Divas dažādas uzvaras: turku neizpratne Rīgā un britu pieveikšana viņu spēlē

Uzvara pār Turciju - iespaidīga

"Pirmo spēli pret Turciju var raksturot vienā vārdā – iespaidīgi," teica basketbola treneris Edmunds Valeiko. "Šajā ziņā īpaši gribētu uzsvērt mūsu puišu fizisko sagatavotību, viņi gandrīz vai lidoja pa laukumu. Tādēļ šeit liela uzslava pienākas fiziskās sagatavotības treneriem, kuri ar viņiem šovasar strādāja."

"Jebkurai aizsardzībai būs problēmas pret ātru bumbas kustību – bumba gluži vienkārši fiziski ir ātrāka par spēlētājiem. Ja tas tiek realizēts augstā līmenī, tas noved pie brīviem metieniem, kurus pret Turciju realizējām fantastiski. Jā, turki atzina, ka viņiem tā bijusi slikta spēle, taču viņi jau spēlēja tikai tā, kā viņiem ļāva Latvijas izlase. Un tādā atmosfērā pret tādu saspēli un tādu metienu precizitāti jebkurai komandai būtu problēmas izskatīties labi."

"Un tāds atbalsts mūsējiem bija arī Lielbritānijā," pasmējās Valeiko. "Jā, viena lieta ir tā, ka cilvēkiem patīk uzvarētāji, bet otrs ir tas, ka Latvijas izlase šobrīd spēj piepildīt tribīnes arī ārzemēs, un to noteikti bija ļoti patīkami redzēt. Tas arī spēlētājiem ir patīkams dzinulis. Viņiem reizē arī nekas nav jāpierāda, un tad kombinācijā sanāk spēlēt ar tādu vieglumu kā pret Turciju. Patiešām nezinu, kādus epitetus tur var piemeklēt, viss sanāca fantastiski. Un pretim jau nebija nekādi peramie zēni. Erginu Atamanu es tādu sen nebiju redzējis, ka viņš nezināja, ko darīt. Šeins Larkins sēdēja uz soliņa un izskatījās, ka vispār nesaprot, kur atrodas. Ne jau viņi brauca uz Rīgu ar -30 zaudēt, tādas domas viņiem iepriekš pat galvā nebija."

"Ja komanda iemet 111 punktus, tad, protams, viss pārējais paliek nedaudz fonā," norādīja basketbola apskatnieks Reinis Lācis. "Taču iztēlojos, ka pēc mača pret Turciju izlases treneri tomēr komandas iekšienē pievērsa uzmanību atsevišķām epizodēm aizsardzībā, kad viens pret vienu dažās situācijās ne visi tika galā, dažreiz brīvi metieni tika atdoti. Protams, gūta liela uzvara, taču perfekta šī spēle noteikti nebija."

"Taču, ja aizveram acis un pasapņojam, tad spēle pret Turciju bija kā dzīvs piemērs tam, kā Latvija varētu svarīgā spēlē pārspēt pasaules spēcīgākās izlases," turpināja Lācis. "Protams, tādu maču ir ļoti grūti atdarināt. Un šeit es arī saprotu trenera Atamana pēcspēles komentārus un ķermeņa valodu, jo diži jau neko nevar pretim izdarīt, ja pretinieku komanda iemet 20 tālmetienus, no kuriem daži turklāt bija visnotaļ sarežģīti. Modernā basketbolā tā patiešām var sagadīties, ka nemaz nevar atrast pretargumentus šādai komandai."

Latvijas izlases ķīmija un saprašanās laukumā

"Pirms spēles pret Turciju man bija nelielas bažas par komandas spēli. Skaidrs, ka Kristaps Porziņģis ir liela zvaigzne, taču kā viņš iekļausies komandā?" teica Valeiko. "Taču šīs bažas ātri vien likvidējās. Skaidrs, ka katrs grib gūt punktus, bet šajā spēlē parādītā bumbas kustība un nesavtība - apbrīnas vērta. Smaidi spēlētāju sejās, viņu parādītā attieksme. Man likās, ka viņi "kaifoja" laukumā. Un tas nozīmē, ka komandas iekšienē viss ir kārtībā. Tur neviens nečīkst, ka tiek mainīts vai mainīts, kā tas dažreiz bijis citos izlases sasaukumos iepriekš. Un tā ir viena no lielas izlases pazīmēm.

"Tiešām vēlos uzsvērt šo izlases kopības garu un laukumā gūto baudu. To treneris nevar izveidot," turpināja Valeiko. "Proti, treneris to cenšas veidot, un viņš vēlas, lai viņam būtu tāda komanda, taču tas viss nāk dabiski no komandas iekšienes. Redzams, ka šobrīd izlasei ir superīga ķīmija, kas turklāt vērsta uz rezultātu, un liekas, ka tas arī novedīs pie mērķa – Pasaules kausa finālturnīra."

