"Euro 2016": vilšanās, favorīti, centra uzbrucēji un dīvainākās epizodes

Lielākā vilšanās – Austrija un Alabā
Pirms finālturnīra lasot dažādu valstu žurnālistu un futbola interesentu prognozes, iespējamo pārsteigumu sakarā visbiežāk izskanēja trīs izlases – Ukraina, Turcija un Austrija. Horvātiju finālturnīru pieredzes un laba līmeņa spēlētaju skaita dēļ likt šajā groziņā nebūtu īsti korekti. Un tā nu sanāca, ka neviena no šā trio nepārvarēja pat grupu turnīru. Ukraiņi aizvadīja teicamu spēli pret Vāciju (līdz izcilai pietrūka iegūta vismaz viena punkta – 0:2) un arī pēdējā spēlē pret poļiem, neskatoties uz zaudējumu (0:1), parādīja diezgan apmierinošu sniegumu, savukārt turki pēc diviem katastrofāliem mačiem pēdējā spēja izpildīt gandrīz visu no sevis atkarīgo (ar ko gan tik un tā nebija gana). Tādēļ kā vissliktāko no šā trijnieka izvirzītu Austriju, kura visā finālturnīrā aizvadīja tikai vienu labu puslaiku – pašu pēdējo, kad ūdens jau smēlās mutē.

Pirms čempionāta rakstīju, ka austriešu sekmes, līdzīgi kā islandiešiem, būs atkarīgas praktiski no 11 futbolistiem – ja kaut daži nebūs labākajā formā, tas būs redzams kā uz delnas. Un tā arī bija. Atklāšanas spēlē pret Ungāriju austrieši jau pirmajā uzbrukumā atņēma bumbu pie pretinieku soda laukuma un izlases līderis Deivids Alabā jau 30. sekundē to trieca pret vārtu stabu. Ļoti iespējams, tieši šis sitiens bija Austrijas atslēgas epizode visā finālturnīrā. Būtu iesituši un ātri panākuši 1:0…Taču tā jau vairs ir tikai fantazēšana. Realitātē traumas (Zlatko Junūzovičs), noraidījuma (Aleksandars Drāgovičs) un, galvenais, ļoti vāja snieguma (Marks Janko, Martins Harniks un citi, kuriem nelielās konkurences dēļ vieta sastāvā netika apdraudēta) dēļ izjuka austriešu spēles modelis, kas visu atlases ciklu bija pilnīgi nemainīgs. Pēdējo maču austrieši pat sāka ar pavisam jaunu shēmu – 3-4-1-2 -, kura gan ne tuvu nebija veiksmīga un otrajā puslaikā tika nomainīta atpakaļ pret ierasto 4-2-3-1.

Un šis vārtu stabs pret ungāriem, iespējams, bija lūzuma brīdis arī pašam Alabā, kurš aizvadīja šausmīgu finālturnīru. Junūzoviča traumas dēļ otro un trešo spēli aizvadīja uzbrūkošā pussarga pozīcijā, bet Austrijai pamatīgi kliboja uzbrukumu iesākšana un veidošana, kas nozīmēja, ka Alabā pie bumbas tika pārāk reti. Taču arī, kad tika, brāķa talantīgajam universālim bija pārāk daudz. To, ka Austrijai šajā čempionātā viss gāja greizi un acīmredzot neizdevās arī izturēt spriedzi, apliecina pendele trešajā mačā. Ciklā no 11 metru atzīmes parasti sita Alabā, kurš pendeli arī nopelnīja, taču pats pieteicās sist otrs nominālais izpildītājs Drāgovičs, kurš trāpīja pa stabu…Pat ar visām neveiksmēm jaunais formāts deva kārtējo iespēju, taču otrajā puslaikā pret Islandi austrieši lielu pārsvaru nespēja pārvērst uzvaras vārtos – droši vien taisnīgi, jo iepriekš bija paveicies izturēt Portugāles spiedienu un tikt pie nepelnīta punkta (0:0).

Horvātija piesakās favorītu pulkā
Grupu turnīrā kvalitātes ziņā gribētu izcelt trīs izlases. Protams, viena no tām ir Horvātija, kura līdz Lūkas Modriča savainojumam absolūti dominēja pirmās 150 minūtes finālturnīrā. Un tikpat ļoti iepriecināja spēle pret Spāniju, kurā savainojumu vai piesardzības (kartīšu) dēļ nācās iztikt bez puses pamatsastāva. Taču arī rezervisti sevi ļoti labi apliecināja, un horvāti lielāko daļu spēles aizvadīja līdzvērtīgi Eiropas čempioniem, beigās pretuzbrukumā izraujot nebūt ne nepelnītu uzvaru (2:1). Un horvāti arī ieguva izcilu zaru izslēgšanas spēlēs – vai snieguma latiņu izdosies noturēt un šo zaru izmantot, rādīs tikai laiks.

