Sociālo mediju sportotāji: izrādīšanās, sevis motivēšana vai citu iedvesmošana?

Muļķīga spēle, taču tā tevi "pavelk"

Rīgas „Dinamo” tehniskais direktors Armands Simsons pēdējo gadu laikā aizrāvies ar skriešanu un atzīst, ka bilžu un video ievietošana savos sociālo mediju profilos pašu motivē turpināt strādāt. „Sekoju līdzi arī citiem un iedvesmojos no viņu sasniegtā, bet reizēm to uztveru kā nelielu sacensību. Redzu, ka mans čoms ielicis bildi, un man tas ir kā grūdiens neatpalikt. Apzinos, ka no vienas puses tas ir muļķīgi, tomēr mazais sāncensības gariņš manī mājo un mudina neatpalikt. Ja vēl kāds uzraksta kaut ko foršu, tad pat 39 gadu vecumā tas ir patīkami.”

Simsons stāsta, ka pagājušā gada nogalē viņš sarēķinājis gada laikā noskrieto un saņēmis pamudinājumu atlikušajās dienās noapaļot skaitli tiktāl, lai 2018. gadu pabeigtu ar 2018 noskrietiem kilometriem. „Vai tas ir vajadzīgs? Protams, ka nē. Taču citi motivē un saka, ka tu to vari izdarīt. Muļķīga spēle, taču tā tevi „pavelk”. Kā būtu, ja pēc skriešanas neieliktu bildi sociālajos tīklos? Gan jau nekas nebūtu, agrāk taču neviens to nedarīja. Bet tagad izskrienu bez jostas un jūtos kā pliks. Ja noskrietie kilometri nav iegājuši datu bāzē, tad ir mazliet škrobīgi,” nenoliedz Armands, kurš secina, ka pēdējos gados kļuvis par absolūtu sporta ekipējuma novitāšu frīku.

„Pēdējie skriešanas rekordi sasniegti ar vienu konkrētu „Nike Zoom” apavu modeli. Ir zinātniski pierādīts, ka, skrienot šajos apavos, rezultāts uzlabojas par 4%. Protams, man tas obligāti nav vajadzīgs, taču, ja varu tos dabūt, tad kāpēc nepamēģināt. Tā nu šis modelis gaida pavasari. Pieņemts teikt, ka meitenes klačojas par dažādiem pirkumiem, bet, manuprāt, večiem tas ir vēl izteiktāk. Tas ievelk tādā bērnišķīgā sacensībā. Ieej sociālajos tīklos un tur ir pilns ar taviem konkurentiem,” smejas Simsons. „Tomēr es uzskatu – lai tikai cilvēki turpina likt bildes un video, ja tādā veidā kādu izdodas piecelt no dīvāna.”

Dibens ar rakstnieka citātu un #GrandmaSquatsMoreThanYou!

Uzņēmējs Matīss Počs pēdējā gada laikā diezgan regulāri Instagram vietnē liek bildes un video no treniņiem svaru zālē, bet februāra vidū gatavojas debitēt pauerliftinga sacensībās. Viņš norāda, ka publicēšanās sociālajos tīklos mazākā mērā saistīta ar viņa paša motivāciju, bet gan drīzāk ar to, lai iedrošinātu citus. „Savus piegājienus filmēju, lai redzētu tehnisko izpildījumu, tādējādi video ievietošana Instagram ir tikai mazs papildus darbiņš. Es to vairāk daru joka pēc, ar lielu devu veselīga humora pašam par sevi. Citi liek bildes ar noķertu zivi, bet es – ar paceltā svara lielumu. Liels prieks, ka pāris cilvēkus šādā veidā esmu pamudinājis pievērsties spēka treniņiem.”

