VEF leģionārs Railijs par gaidāmo sezonu, rekordu Lietuvā un grūtībām karjerā

183 centimetrus garais saspēles vadītājs Džeilens Railijs 1993. gada 6. martā piedzima mazā Viskonsinas štata pilsētā Rasīnā. Pēc ''East Tennessee State'' universitātes absolvēšanas 2015. gadā viņš uzsāka profesionāļa karjeru Slovākijā, bet pēcāk spēlēja arī Islandē, Spānijā, Lietuvā, Francijā un Portugālē. Šī gada 20. jūlijā Railijs pievienojās Latvijas spēcīgākajai basketbola komandai ''VEF Rīga''.

Pirmie iespaidi Latvijā, līguma parakstīšana ar ''VEF Rīga'' un aizsarga loma komandā

- Kā esi iejuties Rīgā?
- Rīgā ir ļoti jauki un man patīk šeit atrasties. Arī VEF organizācija ir lieliska. Vēl gan nav sanācis apskatīt pilsētu tik daudz, cik būtu to vēlējies. Domāju, ka līdz ar pirmssezonas beigām radīsies vairāk iespēju izrauties pilsētā.

- Pastāsti, kā nonāci VEF komandā. Vai tas bija treneris Jānis Gailītis, kurš tevi uzrunāja pirmais, vai arī aģents atrada šo iespēju?
- Tas bija abu sajaukums, kā parasti šīs lietas notiek. Kad uzzināju par piedāvājumu, vispirms aprunājos ar galveno treneri Jāni Gailīti. Mums bija ļoti laba pirmā saruna. Viņš paskaidroja, ko vēlas sagaidīt no manis un ko šī iespēja spēlēt ''VEF Rīga'' var dot manai tālākajai karjeras attīstībai. Pēc tam visi puzles gabaliņi salikās kopā. Parakstot līgumu šeit, pieņēmu pareizo lēmumu. Īsā laika posmā esmu daudz iemācījies no treneriem. Jānis Gailītis ir jauns un talantīgs speciālists. Domāju, ka mums ir laba iespēja sasniegt kaut ko īpašu šajā sezonā.

- Tā kā iepriekš esi spēlējis Baltijā, kas bija tas, ko tu zināji par VEF? Kādas bija tavas sākotnējās domas, uzzinot par līguma piedāvājumu?
Es zināju par komandu kā tādu, taču sīkākas informācijas man nebija. Spēlējot citviet Eiropā, pāris reižu biju manījis komandas nosaukumu basketbola vidē. Uzzinot par piedāvājumu no ''VEF Rīga'', veicu kluba izpēti. Apvaicājos pāris pazīstamiem puišiem par organizāciju. Visi teica tikai to labāko. Noskaidrojot vairāk informācijas par komandu, nebija ilgi jādomā, lai piekristu piedāvājumam. Vasarā Hjūstonā spēlēju ar Maiku Kaizeru. Viņš ļoti atzinīgi izteicās par iepriekšējo sezonu. Tāpat sazinājos arī ar Kailu Olmenu, kurš apstiprināja Kaizera teikto.

- Kāpēc starpsezonā izvēlējies pievienoties tieši ''VEF Rīga''? Vai tev bija arī kādi citi piedāvājumi?
- Konkrētajā brīdī iespēja spēlēt VEF bija labākais variants manai karjerai. Jutu, ka šeit būs lieliska iespēja augt gan kā spēlētājam, gan arī kā personībai. Šie nosacījumi katru starpsezonu man ir paši svarīgākie. Vēlos spēlēt vietā, kur varu turpināt savu personīgo izaugsmi.

- Kā jau pats minēji, tu sazinājies ar Kailu Olmenu, kurš aizvadītajā sezonā bija VEF līderis un piedzīvoja savu izlaušanās sezonu Eiropas basketbolā. Kāda bija tava sākotnējā loma komandā pēc pirmās sarunas ar galveno treneri? Vai tiki parakstīts kā Olmena aizstājējs?
- Treneris teica, lai esmu es pats. Lai daru tās lietas, ko protu vislabāk un esmu darījis visu savu karjeru. Lai nebaidos pārsniegt robežas tajā, kas esmu bijis līdz šim, un turpinu attīstību, cenšoties kļūt par labāku basketbolistu. Viņš neteica, ka man jāierodas šeit un jāaizstāj kāds spēlētājs no iepriekšējām sezonām. Eiropas basketbolā komandu sastāvi piedzīvo krasas izmaiņas teju katru sezonu, tāpēc nav iespējams kādu aizstāt ar tādu pašu basketbolistu. Vēlos augt kā līderis un uzņemties atbildību, ko pieprasa arī treneris.

