Graudiņa: "ASV čempionāta posmi finansiāli ir ienesīgāki nekā FIVB turnīri"

Tā nu sanācis, ka šo rindu autors pēdējās vasaras sevi lutinājis ar vismaz viena liela pludmales volejbola turnīra apmeklējumu ārzemēs, bet šovasar sanāca pat divi... Vispirms pasaules čempionāts Romā, bet septembra nogalē arī “Elite 16” Parīzē. Lai gan Francijas galvaspilsētas apmeklējums šoreiz vairāk bija saistīts ar kultūras un mākslas (ne sporta) baudīšanu, iespēju apmeklēt leģendāro “Roland Garros” stadionu nevarēju laist garām. Mūsu meitenes tur aizspēlējās līdz finālam, sezonu noslēdzot ar sudrabu kaklā.

Atpakaļceļā mājup lidmašīnā saskrējāmies ar Tīnu. Kamēr Anastasija pēc turnīra Parīzē uzreiz devās mazā brīvdienu braucienā, jūrmalniece vispirms mēroja ceļu mājup. Vēl 2016. gadā es pats viņu nodēvēju par “Latvijas volejbola briljantu, kas jāslīpē”. Šobrīd viņa ir starp labākajām pasaules pludmales volejbolistēm, turklāt ar bakalaura diplomu kabatā, un vēlmi dzīvē un sportā sasniegt vēl un vēl. Jūsu uzmanībai mūsu saruna!

Kā juties šobrīd, kad sezona ir galā un vari nedaudz atvilkt elpu?
Jūtos labi, taisos ceļā, lai apciemotu savus draugus, kurus sezonas laikā satikt neizdodas. Varu pilnvērtīgi nodoties mācībām, jo neslēpšu, ka sezonas gaitā dažbrīd ir vainas apziņa, ka mācības paliek otrajā plānā.

Ievies skaidrību par savu mācību procesu. Cik tālu esi tikusi?
Esmu pabeigusi politikas zinību bakalauru Dienvidkalifornijas universitātē. To paveicu trīs ar pusi gados, kas nozīmē, ka pēdējais semestris man bija brīvs, un tādejādi man bija izvēle – iet mācīties maģistratūrā vai mācīties kādus mazāk nozīmīgus kursus. Izmantoju to, ka mācības maģistratūrā man tiks apmaksātas, un izvēlējos komunikāciju menedžmenta programmu tajā pašā universitātē. Programmu varu apgūt attālināti, kas man kā sportistei ir ļoti vērtīgi un ērti. Lielākā problēma ir laika zonu atšķirības. Tas sagādā daudz neērtību, taču cenšos visu pagūt un paveikt.

Kāda bija šī sezona?
Es teiktu, ka esam spērušas vēl vienu soli uz priekšu. Daudzām ceturtajām vietām pagājušajā vasarā šogad mums izdevās pievienot arī medaļas, kas nozīmē, ka progress ir. Ir medaļas gan Pasaules kausos, gan vēlreiz izcīnījām Eiropas čempionāta zeltu. Nelieliem, bet ļoti stabiliem solīšiem ejam uz priekšu. Iepriekš devītās un piektās vietas, pagājušajā sezonā četras ceturtās, bet šogad jau esam starp medaļniecēm. Nevēlos noniecināt mūsu panākumus 2021. gada sezonā, arī ceturtās vietas bija labi rezultāti, taču šogad ir medaļas un atkal varam teikt, ka progress ir. Nākamais solis ir nostabilizēties medaļnieču vidū, kas laikam jau ir nākamās sezonas uzdevums un mērķis.

Kā tu raksturotu šobrīd Tīnas un Anastasijas spēli?
Man nekad nav paticis vērtēt sevi, taču domāju, ka mūsu spēli raksturo stabila spēle pie pretinieču servēm, tāpat esam pašas pielikušas servēs. Bez šiem komponentiem uzvarēt spēlēs ir neiespējami. Tas, ko izlabojām šajā sezonā, noteikti ir bloks un aizsardzība, tas rada nelielu, bet ļoti svarīgu atšķirību starp mums un pretiniecēm. Nevienam nav noslēpums, ka pludmales volejbols, tāpat kā jebkurš cits sporta veids, sastāv no niansēm. Šīs daudzās nianses veido rezultātu uz tablo un atalgo komandas ar medaļām.

