"Skonto" īpašnieks par spēlētājiem neizmaksātām algām, kluba tagadni un nākotni

Par nokļūšanu futbolā. Ar biznesu nodarbojos aptuveni 25 gadus. Sāku savu darbību labi zināmajā „Pārdaugavas” struktūrā, kur guvu pirmo pieredzi uzņēmējdarbībā. Futbolā nokļuvu pirms pusotra gada. Lieta tāda, ka mans dēls [] spēlēja „Skonto” sistēmā: vispirms jauniešu komandās, pēc tam „Olimpā”, bet šīs sezonas sākumā bija pieteikts galvenajā komandā. Protams, sekoju dēla gaitām un neviļus nokļuvu notikumu epicentrā. Biju pazīstams ar „Skonto” vadību un zināju par tā finanšu problēmām. Drīzumā viņi vērsās pēc palīdzības pie manis, un es ar sava Kipras uzņēmuma „Tremova” starpniecību piedāvāju nopirkt kluba akcijas. Akcionāri piekrita, un mūsu kompānija ieguva 98% „Skonto” akciju. Taču nesauciet mani par kluba saimnieku – tas man atgādina šašlika ceptuves vai autoservisa saimnieku. Labāk – līdzīpašnieks. „Skonto” vēl ir arī citi akcionāri un nav svarīgi, cik lielas ir viņu daļas , jo viņi tāpat ir mani kompanjoni. Pārējie 2%? Tie pieder Andrejam Baharevam un Guntim Indriksonam.

Par mērķiem. Mērķis ir viens – glābt klubu no bankrota, glābt spēlētājus, dot viņiem nākotnes iespēju. Būtībā mēs glābām valsts godu – pasaules rekordistu pēc kārtas izcīnīto čempiona titulu skaita ziņā. Mums izdevās panākt galveno – klubs funkcionē. Tagad ir nākamais mērķis – kļūt par čempioniem. Tas ir grūti, jo „Skonto” konkurenti ir stipri. Bet pats lielākais mērķis r panākt, lai klubs nenestu zaudējumus. Taču ne velti pieredzējuši futbola cilvēki saka, ka futbols Latvijā nekad nebūs bizness. Šobrīd mums izdevies panākt, ka ieņēmumi sedz 70-80% izdevumu.

Par pelnīšanu, sponsoru piesaisti. Mēs turpinām darbu un ne tikai transfēru tirgū. Šobrīd, piemēram, mūsu prezidents Vladimirs Koļesņičenko aktīvi strādā ģenerālsponsora piesaistē. Iespējams tāds drīz parādīsies, pie tam nav obligāti, ka tas būs Latvijas uzņēmums. Starp citu, Koļesņičenko lieliski saprot, kas šobrīd klubam vajadzīgs. Viņam tie arī ir pirmie soļi menedžera darbā un redzu, ka viņam nav viegli, taču intuīcija saka priekšā: viņam viss izdosies. Viņš strādā ar dažādu sponsoru piesaisti. Krievu presē parādījās Dmitrija Mazepina, „Uralkhimmash” īpašnieka, vārds, taču mēs ar viņu nekādas pārrunas neesam veikuši. Mums šobrīd nav domas pārdot klubu. Mūsu politika – paturēt klubu Latvijai.

Par neizmaksātām algām spēlētājiem. Bija problēmas, neslēpšu. Taču šī materiāla tapšanas brīdī, domāju, parādu praktiski vairs nebūs: algu izmaksas ir sākušās. Diemžēl mums arī ir partneri, kuri tehnisku iemeslu dēļ nevarēja laicīgi veikt mums apmaksu. Bet ticiet man, mēs arī paši tiksim galā ar parādiem pret futbolistiem, un viņi saņems visu, ko grūtā darbā nopelnījuši. Savukārt par spēlētāju streiku neko neesmu dzirdējis: tādā veidā jautājums vispār netika stādīts. Puiši spēlēja, uzvarēja pretiniekus. Un par to viņiem liels paldies.

Par Indriksonu. Protams, uzturu ar viņu kontaktus – sazvanāmies, tiekamies. Bez viņa padomiem man būtu ļoti grūti. Pirmkārt, viņš arī ir akcionārs. Otrkārt, gandrīz 20 gadus vadīja „Skonto”, un viņa pieredze ir daudz kā vērta.

Par savu dēlu.. Nikolajs ir patstāvīgs un pats spēj pieņemt lēmumus. Mums „Skonto” bija 11 leģionāri. Tā bija liela konkurence, īpaši viņa pussarga pozīcijā. Un jaunatnei ne vienmēr izdodas izsisties sastāvā un tikt pie īstas spēļu prakses, kura vienkārši ir nepieciešama, lai augtu. Šīs prakses dēļ atdevām viņu īrē uz Igaunijas „Trans”. Tur tieši pretēji vidējā līnija nebija nokomplektēta. Tur viņš nāk laukumā katrā spēlē, tur tad lai arī iegūst pieredzi – viņam ir tikai 20 gadi. Viņš „Trans” ir pats jaunākais, viņam vēl viss ir priekšā. Agri vai vēlu, bet viņš atgriezīsies „Skonto”.

Izmantotie resursi:
chas.lv