Voris: "Kurš varēja padomāt, ka ar manu statistiku piezvanīs no "Dinamo"..."

Pirms nedēļas likāt punktu sezonai. Tu komandai pievienojies uz sezonas izskaņu, bet vārtos paguvi aizvadīt 11 spēles. Pasperot divus soļus atpakaļ un paskatoties no distances, kāda ir palikusi pēcgarša?
Esmu ļoti priecīgs, ka man bija iespēja sezonas beigās pievienoties “Dinamo”, jo Dānijā negāja tā, kā es gribētu. Kad uzzināju, ka “Dinamo” ir interese, parādījās ļoti liela motivācija. Gribēju braukt un pierādīt sevi. Pēcgarša - varēju labāk, protams. Arī statistika nav tik laba, cik gribētos. Arī uzvaras varēja būt vairāk. Bija trīs četras spēles ar vienu vārtu starpību, pagarinājumi, bullīši. Esmu pateicīgs trenerim Skudram, ka viņš man iedeva iespēju. Tas ir pats galvenais. Bija laba sezona izskaņa. Bet pēcgarša… Gribējās uzvaras, gribējās uzvarēt sezonas pēdējo maču pret “Amur”, un tad būtu arī cita atmosfēra. Galvenais bija parādīt sevi KHL. Domāju, ka pāris spēlēs to arī labi izdarīju. Protams, kaut kur pievīla fiziskā sagatavotība, jo biju dabūjis traumu, trīs nedēļas neko nevarēju darīt, nekādu velosipēdu, nekādu skriešanu. Tas pievīla sezonas beigās. Bija daudz spēļu, uz kurām izej, it kā vari, bet kaut kas pietrūkst. Īpaši, ja spēlē ceturto vai piekto maču pēc kārtas. Žēl, ka sezonas beigās nebija Naļimovs - nedabūju atpūsties.

Jānis Voris 🛑 pic.twitter.com/LhyHEitiu4

— Dinamo Riga (@hcDINAMORIGA) February 4, 2021

Ja uzbrucējs vairs nevar paskriet, tas krīt acīs. Kā nepietiekami laba fiziskā forma izpaužas vārtsargam un kā to pamanīt?
Kad vairs fiziski nevari, visvairāk cieš tehnika. KHL ir ļoti ātrs hokejs, noreaģēt uz metieniem nav reāli. Tāpēc ir svarīgi pareizi izvēlēties pozīciju. Ja nav forma, situāciju nenospēlē uz 100%, bet gan uz 70%, un tas zudums maksā vārtus. Kaut gan no malas var likties, ka visu esi izdarījis, kā nākas. Pie sevis jau zinu: varēju palikt kājās, nevis nokrist uz ceļiem, varēju piesegt tuvo stūri citādi. Nogurums atstāj nospiedumu arī uz psiholoģisko. Vārtsargiem ir sava specifika, teikšu tā. Nav tik daudz jāskrien, bet arī pacietība prasa enerģiju. Varbūt pat galvenais treneris neievēros šīs lietas, taču, kad skatāmies video kopā ar vārtsargu treneri, tad viss ir uz delnas.

Atceros, pirms pāris gadiem Ervīns Muštukovs sociālajos tīklos bija ielicis grafiku ar spēles laikā patērētajām kalorijām. Blakus bija piebilde: “Un cilvēki domā, ka būt vārtsargam ir viegli!” Esi mēģinājis ielikt mērvienībās, ko nozīmē būt vārtsargam?
Kalorijās nē. Bet varam parēķināt - ja ir smaga spēle, vārtu rāmī ir 35-40 metieni. Pieskaitām tos 25-30 metienus, kas līdz vārtiem neaiziet, tiekot nobloķētiem vai ripai aizlidojot garām. Tātad kādas 70 reizes spēlē ar smago inventāru krīti uz ceļiem un tad ātri raujies kājās. Pieliekam klāt kustības un pārvietošanos starp stabiņiem. Nav viegli. Jā, vārtsargam nav tā jāslido, bet fiziskajam ir jābūt labam.