Labi! Kādas ir rezerves jūsu spēlē? Ko vēlētos uzlabot jūsu jaunais galvenais treneris Damjans Vojtasiks?
Viņš lielu uzmanību pievērš spēles veidošanai ilgtermiņā, stāstot, cik svarīgi ir domāt pāris punktus uz priekšu. Ja mums izdodas divas izspēles pēc kārtas nospēlēt taktiski tā, kā mēs vēlamies, trešajā pretinieces jau būs spiestas darīt ko tādu, kas mums ir ērtāk un paredzamāk. To laikam var saukt par tādu kā spēles veidošanu, domājot ne tikai par šo – konkrēto vienu izspēli, bet mēģināt būvēt un paredzēt, kas notiks tālāk. Vēl viena lieta ir pretinieču vērošana. Ķermeņa valodai ir milzu nozīme, tā ir jāvēro un jāspēj pamanīt, kā pretinieks reaģē katrā konkrētajā epizodē, izspēļu laikā, pēc izspēlēm…

Jūs pašas piedomājat arī pie savas ķermeņu valodas?
Jā, tas ir ļoti būtiski, te mums arī ir vieta progresam. Lielu uzmanību šim pievērsa arī Gustavo (Gustavo Roča ir treneris, kurš ar komandu strādāja iepriekš). Tam daudz uzmanības pievērsu arī ASV, kur ļoti daudz tika strādāts arī pie psiholoģijas.

Kā notiek trenera meklējumi pludmales volejbolā? Kā nonācāt līdz sadarbībai ar Vojtasiku?
Mēs nevēlējāmies izsludināt atklātu konkursu, veidot darba intervijas un tamlīdzīgi. Vēlējamies cilvēku, kurš mums jau ir kaut nedaudz, bet zināms. Uzrunājām vairākus trenerus, kurus mēs zinājām, pie kuriem bijām nedaudz pastrādājušas un nonācām pie šīs sadarbības. Viņš bija viens no trijiem, ar kuriem runājām. Vienojāmies salīdzinoši ātri, bez ilgas domāšanas.

Kurus trenerus vēl uzrunājāt?
Vēl bija igaunis Rivo Vesiks, kā arī Čehijas komandas Hermanovas un Slukovas treneris.

Pludmales volejbolā līdzīgi kā tenisā ir nedaudz ačgārni. Komanda pieņem darbā treneri, maksā viņam algu, bet darba procesā viņš ir “boss”. Kā tas ir? Nav nedaudz dīvaini?
Sajūtu līmenī padotais viņš ir tikai līdz brīdim, kad tiek pieņemts darbā un tiek vestas šīs pārrunas, pēc līguma parakstīšanas jau viss nostājas savās vietās. Viņš atbild par rezultātu, viņš tātad nosaka, kā būs. Līguma parakstīšanas brīdī mēs nododam vadības grožus viņa rokās. No malas tas varētu šķist nedaudz dīvaini, taču nē, dzīvē ir citādāk. Mēs strādājam vienam mērķim.

Kas šobrīd bez trenera un jums abām vēl ietilpst komandā?
Ir menedžeris Edgars Buļs, fiziskās sagatavotības treneris Andris Eikens, ir statistiķis Aivis Kokins, kurš gan visu laiku ar mums nestrādā, taču palīdz iespēju robežās. Tāpat ir Olimpiskās vienības fizioterapeits Valters Brīkšis, ārste Līga Cīrule, federācijas pārstāve Sandra Selga.

Kā jums vēl pietrūkst?
Es teiktu, ka sūdzēties nevar. Ideālajā variantā vēl būtu trenera asistents vai kāds cilvēks, kurš varētu būs kā ne gluži sparinga partneris, bet kāds cilvēks, kurš palīdzētu ar vingrinājumiem treniņos. Skaidrs, ka trenerim vienatnē ir sarežģīti ievadīt bumbu vingrinājumos un paralēli redzēt un pamanīt, kā mēs visu izpildām. Dažbrīd prasās tas cilvēks, kurš varētu uzservēt, izpildīt kādu uzbrukuma sitienu. Ideālajā variantā tas būtu kāds bijušais spēlētājs vai spēlētāja. Šajā sakarā noteikti domāsim par komandas papildinājumu nākotnē.

