Riekstiņa četrgade Saeimā: par LOK vadību, nepabeigto reformu un aso mēli
Saeimas sporta apakškomisiju iepriekšējos četros gados vadīja Sandis Riekstiņš, deputāts, kurš, kā pats norāda, uz šo pozīciju tēmējis nebija. Viņš deputāta amatā netika pārvēlēts, taču no savas nākotnes sporta nozari neizslēdz un pēc nelielas atpūtas varētu pieņemt kādas sporta federācijas aicinājumu sadarboties. Portāls Sportacentrs.com intervijā aicināja Riekstiņu atskatīties uz paveikto un nepaveikto sporta apakškomisijā, un Riekstiņš sniedza asu novērtējumu par Latvijas sporta funkcionāru prioritātēm un savstarpējām cīņām, konkrēti vārdos piesaucot LOK vadību un LHF vadību, kā arī apvienības "Attīstībai/PAR" pārmetumus, ka sporta nozares reformas jautājumos viņš neesot vispirms apspriedies ar Edgaru Jaunupu.
"Galīgi nav tā, ka parlamentā absolūto vairākumu kaut kā īpaši interesē sportā notiekošais"
"Kamēr vēl nav jaunās valdības, tikmēr vēl strādāju Izglītības un zinātnes ministrijā, tur vēl turpinās darbs arī pie sporta lietām. Kad tas beigsies, ceru uz laiciņu atvilkt elpu. Būšu godīgs, šie četri gadi ir daudz paņēmuši. Pēc tam tad arī domāšu un pieņemšu lēmumu," savus nākotnes plānus ieskicēja Sandis Riekstiņš, kurš bija ievēlēts Saeimā 2018. gadā, bet šoruden aizvadītajās vēlēšanās kopā ar Jauno Konservatīvo partiju palika ārpus Saeimas. "Ja vaicājat tieši par sportu, tad šur tur jau izskanējuši konkrētāki un mazāk konkrēti piedāvājumi no sporta federācijām ar aicinājumiem iesaistīties darbā un sadarboties. Taču tie tomēr būtu sabiedriski pienākumi, un vispirms man jātiek skaidrībā par savu maizes darbu un tikai pēc tam – sauksim, kā ir – ar hobiju."
Iepriekšējā valdība izrādījās pārsteidzoši stabila, un arī Riekstiņš saglabāja sporta apakškomisijas vadītāja pienākumus visā 13. Saeimas darba laikā. Uz jautājumu, cik daudz no nospraustajiem mērķiem izdevās piepildīt, Riekstiņš norādīja, ka vēlēšanu rezultātus sagaidījis bez domām par sportu: "Attiecīgi tobrīd man plānu nebija nekādu. Tobrīd nevarēja paredzēt, kā tieši saliksies šie apakškomisiju un ministriju sastāvi, tāpēc tādu konkrētu plānu par sporta nozari man nebija. Taču kādam jau bija jāvada sporta apakškomisija, sporta tuvumā tomēr biju dzīvojies arī iepriekš, tāpēc atsaucos šim izaicinājumam. Bez milzīgajiem plāniem, taču, sākot darbu, attiecīgi jau arvien vairāk iedziļinājos sporta nozares lietās."
"Galīgi nav tā, ka parlamentā absolūto vairākumu kaut kā īpaši interesē sportā notiekošais," par savu kļūšanu par nosacītu valdības "sporta cilvēku" izteicās Riekstiņš. "Kā katrā nozarē, bija vajadzīgs viens, kurš tad pievērsīsies un kuls to ūdeni. Daudzi gan pārprot, kas īsti ir sporta apakškomisija. Man ir teikuši, sak, tu tur vadītājs, tev sportā vara. Nu kāda vara? Tas ir darbs, nevis vara, mēs nevaram aiziet pie citiem un teikt, ka tagad dariet to un šo. Mēs arī neesam likumdevēju komisija – mēs varam prezentēt parlamentam ierosinājumus, izskaidrot tos, tāpēc arī centos apmeklēt sporta pasākumus un runāt ar sporta cilvēkiem, lai labāk saprastu šīs nozares garozu."
"Nebija tā, ka tiecos pēc kaut kāda statusa vai redzamākas pozīcijas," apgalvoja Riekstiņš. "Bet diezgan ātri sapratu, ka sporta apakškomisija būs tik spēcīga, cik tās vadītājs. Jo ar pārējiem deputātiem šīs apakškomisijas sastāvā gāja diezgan kūtri, un bez aktīva vadītāja tur nekāds lielais darbs nebūtu noticis."
