Ieva Krastiņa: "Treneris iedrošināja - met!"

Ieva Krastiņa ir viena no astoņām Latvijas jaunajām basketbolistēm, kuras izcīnījušas pa divām medaļām Eiropas jaunatnes čempionātos A divīzijā. Līdzīgs guvums ir Laurai Puriņai, Lienei Priedei, Karlīnei Nīmanei, Anetei Šteinbergai, Elīnai Babkinai, Anetei Klintsonei un Annai Gailītei. Šogad valstsvienības kandidātu lokā bija četras meitenes. Viņām klāt nāca 2010. gada čempionāta medaļnieces – 1991. gadā dzimušās Sabīne Niedola, Kristīne Vītola un Līga Šurkusa.

Ceļš līdz medaļām sākās no apakšas. Kamēr Latvijas valstsvienība 2008. gada augustā Pekinā debitēja Olimpiskajās spēlēs, U18 meiteņu izlase treneru Mārtiņa Zībarta, Mudītes Zanderes, Līvijas Alpes-Lūkas un Gunāra Gailīša vadībā cīnījās Eiropas čempionātā B divīzijā. Karstajā Maķedonijā Latvijas juniores uzvarēja visās astoņās spēlēs, pirmo reizi kopš 1937. gada izcīnot pirmo vietu FIBA turnīrā. Komandā spēlēja Ilze Gotfrīda, Sabīne Niedola, Laura Puriņa, Anete Klintsone, Ieva Jansone, Liene Priede, Arta Strupoviča, Karlīne Nīmane, Anete Šteinberga, Zenta Meļņika, Laura Vētra un Ieva Krastiņa.

1990. gadā dzimušās meitenes atzinību saņēma pēc Liepājas turnīra. U20 izlase decembrī “Sapņu fabrikā” tika atzīta par 2010. gada labāko sporta spēļu komandu valstī, apsteidzot U18 juniorus, Latvijas sieviešu basketbola valstsvienību, profesionālo hokeju klubu “Dinamo Rīga” un Latvijas hokeja izlasi. Valstsvienības kapteines pienākumus veica Ieva Krastiņa. Jaunatnes izlase tādu novērtējumu saņēma pirmo reizi.

Nākamais pakāpiens prasīja vēl vairāk darba. Ieva nepadevās un otrajā piegājienā izcīnīja vietu pieaugušo valstsvienības sastāvā. Viņas debija izlasē notika 2012. gada 19. maijā Panevēžā, pārbaudes spēlē pret Baltkrieviju. Krastiņa laukumā devās starta piecniekā, nākamo divu mēnešu laikā apliecinot sevi kā vienu no stabilākajām valstsvienības spēlētājām.

Eiropas čempionāta spēles un treniņus apvienoji ar studijām. Kā tiki galā?
Piecas nedēļas no rītiem trenējos, pa dienu braucu uz skolu un vakarā apmeklēju otro treniņu. Izlasē bija izdevīgāki treniņu laiki nekā “TTT Rīga”, jo otrā nodarbība sākās septiņos vakarā. Sezonas laikā treniņš bija piecos. Bieži uz to devos taisnā ceļā no skolas. Tagad varēju arī atpūsties. Paspēju pagulēt. Maijā vairs nebija tik daudz lekciju, pārsvarā eksāmeni. LSPA ir “izstieptā sesija”. Kad beidzas priekšmets, kārtojam gala pārbaudījumus. To ir vairāk nekā desmit, taču tie sadalīti gada garumā. Mācību gads beidzās jūnija vidū, pēc pirmās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles.

Lielu parādu man nebija. Augstskolā palicis viens gads. Visticamāk, palikšu Latvijā, taču simtprocentīgi to nevaru apgalvot. Pamatīgi jāapsver, vai mācības iespējams savienot ar spēlēšanu ārzemēs. Jāredz jaunais grafiks, jāuzzina informācija par praksi un lekcijām.

Galvenais treneris jau bija pieradis pie Tava režīma?
Apmeklēju visus izlases treniņus. Klubā gada laikā atprasījos reizes piecas. Nebija tā, ka mani palaistu katru reizi. Jautāju tikai, kad vajadzēja.

