Viedoklis: Vēlreiz par Bertānu, Porziņģi un Latvijas valstsvienību

Sākot no "tagad vai nekad" paaudzes (20. gadsimta 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā dzimušie spēlētāji) laikiem, Latvijā tiek kaismīgi runāts un diskutēts par ideālo valstsvienības sastāvu. Visbiežāk dzirdētā frāze: “ja izlasē spēlētu tas un tas spēlētājs, mums būtu labākā iespējamā komanda”.

Vēlmju domāšana par valstsvienības sastāva aprisēm sākas pirms turnīra, turpinās turnīra laikā un pēc tā. Laba iztēle ir vajadzīga, taču kāds tai sakars ar spēlētājiem, kuri ziedo atvaļinājumu un aizstāv savu valsti, sacenšoties pret labākajiem?

Tā vietā, lai atbalstītu izlases divpadsmitnieku, notiek nebeidzamas runas par spēlētājiem, kuri negrib, nevar vai neder. Būsim reālisti – labākā iespējamā komanda ir tā, kura attiecīgajā brīdī vēlas un var spēlēt par savu valsti, nevis tā, kuru iespējams sarakstīt uz papīra.

2016. gada kampaņā viss kļuva skaidrs pietiekami ātri. Kristaps Porziņģis par lēmumu paziņoja 2. maijā. “Apspriežoties ar ģimeni, komandas un kluba vadību, izlēmu, ka Latvijas izlasē šovasar nespēlēšu. Izsverot visus par un pret, domāju, ka valstsvienībai ilgtermiņā tas nāks par labu. Šajā vasarā labākais risinājums ir parūpēties par savu ķermeni un sagatavoties nākamajai NBA sezonai, taču nākotnē gribu palīdzēt Latvijas izlasei.”

Vēl viens spēlētājs, kurš stāv uz NBA sliekšņa – Dāvis Bertāns – par vasaras plāniem informēja 14. maijā, Eirolīgas “Četru fināla” norises laikā Berlīnē. Formāli pastāvēja iespēja, ka “Baskonia” uzbrucējs pievienosies valstsvienībai, taču tikai gadījumā, ja Vitorijas klubs ACB līgas pusfinālā neaizvadītu vairāk par trīs spēlēm.

Neraugoties uz to, abu censoņu vārdi izlases kontekstā tika locīti gan jūnijā, gan jūlijā, lai gan izlases treneriem un LBS vadībai viss bija skaidrs jau agrāk. Patiesību sakot, Porziņģa pievienošanās kļuva mazticama jau 2015. gada nogalē, kad liepājnieks nostiprinājās “New York Knicks” pamata rotācijā. Zinot ģimenes ilgtermiņa domāšanu – un tā ir paraugs ne tikai Latvijas basketbolā vien – kļuva skaidrs, ka izlasei 2016. gadā jāgatavojas iztikt bez Porziņģa palīdzības.

Laika gaitā nostiprinājusies pārliecība, ka valstsvienībā jāspēlē spēlētājiem, kuri grib to darīt – spēlēšanai izlasē ir jābūt brīvprātīgai. Kā jebkurā nozarē, cilvēki ar spēcīgu personīgo motivāciju būs vairāk noderīgi kopējai lietai, nekā talanti, kuri meklēs dažādus aizbildinājumus.

Valstsvienība ir vieta, kur “es” tiek pakārtots “mēs”. Izlasē nepelna naudu, nebūvē visu ap vienu cilvēku un nerada personības kultu. Valstsvienībā spēlē par vārdu, kurš rakstīts formas priekšā, nevis uz muguras. Tā ir vieta, kur labākie spēlē pret labākajiem, neaprobežojoties ar personīgajām, kluba vai pilsētas interesēm.

Laiku pa laikam pasaulē izveidojas komandas, kurās kopības un vienotības gars ir tik spēcīgs, ka basketbolisti spēlēšanu valstsvienībā uztver kā prestiža un luksusa lietu. Kā 1992. gada ASV “sapņu komanda”, kā 2004. gada Argentīnas komanda, kā 2006. gada Spānijas komanda, kā 2008. gada ASV “Redeem team”, kā vairākas Lietuvas komandas.

Iespējams, visnesavtīgākā attieksme vērojama ASV sieviešu valstsvienībā – komandā, kura izcīnījusi piecas Olimpiskās zelta medaļas pēc kārtas. Šķiet, ka šajā komandā lielāka iespēja ir atskaitīt kādu superzvaigzni – kā 2016. gada pavasarī negaidīti un pārsteidzoši notika ar Kendisu Pārkeri – nekā pirmā lieluma zvaigznei negribēt spēlēt savā izlasē.

Taisnību sakot, ASV sieviešu izlase ir izņēmums. Olimpiskās spēles vienmēr notiek WNBA sezonas vidū un līga reizi četros gados paredz vienu mēnesi garu pauzi, kuras laikā labākās spēlētājas var pievienoties izlasei. Neraugoties uz to, viņu atsaucība un apņēmība ir apbrīnojama, ņemot vērā, ka vairākumam sezona turpinās 10-11 mēnešus gadā, spēlēšanu WNBA apvienojot ar profesionālajām saistībām Eiropā un Āzijā.

NBA līdzīgu nostāju iedomāties ir daudz grūtāk. Kur runā nauda – un tagad vēl lielāka nauda – valsts intereses arvien biežāk tiek pakārtotas personīgajām interesēm. Līgā izveidojušies tik lieli ego, ka notiek virzīšanās no “mēs” uz “es”, komandas daļēji upurējot superzvaigžņu pielūgšanai.

Cits nenovērtēts aspekts ir atbildīga rīcība par savu veselību. Grūti iztēloties, taču NBA ir un paliek nežēlīga gaļasmašīna ar 170-230 darba dienām pēc kārtas. Cilvēki pārāk nevērīgi izturas pret to, kas viņiem ir, kamēr tas tiek zaudēts. Vai ir daudz situāciju, kurās vērts upurēt veselību, īpaši darot to gadu pēc gada?

Saskaitot visu kopā, cilvēki, kuri vēlas brīvajā laikā pārstāvēt savu valsti, dara to atbildīgi un no sirds, pelnījuši cieņu un atbalstu. Vai jūs vēlētos saņemt nepamatotu kritiku par brīvprātīgu darbu valsts labā? Kritiskā domāšana jāsaglabā jebkurā situācijā, taču, vai, nogānot brīvprātīgos – lai arī profesionāļus, mēs neejam par tālu? Vai neprasām pārāk daudz no citiem par darbu, kuru paši neizvēlētos?

Tas, ko varam pieprasīt, ir – profesionāla rīcība, atbildīga attieksme, cieņa vienam pret otru, disciplīna, godīgums un ticība kopīgai lietai. Sportiskās ambīcijas un augsti mērķi šķiet pašsaprotami, taču bez augstākminētā nez vai būs īstenojami.

Nenosodu Kristapu Porziņģi un Dāvi Bertānu par nespēlēšanu Latvijas valstsvienībā 2016. gada vasarā. Viņu lēmumi bija savlaicīgi, viņu motivācija – skaidra. Var patikt vai nepatikt viņu nostāja, taču tā jāpieņem, kāda ir. Ar vēlējumu gan viņiem, gan visiem jaunajiem spēlētājiem un spēlētājām, lai nākotnē motivācija spēlēt par “Trīs zvaigznēm” būtu spēcīgāka par personīgajām interesēm.