Nekad nepadošos!

Vladimirs Štimacs 2008-03-04 12:29

Sveiciens visiem! Šoreiz mazliet pastāstīšu, kā vispār sāku spēlēt basketbolu, un par savu ģimeni, kurai esmu pateicīgs par to, kas esmu.

Kad pirmoreiz ienācu zālē, man bija septiņi gadi. Daudzi teiks, ka esmu traks, taču jau tobrīd biju iemīlējies šajā spēlē. Vienīgais, nebiju pietiekami spēcīgs, lai paceltu bumbu un izdarītu kādu tālāku metienu. Taču groza tuvumā bija okey! Protams, bumba nebija īstā, bet gan kaut kāda bērnu versija, desmit reizes vieglāka. Gadu vēlāk jau sāku trenēties nopietnāk, un lieliski atceros savu pirmo bumbu, ko man atnesa tēvs - tā bija manas dzīves laimīgākā diena! Okey, man bija astoņi gadi, un biju mazliet garāks un smagāks par pārējiem puikām, tāpēc biju lēns. Visi par mani smējās, taču tas mani neatturēja turpināt!

Gāju trenēties katru dienu, un nevis vienu reizi dienā kā visi pārējie, kas vairāk nevarēja izturēt, bet biežāk, jo mana mīlestība pret basketbolu kļuva arvien stiprāka un stiprāka, un nekas mani nespēja aizkavēt - nespēdams vien sagaidīt nākamo treniņu, es vienkārši juku prātā! Notrenējos četrus gadus, tad pēc īsas pauzes vēl trīs, un mani pamanīja slavenākā skola, kas Serbijā strādā ar talantīgiem jauniešiem "BK White Wolwes". Kad uzzināju, ka viņi mani vēlas pie sevis, tas bija skaidrs lēmums - jāiet! Bet tad sākās problēmas - man paziņoja, ka es esot pārāk resns un pārāk lēns. Taču arī tas nespēja apturēt mani un manu apsēstību ar basketbolu - man bija vienalga, ko viņi man teica. Sāku ierobežot savu ēšanu, biju pirmais uz katru treniņu - nebiju labākais komandā, taču centīgākais, nekad neatkāpjoties no neatlaidīga darba.

Tieši tolaik arī atklāju savu patieso spēku - to, ka mans raksturs ir būt cīnītājam, un nekad dzīvē nepadošos. Un man bija pilnīgi vienalga, ka viņi bija ātrāki par mani, spēcīgāki par mani, vai leca augstāk - es nekad nepadevos! Varbūt skanēs skarbi, taču, ja mani pievils kājas, es turpināšu kārpīties uz priekšu tikai ar rokām, kamēr vien būšu dzīvs! Un ar laiku es kļuvu par labāko spēlētāju valstī starp kadetiem, un arī pēc tam starp junioriem - savu vienaudžu vidū biju labākais gan punktu gūšanā, gan bumbu vākšanā.

Noteikti gribu pieminēt cilvēkus, kas mani vienmēr atbalstījuši. Pirmkārt, mana ģimene - esmu no strādnieku ģimenes. Mans tēvs ir saldēšanas iekārtu meistars piena pārstrādes rūpnīcā, un šobrīd saņem invaliditātes pensiju, bet mamma - grāmatvede kabeļtelevīzijas kanālā. Savulaik visi pārējie pirka sev drēbes un glītas sporta kedas, bet manam tēvam un mammai, kad man vajadzēja jaunas sporta apavus, nācās strādāt virsstundas. Nepārprotiet mani, es biju paēdis un apģērbts, taču liekas naudas, lai pirktu man katru mēnesi jaunas kedas, mums nebija. Biju pēc tā izsalcis - gribēju kļūt labākais, gribēju, lai par mani runā un gribēju atļauties jaunas kedas katru mēnesi! Gribu pastāvēt par sevi un gribu, lai mana ģimene varētu dzīvot komfortabli - vēlos parūpēties, lai tētim un mammai būtu iespēja braukt ērtā mašīnā, dzīvot lielā mājā, un izbaudīt dzīvi. Neesmu sasniedzis vēl ne pusi no tā, taču varu to apsolīt. Viņi manis dēļ tik smagi strādājuši, un tagad laiks atpūsties. Viņi no manis izveidojuši cilvēku, par ko vienmēr būšu pateicīgs, un būšu viņu pusē.