Izlasē spēlēji otrajā pozīcijā. Kā tajā juties?
“TTT Rīga” sastāvā man bija lielāka slodze un atbildība, veicot arī saspēles vadītājas pienākumus. Spēlējot otrajā pozīcijā, jūtos daudz labāk. Neuzskatu sevi par pirmo numuru. Tajā esmu spēlējusi tikai epizodiski – Cēsīs un jauniešu izlasēs. Rīgā to bija jādara nepārtraukti, visās spēlēs. Tagad ir daudz vieglāk.

Ieva Krastiņa debijas gadā nopelnīja vietu Latvijas valstsvienības starta piecniekā. Foto: Gints Ivuškāns, f64

Valstsvienības un “TTT Rīga” galvenais treneris Aigars Nerips spēlētājai uzticējās gan klubā, gan izlasē. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

Nominālo saspēles vadītāju nav daudz, taču rezultatīvo piespēļu skaits turpinaja pieaugt, pateicoties Zanes Tamanes darbam.
Zane ļoti labi redzēja laukumu un atdeva daudz piespēļu mazajām spēlētājām. Nevaru sūdzēties, ka netiku pie bumbas vai brīviem metieniem. Saņēmu ļoti daudz piespēļu. Tas bija loģiski. Ja iespēlē bumbu centram un tam virsū uznāk trīs četri spēlētāji, labākais variants ir atspēlēt bumbu ārā.

Neatceros, kad trīs spēlēs pēc kārtas būtu iemetusi pa četriem tālmetieniem. Partneres labi ieraudzīja mani brīvās pozīcijās. Tie nebija metieni pāri rokām vai sarežģītās situācijās. Varēju izmest bez pretestības, turklāt biju labā fiziskā formā. Turpinājumā pretinieces skatījās video. Izskautoja un brīvi mest neļāva. Iespējas radās pēdējā spēlē pret Somiju, bet izbraukumos Grieķijā un Itāliju brīvības nebija.

Grieķijā Tevi uzmanīja īpaši.
Vieglu spēļu kvalifikācijā nav. Neteiktu, ka mani žmiedza, taču pretinieces neatkāpās no manis tik tālu kā pirmajā aplī. Grieķijā varēja just spriedzi, jo spēles loma bija milzīga. Uzvaras gadījumā nebutu jācer uz citiem. Grieķijā grūtāk bija tieši psiholoģiski, atbildība – lielāka. Nenormāli gribējām uzvarēt. Gājām un spēlējām, lai uzvarētu, taču ar to nepietika.

Vairākas reizes saņēmi sitienus ar elkoņiem.
Zilumi paliek pēc visām spēlēm (smejas). No Grieķijas un Itālijas to arī bija jāgaida. Viņas cenšas paņemt ar agresivitāti, izmanto netīrus paņēmienus. Jābūt gatavām, ka izbraukumos tā notiks. Tādās situācijās nevajag meklēt attaisnojumus, jo pretiniecēm nav, ko zaudēt. Atbildi pārādā nepaliku. Īpašas attiecības bija ar Grieķijas septīto numuru. Hacinikolau bija baigi nešpetna. Jebkurā situācijā varēja iesist, pabakstīt. Beigās mani nokaitināja. Ir tādas spēlētājas.

Daudzas meitenes saka, ka pēc spēles grūti aizmigt. Kā ir Tev?
Vakaros ir ļoti grūti. Ilgstoši esmu nomodā. Sēžu, lasu, skatos, kamēr uznāk pilnīgs lūziens. Vienkārši aiziet gulēt nav iespējams. Aizveru acis un garām zib visas spēles epizodes. Vizuāli atceros visu – metienus, kļūdas. Pārsvarā atceros negatīvo. Analizēju, kā vajadzēja darīt. Cenšos domāt par nesaistītām lietām, taču tas nav vienkārši. Var runāt ar citām meitenēm, taču Anete Šteinberga visu laiku aizmiga ātrāk. Nebija, ar ko runāt (smejas).

Anete ir aukstasinīga meitene.
Liene Priede viņai pat iedeva iesauku - “pūce”.