- Pārbaudes turnīrā Viļņā visās trīs spēlēs kādā brīdī atradāties iedzinējos ar vismaz desmit punktu deficītu, taču galotnē atspēlējāties un uzvarējāt. Kā tas palīdzējis veidot komandas raksturu jau pirmssezonā?
- Domāju, ka turnīrs Viļņā palīdzēja vairot komandas pārliecību. Joprojām cenšamies atrast savu identitāti kā kolektīvs. ''Viking Lotto Cup 2021'' bija svarīgs, jo tajā iemācījāmies kopā uzvarēt un cīnīties viens par otru.. Atskaitot dažus latviešu basketbolistus un Aleksandru Madsenu, lielākoties spēlējam kopā pirmo reizi. Sekmīgais pārbaudes turnīrs palīdzēja attīstīt uzvarētāju mentalitāti un panākumiem nepieciešamās īpašības. Protams, nevēlamies jau mača ievadā nonākt iedzinējos, tomēr parādījām lielu vēlmi cīnīties uzvarēt, un to arī izdarījām. Vēlamies kontrolēt mača gaitu un novest to līdz panākumam.

- Kas ir tavi individuālie un komandas mērķi šajā sezonā?
- Komandas mērķis ir nemainīgs - saglabāt čempionu cienīgu sniegumu un izcīnīt trofejas. Vēlamies sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu FIBA Čempionu līgā. Kā jau teicu iepriekš, savus individuālos mērķus balstu uz izaugsmi, jo katru sezonu vēlos progresēt gan kā spēlētājs, gan kā personība. Tās nav individuālas balvas un novērtējumi, ko vēlos izcīnīt.

Par karjeras līkločiem un grūtībām, basketbola eksotiku un padomiem jaunajiem

- Pagājušajā sezonā spēlēji vienā no Portugāles spēcīgākajām komandām ''Porto''. Latvijā tā tiek uzskatīta par gana eksotisku basketbola zemi. Kā tu raksturotu spēles līmeni un stilu tur?
- Es piekrītu! Portugāle ir futbola zeme un tas ir jūtams, atrodoties uz vietas. Ļoti izbaudīju savu laiku ''Porto''. Komandas līdzjutēji ir ļoti karstasinīgi, bet pati organizācija ir profesionāla un augsta līmeņa. Daudz iemācījos no galvenā trenera Mončo Lopesa. No viņa ieguvu tādas lietas, par kurām pat nebiju aizdomājies. Protams, vietējā čempionāta līmenis nav tas augstākais, taču līga cenšas attīstīties. Augšgala komandas ir ļoti līdzvērtīgas, nokomplektētas ar vairākiem leģionāriem un spēlē labu basketbolu, kas līdzinās Spānijas basketbola stilam.

- Pirms pārcelšanās uz Portugāli spēlēji vienā no spēcīgākajiem nacionālajiem čempionātiem Eiropā - Francijas ''Pro A''. Biji līgas rezultatīvākais spēlētājs, rēķinot gūtos punktus 40 minūšu laikā, kā arī biji labākais tālmetienu izpildītājs starp basketbolistiem, kas veikuši vismaz simts trīspunktniekus. Kas tev patraucēja tobrīd palikt Francijā vai kādā citā līmeņa ziņā līdzvērtīgā čempionātā?
- Visu izjauca Covid-19 pandēmija. Tajā sezonā ar ''Cholet'' bijām turnīra tabulas augšgalā, arī pats spēlēju labi, bet sākās pandēmija. Komandai bija augsti mērķi, tomēr komunikācija, sākoties problēmām ar Covid-19, nebija tā labākā. Protams, tobrīd neviens nezināja, kā rīkoties. Visi šajā situācijā nonācām pirmo reizi, un nākamajā sezonā katrs bijām devušies savu ceļu, vairs nevienam ''Cholet'' nepaliekot. Pandēmija arī krietni sarežģīja situāciju tirgū. Man patika Francijā. Ļoti izbaudīju savu laiku ''Cholet'' rindās. Palīdzējām komandai iekļūt FIBA Čempionu līgā. Arī līdzjutēji bija lieliski. Tā bija laba iespēja sevi pierādīt augstā līmenī Eiropā.

