Soli pa solim uz augšu (viedoklis)

Valstsvienības spēlē patika gana plašais to spēlētāju loks, kuri stabili deva pienesumu gandrīz katrā spēlē un katrs pa reizei izšāva ar īpaši spilgtu sniegumu. Skaitļi ir daiļrunīgi: latviešu nav starp kvalifikācijas turnīra līderiem individuālajā statistikā, toties pieci spēlētāji vidēji spēlē guvuši vairāk par 10 punktiem (Dairis Bertāns 14,1, Kaspars Bērziņš 12,3, Rihards Kuksiks 12,1, Jānis Strēlnieks 11,9, Mārtiņš Meiers 10), un daudz neatpalika sestais (Dāvis Bertāns 8,6). Patika tas, ka pārbaudes spēļu melnajā sērijā bija izdevies komandā precīzi sadalīt lomas, un savu daļu „melnā darba” paveica arī statistikā mazāk redzamie Edgars Jeromanovs, Mareks Mejeris, Andrejs Šeļakovs, Artūrs Bērziņš, Kaspars Vecvagars un sev atvēlētajās minūtēs arī Martiņš Laksa. Patika tas, ka turnīra gaitā snieguma kvalitātes līkne gāja uz augšu, nodrošinot ne tikai gana labu bilanci tabulā, bet arī līdzjutēju intereses un cieņas atgriešanos.

Ja kādam šķiet, ka biļete uz Slovēniju netika izcīnīta pietiekami glīti vai pārliecinoši – laipni lūgti interneta čatos, kur savā pieredzē varētu dalīties, piemēram, ar Serbijas vai Turcijas (starp citu, joprojām pasaules vicečempionu) komandu faniem. Patiesībā kvalifikācijas turnīra gaita visās sešās grupās apstiprināja klasisko tēzi par basketbola spēlētprasmi visos pasaules nostūros, tāpēc uzvaras viegli nenāca pat tām komandām, kuras distanci beidza bez zaudējumiem.

Tostarp augstākās sabiedrības klubiņš ir gana noslēgts – salīdzinot ar 2011.gadu Lietuvā, nākamgad septembrī Slovēnijā nebūs tikai Portugāles un Bulgārijas vienību, kuras nomainīs Zviedrijas un Čehijas izlases. Latvieši tajā joprojām ir iekšā un, pretstatā, piemēram, mūs divreiz apspēlējušajai Gruzijas izlasei, pieder tai komandu grupai, kurai ir pa spēkam spēlēt vēl labāk. Sāncenšu treneru komplimenti „jaunajiem un talantīgajiem” latviešiem nebija tikai plika pieklājība vien – tajos bija patiesības graudi.

Tiesa, jaunība mūsu spēlētājiem pāries noteikti, bet prognozētās „skaistās nākotnes” iestāšanās vai izpalikšana būs atkarīga no daudziem faktoriem – karjeras klubos, veselības, talanta potenciāla, treneru meistarības,  un, protams, veiksmes īstajā brīdī atrasties īstajā komandā. Tādā, kas mudina kļūt labākam, nevis palīdz iesūnot pašapmierinātībā un priekā par sīkām uzvarām.

Emocijām noplokot, jāsecina, ka jau trešo gadu pēc kārtas vīriešu valstsvienība Eiropas arēnās izdarījusi to, kas no tās tika gaidīts. 2010.gadā krasi atjauninātais sastāvs nepalika pēdējais A līgas grupā, neviļus nopelnot arī iepriekš nepasludinātu balvu – brīvbiļeti uz paplašināto EuroBasket.  2011.gadā uz finālturnīra „nāves grupu” Šauļos Latvijas komanda brauca pēc pieredzes un rūdījuma, nepievēršot īpašu uzmanību turnīra tabulai, un kārotais tika sasniegts, izrādot cienījamu pretestību lielvalstu daudz pieredzējušākajiem sastāviem. 2012.gadā ceļazīmi uz finālu neviens nedāvināja. To vajadzēja izcīnīt, un tas ari izdarīts.

2013.gadā Slovēnijā mērķim jābūt augstākam, nekā pērn Šauļos – neatkarīgi no tā, kā Latvijai klāsies 18.novembrī paredzētajā grupu izlozē. Bet izredzes to sasniegt būs atkarīgs gan no tā, ka spēlētājiem izvērtīsies sezona klubos, gan arī no tā, cik precīzi un konstruktīvi secinājumi tiks izdarīti pēc šāgada uzvarām un zaudējumiem, un kā šī pieredze tiks izmantota, būvējot modeli Latvija’2013. Ko darīt ir daudz – visos līmeņos.

Guntis Keisels, basket.lv