Vukičevičs: "Zinu, ka noteikti iesitīsim arī Albānijā"

Dejans Vuičevičs, “Ventspils” galvenais treneris: “Ļoti priecē šodienas rezultāts, jo tas bija pats galvenais. Ļoti ilgi un nopietni gatavojāmies šai spēlei un šim pretiniekam, zinājām visu, gandrīz vai katru tā soli. Kā spēlē, uz ko spēlē, spēlētāju raksturojumu, un tam arī gatavojāmies. Pirmajā puslaikā viss sanāca tieši tā, kā arī bijām ieplānojuši un visu varēju vienkārši izbaudīt. Bija daudz jauni spēlētāji, un es domāju, ka sāncenši tos pat īsti nezināja. Tas viņiem varēja būt neliels pārsteigums un mūsu priekšrocība. Izmantojām mūsu ātros spēlētājus, guvām pāris lieliskus vārtus, bet otro puslaiku jau spēlējam citādāk. Teicu, ka tā jau ir cita spēle, kurā galvenais ir neielaist, nenopelnīt muļķīgu brīdinājumu un dabūt traumu. Puiši to arī paveica, lai gan pretiniekiem bija liela bumbas kontrole, taču arī tas dažkārt ļauj izmantot tās labās īpašības, kas ir mūsu spēlētājiem. Guvām piecas vārtus, kas Eiropas spēlēs negadās bieži, tāpēc paldies spēlētājiem par to. Paldies arī līdzjutējiem par atbalstu un ļoti ceru, ka mums vēl būs iemesli priekam. Skaidrs, ka Albānijā mūs negaida viegla spēle, ka viņi savās mājās sevi gribēs parādīt pavisam citādāk, taču galvenais, ka šodien mums viss izdevās. Šodien mums izdevās tas viss, kas neizdevās pret "Riga FC", šodien gandrīz katrā momentā guvām vārtus un skaistus vārtus.”

Ņemot vērā to, cik maz “Ventspils” sita pa vārtiem un cik daudz vārtu guva, un cik daudz momentu izveidoja sāncenši, bet neiesita neko, vai rezultāts 5:0 ir taisnīgs?
“Rezultāts vienmēr ir taisnīgs, vienmēr! Ar “Riga FC” mēs pa vārtiem sitām 20 reizes, viņi tikai divi, bet uzvarēja, un tas bija taisnīgi, jo futbolā pats galvenais ir gūt vārtus. 90 minūtes vari darīt un mēģināt visu ko, bet pats galvenais un arī pats grūtākais ir gūt vārtus. Šodien mums tas izdevās un guvām piecus vārtus.”

Cik sarežģīti bija izvēlēties starta sastāvu un kā tas izdotos, ja būtu kāds leģionāru limits?
“Ļoti grūti, taču tā nebūtu, ja nebūtu traumu. Tādas ir gan Žuļevam, gan Rečickim, kuru, neatkarīgi no tā, kāds ir reglaments, šodien spēlētu, jo viņi ir pelnījuši to darīt. Jāņem vērā arī tas, ka jau pēc trim dienām mums ir čempionāta spēle, kurā gan ir reglaments un jābūt sešiem vietējiem spēlētājiem. Ar ko tad mēs spēlētu, ja vēl šodien kāds dabūtu traumu? Komandai to visu izskaidroju, pateicu, ka nav ilgi jāpriecājas par šo spēli, jo svētdien jau ir nākamā un tā ir pati svarīgāka, jo katram trenerim svarīgākā ir tieši nākamā spēle. Priekšā smags kalendārs, jo svētdien čempionāta spēle, jau ceturtdienā arī mačs Albānijā, pēc tam atkal čempionāts, pēc tam ceru, ka izdosies arī uzspēlēt ar "Bordeaux", bet tad atkal čempionāts un divas spēles ar Liepāju. Katram būs iespēja spēlēt, parādīt sevi un dot komandai to, kas no viņiem tiek gaidīts. Tāds ir viņu darbs.”