Laikā, kad tu devies studēt uz ASV, daudzi teica, ka Tīna ir zudusi Latvijas pludmales volejbolam, progresa nebūs, iespējams, viņa vispār neatgriezīsies. Vai tā tev bija papildu motivācija, lai progresētu un pierādītu pretējo?
Es teiktu, ka tas pamatā nāca no Genādija Samoilova un viņa bailēm no ASV. Neslēpšu, ka pati arī nejutos pārāk droša un pārliecināta, ka viss sanāks. Zināju par traumu risku, taču biju pārliecināta, ka pludmales volejbolu arī turpmāk vēlos spēlēt zem Latvijas karoga. Te laikam būtiskākais ir pareizās skolas izvēle. Atceroties to laiku, viss notika ļoti ātri. Nākamajā dienā pēc Eiropas čempionāta devos ceļā un bija tāds kā patīkams satraukums. Neslēpšu, ka līdz pirmajam gadam universitātē nemaz nebiju droša, vai gribu profesionāli nodarboties ar pludmales volejbolu, taču tieši treniņi un mācību pirmais gads tur man deva pārliecību, ka vēlos izsisties un savu dzīvi saistīt tieši ar pludmales volejbolu.

Kādas šobrīd ir tavas un Anastasijas attiecības?
Šobrīd labas, taču mums iet kā pa kalniem. Es teiktu, ka mēs esam darba kolēģes. Vasarā arī bija viens krīzes brīdis. Brīdī, kad treneris Gustavo pavēstīja, ka nevarēs turpināt darbu ar mums, organizatoriski viss bija slikti un tas atsaucās arī uz mūsu attiecībām. Bija neziņa par sacensību kalendāru, treniņu procesu… Mums ir kopīgi uzdevumi un mērķi, kuru vārdā arī strādājam.

Kā tiekat pāri grūtajiem brīžiem? Kaujaties, skrāpējat viena otrai acis vai arī vienkārši izrunājaties?
Ir bijis ļoti dažādi. Ir bijuši gadījumi, kad talkā nāk federācijas cilvēki, ir reizes, kad pašas tiekam galā. Es teiktu, ka lielākās domstarpības mums bijušas treneru izvēles jautājumos, kur domas atšķīrās, taču uzskatu, ka, lai kā arī mums būtu gājis, esam pieņēmušas pareizos lēmumus. Sports ne ar ko neatšķiras no dzīves, arī darba kolektīvos dažbrīd ir viedokļu nesaderības, skaļākas diskusijas, tieši tāpat arī mums.

Kuras ir draudzīgākās pasaules pludmales volejbola komandas?
Es teiktu, ka ir 50 pret 50. Biju nedaudz pārsteigta, kad uzzināju par austrālietēm (Talikva Klensja/Mariafe Artačo) un viņu attiecībām. Ārēji likās, ka viņas ir ļoti labas draudzenes, taču izrādās, ka nē… Tikmēr daudz kopīga ir šveicietēm Huberli un Brunnerei. Līdz šai vasarai to nemaz nenojautu. Tās sezonas, kad nenotiek cīņa par olimpisko spēļu reitinga punktiem, attiecības ir krietni brīvākas arī starp komandām, ne tikai komandu iekšienē. Šajā sezonā spēlētājas apvienojās, lai būtu kā viens vesels arī sarunās ar “Volleyball World” (turnīru organizatori). Tas arī jūtami apvienoja konkurentes. Mēs visas sapratām, ka tikai kopā varam sasniegt sev vēlamo.

Kas tiek runāts sarunās ar “Volleyball World”?
Skaidrs, ka spēlētāji nav apmierināti ar to, ka balvu fondi kļuvuši mazāki, nemaz nerunājot par attīstību. Es gan negribētu teikt viss vienmēr ir tikai par un ap naudu. Daudz tiek risināti dažādi organizatoriskie jautājumi. Ir daudzas un dažādas detaļas, kas mums kā sportistiem ļautu justies labāk. Tās ir sadzīviskas lietas – dzīvošana turnīru norises vietās, transports, medicīniskā palīdzība, smilšu kvalitāte. Nav normāli, ka no smiltīm tiek izraktas naglas, skrūves, stikla lauskas… Mēs saprotam, ka šobrīd pludmales volejbola turnīru sistēma ir pārbūves stadijā, taču nesaprotam, kā pasaules čempionātā Romā var būt pustukšas vai pat tukšas tribīnes. Nu kā tas var būt?! Jā, ir grūti piesaistīt sponsorus, taču mēs nejūtam, ka kaut kas tiktu darīts.