Pieļauju, ka karjerā nav īsti sanācis sastrādāties ar galveno treneri, kurš pats ir bijušais vārtsargs. Kāda bija sadarbība ar Pēteri Skudru, kurš zina drēbi un noteikti var nākt talkā ar saviem knifiem?
Ar Skudru vispār nerunājām par vārtsargu lietām. Viņš var psiholoģiski palīdzēt, jo pats tam visam ir gājis cauri, ir ļoti labi spēlējis. Bet nekādu ietekmi uz manu stilu vai citām lietām viņš neatstāja. Darbs notika tikai ar vārtsargu treneri, Skudra trenēja spēlētājus. Viņš vārtsargu lietās nelīda iekšā. Varbūt viņš komunicēja ar vārtsargu treneri un tā deva padomus, bet tiešā ceļā mums nebija nekādas baigās komunikācijas.

Foto: Kaspars Volonts, Dinamo Rīga

Atgriešanās mačs Rīgā tev bija 4. janvārī pret Maskavas “Dynamo”. Izcīnījāt spraigu uzvaru. Laikam laimīgs datums, ņemot vērā, ka 2020. gada 4. janvārī aizvadīji savu pirmo sauso spēli KHL.
Zināju par tiem datumiem pirms spēles. Neteikšu, ka kaut kas īpašs - vienkārši gāju un spēlēju. Nedomāju par to, kas bija vai nebija pirms gada. Dzīvoju tagad, domāju tikai par to spēli. Daudz domas galvā nevajag - tas parasti nenāk par labu.

Sezonas pirmo pusi aizvadīji Dānijā, bet te - uzreiz pret KHL jaudīgāko maiņu ar Vadimu Šipačovu un Dmitriju Jaškinu priekšgalā. Viņu vairākuma kombinācijas pirms spēles nedarīja nemierīgu?
Skaidrs, ka līmeņa atšķirība ir, un vajadzēja pāris spēles, lai varētu pierast. Bija tā - atbraucu no Dānijas, pēc tam vajadzēja desmit dienas sēdēt pašizolācijā. Atsāku trenēties, bet jau pēc diviem treniņiem vajadzēja stāties vārtos, jo Naļimovam bija veselības problēmas. Centos nedomāt, vienkārši gāju un spēlēju. Jā, pirms spēles pievērsām uzmanību vairākumam, izpētījām nianses, kā labāk rīkoties. Taču satraucies nebiju tik ļoti, cik pirms pirmās KHL spēles.

Domāju, visiem ir diezgan skaidra bilde, kā pretinieku vairākumam sagatavojas laukuma spēlētāji. Ko video sapulcēs dara vārtsargi? Kam pievēršat uzmanību?
“Dynamo” vairākumā daudz veda ripu aiz vārtiem un tad spēlēja uz augšu, uz šķēlienu. Vajadzēja būt pacietīgam. Nevajag baigi lēkāt. Varbūt vietām vajag nočītot, jo labi zini, ka viņš nemetīs, bet gan dos piespēli. Jābūt mierīgam un nevajag lēkāt vārtos. Vārtsargi arī skatās pretinieku kombinācijas. Saproti, kurš metīs pa vārtiem konkrētajā izspēlē. Tad skaties līdzi un pievērs uzmanību, kur atrodas konkrētais spēlētājs. Seko līdzi, kur atrodas Jaškins, kur atrodas Šipačovs, kur atrodas Kagarļickis, jo zini, ka kombinācijas ies tieši caur viņiem. Profesionāls vārtsargs no juniora atšķiras ar to, ka prot lasīt spēli. Viena lieta ir kustības vārtos, tehnika, bet tikpat svarīga ir arī spēles lasīšana.

Foto: Arturs Stabulnieks

Kad parādījās runas par tavu atgriešanos “Dinamo” rindās, aizsākās sižets, ko varētu nosaukt par vietējām Hameleonu rotaļām. Cik daudz par notiekošo zināji pats?
Neko daudz. Aģents teica, ka jāgaida. Kādu pusotru vai divas nedēļas sēdēju mājās un neko nedarīju. Tobrīd Dānijā komandā bija Covid-19 saslimšanas, un ar aģentu izlēmām, ka labāk ir pasēdēt mājās. Lai nebūtu tā, ka tieši pirms braukšanas uz Rīgu saslimstu arī es. Tās paliek aģentu un klubu lietas, es tajā visā neiedziļinājos.

