Fana piezīmes no Džakartas: fanojam viduvēji, dzīvojam labi

Vispirms nelielas pārdomas par mūsu – izlases atbalstītāju – sniegumu Indonēzijā. Latvijas fanu līdzjušanas kvalitāti pirmajās trīs spēlēs var novērtēt kā viduvēju. Precīzi vienu pusi no turnīra - mačā pret Libānu pirmajā puslaikā un visu Francijas mača laiku - līdzjutēji izdarīja gandrīz maksimumu no tā, ko objektīvi varam sagaidīt. Pārējā laikā bija sliktāk. Debijas cīņā otrā puslaika sākumā uzvarētājs jau bija zināms, tādēļ arī fani no atbalstītājiem pārtapa par skatītājiem, neizliekot ne 50% no savām spējām. Pasivitāti veicināja arī “sausais likums” arēnā un tas, ka šī bija agrā spēle plkst. 16.30 pēc vietējā laika, tādēļ arī pirms mača iesildīšanās nebija pilnvērtīga. Par šo sev pārmest nevajag – atmosfēra tribīnēs saskanēja ar laukumā notiekošo.

Neaizmirstajam mačam ar Franciju bijām sagatavojušies daudz labāk. Kopējais entuziasma līmenis bija augsts, bāri jau iepazīti un arī sagatavoti radoši risinājumi dažādu dziru ienešanai tribīnēs, viegli apejot pieklājīgos indonēziešu apsargus. Jau no pirmās minūtes hallē izdevās uztaustīt vienotu ritmu visos sektoros, tādēļ letiņu snieguma kvalitāte ne tikai laukumā, bet arī ap to bija augstākajos plauktos liekama. Pats esmu bijis vai visās emocionālākajās pēdējā laikā Rīgā notikušajās spēlēs – gan basketbolā pret turkiem, gan hokejā pret šveiciešiem un zviedriem, gan "Riga FC" futbolā pret ungāriem –, bet mačs pret Franciju klātienē sagādāja vislielāko baudu un fanošanas azartu.

Pēc zoles nāk krišana, un sacensībās pret Kanādu pat pirmajā puslaikā, kad laukumā notiekošais bija ļoti iepriecinošs, Latvijas fanu sniegums bija ļoti viduvējs. Pirmkārt, patraucēja bundzinieka sniegums, kas tempa ziņā bija lēnāks par ierasto, tādēļ dažādos arēnas sektoros bija grūtāk pielāgoties, saukļi nebija perfekti vienlaicīgi un pašķīda. Manuprāt, latviešu līdzjutēja mentalitātei ir vajadzīga arī “tagad vai nekad” sajūta, lai ar degošu pēcpusi atdotu sevi visu. Spēlē pret Kanādu šis iespaids nebija, jo sākotnējie mērķi turnīrā jau bija sasniegti, savukārt tālāku sapņu īstenošanai reālāk ir sasniedzamas uzvaras pret Spāniju un Brazīliju.

Mačā starp Latviju un Kanādu pirmo reizi turnīrā bija brīdis, kad mūsu izlasei bija klusāks atbalsts par sāncenšiem. Uz Kanādas mačiem (kas visi turklāt bija vēlie mači) itin centīgi nāca indonēziešu basketbola draugi, kuri gan, spriežot pēc latviešiem ierastas vērtību sistēmas, lielu cieņu nav pelnījuši. Cīņas pirmajā puslaikā vietējie bija diezgan klusi, bet skaļākās ovācijas atskanēja pēc veiksmīgām Kanādas epizodēm mača izskaņā. Lai arī var nojaust, ka lokālie basketbola piekritēji sanāca paskatīties uz NBA spīdekļiem, tomēr rezultātā viņiem sanāca klasisks “glory hunters” izgājiens.

Tomēr atgriežoties pie pašu sastrādātā – visticamāk, pietrūkst līdzjušanas centrālās ass, un, šķiet, Indonēzijā nebija pamata sagaidīt, ka tā uzradīsies pati no sevis. Šāda ass nepieciešama, lai koordinētu darbības un arī iniciētu jaunas idejas. Piemēram, ja reiz basketbolā ir izdevies tik veiksmīgi iedzīvināt vārdu savienojumu “Mūsu zeme – Latvija!”, tad to arī varētu viegli pārvērst sauklī, kur arēnas viena puse sauc “mūsu zeme” un otra atbild “Latvija”. Šo saukli no dažām līdzjutēju grupiņām dzirdēju arī mača laikā, bet spontāni ieviest jauninājumus, kas turklāt ir pretrunā ar bungu sisto, nav viegli, un to arī nevajag darīt. Domāju, ka Latvijas Basketbola savienībai nākotnē (jo brauksim taču vēl uz pasaules kausiem!) vēl vairāk jāuzņemas koordinatoru loma, lai gan arī šobrīd pārmetumus LBS nav pelnījuši. Un te nonākam pie otrās pārdomu daļas, kurā īsi padalīšos ar piezīmēm par Indonēzijā piedzīvoto, cenšoties nepārvērsties tūrisma ceļvedī:

• Šogad fanu koordinēšanās notika kopīgā WhatsApp grupā. Tur aktīvi darbojas arī LBS prezidents Vējonis un dažkārt arī pa kādam citam savienības pārstāvim, un, manuprāt, to paveica itin labi. Līdzjutēju vidū gan aktuālāk par sporta un fanošanas apspriešanu ir informācijas apmaiņa par izklaides iespējām Džakartā un tās apkārtnē un tas ir saprotams, jo skaidrs, ka tūrismam ir liela nozīme, dodoties uz otru pasaules malu.

