Izvēles priekšā: vieglatlēte Graudiņa, hokejists Štolcers, džudists Skujiņš

No rīta daudzcīņa, vakarā pludmales volejbols

Eiropas čempione pludmales volejbolā Tīna Graudiņa, iespējams, ir spilgtākais piemērs situācijai, kad nākas izvēlēties starp diviem sporta veidiem. Viņa savās vecuma grupās ir bijusi Latvijas čempione vieglatlētikas daudzcīņā un kāpusi uz pjedestāla arī Baltijas līmeņa mačos. Lielākās starptautiskās sacensības vieglatlētikā Tīnai bija Eiropas Jaunatnes olimpiskās spēles, kurās gan viņa skrēja tikai barjersprintu. Vieglatlētiku un volejbolu nopietnā līmenī Graudiņa centās apvienot līdz 15 gadu vecumam, bet par pagrieziena punktu kļuva bronzas medaļa pasaules U17 čempionātā Meksikā. Lai gan vēl trīs gadus ziemā viņa trenējās arī vieglatlētikas pieccīņā, izvēlē par labu sportošanai pludmales smiltīs jau bija veikta.

Tīna atzīst, ka svarīgs faktors izvēlei par labu bīčam bija treniņu bāze - ziemā salt Rīgas Sporta manēžā vai trenēties siltā pludmales volejbola centrā. Arī treneru faktors bija gana nozīmīgs. "Andim Austrupam tobrīd panākumus guva Laura Ikauniece, bet es biju tikai maziņā. Treneris ļoti rūpējas un trenēja mani, taču bīčā es biju tā, kas strauji progresē un virzās uz augšu, tādēļ man bija lielāka trenera uzmanība. Tāpat jāatzīst, ka man tuvāka bija pludmales volejbola kultūra. Jebkurš profesionālais sports kļūst par tavu dzīvesveidu, bet bīčā tas ir kas vairāk - tā ir pludmales kultūra, kas asociējas ar sērfošanas kultūru, un tā vairāk tieši jauniešus. Tikmēr vieglatlētika kā jau sporta karaliene ir ļoti prestiža, gandrīz elitāra, un tajā ir vislielākā konkurence. Tāpēc visi sportisti ir ļoti individuāli, spēcīgi un pašpietiekami. It kā jau tas man patīk, tomēr..." skaidro Graudiņa.

Kopumā abus sporta veidus Tīna apvienoja četrus gadus, bet par kulmināciju kļuva 2014. gada vasaras sākums. Kādu dienu viņa vispirms Valmierā nostartēja daudzcīņas sacensību otrajā dienā, bet pēcpusdienā brauca uz Murjāņiem, lai piedalītos nacionālās atlases sacensībās pludmales volejbolā. Kājas vairs neturēja, bet pēc 800 metru skrējiena sāpēja plaušas, tomēr vietu pasaules U17 čempionāta kvalifikācijas turnīrā izcīnīt izdevās. Tajā pašā laikā meitene saprata - tas ir par traku, tā ir sevis mocīšana.

Riherts lika izvēlēties - futbols vai basketbols

Graudiņa piebilst, ka vieglatlētikas un pludmales volejbola apvienošana bija vairāk traumatiska tieši psiholoģiskajā ziņā, jo treneri nespēja pieņemt sportistes otru mīlestību un atgādināja, ka sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus nevar. Tikmēr viņa pati ļoti negribēja sāpināt ne vienu, ne otru, jo savstarpējā saikne ar treneriem bija ļoti personiska. "Tas bija grūts periods. Fiziski man tas ir nācis pa labu, bet mentāli būtu bijis labāk, ja izvēli izdarītu agrāk. Ja treneri būtu saprotošāki un iecietīgāki, tad tas būtu labs variants. Taču es saprotu, ka bērnu resursi Latvijā ir nelieli, tādēļ starp sporta veidu treneriem notiek cīņa par talantīgākajiem bērniem," secina Tīna.

