Vērtē eksperti: Latvijas hokejistiem pietrūka emociju?

Atvars Tribuncovs, kādreizējais Latvijas izlases aizsargs
“Ja otrajā periodā būtu izmantojuši savas iespējas, uzvara būtu mūsējā. Tas arī bija lūzuma punkts. Trešajā periodā bija vajadzīga enerģija, bet tās nebija. Komanda bija kopā jau kādu laiciņu, un emocijas, manuprāt, bija beigušās jau pret somiem. Par meistarību viss ir skaidrs, taču spēlē nepieciešamas arī emocijas. Kad to ir emociju, tās ir jādabū ar skaistiem vārtiem un darbībām, bloķētiem metieniem, spēka paņēmieniem, izspēlēts mazākums un labi nospēlēts vairākums... Ja ir nobloķēti 20 metieni, tā ir uzvarēta spēle. Tā visa pietrūka.

Pret zviedriem emocijas bija, arī pret somiem, taču tur spēles beigās bija jāņem nost vārtsargs, iestājās neliels izmisums. Emocijās gan noteikti sasummējās visi apstākļi, arī ceļošana un Covid-19 lietas. Nav tā, ka no rīta pamodies mājās un pēc tam brauc spēlēt hokeju. Pekinā tomēr jāiziet daudz procedūru. Tās arī atņem un apnīk.”

Juris Štāls, bijušais Latvijas izlases uzbrucējs
“Jebkurš atlēts, braucot uz olimpiskajām spēlēm, grib izcīnīt augstu vietu. Arī Latvijas hokeja izlases sakarā to pieminēja – ka turnīrā bez NHL spēlētājiem tā ir iespēja tikt pie medaļas, kaut vai atceroties Vācijas gadījumu. Protams, dziļi sirdī ikviens cer, ka tie varētu būt mēs. Tomēr jāsaprot, ka arī tikšana olimpiskajā divpadsmitniekā ir liels darbiņš. Pēc tam olimpiskās spēles jau ir tāda baudīšana, nekuram katram karjeras laikā izdodas tajās piedalīties. Turklāt ir arī vieglāk spēlēt, jo nav izkrišanas un ir pateicīgs formāts.

Neteikšu, ka Latvijas izlasei šī ir liela neveiksme un tagad uz kādu jārāda ar pirkstu. Protams, vienmēr gribas tikt tālāk, bet tad jau olimpiskajai vicečempionei Vācijai šis turnīrs arī jāuzskata par katastrofu. Iespējams, mūsu iepriekšējās olimpiskās spēles Sočos deva kādu cerību, taču tur jau arī tikpat labi sīvā cīņā varēja nevinnēt Šveici un arī būtu līdzīgs stāsts kā tagad. Tas viss ir ļoti šaurs.”

Vai Harijam Vītoliņam jāpaliek Latvijas izlases galvenā trenera amatā?

Atvars Tribuncovs: “Ko liksim vietā? Varbūt vispār jādod trenēt jaunajiem, kā tas bija savulaik Šveicē. Harijs ir ielicis darbu. Pagājušajā vasarā viņš tika izmests ezera vidū, nebija laika iepazīties ar spēlētājiem un vairāk saprast viņu stiprās un vājās puses. Minimumu Harijs izdarīja. Neteikšu, ka bija slikti pret somiem un zviedriem, arī pret dāņiem. Ja hokejisti būtu izmantojuši savas iespējas, mēs tagad runātu citādāk.”

Juris Štāls: “Pārāk bieža trenera maiņa neko labu neievieš. Profesionālajā sportā rezultāts ir tas, kas nosaka, vai cilvēki par tevi runā labu vai sliktu. Pats ar Hariju esmu savulaik nedaudz spēlējis kopā. Vītoliņš pazīst puišus un viņi pazīst Vītoliņu. Posms viņam kā galvenajam trenerim bijis īss, un noteikti abām pusēm ir vēlme pierādīt. Pagaidām šķiet, ka Harijam ir jāturpina. Mūsu izlases tikšanu uz olimpiskajām spēlēm cilvēki kaut kā nenovērtē, jo tik īsā turnīrā arī mazās valstis ir gatavas iekosties iespējā pacīnīties par ceļazīmi. Tas nav kā pasaules čempionātā, kur pirmajā divīzijā jāiziet cauri kārtīgām dzirnavām."

Kāda būs paaudžu maiņa?

Atvars Tribuncovs: “Izlasē tukša vieta nepaliks, tur vienmēr kāds būs. Pēdējo divu gadu laikā parādījies Renārs Krastenbergs, vēl pāris spēlētāji. Mums jau ir bijuši gadījumi, kad pēc zaudēta mača olimpiskajās spēlēs hokejisti paziņo par karjeras beigām izlasē, taču pēc kāda laika tik un tā atgriežas. Izlase jau turpinās pastāvēt.
Pirms pāris gadiem Somija pasaules čempionātā uzvarēja teju tikai ar savas līgas spēlētājiem. Protams, šīs valsts līga, hokejistu skola un struktūra ir citādāka, bet tāpat tika likta kārts uz vietējiem. Kāpēc nedot vairāk iespējas puikām no Latvijas čempionāta? Tur būs emocijas, vēlēšanās, degsme… Viss būs, nav tik traģiski. Paaudžu maiņa vienmēr ir bijusi. Kāds nāk un kāds aiziet. Ir bijušas krīzes, taču esam ar tām tikuši galā.”

Juris Štāls: “Neko konkrēti nosaukt nevaru, taču dzīvē bijis interesanti – lai arī kā mēs būtu domājuši, ka jaunā maiņa ir vai nav, vienmēr viss ir salicies pa vietām. Spilgts piemērs ir laiks, kad pats ar saviem vienaudžiem sāku spēlēt izlasē. Šķita, ka nu tik kritīsim uz B grupu, taču tā nenotika. Latvijas izlase ir ļoti laba vieta, kur spēlēt – tā ir vienota komanda un ģimene. Pieredzējušie spēlētāji palīdz tajā ienākt jaunajiem. Negribu teikt, ka tagad ar atsevišķu spēlētāju aiziešanu mums klāsies grūti.”