Trīs spēlētājiem šis mačs bija debija, kā vērtējat viņu sniegumu?
“Jagodinskis ar mums ir jau kādu laiku, tāpat arī Nezimi, bet viņam vēl bija izsniegta uzturēšanās atļauja, tāpēc nebija iespējams spēlēt. Protams, ir svarīgi iegūt sapratni ar komandu, bet futboli viņi spēlē gan Latvijā, gan citur un visur dara tieši to, ko prot vislabāk. Pavlovs ir centra uzbrucējs, kurš tā vienmēr ir spēlējis un neko citu arī neprot, bet mums šodien bija vajadzīgs tāds spēlētājs, kurš paņem centra aizsargu uzmanību. Ja tas notiek, vairāk brīvas vietas ir mūsu ātrajiem flangiem, turklāt no flangiem uzbrukumus ir veidot vieglāk nekā pa centru. Šodien tas izdevās un arī Pavlovs palīdzēja, bet bija jūtams, ka fiziski viņš vēl nav pilnībā gatavs. Ja Adeleke spēlētu kā centra uzbrucējs, tāda efekta nebūtu, bet ar šādu risinājumu tas bija iespējams. Pavlovam nebija jāraujas uzbrukumā, uz viņu nespēlēja, bet bija citi uzdevumi, ar ko arī tika galā. Sāncenšu labākais spēlētājs ir 21 numurs, malējais pussargs, kurš bieži saņem bumbu un izdara sitienus ar labo kājas, bet Neziri uzdevums bija izslēgt viņu no spēles, lai viņš laukumā vispār nav jūtams, kas arī tika izdarīts. Nepatika, kā nospēlēja Eliu, jo viņš noteikti var labāk. Viņš ir pieredzējis spēlētājs, tāpēc noteikti gaidu kaut ko vairāk. Tev laukumā ir jāatdod viss, tikai tad tu esi noderīgs komandai. Ja nespēlē par visiem 100%, tad var teikt, ka neesi spēlējis vispār. Protams, tie spēlētāji, kas šeit ir ilgāk, labāk saprot, savu uzdevumu, cits citu. Tā jau vairs nav tā komanda, kas gatavojās sezonai Spānijā vai kas to sāka. Taču svarīgākais, ka komanda šodien bija kompakta un pildīja spēles uzdevumus.”

Kādā momentā par kaut ko pastrīdējāties ar savu kolēģi. Par ko bija strīds?
“Runājam vienā valodā, tāpēc viens otru saprotam un vienkārši aprunājāmies. Es viņam piekritu, ka bija pārkāpums, bet tas nebija soda laukuma, bet man kolēģis pieprasīja 11 metru soda sitienu. Par to arī parunājām, nekā cita tur nebija.”

65. minūtē nomainījāt Pavlovu, sūtījāt laukumā Koļesovu, Maiņa saprotama, nostiprināt aizsardzību, bet kāpēc izvēlējāties tieši Koļesovu nevis Bulvīti?
“Koļesovs pēdējās dienas 15 ļoti nopietni strādā un ir nopietni progresējis. Domāju, viņu motivēja Jagodiska ienākšana komandā, jo tagad pieaugusi konkurence. Viņi ir spēlējuši kopā izlasē, tāpēc jau saprotas labāk un tieši tāpēc arī izvēle bija tāda. Arī Nauris, protams, ir labs, pieredzējis spēlētājs, bet Ņikita šodien varēja dot tieši to, ko mums vajadzēja. Mums vajadzēja garu spēlētāju, jo sāncensi veidoja bīstamus momentus gandrīz pēc katra standarta. Ja novāktu Pavlovu, bet vietā nāktu mazāks spēlētājs, viņiem rastos priekšrocības. Tajā pašā laikā devām vairāk brīvības Ruginam uzbrukumā, lai izdotos vairāk kontrolēt bumbu, bet, šķiet, viņš līdz galam savu lomu pēdējās 15-20 minūtēs nesaprata. Varbūt domāja, ka var spēlēt vienkārši kā uzbrucējs, taču vajadzēja arī atcerēties par atgriešanos aizsardzībā. Par to jau parunājām. Jā, protams, bija arī tādi momenti, kas man kā trenerim nepatika, bet, kad, uzvaru 5:0, viegli aizvērt uz kļūdām acis. Tā nedarīsim, jo tiešām ir par ko parunāt.”

