Treimanis par Rio, pasaules čempionātu un BMX attīstību Latvijā

Ko BMX braucēji dara ziemā?
Ziema ir tas melnais periods, kad nav sacensības un ir tikai treniņi, tam ir vienkārši jātiek cauri. Lielākais darbs jau ir aiz muguras un tagad ir sācies spēka attīstības cikls, trenažieru zāle tagad ir pirmajā vietā un viss pārējais ir pakārtots tai.

Lielākais jaunums tieši tavā sakarā ir līguma pagarināšana ar ‘’Thrill Factory’’ komandu.
Domāju, ka tas ir pašsaprotams un likumsakarīgs solis. Ar šo komandu sadarbojos jau kopš 2009. gada [līdz 2014. gadam komandas nosaukums bija ‘’Formula’’ – aut.piez.], visu laiku komandu vadījis ir viens un tas pats menedžeris, mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Viņi apzinās manu vērtību šai komandai, un arī es pats apzinos, cik esmu vērtīgs viņiem.

Vai saņēmi piedāvājumus arī no citām komandām?
Nē, manuprāt, visi arī saprot, ka esmu lojāls ‘’Thrill’’ komandai un esmu šeit uz palikšanu.

Kā vispār nonāci šajā komandā?
Komandas menedžeris ir BMX entuziasts, tas viņam bija kā hobijs, un 2009. gadā viņš brauca uz Valmierā notiekošajām sacensībām. Saskatīja manī potenciālu, teica, ka es esot viens no tehniskākajiem braucējiem, kādu viņš esot redzējis, un piedāvāja sadarboties. Tad sāku arī vēl nopietnāk uztvert visu treniņprocesu, izsitos elitē, un tā tas viss arī aizgāja. Varētu teikt, ka viņš mani noskautoja. Menedžerim jau bija sakars ar latviešiem, bija iedraudzējies ar Ivo Lakuču un Jāni Vanagu. Katru vasaru menedžeris brauca bez maz vai atvaļinājumā uz Latviju, un saprotams, ka taisot savu komandu, viņš gribēja arī kādu latvieti tajā. Tagad komandu jau pārstāv vairāki latvieši – Mikus Strazdiņš, Vineta Pētersone, Edvards Glāzers.

Ar ko komanda tevi nodrošina, atbalsta arī finansiāli?
Jā, ir arī finansiāls atbalsts. Protams, arī ekipējums, bet es uzskatu, ka visām komandām pa lielam jau tie rāmji pārāk neatšķiras un ekipējums ir diezgan līdzīgs. Galvenais, lai laicīgi visas detaļas var saņemt, lai ir rezerve, ko nomainīt, ja kaut kas salūst. Ļoti vērtīgi ir tas, ka komandas menedžeris dzīvo Beļģijā, es varu tur taisīt treniņnometnes, savukārt viņš mani vienmēr izmitina un par brīvu pabaro. To varētu saukt par manu bāzes vietu Eiropā, diezgan tuvu tai vietai atrodas Zolderas un Papendāles trases, kur bieži notiek gan Eiropas, gan Pasaules kausu mači. Vismaz divreiz gadā sanāk pie viņa aizbraukt, pavasarī pat trīs nedēļas tur palieku, arī rudenī uz nedēļu aizbraucu.

Aizvadītā sezona tev, šķiet, bijusi pietiekami raiba. Kā pats to vērtē?
Raiba, iespējams, Rio olimpiādes dēļ, bet kopumā, jāsaka, ka bija diezgan garlaicīga. Daudz treniņu – maz sacensību. Protams, uzsvars tika likts uz Rio, lai pienācīgi sagatavotos. Sagatavojies jau biju, bet šoreiz diemžēl tas rezultāts neatnāca. Iekļuvu Pasaules kausa posmu finālos, arī Pasaules čempionātā, tā kā nemaz nav tik slikti.

Pasaules čempionātu arī var saukt par tavu sezonas augstāko punktu.
Pasaules čempionāts un Rio – tās bija divas sezonas galvenās sacensības. Prieks, ka vismaz vienas no tām izdevās – izcīnīju piekto vietu, kas ir mans otrs augstākais sasniegums karjerā vispār. Pasaules čempionātā vienmēr ir tā, ka tu uzvelcies pats no sevis un domā par to gonku, gribās ļoti labi nostartēt, un vienmēr ir baigais prieks, ja sacensības izdodās. Tie ir gada lielākie mači – tur brauc pilnīgi visi, vairāk nekā 100 cilvēku, kamēr Rio mēs braucām 32.