Riekstiņš pamazām ieguva atpazīstamību arī kā persona, kura nekautrējas veikt asus ierakstus sociālajos tīklos, ne vienmēr diplomātiski nopulētus (maigi sakot). Piemēram, savulaik Gada balvu sportā nosaucot par "čomu tusiņu" (kas pēc tam tika pārveidota uz pašreizējo Trīs zvaigžņu balvu), rakstot par LHF "šefmaņu" manipulācijām ar Daugavas ledus halli, kā arī pirms gada saceļot plašāku skandālu ar savu ierakstu par to, ka "paralimpisko sportu nesalīdzina ar parasto sportu, jo tās ir divas dažādas lietas". Toreiz Latvijas Paralimpiskā komiteja pieprasīja Riekstiņa atkāpšanos. Viņš toreiz atvainojās, bet amatus saglabāja.
"Tagad patinot filmu atpakaļ, protams, dažas lietas tika pateiktas precīzāk, citas nē," atzina Riekstiņš. "Taču uzskatu, ka labāk ir runāt tieši un nebaidīties aizskart tēmas, par kurām kāds cits labprātāk pakluse. Ja man būtu bijis pašmērķis tikt pārvēlētam, noteikti, ka daudz ko būtu noklusējis un daudz kam piekristu un būtu tāds vidējais dārzenis, kurš visiem patīk, bet neko neuzlabo. Taču man šāda pašmērķa nebija. Neapgalvoju, ka man vienmēr bijusi taisnība, taču vienmēr esmu bijis gatavs uzklausīt un runāt. Taču biežāk bija tā, ka citas personas sarunas vietā aiziet pie medijiem un tur sastāsta lietas, ko pirmoreiz dzirdu un uz kurām tad man pastarpināti jāatbild. Nu, katram sava taktika."
Manas pārdomas pēc Gada balvas sportā - visu cieņu Dukuriem, bet balvu šoreiz bija pelnījis Krištopāns. Interesants žūrijas lēmums. Pārītis balvu pasniedzēju tāda interesanta izvēle. Klātesošie (lūgtie) skatītāji arī raiba kompānija. Tāds savu čomu tusiņš. Laikam neiederos...
— Sandis Riekstiņš 🇱🇻 ❤️ 🇺🇦 (@SandisRiekstins) December 20, 2019
Latvijai nav jāorganizē PČ hokejā kopā ar Baltkrieviju! Lai organizatori meklē risinājumu, ja nē, tad jāatsakās, pat ja sekos IIHF sankcijas. Punkts!
— Sandis Riekstiņš 🇱🇻 ❤️ 🇺🇦 (@SandisRiekstins) August 13, 2020
Par sporta finansējuma sadales sistēmu: "Līdz galam neizdevās, jo sporta saime nevienojās"
"Pirmā un galvenā lieta noteikti bija finansējuma sistēmas pārveidošana. Šo laiku gan jāsadala divās daļās, jo Covid-19 pandēmijas laikā un pēc tam, kad sākās karš Ukrainā, gandrīz viss darbs tika vērsts uz "ugunsgrēku" apdzēšanu," sacīja Riekstiņš. "Tāpēc šī reforma līdz galam neizdevās, taču tā šobrīd ir nosacītā finiša taisnē, tā ka vēl redzēsim. Kāpēc neizdevās? Jo sporta saime nevienojās. Kad noteicām šo uzstādījumu, ka valsts finansējuma saņemšanai būtu vēlams noteikt vienu konkrēti partneri, biju pārliecināts, ka sporta organizācijām tika dots pietiekami laika (gads), lai sanāktu kopā un vienotos. Diemžēl organizācijas nespēja vienoties, kas ir skumji, bet nu vairs man nav ilūziju par to."
"Tad attiecīgi nolēmām, ka loģiskākais risinājums būtu par šo valsts partneri noteikt LSFP, jo tā aptver plašāko sporta federāciju loku," turpināja Riekstiņš. "Tas būtu mūsu redzējums nākotnē, kas tagad jau būs nākamās valdības pārstāvju ziņā. Protams, man liktos loģiski, ka šī reforma tiktu novesta līdz galam, un nebūtu pat svarīgi, kura tieši būtu šī organizācija, kas kļūtu par valsts galveno partneri sporta finansējuma saņemšanā. Likās, ka ir acīmredzama nepieciešamība sporta organizācijām savā starpā vienoties, bet... diemžēl tas nenotika."
