Lina: "Pavasarī mēģināšu izskriet A normatīvu"

-Kāpēc izlēmi skriet tieši Frankfurtē?
-Pēc Latvijas čempionāta krosā pajautāju pieredzējušam skrējējam Aigaram Matisonam, kur man rudenī skriet. Viņš ieteica Frankfurtē, kur ir ātra trase. Ņēmu viņa padomu vērā. Viens no variantiem bija Berlīnes maratons, taču tur dalībnieku pulkā netiku, vajadzēja pieteikumu sūtīt agrāk. Gribēju startēt bez maksas un no elites grupas starta zonas, lai nav jāstāv startā piecas minūtes. Frankfurtes maratona sponsors ir "Asics", tāpēc firmas pārstāvniecības Latvijā pārstāvis Egnārs Gudriķis palīdzēja nokārtot pieteikšanos. Varēju skriet no elites grupas, man bija savs numurs ar vārdu Dace, tās bija foršas sajūtas.

-Cik augstam jābūt rezultātam, lai varētu cerēt uz startu no elites grupas?
-Varbūt, ka viņi [Frankfurtes maratona organizatori] ne tik daudz ņēma vērā manu līdzšinējo rezultātu (2:50:15), cik to, ka tas tika izskriets salīdzinoši sarežģītā trasē [Valmierā], kur jāveic četri apļi, kā arī tas, ka pieteikumā biju rakstījusi, ka gribu izskriet normatīvu. Protams, palīdzēja arī tas, ka mans atbalstītājs ir "Asics".

-Šo sezonu pakārtoji normatīva izpildīšanai? Maratonu pirms tam skrēji tikai reizi Rīgā, bet daudz piedalījies pusmaratonos...
-Nordea Rīgas maratonu jau arī neskrēju uz pilnu atdevi. Zināju, ka starp latvietēm man konkurences nebūs, tāpēc nebija jēga skriet ātrāk, ja zināju, ka būšu pirmā latviete (ātrākā Latvijas skrējēja dabūja naudas balvu – J.P.), skrienot nedaudz ātrāk kā lēno treniņu. Rezultāta ziņā tas varbūt kādam šķita solis atpakaļ, jo pirmoreiz nelaboju personisko rekordu, bet man tā nešķita, jo es zināju ar kādu mērķi un sajūtām skrienu. Vēl skrēju "Skrien, Latvija" seriālā. Ļoti patika šī pasākuma ideja.

-Frankfurtes maratons bija tavs sestais maratons. Vai arī fiziski un psiholoģiski grūtākais?
-Noteikti nē. Fiziski grūtākais bija Barselonā, jo pirms tā bija saslimusi, turklāt tas bija pirmais ārzemju maratons, tāpēc nezināju, ko varu sagaidīt, lai arī tur startēju no pirmās rindas. Tur gan nenoskrēju kā bija ieplānots. Frankfurtē bija viens no maniem vieglākajiem maratoniem, jutos ļoti labi. Arī pēc finiša nebija tā, ka nevaru pavilkties. Biju patiešām ļoti labi sagatavojusies. Šeit jau svarīgākais nebija vieta, bet gan rezultāts. Man neinteresēja, kāda konkurence, kas man paskrien garām un tamlīdzīgi. Pilnīgi savādāk ir Latvijā, kur domā par vietu, bet rezultāts ir otrajā plānā, sevišķi šī gada pusmaratonos. Ja pusmaratonus skrietu kaut kur ārzemēs un uz rezultātu, tad Frankfurtē iespējams nemaz nelabotu savu personisko rekordu pusītē. Taču man nevajadzēja sevi izsmelt pusmaratonos, kurus izmantoju vairāk kā treniņus.