Par dāņu prasītajiem desmit tūkstošiem gan jau biji dzirdējis…
Summu dzirdēju, bet nezinu, vai tā ir patiesība. Tās paliek viņu lietas, es tur nelienu iekšā. Nav mana darīšana. Katrā ziņā - esmu priecīgs, ka man piedāvāja un ka vispār bija tāda iespēja. Jo kurš gan nebūtu priecīgs, kad piedāvā no Dānijas atpakaļ uz KHL.

View this post on Instagram

A post shared by Jānis (@janis_voris)

Reiz intervēju Rihardu Mareni par viņa pievienošanos “Dinamo”. Viņš tobrīd spēlēja Latvijas čempionātā, un Ģirta Ankipāna zvanu saņēma brīdī, kad ar komandas biedriem bija devies spēlēt boulingu. Kādā brīdī zvanu no “Dinamo” saņēmi tu?
Atceros, ka mums bija spēle, kuru zaudējām pagarinājumā. Visi bēdīgi. Paņēmu telefonu un skatījos, ka man bija zvanījis Raimonds Vilkoits. Parunājām, un tad viņš jautāja, vai man esot interese braukt uz Rīgu. Liekas, ka tobrīd vārtsargiem bija traumas, plus jau bija skaidrs, ka “Dinamo” nespēlēs play-off, tāpēc centās iesaistīt jaunos hokejistus. Raimondam teicu, ka interese ir, un tad nākamajā dienā zvanīja Skudra. Viņš izstāstīja, kā to visu redz, es pateicu savu redzējumu, parunājām, kā man iet Dānijā. Tā arī viss sākās. Aģents sāka runāt ar “Dinamo”, klubi sāka runāt savā starpā, un viss nonāca līdz tam, ka atgriezos Rīgā.

Skudra piezvana un aicina pievienoties “Dinamo”. Kādus uzsvarus viņš lika?
Ja nemaldos, tobrīd bija palicis tikai Gaļimovs. Skudra teica, ka gribētu redzēt Gaļimovu un mani līdz sezonas beigām konkurējam par spēles laiku. Lai cīnamies viens ar otru. Bija palikušas 20 vai 25 spēles. Neko vairāk neteica. Tikai to, ka grib iesaistīt jaunos hokejistus un ka man šis noderēs gan pieredzei, gan nākotnei.

Cik sapratu, Dānijā tev nemaz nebija vārtsargu trenera. Cik piemērots ir šis līmenis, lai 20 gadus vecs vārtsargs varētu attīstīties?
Tur nav KHL, tur nav Top10 Eiropas līgas. Hokeja ziņā viss ir kārtībā. Ir labi spēlētāji, šosezon bija arī no AHL atbraukuši, ir no citām Eiropas valstīm. Taču apstākļi ap laukumu iepaliek. Tā nav vide, kurā 20 gadus vecs vārtsargs var attīstīties. Ja ir kaut kāda trauma, jābrauc uz medicīnas centru, nevis komandā ir ārsts, kurš tevi izmeklē. Komandai nav masiera. Vārtsargu treneris atnāca vienu reizi nedēļā. Kad tev vārtsargu treneris ir blakus katru dienu, varat parunāties par dzīvi. Uzskatu - vārtsargu trenerim ir jābūt vārtsarga labākajam draugam. Tā nebija.

Foto: Kaspars Volonts, Dinamo Rīga

Un Rīgā?
Mums ar Andreju [Kudinu] bija ļoti labas attiecības, arī daudz runājām par dzīvi. Jebkurš vārtsargs man piekritīs, ka tas palīdz. Elvis [Merzļikins] arī daudz stāstījis, ka viņam ar vārtsargu treneri ir labas attiecības. Tā tam ir jābūt. Tas ir pavisam citādi, ja salīdzinām ar galveno treneri un laukuma spēlētājiem. Viņi ir 20, vārtsargi ir tikai divi, un mēs pavadām vairāk laika kopā.

Labi, tev pēc pagājušās sezonas azotē bija arī septiņas spēles KHL līmenī, taču - uz Dāniju aizbrauci no junioru līgas. Atrast darbu Eiropā ar šādiem ierakstiem CV - tas paprasīja lielas pūles?
Dānijas variants nāca ļoti vienkārši, pats pat biju pārsteigts. Caur sakariem un diezgan agri. Aģents caur pazīstamiem cilvēkiem piedāvāja manus pakalpojumus. Komandai, uz kuru aizbraucu, ir jaunāks sastāvs, arī budžets ir mazāks, nekā citām Dānijas komandām. Aģents aprunājās ar komandu, uzprasīja, cik lielu lomu redz man, un tā arī vienojāmies.