Nemaz tik tālu nebija arī trijnieks – visu izšķīra trases pēdējā taisne.
Jā, vienu brīdi arī atrados tajā trešajā vietā, tuva cīņa sanāca ar francūzi [4. vietas ieguvējs Žeremī Renkurels – aut.piez.], viņam virāžā bija iekšmala, cīnījāmies, viņš paspieda mani nedaudz uz āru, kā rezultātā abi zaudējām ātrumu, un trešo vietu dabūja amerikānis [Nikolass Longs – aut.piez.]. Trešā vieta bija tuvu, tāpēc pēc sacensībām tomēr bija arī zināma rūgtuma pēcgarša.

Katru gadu Pasaules kausu apritē ienāk arī kādi jaunie braucēji, kuri skaļi piesaka sevi uz BMX skatuves. Spilgtākais piemērs noteikti ir holandietis Niks Kimmans, kurš, jau pirmajā gadā startējot elites grupā, kļuva par pasaules čempionu.
Ar to ir jārēķinās. Katru gadu parādās kāds, kurš pirms tam ir braucis normāli, bijis diezgan talantīgs, bet varbūt nav pret to visu attiecies tik nopietni, bet, ja to sāk darīt, tad arī rezultāti neizpaliek. Ir ļoti daudz labi braucēji, arī tādi, kas šobrīd nav topā, bet varētu ar laiku izsisties, ja tam pievērstos nopietni.

Otras lielās sacensības tev šosezon bija Rio – skaidrs, neizdevās nostartēt, kā pats gribēji, bet vai vari ko pozitīvu paņemt no tā visa, tagad atskatoties atpakaļ?
Īsti jau neko. Es jau esmu teicis vairākkārt, ka nebraucu uz Rio ekskursiju, ceremoniju un atmosfēras pēc, bet sportiskā izaicinājuma dēļ. Tā kā šogad kopumā rezultāta nebija, tad visi spieda uz to, ka latvieši ir tik smuki, draudzīgi, pozitīvi un saliedēti, bet mani tas pārāk neinteresēja, es uz Rio braucu sportisko ambīciju dēļ. Sacensības neizdevās, un biju baigi vīlies. Bet nu tās ir vienas sacensības, un ir jārēķinās, ka tā var notikt.

Olimpiskās spēles Brazīlijā, Pasaules čempionāts Kolumbijā, arī Pasaules kausa posmi notiek pietiekami eksotiskās vietās – uz kurieni braukt vispatīkamāk, uz kurieni tik ļoti nevelk?
Vispār, diezgan nosacīti. Man visvairāk nepatīk, kad ir tie garie pārlidojumi, kad jādzīvo uz koferiem, no vieniem mačiem uz nākamajiem. Bet ja uz tādām tālām vietām aizbrauc, tad ir interesanti redzēt, kā cilvēki dzīvo otrā pasaules malā. Teiksim, Argentīna, kur notika Pasaules kausa posms – citreiz ceļā bija jāpavada 40 stundas, lai tur nonāktu. Pilsētiņa neliela, nav gluži augsts dzīves līmenis tur, bet tajā pašā laikā diezgan interesanti. Vietējie vienmēr apbrīno eiropiešus, tā kā nav nemaz tik slikti apskatīties, kā cilvēki dzīvo tādās vietās.

Tev ir arī kāda mīļākā trase?
Es pat nezinu, kura tāda varētu būt. Tajās, kuras varētu būt mīļākās, sacensības nemaz vairs nenotiek. Teiksim, Papendāles trase pirms pārbūves man ļoti patika, arī Amerikas trase Čula Vistā, kas bija kopija Pekinas olimpiādes trasei. Tā bija ritīgi forša trase, bet to arī izmanto tikai treniņiem. Nemaz nevaru tā uz sitienu nosaukt, kura ir mana mīļākā trase – varbūt tā pati mūsu treniņu trase Rubenē.