Ko tev dod spēlēšana ASV čempionātā?
Tie ir lieliski turnīri! AVP viss nav tik ļoti ielikts rāmjos, nav tā stingrība un pareizums, kas FIVB turnīros. Tur valda tāda “chill” - brīvāka atmosfēra. Sportiskais līmenis ir ļoti augsts, tāpat varu pamainīt pārinieces. Šosezon uzspēlēju aizsardzībā, kas man nebija pilnīgi jauna pieredze, taču interesanta gan. Neslēpšu, ka arī finansiāli tur esmu lielāka ieguvēja, nekā FIVB turnīros. Daudziem tas šķitīs neticami, taču tā tas tiešām ir. Arī nākamgad gribētu uzspēlēt vienu, divus AVP turnīrus.

Kādas ir sajūtas tev kā bloķētājai pārslēgties uz aizsardzes pozīciju? Agrāk tika uzskatīts, ka aizsargi pludmales volejbolā ir redzamāki, viņiem vieglāk sevi pārdot sponsoriem… Vai tā ir joprojām?
Pārslēgties ir baigi sarežģīti. Pirmajā spēlē tu esi kā akmens [smejas]. Krīti, gāzies, nekas nesanāk, sajūta, ka neko nemāki, bet kādā trešajā vai ceturtajā spēlē jau ir labāk. Blokā tā spēle tomēr ir krietni vienveidīgāka, aizsargs ir daudzpusīgāks. Man gribētos domāt, ka kā bloķētāja esmu izdzīvojusi visas epizodes, kādas spēļu epizodēs ir iespējamas, kā aizsardze – galīgi nē.

Kā jūtas Kristians Serums, kurš ir fenomenāls aizsargs, taču visi runā un slavē tikai viņa komandas biedru Andersu Molu?
Jā, Serums ir ļoti labs spēlētājs. Nedomāju, ka viņš jūtas slikti vai nenovērtēts. Varu pēc savas pieredzes pateikt, ka bloķētājs nejūtas labi, ja aizsargs neko nevar pacelt aizsardzībā. Tā ir baigi smalkā lieta, uzticēšanās, sadarbība, psiholoģija… Nedomāju, ka Serums ir apvainojies uz Molu vai kādu citu, komanda spēlē labi, rezultāti viņiem ir ļoti labi, ko vēl vairāk vēlēties!

Šī vasara Latvijas jaunajiem pludmales volejbolistiem bijusi medaļām bagāta gan Eiropas, gan pasaules čempionātos. Cik viegli jaunajiem šobrīd ir izkarot vietu zem saules pieaugušo turnīros?
Varu tikai izteikt līdzjūtību jauniešiem. Turnīru sistēma un punktu skaitīšanas un krāšanas sistēma, lai pēcāk tiktu klāt lielajiem turnīriem, šobrīd ir ļoti sarežģīta. Mūsu laikos bija krietni labāk. Potenciāls latviešiem noteikti ir, taču novēlu visiem apbruņoties ar spēku, izturību un neatlaidību. Šī brīža sistēma nav draudzīga jaunizveidotām komandām un gados jauniem spēlētājiem. Vēl viens aspekts ir nauda, taču pat, ja tā ir, jauniešiem ir ļoti sarežģīti ielauzties pie lielajiem.

Kad atsāksiet gatavošanos jaunajai sezonai?
Uz pirmo kopīgi treniņu tiksimies 28. novembrī, līdz tam katra pati rūpēsimies par savu sportisko formu. Gatavosimies Pasaules tūres finālposmam, kas notiks Dohā janvāra beigās. Man patīk garāki pārgājieni, pabraukt ar riteni, peldēt, uzspēlēt tenisu. Pilnīgi brīvas dosim sev trīs nedēļas, pēc tam jau sāksim domāt par treniņiem.

Kā tu vēl sevi lutini brīvdienās?
Man patīk tā sajūta, ka varu neuztraukties par pārāk vēlu gulētiešanu. Varu ar draugiem ilgāk pasēdēt, nedomājot par miega trūkumu, kas atstās iespaidu uz sniegumu treniņos un spēlēs.