Kad “Mighty Bulls” pavēstīja par tavu pievienošanos, īpaši tika izcelts tas, ka komandai būs divi gados jauni vārtsargi, kuri konkurēs savā starpā - tu un pusgadu vecākais Viljams Rerts. Parasti komandas cenšas piesaistīt vienu pieredzējušāku vārtu vīru, uz kuru paļauties krīzes brīžos.
Nebija tik sarežģīti. Lai gan - man personīgi būtu labāk, ja blakus atrastos pieredzējušāks vārtsargs, no kura pamācīties. Bet Viljams - jauns un perspektīvs vārtsargs, mums bija ļoti labas attiecības. Viņš bija mans labākais draugs Dānijā. Taču pieredzes trūkums mums šad un tad iegrieza. Man spēle neaiziet, ieliek vārtos Viljamu, arī viņam spēle neaiziet, un visai komandai nolaidās rokas. Komanda nebija īpaši spēcīga, un tad mēs katrā mačā ielaidām daudz - pa četrām piecām ripām. Jutām, ka nav uzticība. Nebija arī atbalsta no treneru puses. Bija smagi… Komanda ielaiž sešas ripas, bet aizsargiem netiek veltīts neviens skarbs vārds. Pasaka, ka bija laba spēle… Saskatāmies ar otru vārtsargu, un ir tāda dīvaina sajūta, ja treneris sešas ielaistas ripas uzskata par labu spēli. Profesionālajā līmenī tā nevajadzētu būt.

Foto: Arturs Stabulnieks

Gados jauna komanda… Cik pacietīgi un pats galvenais - pareizi viņi spēlēja aizsardzībā?
Vispār nespēlēja. Nebija nekādas sistēmas. Uzbrukumam bija sava taktika, bet aizsardzībā gāja ļoti švaki. Spēlē piecas sešas reizes ir izgājieni viens pret vienu, un pēc spēles neviens nepārmetīs aizsargiem, kuri izlaida cauri spēlētāju. Ir psiholoģiski grūti. Latvijā tie hokejisti uzreiz būtu nosēdināti malā. Dānijā viņš iziet uz nākamo maču, nav nekāda spiediena, nejūtas vainīgs. Apmēram - kā gribu, tā spēlēju.

Atgriežamies pie “Dinamo”, bet - pie pagājušās sezonas. Debitēji 19 gados - sarežģītā situācijā iemeta un cerēja, ka peldēsi. Kā atceries ugunskristības?
Cik gatavs biju - uz to nevaru atbildēt. Brīžos, kad izsauc uz “Dinamo”, nedomā par gatavību. Esi priecīgs par iespēju, un uz emocijām var izdarīt ļoti daudz. Ne tikai vārtos un ne tikai hokejā. Tādu piemēru ir daudz. Nākamais ir noturēt emocijas no spēles uz spēli. Centos uz katru maču iziet kā uz pirmo, lai pēc spēles varu paskatīties džekiem acīs un pateikt, ka izdarīju visu.

Emocijas parasti parūpējas nevis par stabilu sniegumu, bet gan kontrastiem un amerikāņu kalniņiem - te augšup, te uz leju.
Tā arī ir. Bija uzvara pret “Barys” ar 1:0, nākamajā spēlē pret “Jokerit” 0:7. Jā, amerikāņu kalniņi… Skarbs kritiens, patīkami nebija. Bet - nākamajā dienā ir treniņš, izanalizē video, pēc tam ej uz nākamo maču. Nekas cits neatliek. Tā ir vārtsargu psiholoģija. Man šķiet, ka pēc 0:7 spēles bija labs mačs, zaudējām Čerepovecai tikai bullīšos.

Pārbaudījumi tev bija tiešām skarbi. Labi, “Severstal” nepieskaitīsim uzbrukuma grandiem, bet “Barys”, “Jokerit”, SKA un Ufa - tās ir komandas ar ļoti spēcīgiem uzbrukumiem.
Es tās spēles ļoti izbaudīju. Katru dienu pret tādiem meistariem neuzspēlēsi. Pret Hartikainenu no Ufas, pret SKA zvaigznēm. Ej un izbaudi spēli. Kad atvairi zvaigznes metienu, tas iedod papildus gandarījumu un motivāciju, lai strādātu tālāk. Lai kādu dienu spēlētu nevis pret, bet ar viņiem.