"Ar vārdiem "finiša taisnē" es domāju to, ka ceļš šobrīd ir skaidrs, tagad jautājums, vai nākamajai varai pietiks mugurkaula pa šo ceļu iet,"arvien skarbāk izteicās Riekstiņš. "Viss jau ir izrunāts krustām šķērsām, tika bārstītas dažādas puspatiesības, tika rakstītas un sūtītas vēstules ar, es atvainojos, marginālu federāciju parakstiem. Lielās sporta federācijas praktiski visas atbalsta šo reformu, apzinās, ka tas būs daudz caurspīdīgāk un godīgāk. Nevis kā šobrīd, kad iespējama situācija ar vienu papīru iet uz trim vietām, katrā prasot finansējumu, un par izsniegto naudu atbildību neviens neuzņemas. Un tad beigās vēl mēs saņemam pārmetumus no Tikmera (LOK prezidenta – aut.p.), sak, ja reiz IZM to naudu dala, tad lai paši arī pieskata. Nu nopietni? Tad kam ir vajadzīga viņa organizācija? Kāda ir jūsu funkcija, vaicāju. Aizvest sportistus reizi divos gados uz olimpiskajām spēlēm? Laikam viss. Ak pareiz, vēl savākt naudu olimpiskajiem centriem. Nu jau varu atļauties izteikties skarbāk, kad vairs neesmu ievēlēts, bet nu tas ir mans jautājums – kāda tad ir LOK funkcija? Kurš var atbildēt?"
Tikmera un Fogeļa cīņas "par nemaz nezinu, ko" un aicinājums "vispirms parunājies ar Jaunupu!"
Konkretizējot sacīto, Riekstiņam tika vaicāts, vai viņš tieši Latvijas Olimpisko vadību uzskata par iemeslu, kādēļ piedāvātais finansējuma sadales modelis neguva atbalstu, un Riekstiņš to apstiprināja, norādot, ka šobrīd LOK jau principiāli vairs nepiekrīt nevienam jaunajam ierosinājumam: "Un tas man liekas dīvaini. Liekas, ka vairs jau runa nav par sportu, bet kaut kādiem principiem. Kā nekā, esmu uzrunājis arī sportistus un federāciju pārstāvjus, skaidrojis detaļas un ieceres, un arī viņi izrāda interesi – būtu taču labāk, ja desmit atskaišu vietā pietiktu ar vienu atskaiti vienam valsts partnerim. Tas taču būtu loģiski. Bet tagad tam ir tik liela pretestība. Es pats nojaušu, kādēļ, taču pierādījumu par to man nav, tāpēc par to sīkāk neizteikšos. Cilvēki, kas seko sportam, manuprāt, paši labi nolasa, kas šeit notiek."
"Man pašam nemaz neinteresē šīs te Tikmera un Fogeļa (LSPF prezidents) cīņas, kurš kuru apspēlēs un kaut ko vairāk iegūs. Viņu lietas mani neuztrauc," turpināja Riekstiņš. "Mani toties uztrauc, lai Latvijas sportā būtu godīga pārvalde un caurskatāms finansējums, nevis tā kā tagad, kad katrs kaut ko dala un kaut ko iedod sportistiem, tikai ne tiem, kuri kaut ko runā pretim, jo tad nesaņems neko. Sporta organizācijas tā vispār pēc likuma nevar rīkoties, bet redz, ka praksē notiek arī tā. Tas nav normāli, nu nav. Mums ir jāstrādā uz sportistiem, nevis jāvelta galvenā uzmanība funkcionāriem, kuri savā starpā cīnās... es pat nezinu, par ko viņi cīnās. Amatiem? Ietekmi? Bet nu man no malas izskatās, ka notiek tieši tā."
Riekstiņš arī norādīja, ka procesu aizkavēja divu koalīcijas partneru iebildumi: "Ja nebūtu šādu iebildumu un apvainošanās, domāju, ka mēs būtu finišējuši ar šo reformu. Arī tur par galveno problēmu kļuva vienkārši merkantili iebildumi, piemēram, "kāpēc neviens ar mani nav parunājis?". Aicināju, lai iedod man sarakstu ar savas partijas galvenajiem cilvēkiem, ar kuriem tad man jārunā, un es tad to izdarīšu. Tad likās dīvaini, nesapratu, kādēļ man būtu jāiet runāt ar kaut kādiem partiju kardināliem, neievēlētiem un pat nepolitiskiem personāžiem. Vai šeit es runāju par Edgaru Jaunupu, jūs vaicājat? Jā, nu tāda ziņa man tika atnesta. Tagad šie partneri arī nemaz netika Saeimā, bet pārējie palika, un izskatās, ka būs nācis klāt jauns. Tad jau redzēs, kā uzskatīs šis jaunais spēks, bet pārējie palikušie jau ir labi informēti par mūsu ieceri, esmu daudz skaidrojis un runājis par to, kā mēs redzam sporta sistēmu Latvijā, un esmu gatavs nākt talkā ar padomu un skatījumu arī turpmāk."