Trenerim Neripam patīk disciplīna. Ģērbtuvē bez trenera spējāt atraisīties?
Klusējot nesēžam. Pēc treniņiem visi jūtas brīvi. Kolektīvs kopumā bija ļoti labs. Dažreiz sadalījāmies bariņos, taču tas ir normāli. Divpadsmitniekam nav visur jāiet kopā. Jebkura spēlētāja varēja parunāt ar jebkuru. Tas liecina par labu gaisotni. Tā nenotiek vienmēr, īpaši, ja kopā ir divpadsmit personības. Jaunatnē dalījumu ir vairāk.

Vai kvalikācijas spēļu laikā pietrūka Karlīne Nīmane?
Visvairāk viņa pietrūka Latvijas finālos. Lielajā izlasē man bija pirmais gads, tāpēc nezinu, kā būtu bijis kopā ar viņu. Domāju, Karlīne noteikti iekļūtu sastāvā. Tāda tipa spēlētāja mums noteikti noderētu. Garš trešais numurs, kurš spēlē ceturtā numura pozīcijā. Grieķu otrie un trešie numuri visi bija garāki. Apakšā bija grūti viņas nosegt un Karlīne to varētu izdarīt.

Tālmetieni, spēle aizsardzībā – ko vēl treneris no Tevis prasīja?
Primārā bija spele aizsardzībā. Tajā bija jāstrādā visai komandai. Ja neiet metieni, atspēlē citam, lai komanda varētu spēlēt savu spēli. Kad pret Somiju netrāpīju divus metienus, likās, ka vajag atturēties no tālākiem mēģinājumiem. Treneris iedrošināja – met! Viņš zināja, ka varu iemest.

Atgādinājumu bija vairāk nekā pārmetumu. Spēlē pret Grieķiju bija nosacījums, ka neļaujam saņemt bumbu Hacinikolau un Dimitraku, jo groza tuvumā viņas izmantoja augumu pārsvaru. Dažreiz tas neizdevās. Tad treneris atgādināja par runāto.

2011. gadā tiki iekļauta izlases kandidātēs, bet uz Poliju tevi nepaņēma.
Vairāk biju vīlusies par to, ka man nedeva iespēju sevi pierādīt pārbaudes spēlēs. Sevi neslavēju, taču domāju, ka treniņos nopelnīju iespēju iziet laukumā. Gribēju pamēģināt. Katram trenerim ir savādāks redzējums. Acīmredzot, Dikeulakos toreiz neredzēja, kā varētu mani iespēlēt.

Notikušais mainīja Tavu vasaru?
Pēc ilgiem gadiem ieguvu vienu brīvu vasaru. Varēju vairāk atpūsties. Rutīnas maiņa – tas ir labi, bet... Ja esi iegājis ritmā, var atpūsties nedēļu, divas. Tad sāc domāt, ko lai dara? Kad nav saspringtā grafika, šķiet, ka laika ir daudz, taču neko jēdzīgu nedari. TTT treniņi sākās augusta beigās, tāpēc trenējos individuāli.

Man ir saglabājusies U20 izlases individuālā treniņu programma, kuru sūtīja francūziete, UGMK fiziskās sagatavotības trenere Sabīne Žurā. Tā palīdz saglabāt ļoti labu formu. Divu nedēļu laikā biju labā gatavībā. Zālē negāju, strādāju fiziskās formas uzlabošanai. Beigās paskrēju kopā ar draudzeni. Patīk uzspēlēt pludmales volejbolu, bet ar citiem sporta veidiem neaizraujos. Pārsvarā strādāju individuāli. Pirmssezonas treniņos esmu individuāliste, paļaujos tikai uz sevi. Varu darīt visu savā ritmā. Mani nenogurdina iespēja strādāt vienatnē. Tieši otrādi – reizēm apkārt ir pārāk daudz cilvēku. Rīkojos pēc sajūtām – varu vienatnē doties pastaigā vai uz kino. Tāda atslēgšanās palīdz un varu turpināt strādāt kopā.

Kvalifikācijas laikā bija fiziskās formas kritums?
Treniņprocess tika sakārtots tā, lai laba fiziskā forma būtu visas kvalifikācijas laikā. Tas ir tikai mēnesis, nevis sezona.