Par nelielām bažām pirms 25. augusta spēles piekrita arī Lācis: "Pirms plaši izreklamētā Turcijas mača noteikti biju mazliet piesardzīgs, it īpaši pēc pārbaudes spēles pret Igauniju nebiju gaidījis tādu iznākumu. Par ažiotāžu un spiedienu varbūt īsti nebija galvenais satraukums, jo izlasē bija vairāki augsta līmeņa spēlētāji, kas pie tādas jau pieraduši, viņiem tāda situācija bija pietiekami komfortabla. Taču tas, ka būs tik laba saprašanās laukumā, gan bija neliels pārsteigums."

"Viņi visi cits citu izjuta laukumā, un to varbūt var skaidrot, ka daļa jau spēlēja izlases 2017. gada modelī. Par to pēc Turcijas spēles vaicāju Jānim Strēlniekam, un viņš atbildēja vienkārši: ja klāt nāk tik augstas klases spēlētāji kā Kristaps un Dāvis, tad jau visa spēle paliek vienkāršāka arī pārējiem, un, ja visi pieci laukumā ir spējīgi iemest tālmetienu, tas arī atraisa saspēli un paver plašākas iespējas. Īsāk sakot, talants atrisina daudzas problēmas," norādīja Lācis.

Uzvara pār Lielbritāniju – pavisam citāda stilā

"Latvijas treneri pēc spēles jau labi pateica, ka tieši tādu Lielbritāniju arī bija gaidījuši. Proti, fizisku un agresīvu aizsardzību, jo nekādas citas izvēles britiem jau nebija. Taču arī šajā ziņā Latvija parādīja vienu no lielas izlases pazīmēm, jo arī tad, kad metieni nekrita, tā atrada veidu, kā uzvarēt," izteicās Valeiko. "Viennozīmīgi, ka komanda bija gatava šādam scenārijam, noteikti, ka tas jau bija izskautots, un tas arī atspoguļojās laukumā – nebija nekādas degšanas, nebija vajadzīga milzīga glābšana, viss tika mierīgi nokārtots."

Porziņģis tieši pret Lielbritāniju aizvadīja savu rezultatīvāko spēli izceļoties ar 29 gūtiem punktiem. "Porziņģis pret tādu fizisku aizsardzību varbūt ir vairāk pieradis spēlēt," skaidroja Valeiko. "Ja paskatāmies uz lielajām zvaigznēm tagad Eiropas izlašu spēlēs – Dončičs šoreiz nedaudz mazāk, bet Jokičs un Adetokunbo izskatījās iespaidīgi. Viņi pieraduši spēlēt šādā tempā un uzņemties iniciatīvu, un Porziņģis mums atgādināja, kāda mēroga superzvaigzne viņš ir."

"Porziņģa faktors bija acīmredzams," piekrita Lācis. "Taču vēlētos izcelt arī Rihardu Lomažu. Ne gluži par to, ka viņš iemeta tik un tik punktus, bet gan manieri, kādā viņš to paveica, proti, ļoti gudri jūtot pretinieku aizsardzību un izmantojot viņu agresīvo spēli pret viņiem. Tāpat vēlos piebilst, ka tie spēlētāji, kuriem treneris otrajā puslaikā uzticējās, bija ļoti gatavi tādam nesmukam basketbolam. Nāk atmiņā Lomaža izprovocētā piezīme uzbrukumā, Daira Bertāna stingrā laušanās cauri aizsegiem. Vajadzīgajā brīdī Latvija bija gatava, ja tā drīkst izteikties, nolaisties līdz šādai spēlei, un, manuprāt, tas īsti neļāva britiem izvērsties. Atlēkušās bumbas tāpat vairāk savācām mēs, tehniskās piezīmes vairāk bija viņiem."

Lācis divās gūtajās uzvarās izcēla to, ka visi iesaistītie spēlētāji devuši savu pienesumu: "Nebija neviena, kurš būtu nospēlējis viduvēji, un tam bija liela pievienotā vērtība. Grūti tomēr panākt, ka 12 spēlētāju sastāvā visi nospēlē labā līmenī, un pret Lielbritāniju tam bija īpaši liela nozīme. Viena lieta ir tā, ka nekrīt metieni vai kaut kas nesanāk, bet neviens nekrita ārā ar kaut kādu nepiepildītu ego vai nepadarītu darbu aizsardzībā. Rolands Šmits, Mareks Mejeris, Andrejs Gražulis – viņi izbraukumā daudz punktus nesavāca, taču labi izpildīja visādus sīkumiņus, gāja pēc bumbām uzbrukumā. Britiem bija pāris lieli puiši, kas centās sodīt ar fizisku spēli, taču patiesībā mūsu garajiem vīriem tas arī sanāca tīri labi un varbūt pat labāk."

Latvijas izlasei PK atlases ciklā vēl atlikušas četras spēles – novembrī pret Grieķiju un vēlreiz Lielbritāniju, bet februārī pret Turciju, šoreiz jau viesos, un Grieķiju savā laukumā.

I grupa

I grupas kalendārs