Vēl divas izlases, kuras, manuprāt, izcēlās uz pārējo fona, bija Spānija un Vācija. Spānijai bija divas dominantas spēles pret pastarīti Čehiju (lai arī uzvara 1:0 tika izrauta tikai 87. minūtē, sniegums, manuprāt, bija ļoti laba līmeņa) un vilšanos sagādājušo Turciju (3:0), kā arī labs pirmais puslaiks pret horvātiem, kurā līdz ielaistajiem vārtiem spāņiem izdevās kontrolēt notikumus laukumā (taču nejaukt ar būšanu ievērojami pārākiem - tā nebija). Krietni vairāk bažīja nevis izlaistā vadība, bet gan otrais puslaiks, kas nepārliecināja, ka Spānijas pašreizējais modelis ir spējīgs lauzt nelabvēlīgā gultnē ejošu spēli. Lauzt spēli pret spēcīgu pretinieci.

No favorītēm ar vislielākajām rezervēm grupu turnīru, manuprāt, aizvadīja Vācija un Francija. Taču atšķirībā no mājinieces, kuras vairāki līderi – Antuāns Grīzmans un Pols Pogbā, arī Blēzs Matuidī – vēl meklē savu spēli un stabilitāti, vācieši vairākos 30 minūšu periodos spēja rādīt visaugstākā līmeņa sniegumu. Un tādēļ vāciešu sakarā šobrīd ir lielāks pamats domāt, ka izslēgšanas spēlēs tiks ieslēgti īstie ātrumi. Runājot par citām komandām, nedaudz nepelnīta šķiet kritika Anglijas un Portugāles virzienā. Protams, rezultāti bija tālu no vēlamajiem, bet šī bija tā reize, kad sniegums darīja optimistisku. Jo īpaši Portugāles sakarā – ja angļu sniegums bija daudz nestabilāks (piemēram, spīdošs pirmais puslaiks pret Krieviju (1:1) un uzreiz katastrofāls otrais), tad portugāļi pirmajās divās spēlēs dominēja un būtu bijis tikai loģiski, ja divu punktu vietā iegūtu sešus. Turpretī Velsas sakarā iespaids ir pretējs – rezultāts un veiksmes faktors (pretinieku vārtsargu un aizsargu rupjas kļūdas) vairāk bija pretinieku nopelns.

Kur palikuši centra uzbrucēji – vārtu mašīnas?
Grupu turnīrs apstiprināja teoriju, ka vairumā izlašu lielākais apdraudējums vārtiem nāks no uzbrūkošajiem pussargiem, nevis centra uzbrucējiem. Pirmkārt, ļoti daudz centra uzbrucēju, kuri bija rezultatīvi Eiropas vadošajās līgās, nemaz nav finālturnīrā. Nav urugvajieša Luisa Svaresa, argentīniešu Gonsalo Igvaina un Serhio Agvero, gabonieša Pjēra Emerika Obamejanga un citu. Un finālturnīrā nav arī viena no labākajiem Eiropas devītajiem numuriem Karima Benzemā. Otrkārt, ne visi klubu bombardieri izlasē spēlē identiskās pozīcijās. Piemēram, Grīzmans Spānijā guva 22 vārtus un Madrides stils – shēma ar diviem uzbrucējiem (4-4-2) un ātri pretuzbrukumi – viņam šķiet piemērotāks nekā labās malas uzbrucēja loma 4-3-3 shēmā Francijas izlasē.

Treškārt, reta ir tā izlase, kurā centra uzbrucējs ir lielākā zvaigzne. Beļģija? Edens Azārs un Kevins De Breine, kamēr centra uzbrucējam vairāk tiek melnā darba darīšana. Vācija? Smailē, līdzīgi kā slovākiem Ondrejs Duda, vispār spēlē uzbrūkošais pussargs Mario Gece, kurš Bundeslīgas sezonā guva tikai trīs vārtus. Itālija? A Sērijas rezultatīvāko sešiniekā nav neviena Itālijas izlases uzbrucēja…Protams, ir Zviedrijas futbola ikona Zlatans Ibrahīmovičs, taču no zviedriem neviens neko negaidīja un arī Ibrahīmovičam pašam atvadu turnīrs bija izgāšanās. Daļēji sekmīgi hroniskās problēmas centra uzbrucēja pozīcijā atrisinājusi Portugāle, spēlējot ar 4-4-2 (klasisko vai ar rombu) un priekšā sūtot malējos uzbrucējus Krištianu Ronaldu un Nani. Lai arī Ronaldu pirmajās divās spēlēs nekādi nespēja dabūt bumbu vārtos, iespēju un sitienu viņam netrūka un Portugāles uzbrukums bijis viens no atraktīvākajiem grupu turnīrā.