Adeleke turpina sist daudz, šoreiz četri vārti. Kaut kā īpaši viņu motivējāt?
“Ziniet, es saku tā, ka spēlētājam visu sezonu jācīnās, lai varētu spēlēt Eirokausos. Ir ļoti daudz labu komandu un spēlētāju, kas netiek pie šādas iespējas, piemēram, no Anglijas līgas, jo ir ļoti grūti to paveikt, ja priekšā lielie klubi, kas Eirokausos spēlē gadu no gada. Tas ir kārtīgs pārbaudījums spēlētājiem, treneriem, klubiem. Šogad es šo iespēju saņēmu kā dāvanu, jo pagājušajā sezonā to nopelnīja cits treneris, kam es varu būt pateicīgs, ka tagad varu piedalīties šādā spēlē. Mums jāspēlē labi, lai arī nopelnītu tiesības nākamajā sezonā spēlēt Eirokausos. Domāju spēlētāji ļoti labi saprata, cik svarīga ir šī spēle, ka viņi nepārstāv tikai sevi, klubu, pilsētu, bet arī visu Latvijas futbolu. Ceru, ka būs komandas, kuras tiks tālāk, kas ir ļoti svarīgi arī valsts koeficientam. Šādas uzvaras ir ļoti patīkamas, ir ļoti labi, ka viens spēlētājs gūst četrus vārtus, taču viens pats, bez komandas palīdzības tas nebūtu paveicams.”

Pirms Eirokausiem trīs zaudējumi pēc kārtas čempionātā, nepārliecinoša spēlē kausā. Vai izjutāt lielu spiedienu no komandas vadības?”
“Ja būtu tikai uzvaras, būtu tieši tas pats. Kāds māk strādāt dažādos apstākļos, bet kādam tas neizdodas. Ir jau ļoti patīkami strādāt, kad viss sanāk, bet arī tad, kad nesanāk, tas ir jāturpina darīt. Vienīgā izeja šādā situācijā ir tikai darbs, disciplīna, darbs un vēlreiz darbs. Šodien mums viss izdevās un ceru, ka tā būs arī turpmāk.”

Ņemot vērā, ka ļoti ticami ir tas, ka sanāks spēlēt ar franču Bordeaux, par ko būsiet Pasaules kausa finālā?
“Uh… Nedaudz jāatpūšas pēc šīs spēles, jāsagatavojas nākamajai un tad jau svētdiena vakarā būs fināls, ko varēs mierīgi paskatīties. Patīk gan Francijas, gan Horvātijas spēle, bet domāju, ka horvātiem ir šobrīd labākais pasaules spēlētājs – Modričs. Viņš vienkārši izbaudu futbolu un visi, kas ir viņam blakus, sāk spēlēt labāk. Tā ir arī komanda, kas tiešām spēlē ar sirdi, tā kā vienkārši nav iespējams neatbalstīt Horvātiju. Francija spēlē citādāk, tai ir daudz labu spēlētāju, kas arī sevi teicami pierādīja. Galvenais, lai uzvar futbols un par čempioniem kļūst tiešām labākie, bet es noteikti atbalstīšu Horvātiju.”

”Nevajag jau tagad runāt par otro apli, jo vispirms ir jāpārvar otrā spēle, bet otrais puslaiks parādīja, ka Albānijas komanda nav nemaz tik vāja. Viņi izveidoja trīs labus momentus, galvenokārt tāpēc, ka mums daļēji pazuda vidējā līnija un albāņi viegli savāca visas bumbas.”
“Tieši tā arī bija un es jums pilnībā piekrītu, bet tāpēc jau teicu, ka ir jautājumi, kas jāizrunā ar komandu. Mūs vēl gaida 90 minūtes, tās būs ļoti smagas, un par to noteikti ir jādomā, un es tikai izteicu cerību, ja tur arī viss sanāks, tad Ventspilī būs īsti futbola svētki. Esmu pārliecināts, ka mums tur nebūs viegli, jo labi zinu, kā Albānijā spēlē futbolu, ka viņi gribēs sevi parādīt no labākās puses un pierādīt, ka šis 5:0 bija tikai tāds negadījums. Es to saprotu, un saprotu arī to, ka šodien viņi daudz izveidoja, bet mēs, ļaujot viņiem kontrolēt bumbu, nenospēlējam pareizi, lai to izmantotu un būtu pretuzbrukumu. Pirmo puslaiku nospēlējām tā, kā to vajadzēja, bet izpildījām uzdevumus, bet spēle nebija tāda, kādu to vēlējāmies. Tur mums nebūs viegli, bet tāpat ir skaidrs, ka mums nebūs nepieciešams daudz uzbrukt, ka varam gatavoties tieši šādai spēlei. Ja mēs iesitam vienu, viņiem ir jāiesit septiņi. Domājiet, viņi var mums iesist septiņus? Bet es zinu, ka mēs iesitīsim arī izbraukumā.”