-Mēnesi pirms Frankfurtes tu atzini, ka neesi pārāk labā formā. Tad jau atlikušajā laikā lieliski tiki galā ar sportisko formu?
-12.septembrī noskrēju "Baltic Miles" pusmaratonā un nākamajā dienā jau ar [treneri un draugu] Igoru [Kazakeviču] lidojām uz Vāciju. Pārlidojumi mani ietekmē ne pārāk labi, tāpēc pēc tam biju tādā kā bedrē. Forma katrā ziņa bija tāda, kā bija – treniņos es vilkos... Taču nedevu sev atpūtu, turpināju strādāt, vienīgi skrēju lēnāk nekā vajadzēja, kas nedeva pārliecību, ka būšu formā uz maratonu.

-Kā bija sacensību rītā – vai bija sajūta, ka viss izdosies?
-Jā. Trīs nedēļas pirms Frankfurtes maratona skrēju pusmaratonu Švābahā, kur noskrēju 1:20:18, taču tur bija ļoti grūta trase – kalnaina, bija jāskrien arī cauri mežam, pa grants ceļu, lai gan bija arī asfalts. Tas, ka šādā trasē gandrīz noskrēju personisko rekordu (1:20:07), deva man pārliecību, ka normatīvs būs.

-Frankfurtē visas distances garumā izdevās pieturēties pie tā tempa, kādu biju iecerējusi?
-Visos skrējienos, arī tajos, kuros noskriets labi, vienmēr var atrast kaut ko, kas nebija labi. Piemēram, Frankfurtē iepriekšējā dienā bija nolijis lietus, tāpēc slīdēja kājas, ko atzina arī vīriešu sacensību uzvarētājs, kurš gandrīz laboja pasaules rekordu. Bija arī daudz līkumu, bet jo ātrāk skrien, jo grūtāk tos izskriet. Šoreiz mērķis bija pirmo pusi noskriet pa 1:20:00, bet otrajā sasniegt personisko rekordu pusmaratonā. Iznāca otrādāk – pirmo pusi noskrēju 1:19:35, bet otro – par minūti lēnāk (1:20:33). Pirmo pusi vispār noskrēju pīpējot (sirsnīgi smejas). Interesanti, ka trasē es apdzinu vairākas melnādainās skrējējas, kas pirmo pusi biju noskrējušas pa 1:13:00. Visas vadošās otro pusi bija noskrējušas lēnāk, bet mana minūte bija vēl salīdzinoši labs rādītājs, citām bija trīs, četras, piecas minūtes.

-Noteikti biji cerējusi skriet ātrāk par 2:40:00?
-Jā, tas, ko es varēju noskriet bija 2:39:00 vai nedaudz lēnāk. A normatīvs nebija plānots. Pati vainīga, ka neizskrēju zem 2:40:00. Ātrāk vajadzēja kāpināt tempu, nevis tikai pēdējos divos kilometros, ko noskrēju 3:42/km. Iespējams, labotu Elizabetes Bradu rezultātu, kas ir otrais visu laiku labākais Latvijas sieviešu maratonā (1:39:20, Valmiera, 1984.). Taču joprojām ir iespēja pakāpties... Varbūt kaut kādas sekundes zaudēju, jo Vācijā nebija iespēju iet pie masiera, ko Latvijā darīju regulāri dodoties pie Latvijas Olimpiskās vienības masiera Borisa. Kā arī naktī pirms maratona neizdevās tik labi izgulēties, istabiņā bijām trīs, viens ārzemnieks ar krākšanu pamodināja trijos naktī, pēc tam vairs neizdevās aizmigt.

-Trasē tev līdzi skrēja arī Igors...
-Vietām jā, taču, kad sākās grūtākais – tas bija ap 32.kilometru – viņš noskrēja malā un atlikušo nobrauca ar tramvaju (smejas). Viņš bija daudz strādājis, nav īsti trenējies, tāpēc līdz galam neskrēja. Psiholoģiski viņa klātbūtne trasē noteikti ir svarīga. Taču ne vienmēr viņš skrien, bet tādos gadījumos ir labi, ja ir kam iesēsties astē.

