Kas neļauj izaugt par labu spēlētāju?

Pirmkārt, nav sistēmas. Tādas, kāda bija savulaik Valtera skolā, kas sagatavoja desmit šā brīža izlases spēlētājus vai kandidātus. Lielākā problēma ir tā, ka izrādās nav neviena speciālista, kurš zinātu, kā tā lieta ir jādara. Ir ļoti daudz aspektu. Sāksim no pašas apakšas – atlase. Mums bija tā, ka bija skolas, uz kurām gāju un pats personīgi vācu jaunos. Ļoti laba ir Imanta Pļaviņa teorija – labākie bērni ir sportistiem. To arī darījām – skatījāmies, cik gari vecāki, jo iedzimtība ir ļoti svarīga lieta. Piemēram, arī „Rīdzenei” atlase ir bijusi krietni labāka nekā daudz kur citur.

Nākamā lieta – pakāpeniskā sagatavotība. Mēs tagad nodarbojamies ar katra gada atestāciju -līdz 18 gadiem jāuzrāda attiecīgi rezultāti. Ir spēka testi, ātruma testi, lēciena testi, metiena testi, kas ir galvenie. Savulaik Pētersona laikā bija fizisko testu kārtošana – tā ir šodienas lielākā problēma, jo ir nekvalitatīva fiziskās sagatavotības problēma sporta skolās. Valtera skolā kardināli sāka strādāt pie akrobātikas, visāda veida vieglatlētikas vingrinājumiem, tai skaitā ar lodēm. Ieviesām daudz vieglatlētikas principu, kas deva rezultātu. Kambala lokanībā darīja fantastiskas lietas. Iedevām jaunu impulsu un spēlētāji uz citu basketbolistu fona bija vienkārši fiziskāki. Ir tādi, kuri nobriest ātrāk, bet daļa no tādiem 15, 16 gadu vecumā pazūd.

Vēl viena lieta – koordinācija. Pareizu kustību trenēšana, sākot ar pareizu iešanu, pareizu skriešanu un to pašu pareizo lēkšanu. Šobrīd ar vienu metienu vien ir par maz. Tas ir svarīgi, bet noteikti ir jāieliek arī pareizās kustības – gan centra, gan ārējiem spēlētājiem apspēlēšana ar bumbu ar dažādiem soļiem, dažādiem veidiem. Ar to tiek strādāts ļoti maz, praktiski netiek strādāts.

Jāspēlē kvalitatīvas spēles. Tāpat jāmēģina radīt situāciju, kad labākie strādā ar labākajiem. Privātā skolā to izdarīt ir vieglāk, jo nav jābūt lielām grupām un var pieiet katram individuāli. Savulaik Valtera skolā biju piesaistījis zinātnisko grupu, kas pētīja un deva rezultātus. Biedriņam bija iespēja augt gan fiziski, gan psiholoģiski. Bija tāda metode, kad varēja noteikt – ātrais tips vai lēnais. Nedomāju, ka šobrīd Latvijā kaut kas tāds notiek. Vienkārši izaug – ir - ir, nav – nav. Tajos laikos nauda bija vēl mazāk nekā tagad. Tāpēc mana neapmierinātība vairāk vienmēr vērsta uz tiem klubiem, kam ir nauda, bet kas saka „jūs te sagatavojiet, mēs savāksim”.

Trakākais ir tas, ka neviens man šajā laikā nav pajautājis – kā tad ir jāstrādā? Tas nozīmē, ka nevienam tas neinteresē. Interesē varbūt tikai tas, ko mācījis kāds viens iepriekšējais treneris, bet rezultāta nav. Darba kvalitāte ir diezgan švaka. Es šo tēmu paceļu, pārējie saka „nu, ko viņš saprot” un pretī nav neviena argumentēta viedokļa par basketbola attīstības jautājumiem – kā ir jāveido spēlētājs. Šodien ir balts vai melns – patīk vai nepatīk. Basketbola sabiedrība kopumā, ieskaitot līdzjutējus, ir neinformēta. Slikti strādā LSPA, kas neizglīto trenerus par augstas klases speciālistiem. Kāpēc aizvēru savu skolu? Finansējums nebija ne no valsts, ne no pašvaldības. Man nebija ne savas sporta zāles, ne savs finansējums, uz sponsoriem uzturēt praktiski nebija iespējams. Kad atgriezos pēc kāda laika un notestēju „ASK/Juniors” spēlētājus, bija katastrofāla situācija – viņi neatbilda testiem ne pēc kādiem parametriem. Pēdējos gados nevar sasmelt to, kas bija jādara piecos līdz desmit gados.

Spēlētājam, kurš ir beidzis savu karjeru un grib būt treneris, vispirms ir jāiet strādāt ar jaunajiem. Piemēram, Štelmahers varētu kļūt par treneri. Ir guvis daudz informāciju no daudziem treneriem. Skaidrs, ka arī viņam vēl būtu jāiegūst īpašības, kas vajadzīgas trenerim, būtu vajadzīgs laiks, jāgūst pieredze. Atgriežoties pie situācijas šodien – neviens no jaunajiem treneriem negrib strādāt ar jaunatni. Piemēram, Bagatskis – maksā lielu naudu un grib vadīt komandu, nevis trenēt. Tā ir pirmā problēma. Tas pats Muižnieks, Miglinieks, Vētra – visi, kas bija labie basketbolisti, tagad grib trenēt lielās komandas un negrib trenēt kaut vai 15 gadus vecus bērnus, lai sagatavotos. Tur ir maz naudas un cilvēkiem trūkst ambīcijas. Viņi nezina, nav sistēmas.

