Andrea Trinkjēri: "Kails Hainss būtu labākais vīrs manai meitai"

Trinkjēri ir otrais treneris pēc “Bilbao Basket” stūrmaņa Foča Kacikara, kurš sarunai laiku atvēl spēles dienas rītā. Itālietis ļauj sarunu biedram justies komfortabli. “Tu esi boss, tu izvēlēsies vietu, kur sēdēsim! Cik minūšu varam runāt? Cik ilgi gribēsi!”

Tikšanās laikā Trinkjēri neskopojas ar komplimentiem. Pirms sarunas un tās laikā viņš paspēj uzslavēt Rīgu, saka atzinīgus vārdus par Latvijas valstsvienību un Baltijas valstīm. Neplātās ar rokām, nesteidzas runāt ātri un nerada steigas iespaidu, tomēr pusstundas laikā pastāsta daudz.

"Futbols Itālijā nogalināja visu"

Eiropas profesionālais basketbols piedzima Itālijā. Vai tas ietekmē itāliešu skatījumu uz mūsdienu basketbolu?
Deviņdesmitajos gados Itālijā bija basketbola bums. Lielas naudas pieplūdums, daudz izcilu spēlētāju, spēcīga konkurence un savstarpējie derbiji. Boloņa, Milāna, citi klubi. Salīdzinot ar situāciju tagad, tas bija kaut kas neticams. Pagājuši gandrīz 20 gadi un viss ir pilnīgi savādāk. Basketbols Itālijā joprojām ir populārs, taču futbols nogalināja visu. Tāpat kā tas nogalina visu...visur. Iespējams, ka Baltijas valstis ir izņēmums, kur basketbols ieguvis spēcīgākas pozīcijas. Nevaru teikt, ka šobrīd būtu labs brīdis Itālijas basketbolam.

Smaguma centrs sākumā pārvirzījās uz Spāniju, vēlāk uz Krieviju un Turciju. Kā to redz itālieši?
Zinu, kā tas izskatās no mana skatu punkta. Sports ir tieši atkarīgs no ekonomikā notiekošā. Ekonomikas burbulis Spānijā sekmēja jaunu arēnu būvi, pacēla jaunā līmenī konkurenci starp tradicionālajiem konkurentiem “Barcelona” un “Real Madrid”. Vienlaikus tas sekmēja jaunu basketbola centru izveidi Malagā, Seviļā, Valensijā, Vitorijā un Bilbao. Ekonomikas problēmas pārtrauca izaugsmi. Tagad Eiropas basketbola centrs ir ārpus Eiropas Savienības, virzās uz Krieviju un Turciju. Itālija no tā cieš.

Ticu, ka stabilākā valsts eirozonā ir Vācija. Vācu basketbols strauji aug, pateicoties labai organizācijai. Vācieši organizē visu, sākot no brokastu apmeklējuma. Pārējiem klājas smagi, taču spēka centri atrodas Turcijā un Krievijā.

Kad augāt, jūsu klubs bija “Olimpia Milano”. Vai kādā veidā joprojām esat piederīgs šai organizācijai?
Pirmo spēli savā dzīvē redzēju Milānā. Dzīvē pastāv dažas saites, kuras nav iespējams pārraut, taču šajā gadījumā lietošu itāliešu teicienu – kopš tā laika zem tilta aiztecējis daudz ūdens. Neesam atraduši jaunas krustceles mūsu sporta karjerās un dzīvē. Tagad esmu piederīgs citām organizācijām un mani tas apmierina.

Andrea Trinkjēri un Grieķijas valstsvienības aizsargs Vasilis Spanulis. Foto: SIPA/Scanpix

Vienu dienu pirms Eiropas čempionāta sākuma Trinkjēri tikās ar žurnālistiem

Andrea Trinkjēri Koperas arēnas tribīnēs

"Esmu īsts kokteilis"

No 2009. līdz 2013. gadam trenējāt “Cantu” komandu. Dienas, kad stāvējāt “Milano” līdzjutēju priekšā, bija īpašas?
Sākumā tā nebija problēma, jo Kantu bija ļoti maza pilsēta. Kluba rīcībā atradās salīdzinoši mazs budžets, taču, kad sākām uzvarēt spēles pret Milānu... Vienreiz izsitām viņus ārā pusfinālā, kas Milānai kļuva par milzīgu izgāšanos. Tobrīd stāvēt “Milano” fanu priekšā izrādījās grūtāk (smaida).

Trenēšana ārzemēs...
...ir smaga. Man nedaudz paveicies, jo esmu audzis multikulturālā ģimenē. Nācies saskarties ar dažādām ietekmēm, bet šodien man tās palīdz. Kad dodies uz citu valsti, jāpastāv un jāpaskatās, pirms rīkojies un runā. Vienmēr cenšos atcerēties vārdus, kurus saku saviem amerikāņu pirmgadniekiem. Šogad es arī esmu pirmziemnieks (rookie). Manā komandā ir daži jauni un ļoti labi amerikāņu spēlētāji, kuri liek atcerēties par Kailu Hainsu un Kītu Lengfordu. Nesalīdzini to, kas tev bija mājās, ar to, kas tev ir šeit. Ja sāksi mocīties ar salīdzināšanu, nekad nepielāgosies un neizdzīvosi, jo vienmēr jutīsies sarūgtināts. Katrā valstī ir dažas labas lietas, dažas viduvējas lietas un lietas, kuras tev nepatiks. Cenšos rīkoties tāpat, saskatīt labāko, ko sistēma spēj piedāvāt un pielāgoties. Katru dienu mēģinu iejusties vairāk un, pielāgojoties, ietekmēt lietas. Taču tas ir smagi.