- Atgriežoties pie tavas profesionālās karjeras pirmsākumiem, pēc koledžas absolvēšanas izvēlējies doties uz Slovākiju, kas arī nav zināma kā liela basketbola valsts. Kāpēc izvēlējies turpināt savu ceļu Eiropā, nevis palikt NBA Attīstības līgā, esot tuvāk katra basketbolista sapnim?
- Karjeras laikā esmu saskāries ar vairākām turbulencēm. Universitātē biju jauns un lecu svešos ūdeņos. Teiktu, ka karjeras ievadā man pietrūka mentoru. To lieliski atspoguļo mani pirmie lēmumi karjerā. Cilvēki, ar kuriem sākotnēji sadarbojos, lai nokļūtu nākamajā līmenī, palīdzēja tikt no punkta A uz punktu Z. No tā brīža turpinājumā bija sniega bumbas efekts. Bija jāiet uz priekšu ar kārtīm, kas man tika iedalītas.

- Beidzot augstskolu, cik pārliecināts tu biji, ka vēlies profesionāli spēlēt basketbolu?
- Biju simtprocentīgi pārliecināts. Darīju daudzas lietas, lai tiktu pie līguma. Devos uz Aiovu, kur piedalījos NBA Attīstības līgas treniņnometnē un paraugtreniņos, ko vēroja vairāku Eiropas klubu pārstāvji. Tur nopelnīju pārbaudes līgumu Spānijas pēc spēka otrajā līgā. Domāju, ka tā ir laba vieta, kur sākt profesionāļa gaitas un pārcēlos uz Eiropu, bet, īsāk sakot, apstākļi bija labi, taču komandu piemeklēja finansiālas problēmas. Viņi nevarēja atļauties parakstīt vēl vienu spēlētāju, jo īpaši par to summu, ko prasīja mans tā laika aģents. Treneri un komandas vadība bija ļoti apmierināta ar manu sniegumu treniņos. Atskatoties atpakaļ, domāju, ka pārbaudes līgums, iespējams, bija kā dāsns žests aģentiem. Man pat piešķīra savu dzīvokli un automašīnu tā, it kā es būtu pilntiesīgs komandas spēlētājs. Braucu arī līdzi komandai izbraukumos un piedalījos visā treniņprocesā. Pēc tā arī nonācu Slovākijā, īsti nezinot, ka var būt arī labāk. Ar to, ko zinu šobrīd, būtu palicis Spānijā un spēlējis. Nonākšanu Slovākijā sekmēja arī tas, ka savā pirmajā sezonā Eiropā ierados tikai februārī, kad komandās nav daudz brīvu vietu. Slovākija noteikti nebija mans iecerētais galamērķis, taču apstākļu sakritības rezultātā nonācu tieši tur. Nespēlēju daudz, piedalījos tikai astoņās spēlēs. Tādu īstu profesionālās karjeras startu ieguvu tikai aptuveni trīs sezonas pēc augstskolas absolvēšanas.