Matīss uzskata, ka kopumā pastāv divi atšķirīgi bilžu un video publicētāju tipi. Vieni stāv pie spoguļa un piemeklē labāko leņķi, lai izskatītos pēc iespējas skaistāk, bet otri koncentrējas uz pašu treniņprocesu. „Jā, arī pirmie spēj iedvesmot, jo visi taču grib izskatīties skaisti, tomēr bieži vien tas nav objektīvi. Tad vēl bildei, kurā redzams dibens, tiek piemeklēts kāds rakstnieka citāts vai dzejas fragments. Es drīzāk vēlos parādīt citiem, ka jebkurā vecumā vari sākt sportot, uzlabot savu veselību, palikt stiprāks un pat piedalīties Latvijas čempionātā, ja tas sagādā papildus azartu un motivāciju treniņiem. Un - tas ir tikpat labs iemesls lepoties, kā kopīgs skrējiens pāri Vanšu tiltam Rīgas maratona laikā.”

Viņš ir pārliecināts, ka spēka treniņi būs viņa hobijs visu atlikušo mūžu. Matīss to uzskata par lielisku investīciju, ko katrs var ieguldīt savā veselībā un dzīves kvalitātē nākotnē. To pa īstam varēs novērtēt, sasniedzot 60-70 gadu slieksni. „Piemēram, 67 gadus veca kundze paslīd uz slidenas ietves un salauž gūžu – atlabšanas posms ir ilgs un mokošs, dzīvesveids paliek vēl mazkustīgāks. Bet, ja šī pati kundze būt jau pāris gadus nodarbojusies ar spēka treniņiem, tad, iespējams, viņa nemaz nebūtu nokritusi, jo pietupieni ar svaru stieni būtu padarījuši viņu ne tikai stiprāku, bet arī attīstījuši koordināciju un līdzsvara izjūtu. Viņa vēl daudzus gadus spētu aktīvi pavadīt laiku ar saviem mazbērniem, būt neatkarīga, kustīga un dzīvespriecīga. Tāpēc īpaši mudinu arī savus gados vecākos radiniekus uzsākt spēka treniņus un ceru, ka drīz varēšu Instagram ielikt bildi ar parakstu #GrandmaSquatsMoreThanYou!”

„My Fitness” trenere Evelīna Parhomenko skaidro, ka viņai vispatīkamāk esot tad, kad publicētajām bildēm ir atgriezeniskā saite – cilvēki ieskatās sociālajos medijos un tas pamudina viņus atnākt uz treniņu. Saprotams, ka viņai fotogrāfiju un video publicēšana ir arī bezmaksas reklāma, jo sociālajos medijos potenciālo klientu netrūkst. Bet viņa pati iedvesmu smeļas no profesionālo sportistu publicētā materiāla. „Agrāk pati ieliku bildes, kā cilvēki izskatījās pirms un kā izskatās pēc vairāku mēnešu treniņiem. Tagad ar izmaiņām likumdošanā to vairs nedaru, bet gana daudz cilvēku ar to nodarbojas paši. Principā – ja tas viņiem patīk, tad kāpēc gan to nedarīt? Ja tas palīdz sevi motivēt treniņiem, tad viss ir kārtībā. Slikti ir tad, ja tikai fotografējas, bet neko nedara,” saka Evelīna.

Modes tendence un social proof

Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sporta ārsts Jānis Kaupe neriskē viennozīmīgi izvērtēt, vai cilvēkus iespēja publicēt savus sportiskos sasniegumus sociālajos medijos motivē kustēties vairāk. Tomēr viņš atzīst, ka kopumā dažādi gadžeti, tai skaitā bildes un video sociālajos medijos, ievērojami stimulē cilvēkus kustēties. Par to dažādos kongresos tiekot runāts visaugstākajos līmeņos. Piemēram, kā telefonos dabūt iekšā arvien vairāk aplikāciju, kas rosinātu cilvēkus izvēlēties aktīvu dzīvesveidu.

„Taču gribu atgādināt, ka jābūt uzmanīgiem, izvērtējot savu „konkurentu” treniņprocesu tikai no sociālo tīklu bildēm. Nedrīkst nokopēt vienu vingrinājumu no pasaules čempiona un cerēt, ka tas tevi uztrenēs. Īsāk sakot, nenobrieduši treneri var sataisīt pamatīgas kļūdas, izraujot no konteksta vienu vingrinājumu un sākot trenēt audzēkņus pēc bildēs redzētā principa. Problēma rodas tad, kad cilvēki sāk būvēt māju, redzot tikai dažus ķieģelīšus.”