Tavā praksē četri vairākdienu izbraukumi katru nedēļu bija pirmo reizi.
Pārāk to neizjutu, jo lidojumi uz Frankfurti, Helsinkiem, Romu un Atēnām nebija garāki par trīs stundām. Nebija pārsēšanās un nīkšanas lidostā. Uzskatu, ka ceļošana bija labi saplānota. Grūtākais lidojums bija uz Luksemburgu. Lidmašīna sešos, celies četros. Visu dienu nāk miegs, vakarā vēl jātrenējas un ritms ir izjaukts. Tā bija vienīgā tāda reize.

Masāža un atjaunošanās procedūras bija nodrošinātas. Pārējais pietika?
Vitamīnus mums deva katru dienu. Ja trūka, varēju palūgt vēl. Pret krampjiem deva magniju. Ekipējums bija sagādāts. Nesapratu vienīgi, kāpēc gandrīz visās spēlēs laukumā gājām sarkanās formās. Apnika. Baltās formas man ļoti patika, taču tajās aizvadījām tikai divas mājas spēles.

Atšķirīgs bija atbalsts tribīnēs. Latvijas čempionātā bija Cēsu un Rīgas fani. Tagad visi atbalstīja Latviju. Daudz patīkamāk, ja visa zāle ir par tevi.

Tavs spēles laiks palielinājās un vidēji sasniedza 30 minūtes. Bija reizes, kad prasīji maiņu.
Atceros, ka tādas situācijas bija. Pret Grieķiju izvērtās fiziska spēle. Ja aizskrien trīs četros ātrajos uzbrukumos, esmu aizelsusies un vajag pāris minūšu atpūtu.

Ko esi ieguvusi no trenera Neripa?
Treneris daudz nācis pretī. Man jābūt pateicīgai, ka viņš uzticējās. Piedeva muļķīgas kļūdas un ļāva tās labot. Ja iepriekšējo sezonu nebūtu pavadījusi pie trenera Neripa, viņš neredzētu, ko varu izdarīt laukumā un spēlēt tiktu mazāk. Nerips mani iepazina pietiekami. Jutu uzticību.

Vīrieši spēlē basketbolu, lai gūtu prieku. Sievietēm vajag justies labi, lai spēlētu. Piekrīti?
Par visām neatbildēšu. Man tā noteikti ir. Pirms spēlēm svarīgi būt pozitīvai. Ja jādomā par citām lietām, tas paliek zemapziņā. Varu teikt, ka esmu noskaņojusies un koncentrējusies, taču blakus apstākļi atstāj sekas.

Ko Tu vēlies izdarīt tuvākā gada laikā?
Ja palikšu Latvijā, gribu izcīnīt Latvijas čempiona titulu. Labi uzrakstīt bakalaura darbu, pabeigt augstskolu un nākamgad cīnīties par vietu sastāvā, lai tiktu uz finālturnīru Francijā. Tie ir lielie mērķi vienam gadam.


Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles ir fiziski nežēlīgas. Foto: Romualds Vambuts

Komanda. Foto: Romāns Kokšarovs, “Sporta Avīze”, f64

Labdarības spēle pret Lietuvu notika krūts veselības akcijas “Es iešu” ietvaros. Foto: Romāns Kokšarovs

IEVA KRASTIŅA

• Dzimusi 1990. gada 22. jūlijā Cēsīs
• Vecāki Sandra un Guntis Krastiņi. Brālis Mārcis, māsa Baiba
• Augums 173 cm
• Pozīcija: uzbrūkošā aizsardze
• Pirmā trenere: Inese Briede. Treneri Maija Kubliņa, Viktors Brizgalovs, Gintaras Kručkauskas, Jānis Zeltiņš, Ainars Zvirgzdiņš, Varis Krūmiņš, Mārtiņš Zībarts, Mudīte Zandere, Gundars Vētra, Sabīne Žurā, Rūdolfs Rozītis, Aigars Nerips, Ainārs Čuskte, Vents Kārkliņš, Viktors Lācis
• Latvijas Čempione (2009), trīskārtēja Latvijas vicečempione (2008, 2010, 2012), LSBL bronzas medaļniece (2011), LMKL vicečempione (2010), Baltijas Sieviešu basketbola līgas vicečempione (Rīga 2008, Cēsis 2009)
• Septiņas reizes Latvijas jaunatnes izlašu sastāvā spēlējusi Eiropas čempionātos (U16 izlase 2005, 2006; U18 izlase 2007, 2008; U20 izlase 2007, 2009, 2010), izcīnījusi pirmo vietu 2008. gada Eiropas U18 čempionātā B divīzijā, trešo vietu 2009. un 2010. gada Eiropas U20 čempionātos A divīzijā