Viens no pasaules labākajiem 3x3 basketbolistiem Nauris Miezis, mācoties 2. klasē aizgāja uz futbola treniņu "Audā" pie pašreizējā "Mettas" galvenā trenera Andra Riherta. Nauris skolā tobrīd mācījās otrajā maiņā, un futbola treniņu dēļ ģimene lūdza pārcelt viņu uz pirmo maiņu, kas nebūt nebija vienkārši izdarāms. "Man ļoti patika, braucu uz mačiem, veicās diezgan labi un pat tiku atzīts par labāko spēlētāju turnīrā. Gan basketbolā, gan futbolā trenējos līdz 5. klasei. Bet tad tieši Riherts mudināja izvēlēties, sakot, ka divus sporta veidus nopietni tomēr nevar apvienot," atceras Miezis.

Lai gan futbolā viņam sekmējās labi, kādu dienu, pat neapspriedies ar vecākiem, Nauris bez konkrēta iemesla tomēr izvēlējās basketbolu. Pāris gadus vēlāk Latvijas mēroga skolu turnīros, kur Ķekavu pārstāvēja "Audas" komanda, Miezi uzaicināja kā vienīgo "no malas". Toreiz Riherts vēl pārjautāja, vai viņš negrib pārdomāt, taču Nauris atbildēju: "Paldies. Bija forši, bet palikšu basketbolā." Tagad futbolu reizēm sanāk uzspēlēt tikai draugu lokā.

Uzspēlēja arī pret Skrastiņu un Sorokinu

Kad futbolistam Andrejam Štolceram bija pieci gadi, tēvs viņu aizveda uz Rīgas "Dinamo" hokeja skolu, kurā "Euro 2004" dalībnieks trenējās līdz pat 14 gadu vecumam. Ar nūju rokās Andrejs darbojās labi, tomēr nolēma izmēģināt sevi arī "Daugavas" junioru futbola komandā. Tas gan nebija tika vienkārši realizējams. Puika dzīvoja un mācījās galvaspilsētas centrā, kur Rīgas Sporta pilī notika arī hokeja treniņi, bet futbola dēļ bija jābrauc uz Imantu, kur bija izveidota sporta klase. Štolcers pats pieņēma sarežģīto lēmumu, kas nozīmēja ne tikai skolas maiņu, bet arī izmaiņas draugu lokā.

Nav jau tā, ka Andrejs pirms tam futbolu vispār nebija spēlējis. Līdz 13-14 gadu vecumam viņš piedalījās "Ādas bumbas" turnīros Čiekurkalnā, netālu no vecmāmiņas mājām. Tur viņu uzrunāja treneris Aleksandrs Raiss - ja gribi, paliec ar mums un spēlēsim čempionātā. "Varēju neizlaist hokeja treniņus un spēlēt "Ādas bumbā". Tad mani pamanīja Jevgeņijs Kasjans, kurš uzsvēra, ka es esot futbolists. Atbildēju viņam, ka jau ilgus gadus trenējos hokejā, tā ir mana sirdslieta, kas arī labi padodas," atminas Štolcers, kurš hokejā visbiežāk darbojās kā kreisais malējais uzbrucējs un savulaik uzspēlēja arī pret saviem vienaudžiem Kārli Skrastiņu un Oļegu Sorokinu.

14 gadu vecumā Andrejs sāka risināt dilemmu. "Atceros, ka mums hokejā bija viens ļoti labs puika, kuru uzaicināja uz Rīgas "Dinamo" pirmo komandu. Tas bija neticami, tāpēc gājām skatīties, kā viņam iet. Paskatījos treniņu un mani nepārliecināja, ka es pats hokejā varēšu kaut ko izdarīt. Tolaik arī treneri bija citādi - neatbalstīja un nepaskaidroja. Mans pirmais treneris līdz desmit gadu vecumam bija Helmuts Hincenbergs, pēc tam Jevgeņijs Banovs. Piegāju pie viņa un teicu, ka man piedāvā iet uz futbolu, bet viņš atbildēja - ja gribi, tad ej. Esmu no sportiskas ģimenes, un vecāki iedrošināja - aizej un pamēģini. Tomēr man pašam bija jāuzņemas atbildība par izdarīto izvēli."