Vēl viena lieta ir spēlētāja tipa novērtēšana – kas viņš ir, kādā pozīcijā, kādas iespējas kļūt par basketbolistu. Man ir diezgan liels talants to redzēt – varu ieiet zālē un vairāk vai mazāk pateikt, kurš spēlēs, kurš nespēlēs. Tas gan ir tīri intuitīvi. Tomēr šobrīd var pārbaudīt, pieaicināt cilvēkus un to visu izdarīt. Biju pesimistisks savās prognozēs par 2013. gadu (izlase B divīzijā), jo mūsdienu paaudze neatbilst nekādiem standartiem. Pie tam līdz ar interneta izplatību viņi ir kļuvuši populārāki. Mūsdienu jaunie ir populārāki nekā iepriekšējā jauno paaudze. Izejot no tā, ka basketbolā ir lielāka nauda un vairāk tiek runāts, viņi ir apritē, bet tā meistarība jau nepieaug. Es pat varētu pierādīt, kāpēc šī paaudze ir krietni vājāka nekā iepriekšējā, jo man ir visu testu rezultāti.

VEF paņēma tos spēlētājus, kas bija uz ielas, kas nevienam nebija vajadzīgi. Šogad divu gadu laikā četri pieci spēlētāji no šīs komandas jau ir laba prece. Viņi būs daudz labāki spēlētāji par tiem, kas savulaik skatījās labāki, un to es arī pierādīšu. Netaisos mainīt sistēmu – ja mēs iesim uz augšu ambīcijās, kodols paliks nemainīgs. Protams, kāds atbirs, bet daļa paliks un karjera turpināsies.

Jānis Blūms, ko paņēmu 16 gados no Saldus. Puikam bija talants, bet, ja viņš būtu pazudis, nebūtu spēlējis basketbolu. Kā viņš tagad spēlē? Viņš atnāca uz Rīgu, strādāja, ņēmās, centās un tagad ir Spānijas ACB līgas spēlētājs, par ko man ir liels prieks. Viņam bija, kur atnākt, viņu sagatavoja, viņu izveidoja. Tagad visi tā saucamie basketbola centri, kas ir, nedara savu darbu, cenšas norobežoties no tā. Tad arī rodas vajadzība pēc ārzemniekiem.

Sporta psiholoģija ir ļoti svarīga lieta. Ja trenerim ir kaut kādi kompleksi, viņš nevar iemācīt spēlētājam neko. Trenerim jābūt labam pedagogam, jāiedvesmo spēlētājs tā, lai gribētu un varētu sasniegt rezultātus. Tas pats Biedriņš 16 gados vazājās pa „essential” un citiem nakts klubiem. Kad es viņu savācu, viņš bija bezizejas stāvoklī. Ok, visi zināja, ka viņš kaut kad un kaut kur spēlēs. Gada laikā ar mani viņam atvērās pareizais skats. Liels prieks, ka viņš izmantoja situāciju un aizgāja pareizo ceļu. Viņš vēl īsti nebija sabojāts. Kambalam nedaudz citādāk – jau sākās nedaudz tāda kā zvaigžņu slimība, bet labi, ka aizbrauca uz Ameriku, kur ir sistēma, disciplīna un viņu salika pa plauktiņiem.

Vēl vesela brigāde – mani dēli, Janičenoks utt. – varbūt viņiem bija mazāk talanta, bet liela problēma ir tā, ka neviens no viņiem neredz savas vājās puses. Varbūt tagad uz vecumu palikuši nedaudz nobriedušāki psiholoģiski, bet toreiz nevienam nespīdēja acis – es kļūšu par zvaigzni. Dzīve ārpus basketbola bija daudz svarīgāka nekā treniņi. „Brocēni”, „Skonto” komandās vienkārši viņus spieda strādāt, un tāpēc arī kaut kas iznāca. Tāpat jau galva viņiem bija citur – dabūja naudu un treniņi neinteresēja. No augšas nav dots signāls, ka viņi kļūs par zvaigznēm.

Jauniešiem pietrūkst motivācijas. Ir dažādi vecāki, bet daļai vienalga, treneri ar kompleksiem vēl vairāk iedzen zemē. Ja, paldies Dievam, ir talants, viņš iemet, uzreiz kļūst par zvaigzni, dabū naudu un atkal ir ciet. Visiem ir vajadzīgs labs treneris un tādu Latvijā ir ļoti maz. Es ap sevi centīšos veidot domubiedru grupu, kuri ies kopā pēc ideoloģiskās puses, kāda savulaik mums bija Valtera basketbola skolā. Tagad visi esam sadalījušies. Mēģināšu veidot jaunu grupu. Skaidrs, ka vajadzīgs būs lielāks laiks, jo labot defektus ir daudz grūtāk nekā veidot ko jaunu. Rezultativitāte nebūs tik augsta, bet būs.