Viedoklis: Paldies, "Jelgava"!

Vērsim pie ragiem - nevēlos, lai futbola līdzjutēju atmiņās paliktu tā "Jelgava", kas pēdējos gados laukumā mocījās. Mocījās ar pretiniekiem un mocījās ar sevi. Vairs nespēja uztaustīt savu stilu. Piedodiet, ja šīs rindas liks vilkt paralēles ar nekrologu, taču man šis Virslīgas aizgājējs, FK "Jelgava", asociēsies ar 2014.-2016. gadu. Raksturs, dūre, komanda kā ģimene, trofejas, Eiropas piedzīvojumi. Skaisti laiki bija.

Kādam citam aļņi visspilgtāk atmiņā paliks ar neatkārtojamo, fantastisko pelnrušķītes stāstu 2010. gada pavasarī, kad Daiņa Kazakeviča puiši caur neticamiem spēļu scenārijiem izcīnīja Latvijas kausu. Divus mēnešus vēlāk Pāvels Bormakovs steidza no darbiņa (montēja kondicionierus), lai pēdējā brīdī pagūtu uz... Eiropas līgas spēli pret Norvēģijas vicečempioni "Molde". Starp citu, Bormakovs, kurš stadionā ielidoja stundu pirms mača, guva vārtus, un "Jelgava" uzvarēja ar 2:1. Kamēr kāds ņēmās ar kondicionieriem, organizatori pa to laiku cīnījās ar UEFA inspektoru, kurš atklāja 40 nepilnības Slokas stadionā. Emociju uzplūdā esot pat izskanējusi frāze: "To inspektoru noraksim tepat stadiona malā vai mežā?"

Pats aktīvajā žurnālistikā ienācu līdz ar 2012. gada sezonu. Tur bija vesels iemeslu komplekts, bet emocionālajā plāksnē izceltu divas lietiņas. Nejauši "Radio SWH" noklausīta intervija, kurā kāds no "Mettas" cilvēkiem stāstīja, ka debitanti pēc triumfa 1. līgā arī Virslīgā turpinās raut ar trim uzbrucējiem (nodomāju: "Wow, izklausās interesanti!"), kā arī tam laikam krāšņie, kolorītie, dzīvie "Jelgavas" video apskati - Kazakeviča uzmundrinošās uzrunas komandai (ļāva ieskatīties ģērbtuvē!), Marka Bogdanova varoņa kults, līdzjutēju reakcijas un humors. Tieši šādi stāsti ierauj futbolā dziļāk. Godīgi jāatzīst, ka tieši sākumā entuziasms plūda pāri malām un atceros, kā "Daugavas" stadionā kādā no neremontētajiem kabinetiem pārspīlēti gari un plaši iztaujāju Kazakeviču par tās sezonas neveiksmēm.

Tā gada beigās Dainis pārcēlās uz LFF, bet "Jelgava" jaunu grūdienu saņēma pēc uzņēmēja Māra Peilāna ienākšanas klubā un Vitālija Astafjeva kļūšanas par galveno treneri. Te mēs arī nonākam pie 2014. gada. Neslēpsim, ka "Jelgavai" palīdzīgu roku sniedza arī juku laiki Virslīgā - pāris "klubi" nodarbojās ar "toto", pēc "Metalurga" maksātnespējas kūniņas stadiju pārdzīvoja "Liepāja", naudas problēmas parādījās "Skonto". Taču šai vietā slēdzam ārā analītiku un paslavējam "Jelgavas" paveikto darbu. Viena gada laikā no 8. vietas uz 3. vietu uzlēkt ir jāprot jebkuros apstākļos! Astafjevs izveidoja lielisku kolektīvu, grūti salaužamus aizsardzības vaļņus un komanda atgādināja Vitāliju pašu futbolista karjerā - raksturs, nepiekāpība, darba kultūra, disciplīna, gudra spēle.

