Atkal vajadzēja pacietību – Puriņš par atgriešanos un Valakari atvērto pozitīvismu

"Riga" kļuvusi par otrajām mājām
"Bija jāatsvaidzina iekšējās sajūtas, kā tas vispār ir – spēlēt Virslīgā, bet šī spēle bija par komandu, nevis par mani. Sākām ļoti pārliecinoši un, lai arī ne vienmēr viss bija ideāli, tā arī nospēlējām līdz galam – šādu spēli mums vajadzēja, lai atkoptos no zaudējuma Valmierā. Visvairāk paši sev parādījām, ka varam," sarunā ar Sportacentrs.com, kā allaž, nosvērts, pārdomāts un uz komandu tendēts bija Puriņš, paslavējot 3+1 autoru Marko Regžu. "Pēc Valmieras varbūt bija jāveic pāris korekciju. Futbolā nevar uzvarēt visās spēlēs – vienmēr ir kādas reizes, kad kaut kas neizdodas, kaut kas netiek darīts pēc plāna. Bija jāsaprot, kas neizdevās, un jāveic korekcijas. Vai arī vārtsargu maiņa bija korekcija, nevis plānota rotācija? Tas ir jāprasa trenerim! Man par to nekādas informācijas nav. Arī par sezonas plānoto rotāciju īpašu sarunu nav bijis."

"Riga" uzvarēja ar četru vārtu pārsvaru, un liepājnieki, pēc Opta datiem, ar deviņiem sitieniem sakrāja tikai 0,40 xG. Lielākā daļa sitienu bija no ne pārāk labām pozīcijām un tieši pa vidu vārtiem, tādēļ par sarežģītāko epizodi, iespējams, varētu saukt Moameda Bā izrāvienu, kad Puriņam vajadzēja ar rokām izķeksēt bumbu viņam no kājām. Par spīti stiprajam aukstumam un zemas bīstamības uzbrukumiem Puriņš par garlaicību un nosalšanu nebūt nesūdzējās: "Grūtākā nebija neviena no nosauktajām epizodēm – grūtākais bija palīdzēt komandai organizēt aizsardzības darbības. Ir jāseko līdzi spēlei, jāspēj laikus pateikt priekšā. Izgājieni, sitieni – tas vārtsargam ir jādara, bet manā uztverē tas nav pats grūtākais. Vārtsargs ir pēdējais posms, pēdējais bastions, kas var tikt pārspēts, - grūtākais ir nepieļaut, lai pretinieki tiek līdz situācijām, kurās var gūt vārtus. Visi kā komanda lieliski ar to tikām galā, tādēļ manas individuālās darbības nav tik svarīgas."

Nils Puriņš un Marko Regža. Foto: Zigismunds Zālmanis/Riga FC

Pusotru sezonu baudījis diezgan regulāru spēles laiku, Puriņš pauž, ka ziemā sekojis līdzi situācijai tirgū, taču vēlmes par katru cenu atrast citu komandu, kur būtu varējis sākt kā pirmais numurs, viņam nebija: "Pārdomas ir pēc katras sezonas, jo nav noslēpums, ka katrs latviešu futbolists grib doties kaut kur ārpus Latvijas uz spēcīgākiem čempionātiem. Bija jāpagaida, vai kāds piedāvājums parādīsies, bet tādas domas, ka noteikti gribētu mainīt komandu, nebija. Ar visām tām lietām darbojas mans aģents, un mūsu noruna ir tāda, ka izskatītu tikai sakarīgus variantus – skriet kaut kur pa galvu pa kaklu skriešanas pēc nevēlos. Dzirdēts pietiekami daudz gadījumu, kad tas nebeidzas labi, turklāt "Riga" ir labs klubs, kas cenšas tikt Eirokausu grupu turnīrā [turpmāk – līgas fāzē]. Šeit esmu bijis ilgi, esmu sevi parādījis – šīs jau ir manas otrās mājas."

Septembra sliktās spēles – kulminācija, nevis galvenais iemesls
1998. gadā dzimušais Puriņš ir "Skonto" audzēknis, spēlējot kopā ar vienaudžiem Robertu Uldriķi, Danielu Balodi un gadu jaunākajiem Alekseju Saveļjevu, Jāni Grīnbergu. 2016. un 2017. gadu viņš pavadīja "Jelgavas" dublieros, 2018. gadā Virslīgas spēles pieteikumā debitēja jau "Riga" rindās, bet pirmoreiz par Virslīgas komandas pamatvārtsargu, pacietīgi gaidījis iespēju, kļuva tikai pirms diviem gadiem. Pirmajās četrās sezonās Rīgā viņš aizvadīja 11 Virslīgas spēles, turklāt vienu no tām – kā…uzbrucējs bēdīgi slavenajā pandēmijas derbijā (0:3), 2022. gadā pirmā numura stafetes kociņu pārņēma no Roberta Ozola, bet 2023. gadā saglabāt pamatvārtsarga lomu palīdzēja Riharda Matrevica savainojums – kaut gan pirmie signāli par neviennozīmīgo hierarhiju bija vēl pirms tam.