- Pastāsti, kas notiek tavā galvā, kad ierodies nezināmā vietā, turpini smagi strādāt, bet netiec pie iespējas sevi pilnībā apliecināt.
- Gribētu teikt, ka esmu spēcīgs raksturā. Nāku no piezemētas ģimenes. Viss mans ceļš basketbolā ir bijis sarežģīts. Vidusskolas pēdējā gadā man nebija neviena piedāvājuma no pirmās divīzijas augstskolām. Es zinu, ko nozīmē tikt norakstītam. Šādā pozīcijā biju nonācis jau iepriekš, tāpēc tas nebija nekas jauns. Uztvēru to kā vēl vienu izaicinājumu, kuram jātiek pāri. Pats uzskatu, ka biju pelnījis spēlēt augstākā līmeņa koledžas basketbolu. Skolas laikos biju starp desmit rezultatīvākajiem basketbolistiem valstī. Zināju, ko varu izdarīt laukumā un ticēju sev. Cilvēki otrpus okeānam mēdz teikt, ka dažkārt pat nav tik svarīgi, ko tu spēj parādīt laukumā. Svarīgāk ir tas, kādus cilvēkus tu pazīsti. Nāku no mazas pilsētas Viskonsinā un tobrīd nepazinu tik daudz cilvēku basketbola pasaulē. Man nebija padomdevēju, kam uzdot jautājumus. Esmu nonācis šeit caur daudz mēģinājumiem un daudz kļūdām. Kad nonācu šādā situācijā profesionāļa karjeras ievadā, bija sajūta, ka esmu atmests atpakaļ laikā, kad vidusskolā nesaņēmu piedāvājumus, spēlēju zemāka līmeņa studentu līgās un izaugu līdz vienam no labākajiem spēlētājiem NCAA pirmajā divīzijā. Protams, es ko tādu negaidīju, bet man nācās samierināties ar sitieniem un turpināt smagi strādāt. Laikam ejot, lietas sāka salikties pa plauktiņiem - savā ceļā satiku vairākus cilvēkus, kas man palīdzēja nokļūt karjerai labvēlīgās pozīcijās un tuvoties pretī saviem mērķiem.

- Pēc sezonas Slovākijā tu pievienojies Islandes komandai ''Thor''. Arī tā ir diezgan eksotiska basketbola zeme. Kā tev gāja Slovākijā?
- Tas bija pēdējais līgums, kas tika noslēgts ar mana iepriekšējā aģenta palīdzību. Devos uz Islandi oktobrī nedaudz pēc sezonas sākuma. Šķiet, ka tas vairāk bija kā ķeksītis aģenta blociņā - Džeilenam Railijam ir atrasta komanda, nevis labākais iespējams variants manas karjeras attīstībai. Tā bija grūta situācija jau no paša sākuma, bet es devos uz Islandi un centos darīt visu to labāko. Pāris mēnešus vēlāk komanda vēlējās iet citā virzienā un mūsu ceļi šķīrās.

- Turpinājumā tu parakstīji līgumu Lietuvas pēc spēka otrajā līgā. Atkal jājautā - kā tu nonāci tur? Šķiet, ka leģionāru piesaistīšana tobrīd nebija ierasta prakse Lietuvas otrās līgas komandām.
- Šis lēmums bija balstīts vēlmē spēlēt basketbolu. Trīs sezonas biju profesionālis, taču aizvadīju ļoti maz maču. Nonācu pie secinājuma, ka esmu noguris no nemitīgas trenēšanās, vēlos arī spēlēt. Tirgū arī nebija liels pieprasījums pēc manis. Arī sākumā tā nebija, taču, pabeidzot augstskolu, bija vismaz daži varianti turpmākajai karjerai. Pēc Islandes posma es nespēlēju ilgu laiku. Tobrīd man neinteresēja kur, ar ko un kādā līmenī spēlēt, es vienkārši vēlējos darīt to, ko mīlu - spēlēt basketbolu. Vēlējos doties uz vietu, kur komanda grib mani redzēt savā sastāvā. Mans draugs palīdzēja nonākt Palangā. Šķiet, ka viņš kādu tur pazina. Tā bija jauna komanda ar lielām ambīcijām. Pats komandas īpašnieks arī tobrīd vēl spēlēja Spānijā un viņš mani zināja. Viņš, ģenerālmenedžeris un galvenais treneris Marjus Kiltināvičs man noticēja un deva iespēju. Esmu viņiem ļoti pateicīgs par to. Treneris Kiltināvičs ir lielisks cilvēks, viņš man iemācīja tiešām daudz. Nonākšana Lietuvā bija labs solis manā karjerā un redzam, kas notika tālāk. Tā bija mana pirmā iespēja patiesi spēlēt kā profesionālim, varēju restartēt savu karjeru.