Prioritārie sporta veidi: "Ja viena puse nevēlas sadarboties, tad skaidrs, ka būs strupceļš"
Arī iepriekšējos četros gados aktīvi un bieži tika piesaukta rožainā vajadzība noteikt valsts prioritāros sporta veidus, arī šajā sakarā tika veikti pētījumi un aptaujas, uzrunāti eksperti un nozaru speciālisti, sastādīti dažādi rangi (daži piemēri šeit, šeit un šeit). Atskatoties uz prioritāro sporta veidu noteikšanu, Riekstiņš nevairījās atzīmēt, ka tur lietas nonāca strupceļā.
"Ja kādai pusei nav vēlmes sadarboties, tad skaidrs, ka pārrunās strupceļš būs vienmēr. Un šis ir tas gadījums," viņš teica. "It kā jau bijām vienojušies par galvenajām lietām, bet tad atkal sākās staigāšanas apkārt citam pie cita un visādas sarakstīšanās. Arī Covid-19 šajā ziņā nāca nelaikā, ierobežojot tikšanās un darba gaitu, bija citi aktuāli uzdevumi. Bet principā arī šis jautājums bija saistīts ar sporta pārvaldības reformu, un ne tikai finansējuma ziņā. Visi šeit runā par naudu, bet valstij vienkārši vajag vienu partneri, ar ko sadarboties un vienoties par kopīgiem lēmumiem. Nevis tā, ka atnāk uz tikšanos pieci seši vadītāji, un tad beigās nemaz nesaproti, kuram tur pieder galavārds. Tad mēs vienojāmies, ka iesim no otra gala. Aicinām visus pie galda, ļaujam pašiem kopīgi izstrādāt kritērijus, un tad "Top10" vai "Top15" sporta veidiem piešķiram papildu finansējumu. Būtībā tad tieši tas arī sanāk prioritāro sporta veidu princips. Tas tad arī motivētu sporta federācijas, kas ir ārpus šī saraksta, vairāk censties. Paši taču zinām, ka arī sporta federācijas mums ir ar dažādu attieksmi. Tāpēc beigās tad arī palikām pie tā, ka mākslīgi tādu jēdzienu kā prioritātie sporta veidi mēs ārā nebīdam, bet gan ļaujam tiem pašiem automātiski noteikties pēc šiem kritērijiem."
Iepriekšējā valdība bija saistīta ar vairāku lielu sporta notikumu organizēšanu vai atbalstīšanu Latvijā – PČ hokejā 2021 un arī 2023, kā arī "EuroBasket2025". Riekstiņš izteicās, ka arī šī bijusi tēma, kas jau pašā sākumā darīta zināma lielajām Latvijas sporta federācijām: "Nokomunicējām, ka sākumā paši izlemiet, kas jums ir galvenais notikums un lielākā prioritāte, to tad centīsimies atbalstīt un par pārējo skatīties, vai sanāk. Lai nesanāk tā, ka kādam lielajam pasākumam puse naudas tiek piešķirta un tad pārējo jādomā. Bet nu sistēma – un, manuprāt, apstākļiem visnotaļ optimāla - šeit iestrādāta tāda, ka organizatori vēršas pie mums, IZM, prasot no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Tā ir vēsturiski iegājies, un, jā, par šiem "neparedzētajiem" gadījumiem lieta nav samainīta. Un mēs tālāk jau tikai prezentājam un aizstāvam šo ideju, kamēr valdība tad lemj, vai šāds pasākums ir vajadzīgs vai nē. Tāpēc arī saprotu dažu organizētāju centienus apiet šim ceļam apkārt un papildus lobēt savus nodomus valdībā, kur varbūt visiem acumirklī nav skaidrs, kas tieši tiek piedāvāts. Tas nebūt nav aplam."
