Jānis Ikaunieks par hat-trick, piekāpšanos Marešam un Eiropas līgas ambīcijām

"7:0 noteikti nebiju gaidījis. Domāju, ka, ja parādīsim tiešām labu sniegumu, varētu iesist trīs četrus kā pret "Larne", bet noteikti ne septiņus. Tas ir pārsteigums arī man pašam. Cīņā par līgas fāzi uzvarēt ar 7:0, summā ar 9:0 – tas Latvijas klubam ir kosmoss," 29 gadus vecais pussargs teica portālam Sportacentrs.com.

"Pirmie vārti – pats spēles sākums, stūra sitiens, Pero [Petrs Marešs] ļoti labi iecentrēja. Epizode vispār bija diezgan grūta, jo ar aizsargu grūstījāmies, viņš bija manī ieķēries, nodomāju, ka varbūt varētu iedot arī sodu. Pamanīju bumbu, un man galvenais bija to pagarināt, trāpīt stūrī – epizode bija sarežģīta, jāuzvar spēka divcīņa un jātrāpa precīzi, man drusku paveicās, bet izdevās ļoti labi. Bija jāskrien uz pirmo stabu, citreiz samaināmies ar Paniču, lai sajauktu galvas aizsargiem, bet te nekādas sarežģītas izspēles nebija – mums ir daudz garu spēlētāju, parasti ceļam diezgan vienkārši, neko nesarežģot," pirmo vārtu guvumu jau spēles otrajā minūtē atminējās Kuldīgas un Liepājas audzēknis.

"Otrie vārti – Viktors [Osuagvu] atdeva ļoti labu rezultatīvo piespēli, jo viņš varēja sist arī pats. Kliedzu viņam, bet reti kurš uzbrucējs tādā epizodē būtu devis piespēli. Neesmu vēl jautājis viņam, vai viņš mani redzēja, taču domāju, ka redzēja. Viņš tomēr ir tāds domājošs uzbrucējs, kurš var nospēlēt arī ar piespēli. Trešajos vārtos biju tur, kur man patīk būt, - pie 16-20 metriem. Bumba nāca uz kreiso kāju, ātri sapratu, kur ir vārtsargs un kur ir tālais stūris, un domāju pa zemi iegriezt kā biljardā tālajā stūrī – trāpīju ļoti precīzi," sacīja Ikaunieks, kurš pirmos vārtus sezonā guva tikai 21. jūnijā, bet kopš tā laika sasitis jau 15 un Eiropas līgas kvalifikācijā ar četriem vārtiem izvirzījies snaiperu priekšgalā.

Lai gan RFS komandā netrūkst torņu, vārtu gūšanu ar galvu par savu trumpi var nosaukt arī Ikaunieks: "Man ir ļoti laba laika izjūta, situācijas nolasīšana un, ja ir brīvs sitiens ar galvu, ļoti labi jūtu bumbu, varu nospēlēt precīzi. Jau kopš laikiem, kad vēl bijām pavisam mazi – 7-8 gadus veci, man bija viegli spēlēt ar galvu. Pat nesaprotu, kā citi var netrāpīt, īpaši jauniešos, kad visi bija maziņi. Komandas biedri joko, ka man ir liela galva – kā gan ar tādu varētu neiesist?! Arī tajā sezonā, pirms aizbraucu uz Franciju, no 23 vārtiem ar galvu iesitu kādus septiņus – kādus 3-4 pēc stūra sitieniem, vēl arī pēc centrējumiem."

Ikaunieks varēja gūt arī ceturtos vārtus, tomēr 11 metru soda sitienu šoreiz izpildīja Marešs. Ne tādēļ, ka Ikaunieks neiesita Andorā: "Standartsituāciju sarakstā pendeles joprojām bija uzticētas man – pēc tam, šķiet, bija Žiga [Lipuščeks] un Pero. Taču man jau bija hat-trick, jau bija 6:0 – Marešs pienāca klāt pajautāt, vai drīkst sist. Teicu, ka man būs pokers, tomēr viņš lūdza vēl – es arī iedevu. Kad viņš guva vārtus, sacīju paldies, ka parādīji, kā tas ir jādara, un nākotnē tagad zināšu, kā jāsit, un viņš bija ļoti priecīgs. Jāsit bija man, taču ja viņš tā jautā pie 6:0…"

Atceroties Andorā nerealizēto pendeli, Ikaunieks sūkstīties par blakusapstākļiem nevēlējās: "Protams, var teikt, ka laukums vai pilnīgi nepierastas bumbas, bet pendele ir jāiesit – nekādu atrunu nedrīkst būt, īpaši ja netrāpi pat rāmī. Ja vārtsargs būtu ļoti labi izcēlis bumbu, tas vēl būtu bijis citādi. Tā būs atruna, bet tās bumbas bija kā volejbola bumbas, lidoja ļoti brīvi, jau pirmsspēles treniņā teicām, ka visu laiku jāsit pa vārtiem. Arī laukums bija tāds, kurā īsti nevar iekrampēties, tādēļ drusku izskatījāmies kā uz slidām – mums vēl viens no palīgiem speciāli desmit stundas lidoja ar pārlidojumiem, lai no Latvijas spēlētājiem atvestu dzelzs bučus. Taču pendele ir jāiesit."