Latvijas U17 izlasē Puriņš bija pamatvārtsargs priekšā Denisam Pērkonam, U19 izlasē bija otrais numurs aiz Matrevica, U21 izlasē dalīja laiku ar Vjačeslavu Kudrjavcevu un Matrevicu, bet lielajā izlasē debitēja pagājušā gada jūnijā, pēc Pāvela Šteinbora epizodes Velsā izmantodams radušos situāciju Latvijas vārtsargu vidū. Šteinbors vairs netika saukts, Ozols klubā spēlēja mazāk par Fabrisu Ondoā, Matrevics bija savainots, tādēļ Puriņa kandidatūra tobrīd bija visnotaļ likumsakarīga – Nils mūsdienu augošajiem standartiem nav visgarākais vārtsargs (186 cm, Matrevicam ir 202 cm), toties ar ļoti labu spēli ar kājām un tobrīd visstabilāko spēles laiku starp lielo klubu latviešiem. Jūlija otrajā pusē sekoja arī līguma pagarinājums uz trim gadiem ar "Riga", taču nieka pusotru mēnesi vēlāk viņš vairs nebija pirmais numurs nedz izlasē, nedz arī klubā. Vispirms bija 1. septembra zaudējums "Jelgavai" (3:5), bet nedēļu vēlāk viņš piecus vārtus ielaida arī Rijekā (0:5).

Kristers Tobers, Nils Puriņš un Daniels Balodis. Foto: Sanita Ieva Sparāne/LFF

"Septembrī tā jau bija kulminācija tiem apstākļiem, kas bija sakrituši," uzskata Puriņš, kurš jaunā treneru štāba vadībā martā arī vairs netika saukts uz izlasi. "Tajās spēlēs bija pietiekami daudz acīmredzamu kļūdu gan no manas, gan citu puses, bet man negribētos domāt, ka kaut kas mainījās tikai to divu spēļu dēļ, - pašam ir aizdomas, ka tas bija kaut kādu apstākļu sakritības dēļ. Vairākkārt [domās] gāju pāri visai sezonai, pat abiem diviem gadiem [kuros spēlēju], un daudz kas bija noticis gan futbola dzīvē, gan ārpus tās. Savā ziņā tā bija kulminācija."

Jaunajam treneru štābam kļūda nav pasaules gals
Puriņš "Riga" aizvada septīto sezonu un pieredzējis jau divpadsmito galveno treneri – līdzi somam Simo Valakari no "Audas" līdzi nākusi arī virkne asistentu, ieskaitot jaunu vārtsargu treneri Oleksandru Nohinu, kurš pirms Latvijas posma strādāja Moldovas flagmanī Tiraspoles "Sheriff". "Galvenos trenerus salīdzināt ir ļoti grūti, jo katram ir savi zīmējumi, katram ir sava personība. Visu laiku kaut kas mainās, tas ir neizbēgami – tā ir attīstība. Līdz ar treneru maiņām vairāk mainās tieši mazās lietas, bet mēs, kā komanda, ar tām sadzīvojam," teica Puriņš.

Lūgts nosaukt Valakari personības un trenera stila trīs iezīmes, Puriņš rūpīgi izvēlējās šīs: "Pirmkārt, Simo ir, kā teiktu angliski, ļoti open-minded - atvērts jaunām idejām, vienmēr gatavs uzklausīt arī citu viedokli, ja nepieciešams, mainīt arī savu viedokli vai par to padiskutēt. Tas manā uztverē trenerim ir ļoti pozitīvs faktors. Otrkārt, viņš atļauj kļūdīties. Futbolā kļūdas ir neizbēgama lieta, un viņš uz tām skatās ļoti adekvāti. Runa pat nav par to, ka nelamā, bet gan par to, ka dzīve pēc vienas kļūdas vēl nav beigusies. Arī tas ir ļoti labi, ļoti vajadzīgs. Trešais – es teiktu, ka viņš ir ļoti pozitīvs. Viņam ir pozitīva aura, un viņš to nodod arī pārējai komandai."

Kurš rīdzinieku vārtus sargās šovakar, to redzēsim jau plkst. 19.00 Sportacentrs.com un TV4 tiešraidē.

Paolo Nikolato un Simo Valakari. Foto: Zigismunds Zālmanis/Riga FC