- Iepriekš atzinīgi vērtēji līdzjutējus Portugālē un Francijā. Esmu redzējis, kā Kauņas ''Žalgiris'' ultras atbalsta kluba jauniešus, kas arī spēlē pēc spēka otrajā līgā. Kāda bija situācija Palangā?
- Es domāju, ka būsi pārsteigts. Tā bija jauna komanda - tai bija cits nosaukums, cits logotips, jauna identitāte. Pavisam jauna situācija. Man šķiet, ka tumšajos ziemas mēnešos ienesām dzīvību pilsētā. Demonstrējām labu sniegumu un ar katru nākamo mājas spēli tribīnēs bija arvien vairāk līdzjutēju. Tā bija lieliska atmosfēra, kurā spēlēt. Tobrīd nebiju spēlējis tik daudz skatītāju klātbūtnē kopš augstskolas. 1500 skatītāju Lietuvas pēc spēka otrajā līgā - tas ir iespaidīgi. Nonācām līdz situācijai, kad līdzjutēji jau gaidīja, kurā brīdī pametīšu komandu, jo man bija vairāki piedāvājumi no Lietuvas Basketbola līgas komandām pēc pirmā mēneša Palangā. Augstākās līgas klubi piedāvāja divu gadu līgumus, kuriem nevēlējos piekrist, jo zināju, ka arī no otrās līgas varu tikt vēl augstāka līmeņa komandā. Tāpat arī finansiāli piedāvājumi nebija ienesīgi. Pat puiši no Lietuvas Basketbola līgas komandām brauca vērot mūsu sniegumu. Tā bija ļoti jauka situācija. Arī komandas biedri un noskaņojums ģērbtuvē bija lielisks. Kā jau teicu, iepriekš daudz nespēlēju un tur ļoti izbaudīju to, ka varu spēlēt basketbolu. Beigās abas puses bija apmierinātas - treneris Kiltināvičs kļuva par Ķēdaiņu ''Nevežis'' galveno treneri augstākajā līgā, bet es tiku pie līguma Francijas čempionātā. Tāpat Palangas ''Kuršiai'' nostabilizējās kā klubs. Protams, viņi joprojām spēlē otrajā līgā, bet tā sezona ļāva parādīt Lietuvas basketbola saimei, ka ''Kuršiai'' ir nopietns klubs, ar kuru jārēķinās.

- Spēlējot Lietuvā, uzstādīji līgas rezultativitātes rekordu ar 50 gūtajiem punktiem. Pēc tam arī uzņēmāt fotogrāfiju kā Vilts Čemberlens, uz baltas lapas tiekot uzrakstītam punktu skaitam. Kas 2019. gada 5. janvāra vakarā notika Kauņas Tehnoloģiju universitātes zālē?
- Tas bija traks vakars. Tobrīd domāju, ka tas ir tuvākais punktu skaits, kādu man izdosies sasniegt salīdzinājumā ar Čemberlena rekordu. Tā pat nebija mana ideja, to izdomāja komandas menedžeris Eimants. Spēlējām izbraukuma spēli pret vienu no līgas vājākajām komandām. Tā bija ļoti grūta spēle. Sākām vāji, bet es pats aizvadīju labu maču. Sākotnēji temps, kādā guvu punktus, noteikti netuvojās skaitlim piecdesmit. Puslaika pārtraukumā ģērtbuvē runājām, ka jāsaņem sevi rokās un jāizcīna uzvara. Godīgi sakot, diezgan miglaini atceros otro puslaiku. Man šķiet, ka guvu vairāk nekā 30 punktus otrajā puslaikā. Tās bija lieliskas emocijas. Viena no tām reizēm, kad viss saslēdzas kopā un tu vienkārši spēlē. Arī skatītāji novērtēja manis paveikto, to uztverto kā šovu. Nevēlos noniecināt komandas biedrus, bet tajā mačā tas biju es pret Kauņas komandu. Viņi iemeta, es atbildēju pretī. Pēdējais vārds piederēja man un izcīnījām uzvaru. Es zināju, ka esmu aizvadījis labu maču, bet nedomāju, ka iemetu 50 punktus. Pēc mača ģērbtuvē menedžeris pienāca pie manis un teica, ka iemetu 50. Ģērbtuvē sākās svinības. Menedžerim bija mača protokols un marķieris. Viņš izdomāja, ka otrā pusē jāuzraksta trekns ''50'' un tā arī tapa fotogrāfija. To pēc tam publicēja visos Lietuvas sporta medijos un arī pats to ieliku ''Instagram''. Tas bija ļoti patīkams un jautrs brīdis.