Jānis Ikaunieks un Petrs Marešs. Foto: Sanita Sparāne/RFS

Jau nākamnedēļ gaida duelis pret Kipras čempioni Nikosijas APOEL, kas Čempionu līgas 3. kārtā ar 0:2, 0:0 piekāpās Bratislavas "Slovan". "No rīta runāju ar mūsu analītiķi Iļju [Ščaņicinu], kurš teica, ka APOEL visi spēlētāji ir tiešām ļoti meistarīgi. Ap 30 gadus veci, pieredzējuši, spēlējuši normāla līmeņa izlasēs. Tie tomēr ir Kipras čempioni. Taču tajā pašā laikā ticu, ka sagatavosimies un ka varam ieķerties, sevi labi parādīt un tikt arī Eiropas līgā. Tik grūti kā pret "Bodo/Glimt", manuprāt, nebūs. Savās mājās norvēģi, teiksim godīgi, apvazāja ne vien mūs, bet arī Polijas čempionus un var ieķerties arī pret lielvalstu grandiem – ticu, ka tajā laukumā tiešām nevienam nebūtu viegli," sacīja Ikaunieks. "Tā ka pret APOEL, manuprāt, cerības ir labākas. Izlašu pauzē arī uzvarējām diezgan labu Kipras komandu – tā, protams, bija tikai draudzības spēle, bet tomēr. Arī pret norvēģiem gan domājām, ka spēsim sagatavoties, taču izbraukumā viņi parādīja, ka tomēr ir citā līmenī."

Ikaunieks ar "KuPS" ir spēlējis pret Bernes "Young Boys" un "Union Berlin", Grieķijā ir spēlējis pret Pirejas "Olympiacos", Francijā ar "Metz" spēlēja pret Francijas grandiem, un arī uz savas pieredzes fona viņš Norvēģijas čempionus vērtē visnotaļ augstu, īpaši sev ērtajā mājas laukumā: "Mūsu mājās spēle bija daudz līdzvērtīgāka – protams, viņi bija labāki, bet šeit spēle bija pavisam cita nekā pie viņiem. Tas, kā viņi savās mājās pārvietojās tieši uzbrukuma trešdaļā…Pat nezinu, varbūt varētu salīdzināt ar Horvātijas izlasi Rijekas spēlē. Grieķijā ar "Larissa" aizbraucām pie Pirejas "Olympiacos", zaudējām tikai ar 0:2, bet pirmajās 20 minūtēs bija tādi ātrumi…Viņi guva divus agrus vārtus, šķita, ka būs čau, bet ar 2:0 tā arī beidzās. "Bodo/Glimt" izbraukumā varētu likt varbūt blakus "Young Boys", kas iepriekšējā sezonā bija uzvarējusi "Manchester United" un tolaik bija ļoti laba. Bez kreisā pussarga [Mikelsena] viens pret vienu neviens īsti neviens nespēlēja, bet viņiem bija ļoti labi atstrādāta kustība ar, bez bumbas, visas ieskriešanas – futbola inteliģence bez bumbas bija augstā līmenī, arī piespēļu kvalitāte, bija ļoti grūti izsekot."

Viens no APOEL aizsardzības balstiem ir Gruzijas izlases kreilis Laša Dvali, kurš profesionālo karjeru sāka Rīgas "Skonto" un, gluži kā Ikaunieks, 2015. gada sākumā no Latvijas izpelnījās paaugstinājumu – uz Turcijas Superlīgu. Vaicāts par tā laika konkurentu, Ikaunieks gan atzina, ka gruzīns atmiņā nav iespiedies: "Ja godīgi, neko neatceros. Atceros, ka bija tāds spēlētājs, bet ne īpaši to, kā viņš spēlēja. No tā "Skonto" man ļoti patika [turkmēnis] Ruslans Mingazovs." Togad "Skonto" rindās savu pēdējo sezonu futbolista karjerā aizvadīja pašreizējais Ikaunieks treneris Viktors Morozs, kurš bija centra pussargs. "Viņš bija prātīgs spēlētājs laukuma centrā, gudri pārvietojās – inteliģents futbolists."

Kad RFS 2022. gadā sasniedza grupu turnīru, Ikaunieks spēlēja Somijā, un viņa mērķis, atgriežoties RFS, bija beidzot to piedzīvot arī pašam. Kaut gan kluba galvenais uzdevums šajā sezonā jau ir izpildīts un Eirokausu rudens būs atkal, bez starptautiskajiem mačiem jāspēj koncentrēties arī vietējiem turnīriem – jau 25. augustā starp APOEL mačiem gaida Rīgas derbijs "Skonto" stadionā. "Būtu labi, ja spētu pacīnīties visās frontēs. Protams, arī čempiontituls nekur nav aizmirsts., arī kausu gribētos vinnēt. Derbijam noskaņoties nekad nav problēmu, un, ja pret APOEL pirmā spēle būs mājās, tas būs ļoti labi – pirms derbija nebūs nekādu pārlidojumu. Kaut kāds emocionāls pagrimums varbūt būs, bet mēs visi esam pieredzējuši – neticu, ka kāds varētu nebūt gatavs derbijam."