Foto: Kaspars Volonts, Dinamo Rīga

Pašā sākumā pieminēji, ka statistika tev šosezon nebija tāda, kādu pašam būtu gribējies. To var attiecināt uz visu “Dinamo” vārtsargu līniju - nevienam nebija pat 89%. Ko tas parāda konkrēti par vārtsargiem un ko par visu komandu?
“Dinamo” šosezon daudz iemeta, bet arī daudz ielaida. Skudram vairāk patika uzbrūkošais hokejs, tāpēc brīžiem kaut kur piemirsās par aizsardzību. Arī mazākumā salaidām diezgan daudz. Ja man prasītu, vai es šosezon varēju dabūt virs 90% un zem trim ripām vidēji spēlē, atbildētu, ka varēju. Pats vainīgs… Daudz muļķīgus golus ielaidu. Kādus septiņus vai astoņus golus varēju noķert. Tad arī man neprasītu, kāpēc tik daudz ielaidu. Cilvēki prasa: ko tāda statistika, komanda slikta, vai? Nē, es uz sevi paņemu. Nevienam citam negribu pārmest. Visi cīnījās.

Cik epizodes ar vārtiem, kurus ielaidi tieši savu kļūdu dēļ, uz sitienu vari nosaukt?
Uzreiz nāk prātā mačs pret “Lokomotiv” - bija divi metieni no puszonas, ko vajadzēja noķert. Pret Minskas “Dinamo” mazākumā man starp kājām iebakstīja - tas arī noteikti bija jāņem. Pret Ufas “Salavat Yulaev” izbraukumā bija divi goli, kuros varēju nospēlēt daudz veiksmīgāk. Sākumā runājām par fizisko sagatavotību un psiholoģiju… Nākamajā dienā skatos video un brīnos, kā varēju ielaist to golu. Samērā vienkārši viss izskatās. Bet - spēles mirklī domā citādi, ir citas kustības, un tam visam ir iemesli. Skaties nākamajā dienā un saproti: būtu vienkārši nokritis uz ceļiem, un ripa pati man trāpītu.

Kādas mācības esi guvis pēc šīs sezonas?
Šogad ļoti pietrūka sagatavošanās kopā ar komandu. Šoreiz visu vasaru individuāli trenējos, nebija ledus treniņu kopā ar vārtsargu treneri. Kad ierados Dānijā, mums bija mēnesi ilga nometne, taču trenējāmies tikai uz ledus. Nebija kā Latvijā, kad braucām uz Liepāju vai Valmieru likt fizisko bāzi. Tad no tevis izspiež visu, bet sezonas sākumā esi gatavs. Dānijā negāja viegli. Komanda zaudē neatkarīgi no tā, esi vārtos vai neesi, laiž daudz vārtus, un ir grūti. Galvenais ir nepadoties. Kurš tobrīd varēja iedomāties, ka ar manu statistiku kāds no “Dinamo” piedāvās līgumu… Gāju, strādāju katru dienu, un iespēja parādījās. Manuprāt, iespēju izmantoju uz 70%. Ja būtu izmantojis uz 90% vai 100%, tad šobrīd būtu cits gandarījums. Neteikšu, ka iespēju izmantoju maksimāli labi.

Kādi izskatās tavi nākotnes plāni? Pašiem hokejistiem vienmēr gribas tikt skaidrībā pēc iespējas agrāk.
Ar aģentu runājām. Viņš teica, ka mēģinās runāt ar “Dinamo”, bet nekādu garantiju nav, jo neviens nezina, kurš nākamsezon trenēs komandu. Jāgaida. Jācer, ka aizķeršos izlasē, varbūt kāds aizliks labu vārdu par mani. Jāgaida un jāskatās, kas notiks. Domāju, ka skaidrība būs pēc pāris mēnešiem. Tagad jāgatavojas izlasei un jāskatās, kā būs. Paņems vai nepaņems - tas vairs nav manā pārziņā. Bet es gatavošos tā, lai būtu gatavs kosties par vietu sastāvā.