Lai neapvainojas pārējie, bet jebkurā diennakts laikā nosauktu četrus "Jelgavas" simbolus - Kaspars Ikstens, Gints Freimanis, Mārcis Ošs un Artis Lazdiņš. Kaut kur augstāk minēju ģimeni, raksturu, līderību - lūk, tas ir par šiem vīriem! Kurš no viņiem laukumā kaut uz mirkli parādītu vājuma izpausmes? Neviens! Protams, palīdzību sniedza arī citi. 2014. gadā 15 vārtus sasita Vladislavs Kozlovs, stabilas un grūti aizvietojamas vērtības bija Valērijs Redjko, Aleksandrs Gubins, Oļegs Malašenoks, Romāns Bespalovs, Gļebs Kļuškins, Abdulajs Diallo un citi.

Tā bija komanda, pret kuru neviens nemīlēja spēlēt. Pat, ja tas nebija stiprākais no pretiniekiem. Nepiekāpība, ass futbols, kaplēšanās, Oša auti, nelīdzenais laukums Zemgales olimpiskajā centrā. Valērija Šabalas vārdi, kurā saklausāma bezspēcība, pēc 2014. gada zaudētā kausa fināla pret "Jelgavu" Zocā iezīmē šīs asociācijas: "Laukums tikai izskatījās labi, taču uz tā bija grūti spēlēt. Bumba nepārtraukti palēcās, un mēs ["Skonto"] nevarējām spēlēt savu futbolu. Tāpēc nācās spēlēt tā, kā gribēja viņi - nekas negāja tā, kā mēs vēlētos. Mums spēle vispār nevedās, jo būtībā tas bija kā teniss - viņi sper bumbu, tad mēs, un bija tāda bumbošanās." Spēles stils ir viena lieta. Bet kas par raksturu! Tai pašā bronzas sezonā "Jelgavas" vārti pa puslaikiem - 22:19 un 35:8.

Pārcēlos tomēr pie faktiem, taču šis tiešām ir pieminēšanas vērts. "Jelgava" četras reizes iekarojusi Latvijas kausu (2014.-2016. gadā trīs gadus pēc kārtas!), lai gan nekad nav vinnējusi Latvijas čempionātu. Šai gadu tūkstotī starp ne-čempionēm vēl tikai RFS reizīti pratusi iegūt Latvijas kausu. "Jelgava" to izdarīja četras reizes. Četras! Ar raksturu, ar stilu, ar galvu reibinošiem scenārijiem. 2010. gada zinātniskajai fantastikai sekoja tīri cienījami pēcteči - pendelēs apspēlēta Tamaza "Skonto", bet īstu ņirgāšanos par futbola loģiku piedzīvojām 2015. gada 20. maijā. Pēc prātam neaptveramas Diallo rīcības palikt mazākumā 4. minūtē(!) un uzvarēt saniknotos favorītus ventspilniekus ar 2:0 viņu stadionā ir jāmāk.

Šis pats raksturs un ticība saviem spēkiem nekur nepazuda arī Eiropas laukumos. Ar pieticīgu resursu izsist "Litex" un Bratislavas "Slovan" (3:0 - labākā spēle "Jelgavas" vēsturē?) - spilgts pierādījums, ka "Jelgava" bija izteikta play-off formāta komanda ar raksturu. Diemžēl pašam nesanāca doties līdzi brīnišķīgos un sportiski veiksmīgos izbraukumos Bulgārijā, Islandē un Slovākijā, kā arī ne tik sekmīgās tūrēs Norvēģijā, Izraēlā un Ungārijā, toties pabiju Maķedonijā, kur "Jelgava" īstenā Skopjes svelmē cīnījās pret "Rabotnički". Iespējams, tieši karstums varenajā arēnā toreiz neļāva mūsējiem nosargāt mājās iegūto pārsvaru (1:0, 0:2), taču atkal jārunā par kluba ģimeniskumu. Tas nav stāsts tikai par vienotību komandas iekšienē - "Jelgavas" ģimenes sastāvdaļa allaž ir bijuši arī citi cilvēki. Kluba darbinieki, spēlētāju radinieki, komandas līdzjutēji un pat žurnālisti. Skaidrs, ka čārteris kaut kā jāizpilda, tomēr "Jelgava" veiksmīgā Eirokausu vasarā nemēģināja taisīt biznesu un aicināja cilvēkus līdzi par velti vai par pusparvelti, un līdzbraucēji brīvajā laikā izbaudīja arī ekskursiju ar laivām pa Matkas kanjoniem.