-Personiskā rekorda labojumā par desmit minūtēm noteikti ir ieguldīts milzum daudz darba...
-2:50:15 es biju izskrējusi Valmierā, kas ir pavisam cita, grūta trase, ja salīdzina ar Frankfurti. Ja tajā laikā būtu skrējusi Frankfurtē, tad tur būtu cits laiks. Desmit minūtes, protams, ir daudz, taču zinu, ka tad, kad pavasarī Nordea Rīgas maratonā noskrēju 3:01:53, reāli biju gatava uz aptuveni 2:46:00. Jā, ar tādu rezultātu es būtu pirmā latviete, taču ārpus trijnieka, jo tajā bija trīs āfrikānietes (kas izskrēja zem 2:40:00), ar kurām cīnīties tobrīd nevarēju.

Dace ar sacensību numuru un piemiņas medaļu. Foto: Uldis Varnevičs, "Bauskas Dzīve"

-Tev ir B normatīvs, taču, ja pieņemam, ka Prokopčuka pavasarī izskrien A normatīvu, tas būs jāsasniedz arī tev...
-Protams, B normatīvs nedod nekādas garantijas, ka var aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, jo tajās no vienas valsts ar A normatīvu var startēt maksimums trīs skrējējas, bet, ja vienai ir A, otrai B, tad var startēt tikai A normatīva īpašniece. Es, protams, priecājos par rezultātu, taču nav tā, ka sēdēšu kājas uzlikusi uz galda un neko nedarīšu, gaidot vai būs kāda labāka, vai nē (smejas). Tāpat turpināšu trenēties. Man ir pārliecība, ka varu ātrāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka netrenējos daudzus gadus, lai pēkšņi sāktu satraukties par progresa apstāšanos.

-Tātad nākamā gada pavasarī arī tu mēģināsi izskriet A normatīvu?
Jā. Ir padomā maratons kādā no ātrajām trasēm, kura ir sertificēta, bet šobrīd nevaru pateikt vai skriešu to martā vai aprīlī.

-Ja pieņemam, ka uz olimpiādi tu tiksi, kur notiks gatavošanās – tepat Latvijā vai kaut kur ārvalstīs?
-Nākamā gada pirmajos mēnešos ir doma braukt trenēties uz Vāciju, jo Igors tur brauks strādāt. Ziemā tur ir labākas, pilnvērtīgākas iespējas trenēties.

-Pirmajās intervijās tu stāstīji, ka Pekinas spēles esi skatījusies pa televizoru un sapņojusi, ka pati kādreiz varētu startēt olimpiādē. Sapnis tuvu piepildījumam...
-Dažkārt tas liekas nereāli. Tobrīd šķita, ko es vispār esmu iedomājusies – tajā jāiegulda tik daudz darba, lai uz olimpiādi tiktu. Protams, šobrīd ir patīkami, taču hop es vēl nevaru teikt. Katrā ziņā esmu gandarīta, ka esmu izdarījusi to, ko es teicu, ka varu izdarīt [izpildīt normatīvu]. Arī tik īsā laikā, kā es to esmu paveikusi (aptuveni 33 mēnešu laikā, Dace sāka nopietni trenēties 2009.gada janvārī – J.P.).

-Cik kilometrus tu aptuveni noskrien mēnesī?
-Ja, godīgi, tad nezinu, cik noskrēju pirms Frankfurtes maratona septembrī un oktobrī. Protams, dienasgrāmatā man ir pierakstīts, cik esmu skrējusi katru dienu, taču šo mēnešu bilanci vēl neesmu aprēķinājusi (smejas). Vidēji, gatavojoties maratoniem, nav mazāk par 600 kilometriem. Trenējos godam. Treniņi bija grūtāki nekā parasti. Vairāk bija ātruma treniņi, kas man ne visai patīk, bet tieši tie man ir vajadzīgi, tāpēc ziemas periodā uz to nopietni strādāšu. Nevākšu tik daudz kilometrāžu, cik strādāšu uz ātrumu. Tas ir tas, kur varu pielikt.