Kā braucēji satiek ārpus sacensībām? Kuru valstu braucēji ir lielākie čomi latviešiem?
Man personīgi francūži ir labi čomi. Bet kopumā visi ir diezgan draudzīgi, tie paši holandieši, amerikāņi. Sacensību laikā jau neviens tur pārāk nesarunājās, nečomojās, katrs ir noskaņojies un nedaudz iegājis sevī, bet, dažreiz pēc mačiem mums visiem ir afterpārtiji. Visi ir baigi draudzīgie. Tie paši krievi – no laika gala viņus pazīstam, viņi bieži brauc uz Valmieru trenēties, vienmēr varam parunāties. Neesam jau mēs tik ļoti daudz, tie top braucēji, visi cits citu pazīst un nebaidās komunicēt.

Tātad BMX neviens uz krieviem šķībi neskatās?
Viņi paši saka, ka viņiem liekoties, ka skatās. Bet, kā jau teicu, mēs, latvieši, viņus pazīstam jau sen. Esam jau arī savulaik kopā trenējušies. Īsti nemāku teikt par to kopējo attieksmi, bet BMX nav tik traki, kā citur.

Treneris Ivo Lakučs rudenī kādā intervijā izteicās, ka, iespējams, latviešiem neizdosies kvalificēties Tokijas olimpiādei. Vai kādreiz aizdomājies par BMX sporta nākotni Latvijā?
Māris [Štrombergs – aut.piez.] un es droši vien jau būsim beiguši braukt. Ja pie mums vēl joprojām nav izveidota infrastruktūra jauno BMX riteņbraucēju audzināšanai, vēl joprojām nav saņemts apstiprinājums par apjumtās trases būvniecību, manuprāt, tas diezgan iespaido sporta veida nākotni un apgrūtina jauno braucēju attīstību. Ja paskatās uz Pekinas olimpiādi, tad Latvija bija pašā augšgalā, arī Londonā spējām noturēt tās trīs ceļazīmes uz olimpiskajām spēlēm. Taču tad jau lielās valstis sāka darbināt naudas mašīnas – angļi uzbūvēja apjumto trasi, holandiešiem nemaz trases nebija, taču viņiem pietiek naudas, lai aizbrauktu uz treniņnometnēm Amerikā vai kur citur, līdz ar to viņi var sagatavoties. Šīs valstis jau iesaista zinātni šajā sportā un ir mūs apsteigušas, un, domājams, ka līdz Tokijai šī tendence turpināsies. Arī mums vajag kādu savu ieroci. Trase zem jumta būtu ļoti labs pamats, iesākums šai attīstībai.

Kā es uz to skatos – ja man, Valmierā, būtu trase zem jumta, tad es varētu tur braukt līdz -5 grādu temperatūrai. Cik mums tādu mēnešu gadā ir? Varbūt viens, divi salasās, bet visu pārējo laiku tur varētu trenēties, nevajadzētu taisīt treniņnometnes tālu ārzemēs. Mājās tu dzīvo un jūties visērtāk, pārējais viss jau te ir pietiekamā daudzumā un kvalitātē, bet ja būtu vēl šī trase, tad, manuprāt, tas arī pagarinātu manu karjeru par gadu, diviem. Tas jautājums tāds smags – ja nekas nemainīsies, tad no lielvalstīm sāksim atpalikt vēl vairāk.

Tev pašam jau 28 gadi – tomēr Pasaules kausa tūrē esi viens no pieredzējušākajiem. Cik ilgi pats vēl domā braukt, vai arī šādus sliekšņus sev neuzstādi?
Nē, slieksni uzstādījis neesmu. Gadu no gada skatos, vai man ir motivācija braukt un cīnīties, vai ķermenis spēj to pavilkt, un tikmēr to daru. Pats galvenais ir motivācija – ja nav tās, tad arī nekas nenotiks. Pagaidām to vēl var atrast, viss notiek. 28 gadi ir daudz BMX riteņbraukšanā, ap to vecumu liela daļa jau ir beigusi braukt. Arī Rio es biju trešais vecākais braucējs. Ja vēl četrus pieskaita klāt teorētiski skatoties uz Tokiju, tad ir, kā ir. Bet es pats vienmēr esmu juties jaunāks par saviem gadiem. Arī cilvēki, kuri nezin, cik esmu vecs, man vienmēr dod mazāk gadus, nekā ir patiesībā, arī pats jūtos jaunāks, tā ka pavilkt vēl var.