View this post on Instagram

A post shared by Jalen Riley (@jayy.riley)

- Palangas klubā principā piedzīvoji izlaušanās sezonu, pēc kuras veici lielu lēcienu, pārceļoties uz Francijas ''Pro A'' līgu. Kāda bija tava pāreja uz nākamo līmeni?
- Personīgi domāju, ka augstā līmenī esmu spēlējis tik ilgi, cik sevi atceros. Kad starpsezonā atrodos mājās, es regulāri spēlēju ar un pret NBA puišiem, elites NCAA basketbolistiem un labākajiem vidusskolēniem. Esmu radis spēlēt augstā līmenī. Nevēlos nevienu noniecināt - spēlējot Lietuvā, praktiski atrados zemākā līmenī, nekā esmu pieradis būt. Tā vairāk ir mana personīgā situācija - spēlēt tur, kur attiecīgajā brīdī varu to darīt. Esmu pieradis sacensties ar augstākā līmeņa spēlētājiem, ar NBA kalibra basketbolistiem. Pārceļoties uz Franciju, jutos gandrīz kā mājās, jo, kā jau teicu, esmu radis spēlēt augsta līmeņa basketbola spēlēs. Es nebiju nedz pārsteigts, nedz arī nesagatavojies vai arī nezināju, ko sagaidīt. Manās acīs tas nebija tik liels lēciens karjerā, kā tas šķita citiem cilvēkiem, kuri mani nepazīst. Man tā ir vienkārši spēle, taču citā vietā. Jau pirmajos mačos Francijā spēlējām pret lieliskām komandām un es jutos kā zivs ūdenī. Otrajā pārbaudes mačā iemetu 32 punktus 24 minūtēs pret Telavivas ''Maccabi'', kuras sastāvā tobrīd bija vairāki lieliski spēlētāji - Skotijs Vilbekins, Kvinsijs Eisijs, Tarīks Bleks, Sendijs Koens un Elaiža Braients. Viņi togad arī demonstrēja labu sniegumu ULEB Eirolīgā. Zināju, ka varu spēlēt jebkur un ar ikvienu.

- Vai vari nosaukt kādus no puišiem, ar ko spēlē kopā vasarā?
- Starpsezonā dzīvoju Hjūstonā. Viens no maniem tuvākajiem draugiem ir Aizeja Keinens [Kazaņas UNICS aizsargs - aut.], kurš NBA aizvadījis sešas sezonas. Starpsezonā trenējos kopā ar viņu. Daudz laika pavadām kā basketbola laukumā, tā arī svaru zālē. Spēlēju ar Hjūstonas ''Rockets'' basketbolistiem Danuelu Hausu un Kevinu Porteru. Tāpat mūsu zālē regulāri parādās Džonatons Simonss un Džeralds Grīns, kā arī daudz jauno puišu un NBA Attīstības līgas spēlētāji. Pievienojas arī vairāki Eiropā spēlējošie amerikāņi kā, piemēram, Diendželo Harisons [ambiciozā Ukrainas komanda ''Prometey'' - aut.] un Rašīds Suleimons [''JL Bourg'', Francija - aut.]. Ir tiešām daudz talantīgu puišu, ar kuriem trenējos un spēlēju vasarās.

