Krastiņa: "Agrāk Latvijā rallija garums sasniedza pat 3200 km"

Ikviens, kam jebkad bijušas jebkādas darīšanas, kas saistītas ar ralliju, zina „mammu”. Ja tev kas jānoskaidro – visticamāk ieteiks: „Ej, pajautā mammai.” Un, aizejot, noteikti noskaidrosi vajadzīgo, tas ir fakts. Ilgu laiku vadījusi LAF Rallija komisiju, tagad darbojas komisijā kā sekretāre. Pazīst ikvienu savu pilotu, stūrmani un komandu.

Autosportā Irēna nonāca diezgan praktisku un vienkāršu apsvērumu dēļ – bija jāmeklē darbs, kas būtu tuvāk mājām, tādēļ aizgāja pieteikties Republikas tehnisko sporta veidu klubā par sekretāri. Šī kluba paspārnē bija gan autosports, gan motosports, gan arī modelisms: ”Tolaik visi tehniskie sporta veidi bija vienuviet, federācijas bāzējās šajā klubā un darbojās kopā. Palīdzēju rīkot Latvijas PSR un PSRS čempionātus un mūsu pārziņā bija arī Latvijas izlases dalībnieki. Tur arī kļuvu par šosejas un rallija komisijas sekretāri, papildus sekretāres pienākumiem, ieguvu arī augstāko pakāpi kā kartinga un šosejas tiesnese un biju to vidū, kas saņēma Vissavienības kategoriju šosejā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, rallijs man pašai vienmēr bijis tuvāks. Tieši tāpēc mērķtiecīgi turpināju darbu šajā virzienā.”

Irēna Krastiņa ir cilvēks, kuru iedvesmo rosība. Kā viņa pati atzīst – viņai visu laiku jābūt notikumu epicentrā, viņai ir svarīgi zināt un izprast, organizēt un panākt, lai „ritenītis griežas”. Jautāta par to, kā atšķiras mūsdienu rallijs no tā, kāds tas bija, piemēram, 70tajos gados, Irēna atbild: „Tolaik automašīnas sacensībām dalībniekiem tika iedotas. Viss tika organizēts centralizēti un līdz ar to, dalībniekiem tas bija vienkāršāk. Protams, ja šodien kāds dotu mašīnu un teiktu – ņemiet, brauciet – arī tagad mēs no gribētājiem nevarētu atkauties. Vēl noteikti jāpiemin tas, ka dramatiski ir mainījies rallija formāts. Agrāk rallija kopgarums bija pat 3200 kilometru (tas viss Latvijas teritorijā) un lielākais uzsvars bija uz regularitāti un precizitāti. Mūsdienās pārbraucieni un regularitāte savu nozīmību ir zaudējuši, visu nosaka ātrumposmi, un attiecīgi arī ralliju kopējā kilometrāža ir vien daži simti kilometru. Pat, ja gribētu, sarīkot tik garus rallijus kā kādreiz, mēs nevarētu, jo ceļu izmantošana sacensībām un saskaņošana ar pašvaldībām ir kļuvusi daudz sarežģītāka. Šī brīža tehnika, protams, ir salīdzināma ar kosmosa raķešu zinātni un maksā stipri vairāk. Tagad autosports ir izklaide tiem, kas to var atļauties.”

Irēna lepojas ar to, ka arī viņas dēls (Jānis Krastiņš, red.) aktīvi darbojas federācijā: „Esmu nodevusi visu tālāk Jāņa rokās, un ar prieku sekoju līdzi darbam un entuziasmam, ar kādu viņš vada rallija komisiju. Prieks par to, ka arī viņam šī joma ir tik tuva un padodas.”

Jautāta par lietām, kuras, papildus autosportam un rallijam, viņai patīk darīt, Irēna atbild bez aizdomāšanās: „Esmu laba kulināre, man patīk un labi sanāk. Man ļoti patīk mūzika, labprāt lasu grāmatas, apmeklēju teātri un daudz ceļoju. Esmu apbraukājusi puspasauli – biju Portugālē, Kostarikā, Spānijā, Vācijā, Horvātijā, taču visvairāk man atmiņā palicis brauciens uz Bali. Dabas skaistums – tā ir viena lieta, bet tā neviltotā cilvēku sirsnība un smaidi – tas mani patiesi pārsteidza.”

Par sieviešu lomu autosportā Irēnai ir savs viedoklis: „Sievietēm ir labākas spējas un sapratne par to, kā jāsakārto dokumenti, nekā vīriešiem. Tādēļ, manuprāt, meitenēm un sievietēm, kam interesē autosports, būtu jāapsver iespēja piedalīties sacensību rīkošanā un tiesāšanā. Braukt – tā jau ir katra paša izvēle, bet domāju, ka realizēties autosportā sieviete lieliski var arī nebraucot. Galvenais – jābūt darba mīlestībai.”

Izmantotie resursi:
LAF – Latvijas automobiļu federācija