• Džakarta nav tūrismam paredzēta vieta, un tūristu no tālākām zemēm praktiski nav. Ar apskates objektiem pilsētā un tās apkārtnē gan nav tik traki, un pirmajai nedēļai iespēju pietika. Interesanti, ka jebkurā no šiem objektiem, ieraugot cilvēkus ar gaišu ādas krāsu, gandrīz droši zinājām, ka tie ir tautieši – citu valstu fanu vai tūristu bija tik maz! Ilgāk par 6-7 dienām gan teju neticami piemēslotajā Džakartā nav ko darīt, un daudzi no Indonēzijā paliekošajiem faniem šajās garajās brīvdienās pirms Spānijas mača ir izlēmuši aizlidot līdz Bali. Cik no viņiem būs atpakaļ piektdien, cik svētdien, bet cik – nekad – to uzzināsim jau pavisam drīz.

• Ceļš uz Indonēziju ir dārgs, un pirmie lētākās lidmašīnas biļetes paspēja iegādāties par 850 EUR, bet, pērkot vēlāk, jau bija jārēķinās ar 1000-1500 EUR. Visticamāk, šī cenu barjera atturēja daudzus budžeta klases fanus, un Džakartā galvenokārt ir ieradušies salīdzinoši turīgāki latvieši, kuri čempionāta laikā naudu aktīvi tērē arī papildus aktivitātēs. Šādā gadījumā čempionātā kopā atstātā naudas summa būtiski neatšķiras no tās, ko būtu iztērējuši, piemēram, Francijā. Lai arī ceļam iztērēts daudz, to izdodas atsist citās pozīcijās. Vietējais transports, ēdināšana, naktsmītnes, izklaides pasākumi ir aptuveni 2.5-3 reizes lētāki kā Latvijā, tādēļ, pat aktīvi tērējoties, nemaz tik daudz izdot neizdodas. Neliels izņēmums ir alkohols, jo valstī ar 87% musulmaņu tam noteikti sirsnīgi nodokļi, un, ja grādīgos var iegādāties, tad pārsvarā pieticīgā izvēlē un par cenām, kas līdzvērtīgas Latvijā ierastajām.

• Džakarta ir pilsēta ar 10 miljoniem iedzīvotāju un diezgan haotisku ceļu tīklu, kuru kvalitāte gan ir augstāka kā Rīgā. Ielās luksoforu ir ļoti maz un vietējie, kuri braukšanas tiesības bieži vienkārši nopērk, brauc pēc principa “pirmais brauc, pirmais mal”. Sākumā izskatās diezgan šausminoši, bet džakartieši pie tā ir pieraduši un uz ceļiem mašīnas un motorolleri stumdās itin meistarīgi, un dažbrīd šķiet, ka šis ir efektīvākais satiksmes modelis šai pilsētai. Latvieši gan šo vairāk izbauda kā piedzīvojumu, izvairoties no nomas mašīnām un izmantojot vietējo Uber variāciju ar nosaukumu Grab. Cenas ir smieklīgas, un 20-30 minūšu brauciens neizmaksās vairāk kā 5 EUR, tiesa, sastrēgumu apstākļos dažkārt ar auto pārvietoties ir tikai nedaudz ātrāk kā iet pašam.

• Šajā pašā sakarā jāpiemin smogs, kas ieskauj pilsētu. Šonedēļ Džakarta esot pasaulē piesārņotākā vieta, apsteidzot Tokiju, tādēļ daudzi vietējie arvien valkā maskas, bet trešdien izskanēja aicinājums nedoties ārpus viesnīcu sienām.

• Pret mums indonēzieši ir ļoti laipni un patiesi draudzīgi un savu iespēju robežās centīsies palīdzēt, ja tas nepieciešams. Nomaļākos rajonos latviešu meitenēm un arī vīriem itin bieži lūdz nofotografēties kopā ar vietējiem, jo baltie cilvēki tur patiesi ir retums.

• Ar interneta lietošanu Džakartā problēmu nav. Daļa fanu telefonā uzstādījuši virtuālas SIM kartes, bet citi nopirkuši vietējo priekšapmaksas pakalpojumu. Lidostā, nedaudz pārmaksājot, veikli darboņi, pat nepārslēdzot telefonā valodas, žigli visu sagatavos un piereģistrēs.

• Turnīra mājvietā Indonesia Arena alkoholu netirgo, bet ātrā ēdināšana ir ar vietējo pieskaņu. Ūdeni man tā arī trīs maču laikā atrast neizdevās, lai gan runā, ka tas tomēr esot bijis paveicams, tādēļ pārtraukumā sanāca dzert ļoti saldinātus brīnumus, kurus turklāt nedrīkstēja ienest tribīnēs.

• Saskaņā ar FIBA noteikumiem hallē drīkstēja ienest tikai dalībvalstu karogus, ko apsargi arī pārbaudīja. Personīgi man tribīnēs pietrūka kāda Ukrainas karoga vai okupantu prezidentam veltītas dziesmas. Varbūt vēl nav par vēlu?

• Vietējie organizatori izmēģināja shēmošanu biļešu iegādes sakarā. Uz vismaz diviem mačiem sistēmā bija pieejamas tikai pašas dārgākās biļetes, bet mača laikā tapa redzams, ka halles lētākie sektori nebūt nav izpārdoti. Kopumā gan vidējā cenu līmeņa biļešu grupā strādāja vecais labais princips ar iespēju nopirkt lētākas biļetes (3.kategorijas lētais gals), bet sēdēt labākās vietās (2.kategorijas dārgajās rindās).

Noderīgas saites:

PK 2023 jaunumi
PK 2023 kalendārs un rezultāti
PK 2023 turnīra tabulas
PK 2023 teamsport.lv prognožu spēle
CIK PUNKTU, TIK EIRO spēle
Skaties spēles klātienē "OlyBet" sporta bāros