Tā uzreiz nespēju arī nosaukt nevienu citu Virslīgas klubu, kuram būtu sirsnīgs laulāto pāris, kurš tik ļoti mīlētu savu komandu. Jebkurš Latvijas futbola līdzjutējs, kurš nav tikai svētdienas fans, vismaz virtuāli pazīst Tamisāru pāri. Jā, kluba bijušais prezidents Ainārs Tamisārs nav līdzjutējs no malas un "Jelgavā" ir ieņēmis dažādus amatus, tomēr manā uztverē viņš ar sievu Solvitu, pirmkārt, ir īstenākie futbola fani. Cilvēki, kuri devušies līdzi komandai jebkādos apstākļos - vai tur sals, vai lietus, vai nesvarīga ierindas spēle, vai pašiem kāzu jubileja. Futbols pirmajā vietā. Viņi allaž bija klāt visos mačos un pārdzīvoja no sirds. Ātri sadraudzējās ar jebkuru komandas leģionāru un viņu otrajām pusēm. Arī pēc humora devas Aināram kabatā nekad nav bijis jāmeklē. 2015. gada augustā "Skonto" stadionā "Jelgava" viesojās pie "Skonto" neilgi pēc tam, kad Tamaza Pertijas padotie bija dabūjuši 2:9 pērienu Debrecenā. Ainārs jau pirms tam jokoja par šo rezultātu ("Ka tevi divi deviņi!") un tad "Jelgava" sāka gūt vārtus - Ošs un Bogdaškins panāca 2:0, bet blakus sēdošais Tamisārs labi apmeklētajā spēlē kliedza: "Vēl septiņus!" Jelgavnieki skaistā saulainā dienā uzvarēja elegantā stilā ar 3:2.

Žēl, ka Astafjevs klubu pameta - varbūt par ātru. No pārējiem vēl tikai Sauļus Širmelis ātri uztaustīja Jelgavas futbola auru un sasniedza rezultātu. Taču ne jau treneri vienmēr visu spēj izšķirt. "Jelgava" nevēlējās vai nevarēja sacensties ar tēriņiem pēc "Riga" un RFS ienākšanas Virslīgā un apmaldījās Latvijas futbola kartē - Eirokausi kļuva nesasniedzami, savukārt kļūt par jauno talantu kalvi ("Spartaka", "Mettas", "Valmieras" modelis) arī vienā dienā grūti un "Jelgavai" diez vai tas piestāvētu, vismaz šobrīd. Himna taču ir jāciena!

Sensenos laikos Lielupes krastā,
Izkāpa Alnis un viņa vīri.
Pēc skaita 11, ar skatienu tiešu un raksturā sīvi kā zemgaļu vīri.
Tie lielu akmeni cēla no zemes,
ar dzelžu kājām spēra to tāļu,
līdz pasaules malai un vēl nedaudz tālāk,
Bet ļauni Jodi mita šai zemē,
iekš Liepāj un Ventiš,
Rīga un Jūrmal,
Bet Alnis tiem visiem uzlika ragus,
Un ieraka pļavā kā vārtu stabus!

Lai kāds jums aizsardzības valnis
To pārvarēt var Alnis
Tie kliedza:”Jel, gana!”, un radās Jelgava!

Mūs neviens neapturēs!
Neviens!
Mēs nepadodamies,
Uz priekšu dodamies
Ar aļņa spēku sirdī
Cīnāmies!