Vai piekrīti, ka BMX Latvijā ļoti liela nozīme ir vecāku entuziasmam? Kā nekā, arī Valmieras superkrosa trases būvniecībā piedalījās tieši braucēju vecāki.
Jā, vecāki joprojām ik pa laikam sakopj trasi. Jāatzīst, ka mēs paši esam pēdējā laikā noslinkojuši – agrāk ņēmām lāpstas rokās un gājām strādāt, tagad bieži vien paļaujamies uz tiem pašiem vecākiem, vai uz to, ka Ivo nolīgs kādus strādniekus, lai sakoptu Rubenes trasi. No mums tas vairs netiek tā prasīts, spēki jātaupa treniņiem un sacensībām. Taču tāpat visās Latvijas trasēs tas entuziasms no vecāku puses ir novērojams, talkas tiek rīkotas, trases vienmēr ir sakoptas tikai ar pašu BMX klubu dalībnieku un vecāku spēkiem.

Tavs treniņu biedrs Rihards Veide nesen intervijā atzina, ka cer uz Pasaules kausa posmu Latvijā, pilnu tribīņu priekšā. Tavuprāt, tas tuvākajos pāris gados ir iespējams?
Ja būs trase, tad būs arī Pasaules kauss! Šobrīd mums nav nevienas tādas trases. Ir noteikti standarti, kādai jābūt trasei, lai tajā rīkotu Pasaules kausu. Šī trase zem jumta būtu tieši tāda un varētu tajā to Pasaules kausu rīkot. Būtu jau pavisam skaisti, ja Valmierā varētu to sarīkot, un nešaubos, ka tribīnes būtu pilnas. Cerams, ka man savā karjerā izdosies to piedzīvot.

Pēdējās starptautiskās sacensības Latvijā notika 2013. gadā, kad Rīga uzņēma Eiropas čempionāta posmu.
Zinu, ka pēdējos gadus esam pieteikušies rīkot Eiropas čempionāta finālkārtas, bet neesmu lietas kursā par iemesliem, kāpēc mēs pie tām neesam tikuši. Ja netiekam pie Eiropas čempionāta, tad domāju, ka vairākas trases šeit būtu gatavas Eiropas kausa posmus rīkot, bet tiešām nezinu, kāpēc tas nenotiek.

Vairāk kā puse ziemas jau pagājusi, tuvojas jau jaunā sezona. Vai plāno piedalīties arī kādos komercmačos pirms sezonas sākuma?
Zinu, ka Francijā šoziem bija trīs tādi mači, taču tajos nebrauc pat visi labākie francūži. Man jau pēdējās pāris sezonas tas galīgi nav aktuāli, jo esmu gatavošanās procesā un nevēlos braukt uz mačiem, ja neesmu pilnīgi gatavs. Man jābūt kaujas gatavībā uz pirmo aprīli, kad Beļģijā notiks pirmais Eiropas kausa posms. Nedēļu pirms tam gan būs vienas sagatavošanās sacensības Mančestrā, kur brauc diezgan daudzi eiropieši.

Esi ieplānojis arī kādu treniņnometni siltajās zemēs?
Šogad braukšu uz Jaunzēlandi – esmu vienojies ar vienu jaunzēlandiešu treneri, ar kuru turpmāk sadarbošos un braukšu pie viņa uz treniņnometni. 12. februārī dodos prom, palikšu tur trīsarpus nedēļas.

Jau zini savu sezonas sacensību plānu?
Jā, braukšu pilnu Pasaules kausa seriālu, arī visus Eiropas kausa posmus, kas šosezon neizdevās. Protams, jāskatās, ja gadīsies kāds brāķis sagatavošanās procesā vai fiziskajā formā, tad, iespējams, kādu Eiropas kausa posmu sanāks izlaist, bet Pasaules kausi ir jābrauc visi. Arī kādu Latvijas čempionāta posmu treniņu režīmā var nobraukt, bet tas jāskatās pēc situācijas. Galvenās sacensības, protams, Pasaules čempionāts.

BMX tomēr ir diezgan riskants, traumatisks un ekstrēms sporta veids – kas tevi piesaista, notur iekšā profesionālajā BMX apritē?
Pirmkārt, tas man nav hobijs, ar to es pelnu sev iztiku, un kā gan labāk pelnīt sev iztiku, darot to, kas tev patīk! 28 gados man joprojām patīk braukt pa trasi, lekt, izpildīt visus tos elementus. Tas man joprojām sagādā prieku, adrenalīna devu. Tas ir mans darbs, un darīšu to, kamēr varēšu sevi ar to nodrošināt.