- Kas bija grūtākās lietas un atšķirības no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurām nācās pielāgoties, kļūstot par profesionāli Eiropā?
- Visvairāk bija jāpielāgojas spēles kultūrai, jo katrā vietā tā ir atšķirīga. Basketbols Spānijā ir atšķirīgs no basketbola Francijā, kas, savukārt, ir pavisam citādāks nekā Latvijā. Sezonām ejot un spēlējot dažādās vietās, es sapratu atšķirības. Kopējais spēles stils Eiropā ir pavisam citādāks nekā ASV. Bija jāpierod arī pie spēles tempa un dažām noteikumu izmaiņām. Basketbols šeit ir vairāk orientēts uz komandas spēli, ne individuālām darbībām, kā tas ir otrpus okeānam. Tāpat ir nācies pārvarēt valodas barjeru un citas atšķirības kultūrā. Piemēram, Spānijā treneris nerunāja angliski un man bija savs tulks. Kā jaunam spēlētājam ir grūti tikt galā ar šādām lietām, jo tu nespēlē tikai basketbolu. Tev jācenšās arī saprast, ko komandas biedrs vai treneris cenšas pateikt, un tu nekad ar to iepriekš neesi saskāries.

- Gatavojoties mūsu sarunai, klausījos aplādi ar Kazaņas UNICS līderi Mario Hezoņu. Viņš izteicās, ka Ziemeļamerikā basketbolisti bieži pazaudē koncentrēšanos aizsardzībā, kas noved pie skaistām epizodēm un viegliem punktiem. Cik ļoti tu piekrīti viņa sacītajam?
- Jā, tā noteikti ir. Spēle ir daudz atvērtāka Amerikā. Daudziem puišiem ir tendence savu spēli balstīt uz fiziskajām īpašībām un plūst līdzi spēlei lielāko tās daļu, ieslēdzoties tikai pašā galotnē, kad jāizšķir mača liktenis. Eiropā katram uzbrukumam un aizsardzībai ir daudz lielāka nozīme. Vienmēr būs kāds, kurš visu spēli tev elpos pakausī. Es piekrītu Hezoņas sacītajam. Man šķiet, ka Luka Dončičs, sākot spēlēt NBA, pauda ko līdzīgu.

- Man spilgti atmiņā iesēdies latviešu trenera Venta Kārkliņa citāts: ''Nav svarīgi, cik tu garš esi. Svarīgi ir tas, cik augstu tu spēlē''. Nav noslēpums, ka neesi pats garākais vīrs laukumā. Ko tu ar savu pieredzi šajā sezonā vari iemācīt komandas biedram Emīlam Krūmiņam, kurš ir līdzīga tipa spēlētājs? Kādu vēstījumu tu nodotu jaunajiem latviešu basketbolistiem, kuri nav paši garākie laukumā?
- Teikšu tā - bērnībā mans mīļākais basketbolists bija Alens Aiversons. Ir jāatrod kāds, kurš tevi iedvesmo. Kāds, kurš parāda, ka iespējams spēlēt augstākajā līmenī, nav jāsamierinās ar ko mazāku auguma starpības dēļ. Runājot par Emīlu, viņš ir lielisks talants. Katru dienu kopā ar viņu augam un attīstamies kā basketbolisti. Ir jāiemācās atrast savu vietu laukumā, jāiemācās kontrolēt spēli ar savām stiprajām pusēm. Ātrums un izveicība jāizmanto savā labā. Atšķirības augumos jākompensē tā, lai pretiniekam spēlēšana pret tevi vairs nešķistu kā nevienlīdzīga situācija. Jāļauj savām stiprajām pusēm spīdēt. Aiversons palīdzēja līdzīgiem spēlētājiem izlauzt ceļu. Viņš pierādīja, ka augums nav noteicošais un arī augumā īsāki basketbolisti var būt starp pasaules labākajiem spēlētājiem. Aiversona sniegums ļāva man kļūt pārliecinātākam par sevi. Ja domā, ka esi labākais laukumā, tu jau esi uzvarējis pusi no kaujas. Ja dodies laukumā un baidies par savu augumu, visi to redzēs, tas būs ievērojams trūkums.

- Noslēgumā - vai ir kas tāds, ko vēlies pateikt ''VEF Rīga'' līdzjutējiem un Latvijas basketbola saimei?
- Man vēl nav bijusi iespēja satikt jūs, komandas līdzjutējus. Es ceru, ka, neskatoties uz esošo situāciju, varēsim spēlēt ar skatītājiem tribīnēs. Vēl nezinu, kādi ir VEF līdzjutēji, bet ceru, ka jūs mūs atbalstīsiet un mēs parūpēsimies par lielisku basketbolu laukumā. Ticu, ka šajā sezonā varam paveikt ko īpašu.