-Pirms sacensībām noteikti mainās arī ēšanas paradumi...
-Jā. Pirms Frankfurtes maratona dzīvojām kādā mājā, kur sieviete ļoti gatavoja ēst, pat pārāk garšīgi (smejas). Taču man bija jāgatavojas maratonam un nevarēju ēst mērces, kūkas un tamlīdzīgi. Svētdienā, nedēļu pirms maratona, sāku olbaltumvielu diētu, taču uztaisīju treniņu un jutu, ka labi nav, tā gribās ēst un treniņos nav spēka. Jau nākamajā dienā mana diēta beidzās (smejas). Galvenais ir nepārēsties un neēst treknus ēdienus. Vairāk var atļauties tikai pēc labi padarīta darba. Sevišķi, ja jūti, ka esi nopelnījis...

-Pavasarī, kad mēģināsi izskriet A normatīvu, uz kādu rezultātu konkrēti ceri?
-Galvenais ir vispār noskriet A normatīvu. Varu jau izskriet 2:37 ar kapeikām, bet tas tik un tā būs B normatīvs.

-Distancē skrienot droši vien bija arī kaut kādas domas par normatīvu?
-Jā, bet Frankfurtē es biju droša, ka izskriešu normatīvu, kaut gan kādā brīdī man temps nedaudz kritās. Vienkārši bija iekšēja pārliecība, ka ar treniņiem un ieguldīto darbu esmu pelnījusi izskriet normatīvu. Ja kritiski paskatos uz sevi no malas, redzu, cik daudz ir strādāts, tas liekas tikai loģiski.

-Runājot par progresu un izaugsmi, vai klusībā nelolo cerības kādreiz aizsniegties vai pietuvoties Prokopčukas rezultātiem?
-Es apzinos, ka tas ir nereāli. Tik milzīgs potenciāls man nav. Protams, var runāt, ka cilvēka spējas ir neizmērojamas, tikai mēs ar prātu tās ierobežojam, bet domāju, ka man tas nav pa spēkam. Manuprāt, Latvijā vēl nav piedzimusi sportiste, kas gatava sasniegt Prokopčukas rezultātus maratonā (smejas). Varu skriet ātrāk, taču nedomāju, ka zem 2:30:00. Nedaudz ātrāk par A normatīvu...

-Ņemot vērā, ka nākamgad ir olimpiskās spēles, cik startu tev varētu būt 2012.gadā?
-Jāskatās. Iespējams, ka startēšu "Skrien Latvija" posmā, taču tas būs sagatavošanās posms olimpiādei. Ja braukšu līdzi Igoram uz Vāciju, tad varētu izkrist daudzi starti Latvijā, taču šobrīd vēl par to pāragri spriest. Šobrīd es esmu noskaņojusies uz A normatīvu izpildīšanu.

-Minēji par "Asics" atbalstu. Vai viņi ir vienīgie, kas palīdz tev olimpiskā sapņa piepildīšanā?
-Nebūt ne. Ar sporta uzturu mums palīdz "Maxim". Dodoties uz Vāciju uzņēmuma pārstāvis Lauris Grass mūs aizveda līdz lidostai, jutāmies kā VIP personas (smaida). Braucot no Frankfurtes maratona mūs uz lidostu veda sacensību ģenerālsponsors BMW. Paldies arī LOV sporta ārstei Valdai Kuģei. Pērn man bija sadarbība ar "Ķeizarmežu", ko tagad ceru atkal atjaunot.

-Olimpiskais sapnis gandrīz jau ir realizējies. Kas būs pēc tam?
-Igors saka, ka man jāsāk soļot (smaida). Iespējams, ka kādus lēnos treniņus aizstāšu ar soļošanu jau šogad. Dažos treniņos esmu mēģinājusi, esmu arī startējusi. Soļošanā īpaši svarīgi, ka blakus ir treneris, kas norāda uz kļūdām soļošanas stilā. Pieļauju, ka kādreiz varētu pāriet uz šo disciplīnu, taču negribu solīt. Pagaidām gribu izmantot savu potenciālu skriešanā.