Milošs Kostičs, “Luftetari” galvenais treneris: “Jāsveic “Ventspili” ar šo uzvaru. Laikam jau būtu muļķīgi un stulbi tagad meklēt attaisnojumus par mūsu pirmo puslaiku, jo mēs to neaizvadījām vajadzīgajā līmenī. Iespējams, tas bija tāpēc, ka spēlētāji ļoti vēlējās parādīt visu, uz ko ir spējīgi. Pieļāvām dažas kļūdas un no trim sitieniem ielaidām piecus vārtus. Taču tāds ir futbols. Mēs savas iespējas nerealizējām, bet tādas mums bija arī pirmajā puslaikā. Otrajā puslaikā spēlējām pilnīgi citādāk, tiešām apliecinot, ka varam spēlēt labi. Ļoti centāmies gūt vārtus, ko arī izdarījām, jo to, ka bumba bija vārtos redzēja viss stadions, tikai ne tiesneši. Tā kā rezultāts 5:0 neatbilst spēlei, taču arī tāds ir futbols. Mums atliek gatavoties otrajai spēlei un nacionālā čempionāta sākumam.”

Divas piešķirtas pendeles, citi tiesneša lēmumi mainīja jūsu spēles plānu?
“Protams. Mēs centāmies pieturēties spēles plānam, bet daži tiesneša lēmumi nebija saprotami. Taču vairāk par tiem neko pateikt nevaru, tas ir UEFA pārstāvju darbs, bet man te bija cits uzdevums. Protams, divi 11 metru soda sitieni 20 minūtēs un daži viegli vārtu guvumu ietekmēja spēles gaitu.”

Adeleke guva četrus vārtus, visus jau pirmajā puslaikā, vai tas jums kļuva par pārsteigumu?
“Nē, tas nebija pārsteigums. Spēlētājiem bija visa iespējamā informācija par ventspilniekiem, bet… Es negribu teikt, ka tā netika ņemta vērā, bet iznāca, ka viņš tiešām viņus pārsteidz. Taču otrajā puslaikā mēs pierādījām, ka varam spēlēt citādāk un viņš gandrīz vispār netika pie bumbas. Tā mums ir laba mācība un es ceru, ka mēs nekad vairs neatkārtosim tādu puslaiku.”

Jau pēc pirmā puslaikā bija 5:0, tomēr neveicāt nevienu maiņu, kas šķita nedaudz dīvaini.
“Jā, bet es neuzskatu, ka problēma jau nebija sastāva izvēlē. Mēs no trim sitieniem ielaidām ne jau tāpēc, ka bija tāds starta sastāvs. Mūsu problēma bija attieksmē un spēles plāna pildīšanā. Kad mainījās tas, izdevās mainīt arī spēles ritmu un vispār spēli.”

Klubam šī ir debija Eiropas kausos. Kāds ir iespaids par stadionu, laukumu un uzņemšanu?
“Laukums ir vienkārši teicamā stāvoklī un tieši tāda paša bija attieksme no FK “Ventspils”. Viss bija labā līmenī un par to vispār nav nekas sakāms. Arī Albānijā viss attīstās strauji, tāpēc ceru, ka arī drīz sasniegsim šo līmeni, taču mūsu stadions pagaidām vēl nav tādā līmenī. Tāpēc arī atbildes spēle jāaizvada citur, jo tik ātri mēs visu uz labo pusi mainīt nevaram, taču ceru, ka drīzumā tas notiks.”