Sociālo mediju eksperts Artūrs Mednis piesauc terminu social proof (sociālais pierādījums - angļu val.) un to paskaidro - cilvēki izdara savus lēmumus, balstoties uz citu cilvēku pieņemtajiem lēmumiem. Kā piemēru viņš min situāciju ārzemju ceļojumā. Divi restorāni - viens pilns, bet otrs tukšs, turklāt pilnajā vēl sapulcējies daudz vietējo. Saprotams, ka izvēle tiks izdarīta par labu pilnākajam restorānam. Arī sportošanas ziņā social proof ir spēcīgs instruments, jo cilvēkam, klejojot pa sociālajiem medijiem, rodas iespaids, ka teju visi sporto vai vismaz ietur diētu. Tajā brīdī šķiet, ka pats pieņem lēmumu, taču patiesībā balsties uz citu jau izdarītajām izvēlēm.

"Lai arī sportošana pašlaik ir modes tendence, tā mudina tevi kaut ko darīt. Vai tad pirms 15 gadiem kāds normāls baikeris lietoja ķiveri? Tas jau tika uzskatīts par "mīksto". Taču tendences mainās, tagad lietot ķiveri ir gan moderni, gan stilīgi. Uzskatu, ka arī sportošanas gadījumā tā ir labvēlīga modes tendence," saka Mednis. "Daudzas aplikācijas tiek veidotas tā, lai būtu iespēja salīdzināt savus rezultātus ar citiem. Un, tad sākas sāncensība ar draugiem un kolēģiem. Protams, tas ir arī miljardus vērts bizness, kāds uz to nopelna, taču nesaskatu tajā problēmu, jo kopumā cilvēkus tas mudina ievērot veselīgu dzīvesveidu."

Artūrs piebilst, ka var daudz runāt par sociālo tīklu kaitīgajiem blakusefektiem, taču ir saskatāmi arī labumi. "Viens no paziņām palielās ar kādu sportisku fotogrāfiju un arī tev pašam negribas atpalikt, būt lūzerim. Lai neatpaliktu un arī varētu palielīties ar tamlīdzīgu bildi, nav variantu - uz sporta zāli būs vien jāaiziet. Bet, ja reiz esi aizgājis, tad kaut ko arī padarīsi. No vienas puses man tie selfiji besī, bet nevar noliegt, ka tā ir arī sevis motivēšana."

Lai gan cilvēki vairāk ieklausās draugu, paziņu un radinieku teiktajā, sociālo mediju bildēm un video ir savas priekšrocības, jo bieži vien tajās nav aicinājuma, ka tev arī jāiet un jāsporto. Skatoties fotogrāfijas sociālajos medijos, rodas sajūta, ka lēmumu pieņemam mēs paši, nevis kāds cits mums liek to darīt.

Trīs iemesli un biznesa ideja

Cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc dažādi ir arī iemesli, kādēļ sportošanas bildes tiek ievietotas sociālajos medijos, uzsver veselības psiholoģe Anna Kašina. „Kādam vajag publiski pateikt, ka no šī līdz tam datumam es aktīvi sportošu. Tādā gadījumā atpakaļceļa vairs nav, jo turpmāk tavi draugi vai kolēģi regulāri apjautāsies – nu, kā tad tev sokas ar sportošanu? Tas nav slikti, tā ir sevis disciplinēšanas metode. Bet negatīvi var būt tas, ka tu turpini kaut ko darīt tikai tādēļ, ka nevari to nedarīt.”

Otrs iemesls saistīts ar vēlmi dalīties pozitīvajās izmaiņās savā ikdienā. Tā var būt liekā svara zaudēšana vai smēķēšanas atmešana, aizstājot to ar regulāru skriešanu. Cilvēki vēlas padalīties un saņemt uzmundrinājumu, ka viņiem tas labi izdodas. Ja šāda atgriezeniskā saite ir, tad tas dod pozitīvas emocijas un iedvesmo nākamajiem soļiem.