Uz aicinājumu novērtēt savu sadarbību ar lielākajām sporta federācijām Latvijā Riekstiņš atbildēja, ka ar gandrīz visām bija sarunas un viedokļu apmaiņas, taču federācija, kas neizrādīja interesi sadarbībai, bija Latvijas Hokeja federācija: "Protams, saprotu, kādēļ tā, un tā bija viņu izvēle. Jūs jau paši ziniet, par ko iestājās Konservatīva partija, un jūs labi ziniet, kas vada LHF. Tur nemaz nebija iespējams, ka kaut kas labs varētu sanākt starp mums."
Ja es mūsu ielās satikšu auto ar "Z", tad lai man piedod Saeimas ētikas komisija...
— Sandis Riekstiņš 🇱🇻 ❤️ 🇺🇦 (@SandisRiekstins) March 1, 2022
"Sporta cilvēki saka, ka beidzot pamanījuši, ka Saeimā ir sporta apakškomisija - man personīgi tas ir lielākais kompliments"
Sarunas noslēgumā Riekstiņš atzīmēja, ka nevienam nenovēl debitēt Saeimā tādā četrgadē, kāda bija no 2018. līdz 2022. gadam, un šeit unikālus sarežģītus notikumus, kas tiešā veidā atsaucās uz sporta dzīvi Latvijā, patiešām var uzskaitīt vairākus – PČ2021 plānotā rīkošana kopā ar diktatora pārņemto Baltkrieviju, Covid-19 un tā izraisītās sekas, Krievijas karš Ukrainā, tam komplektā arī publiskās akcijas "Es atbalstu sportu" un "Gribu sportot".
"Bija grūti, vairākkārt gribējās atmest visam ar roku," teica Riekstiņš. "Skaidrs, ka vienmēr būs neapmierinātie, taču Covid-19 laiks sanāca smags arī tādā ziņā, ka pats esmu grupā, kas atbalsta motokrosu. Kad draugi vaicāja man izskaidrot, kāpēc nevar pļavā trenēties, es arī to nevarēju paskaidrot. Emocionāli tas sita pamatīgi, daži joprojām tur kaut ko nav piedevuši un aizmirsuši, sak, "es nevarēju sportot un tu pats par to balsoji". Bet nu par sportu jau neviens nebalsoja – balsojums bija par visu likumprojektu, un vienkārši nebūs tā, ka par krīzes brīdī atnestu Ministru kabineta lēmumu koalīcija tagad balsos pret."
"Jā, pēc tam apakškomisijā un IZM skatījāmies sīkāk, runājām ar federācijām un diezgan bieži panācām visādus mīkstinājumus likumā. Kā nekā, pats arī sapratu, ka ne vienmēr likumā viss ir loģiski, taču tobrīd bija jāreaģē ātri, un katrai valstij bija savas izvēles, neviens tobrīd nevarēja uz galvošanu droši pateikt, kāds ir universiāli vislabākais risinājums. Tad pēc tam bija smagas tikšanās ar federāciju vadībām par čekistu jautājumiem. Taču kopumā negribu sūdzēties – tā bija lieliska dzīves skola, pat augststkola. Un šajā laikā Latvijas sportā notika arī lielas un jaunas lietas."
Riekstiņš atminējās, ka vienā sporta pasākumā viņam kāda persona izteikusies, ka iepriekš nemaz nav zinājusi, ka Saeimā ir sporta apakškomisija: "Un man pašam personīgi tas ir liels kompliments. Ir bijuši strīdi, asākas diskusijas, mediju, ieskaitot arī Jūsu, kritika, kas viss ir normāli. Daudz labāk, ja atklāti iebilst, nevis aiz muguras kaut ko ņemas. Taču, kad sporta cilvēki man saka, ka beidzot pamanīja, ka Saeimā viņiem ir cilvēks, kurš viņus pārstāv un uzklausa - ne vienmēr piekrīt, bet uzklausa -, tad es jūtos, ka šie četri gadi ir bijuši vērtīgi."
-2 [+] [-]
Nevakcinēti cilvēki nedrīkst strādāt jo apdraud pārējos, tā tie kangari teica
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Noteikumus, cik dzirdēju, izstrādāja/piedāvāja VM. Ja var šeit vainot Riekstiņu, tad tikai, ka par maz kopā ar IZM cīnijās (aizstāvēja) par sporta specifiku un vajadzībām.
Mani gan fascinē Tava nostāja, ka vienā gadījumā Tu prasi kolektīvo atbildību (visi krievi), bet šeit individuālo, personisko - tiešo vainīgo.
Kopumā skaidrs, ka Riekstiņš darbojās kā zilonis trauku veikalā un labi ka tagad būs prom.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
konkretizē jautājumu par tiem krieviem, ja tevi kaut kas tik ļoti fascinē