Latvija pret Serbiju. Vakara bilance

Kas patika

Raksturs un neatlaidība. Latvijas izlase šajā spēlē vairākas reizes nonāca situācijā, kurā daudzas citas komandas būtu nolaidušas rokas un ļāvušās paredzamajam liktenim. Mēs to neizdarījām ne reizi. Komanda nepadevās, cīnījās līdz galam un par to gods un cieņa visiem 12, kas šodien nāca laukumā.

Janičenoka gatavība uzņemties līdera lomu. Iespējams, apjauzdams komandas spēlē zināmu nedrošību un iniciatīvas trūkumu, Kristaps, kas pirmajā puslaikā pa grozu uzmeta vienu reizi un punktus neguva, otrā puslaika sākumā paņēma bumbu savās rokās. Agresīvi caurgājieni uz grozu, kas ļāva stāties uz soda līnijas, trīs precīzi tālmetieni - mūsu labākā snaipera cienīgi 14 punkti ceturtdaļā un vienlaikus dzirkstele visai komandai, kas no mīnus 11 (29:40) atkal izkārpījās līdz mīnus viens (51:52)

Spēle pret Krstiču. Būtiska piebilde - trijās no četrām ceturtdaļām. Krstičs ir viens no šī čempionāta labākajiem spēlētājiem, ko parādīja jau mača pirmajās minūtēs, nostādīdams pretspēlētājus situācijās, kad nosargāt grozu no diviem punktiem vienkārši nav iespējams. Taču trijās nākamajās ceturtdaļās kopā serbu 12. numurs guva mazāk punktu (12) nekā savāca pirmajā (13), un no spēles guva tikai divus grozus. Komplimenti Mārtiņam Meieram (Šeļakovam klājās grūtāk...) par kvalitatīvi paveiktu darbu.

Fanu mēģinājums nepadoties. Šodien bija tieši tas, ko gribējās sagaidīt arī pirms divām dienām mačā pret leišiem, proti - tieši tāpat kā laukumā, arī tribīnēs latvieši nebija gatavi padoties pārspēka priekšā. Uzvarēt šo kauju nebija izredžu, taču katrs skaļā serbu leģiona atslābuma mirklis tika izmantots, lai dotu spēlētājiem zīmi, ka arī viņiem ir aizmugure. Tā turpināt! Jo rīt būs vēl smagāk...

Lidojuma fāze. Izšķirošās ceturtdaļas sākumā Latvija laukumā izskatījās pēc komandas, kuras ceļā labāk nestāties, un tobrīd radās sajūta - ja šajā brīdī laukumā arī ir kāds favorīts, tad tā nav Serbija. Latviešiem bija atbilde uz katru serbu veiksmīgo darbību, un šķita - vēl mazliet, mazliet, un pretinieks lūzīs. Diemžēl, nesalūza - tomēr viena no rūdītākajām basketbola nācijām Eiropā. Visu izšķīra nianses, taču, ja spēlēs tik vienoti un pārliecināti - Ļubļana būs mūsu. Jābūt!

Kas nepatika

Atkal neizturējām sākuma spiedienu. Eiropas čempionāta mačos pret serbiem tā mums diemžēl jau ir diagnoze. 2001. gadā ceturtdaļfinālu pret Dienvidslāviju sākām ar deviņām kļūdām, 7/7 ielaistiem trīspunktniekiem un 13:37 pirmo ceturtdaļu, 2005. gadā - ar 14:30 pirmajās deviņās minūtēs, pirms diviem gadiem Šauļos - ar 2:19 pēc spēlētām septiņām minūtēm. Šodien - ar 2:12 jau pirmajās trijās. Turpmākā spēle parādīja, ka Serbija nav tik laba, un Latvija - tik vāja, kā pirmajā ceturtdaļā ielaistie 28 punkti.

Kļūdu sērija 2/4 vidū. Tas bija pirmais nopietnais brīdis, kad Latvijas izlases rokās bija iespēja pārlauzt šo spēli un pagriezt savā labā. No mīnus 17 pirmās ceturtdaļas izskaņā jau bija izdevies pievilkt līdz 28:36 un Serbijas uzbrukums izskatījās iestrēdzis. Nākamo trīs minūšu laikā Ivkoviča komanda neguva ne punkta, bet - to neizdarīja arī Latvija. Pa kādam sasteigtam metienam (šajā posmā 0/5), nepaņemtai bumbai zem groziem, piespēlei rokās. Pārdzīvojusi pirmo krīzi, Serbija iemantoja pārliecību pārdzīvot arī nākamās.

Bogdanoviča tālmetiens. 21 gadu vecā serbu aizsarga "bazerbīters" līdz ar 3/4 beigām bija kā dzīvības eliksīra pote serbu tobrīd izdziestošajā pārliecībā. Tobrīd Latvija jau bija pievilkusi līdz 53:55 un šķita, ka pēdējā pārtraukumā dosies uz viļņa, taču pēdējā sekundē palaistā bumba, atsitusies no vairoga, atrada ceļu grozā. Vēl viens Markoviča tālmetiens pirmajā pretinieku uzbrukumā pēc pārtraukuma nepatīkami apliecināja - serbi šādus mirkļus māk izmantot.

Soda metieni. Nav nekāda prieka pie šīs tēmas tik regulāri atgriezties un ļoti labi saprotams, ka tik smagā un enerģiju izsūcošā kaujā, kāda Latvijai izvērtās šodien, stāšanās uz soda līnijas ne vienmēr nozīmē daudz vieglākus apstākļus, nekā metot no spēles, un tomēr - 11 garām aizmesti soda metieni atkal ir daudz. Mačā, kas izšķiras galotnē - ļoti daudz.

Bumbas pie sava groza. Kopumā šajā spēles elementā spēles gaitā izdevās uzlabojums (otrās ceturtdaļas vidū bija mīnus desmit), taču tieši pie sava groza vairākas reizes bumbu nepaņēmām ļoti sāpīgi - pakaļdzīšanās jau tā prasīja milzum daudz spēka un enerģijas, bet šajos mirkļos dūša apskrējās pat tiem, kas nebija laukumā. Spēles gaitā serbi sev izkaroja 14 atkārtotas iespējas uzbrukt un daudzas realizēja, dzēšot mūsu iespējas viņus panākt.

P.S. Apzināti nepieminēju tiesnešu darbu, jo to mēs tāpat nevaram ietekmēt, taču katram bija redzams, ka Latvija Eiropas basketbolā pagaidām ir vismaz pāris kastas zemāk, nekā Serbija. Mainīt to varam tikai ar savu spēli un rezultātiem un atliek cerēt - mazpamazām, bet tas notiek jau šobrīd.