Uz papīra kvalitatīvākā centra uzbrucēju izvēle ir Polijai un Anglijai. Poļi spēlē ar 4-4-1-1, atvirzīto uzbrucēju Arkadiušu Miliku (spēcīgs grupu turnīrs, taču pietrūkst galvenā - labākas realizācijas) un Bundeslīgas labāko snaiperi Robertu Levandovski priekšgalā, tomēr viņam individuāli šis finālturnīrs pagaidām nav bijis pārāk izdevies. Savukārt Rojam Hodžsonam aptverē ir Harijs Keins un Džeimijs Vārdijs, taču pagaidām priekšroka dota shēmai ar vienu centra uzbrucēju (4-3-3) un Keins grupu turnīrā neattaisnoja cerības. Vienmēr gan, protams, ir izņēmumi. Jau pieminētais Morata guvis trīs vārtus (un tomēr no viņa gribētos gaidīt vēl vairāk), bet Gerets Beils, kurš Velsas 3-4-3 shēmā ir centra uzbrucējs, bija viens no spilgtākajiem spēlētājiem grupu turnīrā.

Centra uzbrucēji izlasēs, kuras iekļuva izslēgšanas spēlēs

*Eders sezonu sāka "Sampdoria" (19/19+12), bet turpināja Milānas "Inter" (8/14+1). Konors Vašingtons sezonu sāka Anglijas pēc spēka trešās līgas komandā "Peterborough United" (21/25+10), bet turpināja pēc spēka otrajā līgā.

Grupu turnīrā pamatsastāvā visbiežāk izmantotās shēmas

Tabulā iekļautas tikai četras populārākās shēmas, bet ailē "ar trim cd" domātas visas shēmas, kurās izmantoti trīs centra aizsargi. Ar 3-4-3 visus mačus spēlēja Velsa, ar 3-5-2 visas spēles aizvadīja Itālija, bet pa reizei trīs centra aizsargus spēles sākumā izmantoja arī Ziemeļīrija (3-5-1-1) un Austrija (3-4-1-2).

Biežākās shēmu "sadursmes"

Grupu turnīra simboliskās izlases (autora izvēle)

Ne visiem spēlētājiem norādītas pozīcijas, kurās viņi reāli arī spēlēja. Piemēram, Andress Injesta spēlēja kā kreisais centra pussargs, Ivans Perišičs bija kreisās malas pussargs (uzbrucējs) 4-2-3-1 shēmā, Kamils Gliks spēlēja kā labais centra aizsargs u.tml.

Dīvainākās epizodes

Modriča uzvaras vārti pret Turciju (1:0). Pirmajā ekrānšāviņā redzams, kā turku pussargs Ozans Tufans neilgi pirms Modriča sitiena piekārto matus. Savukārt otrajā attēlā iekļuvis horvātu fans, kura izskriešanu laukumā palaida garām gan apsargi, gan televīzijas brigāde, taču ļoti ātri viņu "izcenzēja" kā no televīzijas ekrāniem, tā laukuma.

Tajā pašā spēlē gaisa divcīņā ar Dženku Tosunu cieta horvātu centra aizsargs Vedrans Čorluka, kuram arī atlikušajos mačos nācās spēlēt ar galvas apsēju un pat ķiverē. Foto: AP/AFP/Scanpix.

Žerārs Pikē pirms spēles pret Horvātiju (1:2) Spānijas himnas laikā parāda vidējo pirkstu. Pēc mača "Barcelona" aizsargs taisnojās, ka tas bija nejauši.

Notikumi pirms Serhio Ramosa neiesistās pendeles. Vispirms savainotais Modričs no rezervistu soliņa dod padomu kapteinim Darijo Srnam, kurš tālāk informāciju nodod vārtsargam Danijelam Subašičam. Savukārt Serhio Busketss pasaka Ramosam par horvātu sadarbību.

Četri saplēsti krekli un pārsprāgusi bumba spēlē starp Franciju un Šveici (0:0). Foto: AP/AFP/EMPICS Sport/Scanpix.

Protams, ārpus konkurences grupu turnīrā bija Vācijas izlases galvenais treneris Joahims Lēvs, kurš spēlē pret Ukrainu un vēlāk arī izlases treniņā parūpējās par divām epizodēm, kas sociālajos tīklos kļuva par īstiem hītiem.