja sava laukuma priekšrocības ceturtdaļfināla sērijā ar KK Zagreb un bija nozīmīgs arguments cīņā par ceļazīmi uz Final 4. Zagrebā Barons/LMT zaudēja ar 74:80, taču abos mačos Rīgā uzvarēja – 67:58 un 96:91.

Šajos mačos rīdziniekiem jau palīdzēja Brazīlijas izlases centra spēlētājs Žoau Paulu Batišta, un komandas sastāvs bija kļuvis vēl plašāks un sabalansētāks. Tas izrādījās izšķirošais arguments.

Finālturnīra atklāšanā Limasolā FIBA funkcionāri ar lepnumu runāja par kausa 50 gadus seno vēsturi, tiesa, Final 4 šoreiz nebija komandu ar skanīgiem vārdiem un superzvaigznēm. Barons/LMT uz Kipru devās ar favorītu pašapziņu, tomēr uzvaras nāca vaigu sviedros. Pusfināla mačā ar Tartu Rock 18. minūtē rezultāts bija 31:49, un līdz lielajam pārtraukumam Baronu pie dzīvības dabūja nevis tradicionālie līderi, bet gan Adomaitis un Hlebovickis (40:49). Otrais puslaiks kļuva par Raimonda Vaikuļa benefici – 11 punktu un 10 rezultatīvu piespēļu! Savukārt pēdējā ceturtdaļā 12 no komandas 24 punktiem guva Aleksanders, bet divus svarīgus trīspunktniekus iemeta Kravčenko – 88:82.

Finālmačā ar Beļģijas komandas Dexia Mons Hainaut amerikanizēto sastāvu scenārijs iznāca pretējs. Barons labi sāka 31:17 (14.minūtē), tad ļāva pretiniekiem pārņemt iniciatīvu (54:58 – 35.), bet pati galotne bija veiksmīga (63:62). Finālā spēlēja un punktus guva: Giedrus Gusts 17, Armands Šķēle 13+7 atl.+6 piesp., Daiņus Adomaitis, Kaspars Bērziņš 6, Demetrijs Aleksanders 5; Raimonds Vaikulis 7, Mārtiņš Kravčenko, Žoau Batišta 8, Mihals Hlebovickis 7, Artūrs Brūniņš. Uz rezervistu soliņa palika Rinalds Sirsniņš un Rūdolfs Rozītis.

“Darbojāmies kā komanda arī brīžos, kad pazaudējām spēles pavedienu,” uzsvēra par finālturnīra vērtīgāko spēlētāju atzītais Giedrus Gusts. Bet kluba ģenerālmenedžeris Andris Vanags, pozēdams ar sudraba trauku, kura oriģinālu 1958. gadā pirmais virs galvas bija cēlis Rīgas ASKkapteinis Maigonis Valdmanis, bija lakonisks: “Kauss atgriežas mājās!”

Guntis Keisels