Pašlaik Štolcers strādā par tehnisko direktoru "Eastern Sports Club" komandā Honkongā. Viņš uzskata, ka arī mūsdienās līdzīgi gadījumi ir iespējami, taču tad bērnam jābūt ļoti labi attīstītam un jānodarbojas ar dažādiem sporta veidiem. Andrejam jau no bērnības patika arī basketbols, volejbols, teniss, rokasbumba, galda teniss un florbols, ko tolaik spēlēja ar hokeja nūjām uz asfalta. Katra diena ļoti piesātināta, jo pēc skolas bērni allaž pulcējās ārā un spēlējās. Katru dienu biju iesaistīts treniņprocesā, secina Štolcers. Tagad tā vairs nav, un ne jau tikai Latvijā.

No džudo uz hokeju, no hokeja uz florbolu

Hokejs un futbols Štolcera dzīvē līdzīgu vietu aizņēma apmēram četrus gadus. Līdz kamēr viņš "Daugavā" sāka attīstīt futbola tehniskos elementus. Tobrīd Andrejs diezgan ievērojami atpalika no saviem vienaudžiem. "Varēju labāk skriet, no hokeja man bija ātrums un asums, bet bumbas pārvaldīšanā - piespēlēs un saņemšanā, tur gan atpaliku. Tāpēc varbūt rīkojos ne sevišķi pareizi, un man vajadzēja palikt hokejā. Bet tā bija mana izvēle, ģimenē neviens mani uz to nespieda. Kad bija sakārtoti pēdējie dokumenti par skolas maiņu, tad sapratu: "Johaidī! Tas taču ir nopietni, atpakaļceļa vairs nav." Bija brīdis, kad gribēju atgriezties hokejā, jo sākumā gāja grūti. Arī draugi no vecās skolas un hokeja vairs neatlika laika," atzīst bijušais Latvijas izlases futbolists.

Štolceram joprojām nav atbildes, kas tieši noteica viņa izvēli par labu futbolam. Acīmredzot gribējās pašam sev pierādīt, ka var labi spēlēt ne tikai hokeju, bet arī futbolu. "Kad spēlēju pret futbolistiem, mēs zaudējām, taču redzēju, ka esmu konkurētspējīgs. Varēju viņus noskriet un iesist vārtus. Gribēju kļūt vēl labāks, bet tad vajadzēja tam pievērsties vairāk. Apvienot hokeju un futbolu varēju ilgi, bet kādā brīdī treneri pateica, ka pienācis pēdējais gads, lai izdarītu izvēli," skaidro Andrejs.

Latvijas labākajam riteņbraucējam Tomam Skujiņam bērnībā nācies izdarīt pat vairākas izvēles. Līdz 5. klasei viņš piecus gadus trenējās džudo un savās vecuma grupās izcīnīja godalgas, taču turpināja jūsmot par hokeju, kas šķita sirdij tuvāks. 12 gadu vecumā viņš uz pusotru gadu pievērsās hokejam, kur sezonas laikā no otrā vārtsarga kļuva par komandas pirmo numuru, tomēr ģimene finansiāli nevarēja atļauties atbalstīt dēla dārgo hobiju, tādēļ viņš pārgāja uz florbolu.

Ja hokejā Toms bija vārtsargs, tad florbolā viņš darbojās uzbrucēja pozīcijā. Florbols viņam padevās labi, un Skujiņš tika iekļauts jauniešu izlases kandidātu sarakstā. Taču tieši tad viņš izlēma mest mieru un pievērsties riteņbraukšanai. "Kopā ar komandu bija jautri, spēles bija interesantas. Bet trūka izaicinājuma. Šķita, ka cilvēki to uztver ne pārāk nopietni. Palikt florbolā mani nemēģināja pierunāt, bet pirms tam džudo treneris centās pārliecināt, jo saskatīja manī potenciālu. Galu galā biju notrenējies piecus gadus, bija izveidojies kontakts ar treneri, piedalījos arī starptautiskās sacensībās. Treneris acīmredzot domāja, ka varu kaut ko sasniegt," piebilst Skujiņš.