Par Ievu

Inese BRIEDE, Cēsu sporta skolas trenere
Ievas vecākā māsa Baiba basketbolā aktīvi nodarbojās līdz septītajai klasei, tālāk spēlējot priekam. Ieva vēl gāja bērnu dārzā un nāca līdzi māsai skraidelēt. Drīz viņa iekļāvās grupā pie divus gadus vecākām meitenēm, jau agrīnos gados parādot, ka vēlas būt līdere un iet pa priekšu. Ievai nebija kompleksu trenēties, sportiskais gars bija iedzimts. Viņa ir ļoti apzinīga. Visus gadus sporta skolā strādājusi ar maksimālu atdevi, simtprocentīga līdere, Ievai var uzticēties uz laukuma un sadzīvē.

Viņa bija piemērs pārējiem. Treniņos nebija atrunu – ai, šodien nav garastāvoklis. Ja saka, ka treniņos labākie audzēkņi strādā ar 70% atdevi, spēlē Ieva sevi atdod par 110 procentiem un vairāk. Viņai ir sportisks raksturs un ļoti laba nervu sistēma. Ieva nebaidās kritiskos brīžos uzņemties atbildību un, neskatoties uz rezultātu, ir laba cīnītāja, kura sitīsies līdz beigām.

Ieva bija ļoti laba Swedbank Latvijas jaunatnes basketbola līgas spēlētāja tieši vecākajās grupās, vidusskolas gados. Viņa noturēja savu līderību gan jaunatnes komandā, gan spēlējot augstākā līmenī, sevi labi parādot SK „Cēsis” sastāvā. Meistarība strauji auga, Ieva spēlēja ļoti stabili, bez īpašiem kritumiem un pacēlumiem. Pēdējos jaunatnes līgas finālos pēdējā spēlē Ieva pašaizliedzīgi spēlēja ar muguras savainojumu, savācot visu komandu.

Skolā Ieva ļoti labi mācījās, pabeidza labāko pilsētas skolu – Cēsu Valsts ģimnāziju. Ievas māmiņa ir pedagoģe un atbalstīja meiteni sportā, ieteica nestrīdēties, uzticēties treneriem. Ar vecākiem bijis ļoti labs kontakts, varējām izrunāt pusaudžu problēmas un tikt galā.

Ieguvām līderību, sapratni un savstarpēju uzticēšanos. Viņa ticēja man, es ticēju viņai un tas deva ļoti labu rezultātu. Kopā strādājam no sešu gadu vecuma, nekad nevarēja just, ka viņa neuzticētos. Citviet bija gadījumi, kad spēlētāji mainīja sporta skolas.

Karlīne (Nīmane) basketbola gaitas sāka pirmās klases beigās. Kopā ar Ievu viņas ir vienas no manām pirmajām audzēknēm. Sākumā nebiju domājusi, ka abas savā vecumā var izveidoties par spilgtām basketbolistēm, jo strādāju ar visiem vienlīdzīgi. Sestajā, septītajā klasē parādījās iezīmes, ka varētu sanākt. Abas meitenes visu laiku trenējušās kopā ar vecākām spēlētājām, turējušas līdzi un izgājušas cauri ar vecuma atšķirībām raksturīgajai psiholoģiskajai spriedzei, fiziskajai slodzei. No 14 gadu vecuma Ieva un Karlīne visu laiku paralēli spēlējušas divās jaunatnes izlasēs, pie pamatgada un gadu vecākām basketbolistēm. Tas ir rādītājs, ka no 14 līdz 20 gadu vecumam regulāri esi Latvijas valstsvienībā un pamatsastāvā, spēlē ar labiem rezultātiem. Tātad treneri uzticas.