Latvija pret Maķedoniju. Vakara bilance

Kas patika

Pirmais puslaiks. Latvijas izlases labākais puslaiks šajā čempionātā. Laukumā bija pacietīga un nosvērta, tajā pašā laikā nevainojami noskaņota un enerģiska komanda, kas pagājušā čempionāta pusfinālistiem nedeva ne mazāko iespēju. Desmit piespēles, uzvarēts grozs un 66% precizitāte metienos no spēles, turklāt - no šiem 32 metieniem tikai pieci (!) bija trīspunktnieki. Tas ir jauns vaibsts komandas sejā, kas nevar nepriecēt.

Bērziņa labākā spēle. Kasparam tas pagaidām nav bijis tas labākais čempionāts, no viņa pirmajās četrās spēles bija gaidīts vairāk, taču šodien uzbrucējs iznāca laukumā gatavs cīņai. Aizsardzībā rūpīgi pieskatot pretinieku zvaigzni Antiču, pie otra groza Bērzs šādu atbildes laipnību nesagaidīja, iegūstot netraucēto iespēju darboties ar bumbu perimetrā. Rezultāts - divi tālmetieni, astoņi punkti un trīs atlēkušās bumbas jau pirmajā uznācienā. Cerams, ka šis modinātāja zvans būs nostrādājis ilgtermiņā, jo Ļubļanā Kaspara produktivitāti vajadzēs.

Slepkavas instinkts aizsardzībā. Jau pirmajās minūtēs Latvija četras reizes tīri pārtvēra maķedoniešu piespēles (divreiz Janičenoks, pa vienai Strēlnieks un Bertāns), kas nāvējoši ievainoja pretinieku pārliecību un cīņassparu. Šādi nodrošinātie ātrie uzbrukumi, kas mijās ar pacietīgi izspēlētām pozicionālām sadarbībām, ātri uzbūvēja Latvijai pārsvaru un ielika stabilu pamatu svarīgajai uzvarai.

Šķēles performance. Uz brīdi pat likās, ka Armanda ķermenī iemiesojies un savu kārtējo atgriešanos basketbolā īsteno Čikāgas "Bulls" 23. numurs. Maķedoniešu aizsardzību Šķēle iztamborēja kā savos ziedu laikos un, ja iepriekšējos mačos biežāk palika ēnā, pēc saviem caurgājieniem izspēlējot partneriem uz brīvu metienu (arī šodien divas piespēles), tad šoreiz uzbrukumus noslēdza pats. Te reids līdz groza apakšai, te pustālais atliecienā, te - pārtverta bumba un netraucēts izgājiens uz grozu.

Garo spēlētāju ieguldījums. Pašiem spēlētājiem jau mazliet piegriezies runāt par šo tēmu, taču iespēju uz to paskatīties patiešām pozitīvā gaisotnē - kāpēc neizmantot? Nokautējošajā pirmajā ceturtdaļā garie spēlētāji guva 16 no 27 punktiem, bet izlase kopā - 18 punktus no groza apakšas. 15+9 Bērziņam, 12+9 Meieram, piecas bumbas 15 minūtēs arī Šeļakovam - beidzot ieguldījums, kas izšķir komandas panākumus. Ar 15 bumbu pārsvaru uzvarēt cīņu par grozu pret komandu, kurā ir NBA komandas centrs - nav peļami!

Kas nepatika

Atslābuma mirkļi. Pārliecinošais sākums spēlētāju galvās nepalika bez sekām un jau otrās ceturtdaļas vidū bija mirklis, kad divas reizes pēc kārtas atstājām pretinieku uz tālmetiena līnijas brīvu, sak - lai met, mēs tāpat esam labāki. Un abas reizes iemeta ar`! Vēl lielāka bedre sekoja trešajā ceturtdaļā. Savācās piezīmes, pretiniekiem iekrita pāris sarežģītāki metieni... Balkānu mentalitāte šajā ziņā ir bīstama - ja iedosi mazo pirkstiņu, var paņemt visu roku. Rezultātā sešas kļūdas un 4/15 metieni trešajā ceturtdaļā un septiņu minūšu laikā 57:38 pēkšņi pārvērtās par 60:52. Par laimi, ap to laiku galā bija arī maķedoniešu spēki.

Rezultāta neatbilstība spēlei. Te nav runa par beigu rezultātu, jo tur vairs nav nozīmes - viens vai 30 punkti. Vairāk par pirmo puslaiku, ko uzbrukumā nospēlējām nevainojami, bet pārtraukumā vienalga devāmies tikai pie +13. Uz pārākuma sajūtas rēķina puslaika beigās tika savākts padaudz nevajadzīgu piezīmju, kas tobrīd jau deva maķedoniešiem iespējas mierīgi papildināt savu punktu krājumu no soda līnijas. Ļāvām turēties tuvumā un otrajā puslaikā tas vienbrīd pat kļuva bīstami. Liekas galvassāpes un enerģijas patēriņš.

Dzirksteles pašu starpā. Otrajā puslaikā, kad drošais spēles pavediens bija izslīdējis no rokām, un laukumā sāka valdīt emocijas un nervi, pāris epizodēs savā starpā izbļaustījās arī pāris Latvijas izlases spēlētāji. Kāds kaut kur nebija atbrīvojies, pareizi izskrējis vai ne tā paskatījies... Ne jau velti Jānis Blūms uzrunā pirms spēles akcentēja, ka lielas uzvaras komanda var izcīnīt tikai, esot pilnīgi vienota un kopā - skaidrs, ka tā ir absolūta taisnība. Tāpēc cerams, ka tās bija tikai mirkļa emocijas, kas nekļūs par ieradumu brīžos, kad spēle neiet no rokas.

Garo spēlētāju piezīmes. Nebija tā spēle, kad Bērziņam un Freimanim jau otrā puslaika pirmajās minūtēs būtu jābūt pa četrām piezīmēm, taču - tādas vienalga tika savāktas. Tas padarīja par reālu draudu scenāriju, ka paliekam bez piemērota sedzēja Antičam gandrīz uz veselu puslaiku. Šoreiz nevis efektīva pretinieku garā gala spiediena rezultātā, bet kaut kur uz pašu vaļību un nekoncentrēšanās rēķina. Vairākās it kā nevainīgās epiozdēs mūsu garie vīri varēja nospēlēt gudrāk un disciplinētāk.

Bez komentāriem... Nepatīk pēc šādas uzvaras rakstīt par lietām, kas nepatika. Bet vajag.