Kā trešo iemeslu psiholoģe min vēlmi parādīt sevi – vai tas būtu jauns manikīrs vai sporta tērps, pašas sportiskās aktivitātes atvirzot otrajā plānā. Turklāt nevajag aizmirst, ka veselīgs dzīvesveids pašlaik ir modes lieta. Ja sportoju, tātad esmu labs un pareizi dzīvoju, spriež cilvēks. Tomēr Kašina ir pārliecināta, ka ievērojami vairāk cilvēku bildes un video sociālajos medijos ievieto pirmo divu iemeslu vadīti. Turklāt fotogrāfijas ir laba mēraukla, izvērtējot treniņu procesā sasniegto. Reizēm pārliecība par labi padarītu darbu treniņos bildē negūst apstiprinājumu, turpretī citreiz fotogrāfiju uzlūkot ir patīkamāk nekā svarus, jo ķermeņa masa palikusi nemainīga, bet formas kļuvušas pievilcīgākas.

Kopumā viņa nešaubās – viss, kas strādā, ir labi. Ja par motivāciju aktīvai sportošanai kalpo iespēja publicēties sociālajos medijos, tad, lai tā arī būtu. „Cita lieta – ja tas tiek darīts tikai un vienīgi fotogrāfijas dēļ. Ir pat meitenes, kuras uzrunā citas sievietes, lai tās skrienot izmantotu kādu no viņu gadžetiem, tādējādi uzkrājot noskrieto kilometru daudzumu. Tā jau varētu kļūt par jaunu biznesa ideju profesionāliem sportistiem. Bet parastajiem cilvēkiem tas ļaus tikai krāt punktiņus programmā, kamēr ķermeņa aprises un veselība labāka nekļūs,” teic Kašina.

Mānīgie "like" un tukšuma aizpildīšana

Runājot par atsevišķu ķermeņa daļu īpašu izcelšanu fotogrāfijās un video, psiholoģe spriež, ka arī šajā gadījumā cilvēku motīvi var būt atšķirīgi. Piemēram, daži tādā veidā gribēs piesaistīt pretējā dzimuma uzmanību, bet no viņu intelekta līmeņa būs atkarīgs tas, cik eleganti to izdosies paveikt. „Patiesībā daudz jau nemaz nevajag, taču viens to paveiks apslēpti, kamēr otrs – pavisam atklāti. Skaists dupsis, krūtis vai kājas – tas viss ir labi, taču tam vairs nav saistības ar sportu. Iespējams, atgriezeniskā saite komentāru formā ir veids, kā cilvēks pārliecina sevi, ka tiešām ir pievilcīgs, seksīgs.”

Tomēr jāatceras, ka pozitīvie komentāri un podziņas "like" ("patīk" - angļu val.) nospiešana pie fotogrāfijas vai video vēl nenozīmē, ka apkārtējie patiešām jūsmo par taviem sasniegumiem sporta lauciņā. Kašina atgādina par kādu eksperimentu, kurā meitene, kam Facebook profilā bija vairāki tūkstoši sekotāju, Vērmanes dārzā gribēja ar tiem satikties, taču neviens tā arī neatnāca. „Dažreiz sociālie tīkli kalpo vismaz par iespēju parunāties, notvert sajūtu, ka esi bijis kopā ar draugiem. Tomēr tā nav gluži tāda sajūta, kāda ir satiekot cilvēku klātienē. Sociālajos tīklos ir tikai pieskārieni, nevis reāls atbalsts un plecs, uz kura paraudāt.”

Psiholoģe novērojusi, ka bieži vien cilvēki bez ģimenēm sociālajos tīklos pavada daudz laika, taču tiklīdz parādās ģimene, šis laiks samazinās, jo tukšums ticis aizpildīts. No otras puses Kašina norāda – labāk komunicēt sociālajos tīklos nekā sēdēt vienatnē un sevi žēlot. Galu galā sociālie mediji piedāvā iespējas atrast gan vecus draugus, gan jaunus domubiedrus. Tajā skaitā arī sportiskām nodarbēm. „To var salīdzināt ar laika pavadīšanu pie datora. Tu vari ar to aizrauties un kļūt atkarīgs, bet tas arī var būt tavs darbs, ar ko vari labi nopelnīt,” piebilst Kašina.