Vai izdevies atrast atbalsta punktus Kazaņā?
Man ir ļoti laba arēna, ļoti jauks birojs un laba komanda. “Unics” uzskatāma par veselīgu organizāciju. Tie ir labi atbalsta punkti, jo daudzās vietās nav mūsdienīgu arēnu un stabilu ekonomisko pamatu.

Piemēram, “Cantu” Eirolīgas spēles vajadzēja aizvadīt Desio.
Tā bija viena no labākajām lietām, kas ar mani notika. Desio ir Milānas priekšpilsēta astoņpadsmit kilometru attālumā no Kantu. Tur uz mūsu spēlēm nāca septiņarpus vai astoņi tūkstoši cilvēku. Nācām no pilsētas ar 40 tūkstošiem iedzīvotāju, taču varējām kopā pulcēt tik daudz cilvēku un uzvarēt spēles, piemēram, pret “Maccabi”. Tā kā Eirolīgā spēlējām pirmo gadu, tas bija lieliski.

Minējāt ģimenes saites. Lielāku ietekmi atstāja māte vai tēvs?
Abi divi. Kad biju jauns, daudz ceļoju. Ārzemēs pavadīju mēnešus, nevis aizbraucu uz vienu nedēļu. Man nebija tikai viena pilsonība. Katru gadu četrarpus mēnešus pavadīju Horvātijā. Tāpat katru gadu braucu mācīties uz ASV. Esmu īsts kokteilis, kurā sajaukušās daudzas lietas. Varu saprast gan amerikāņu, gan eiropiešu mentalitāti, turklāt manī ir daļa Austrumu asiņu. Ar to vairāk domāju Balkānus.

"Kad Krievijā atcēla leģionāru limitu laukumā, atkorķēju šampanieti"

Vai izmantojat savu amerikāņu pieredzi, kad trenējat amerikāņu spēlētājus?
Tā tiešām ir. Manā darbā ir ļoti svarīgi saprast, kādas ir spēlētāju vajadzības un pie kādām lietām viņi pieraduši. Kad to zini, ir vieglāk izveidot sekmīgu komandu.

Kādas šosezon ir “Unics” spēlētāju vajadzības?
Viena no pirmajām lietām, ko viņiem teicu, bija, ka atrašanās tālu no visiem nevar būt attaisnojums. Katra spēle izbraukumā mums ir savdabīgs ceļojums, saistīts ar grūtībām. Celšanās trijos rītā, tāli lidojumi. Tas ir sarežģīti. Negribu, lai tas kļūtu par attaisnojumu sliktam sniegumam. Mēs esam Kazaņas klubā. Kazaņa neatrodas tepat aiz stūra, taču vienlaikus tai ir daudz priekšrocību.

Otrkārt, vēlos izveidot komandu, kura spēlē komandas basketbolu bez lieliem kāpumiem un kritumiem. Nevis komandu, kuras līderis vienā dienā iemet 30 punktus, taču nākamajā reizē tikai piecus punktus un tu zaudē.

Krievijā atcelts ārzemju spēlētāju limits laukumā.
Pastāvošais limits mani biedēja. Tas nogalināja trenēšanu. Nevar trenēt, ja laukumā jātur divus spēlētājus, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Muļķīgi to darīt tikai tāpēc, ka pastāv tādi noteikumi. Limita atcelšana mani ļoti iepriecināja. Radās iemesls atkorķēt šampanieša pudeli.

Šajā gadalaikā Eiropas kausa spēles ir nepārprotama prioritāte? Daudzas lietas izšķiras desmit spēlēs.
Man patīk Eiropas kauss. Līmenis kļuvis augstāks. Brīdī, kad “Last 32” turnīram pievienosies astoņas Eirolīgas komandas, sportiskais līmenis būs lielisks. Tas vairs nav Eiropas kauss. Tā ir mazā Eirolīga. Izveidojusies pamatīga konkurence.

Astoņu Eirolīgas komandu pievienošanās sezonas mērķus padara nemainīgus?
Šobrīd par to runāt ir pāragri. Mums vēl jāizplāno savs ceļojums soli pa solim. “Unics” pašreizējais mērķis ir izkļūt no grupas. Mūsu grupā ir tāda komanda kā “Banvit”. Rīgas komanda nupat aizvadījusi teicamu Eirokausu sezonu. Redzēju VEF spēles un biju pārsteigts, tāpēc viņi būs nopietni sāncenši. “Maccabi Haifa” nesen izcīnīja Izraēlas titulu cīņā pret “Maccabi Tel Aviv”. Tā notiek reti. Grupā ir Skopje, par kuru neviens daudz nezina. Viņi spēlē pirmo reizi, taču uzskatāmi par bīstamiem pretiniekiem. Katrā spēlē viņi kļūs vēl bīstamāki, jo būs uzkrājuši pieredzi. Ļaujiet man izdzīvot šajā grupā un tad pastāstīšu, kāds būs nākamais solis.

Vujukas un Kaimakoglu Kazaņā spēlēja jau iepriekšējā sezonā.
Tas izrādījies ļoti svarīgi, jo viņi palīdz saprast daudzas lietas.

Kādas bija jūsu iespējas piedalīties spēlētāju atlasē. Vai spērāt soli ceļā uz “sapņu komandas” izveidi?
Baidos, ka, trenējot klubu, “sapņu komandu” izveidot nav iespējams. Klubam jāiekļaujas algu budžetā un šajā ziņā jākonkurē ar citiem klubiem. Tas netraucē izveidot komandu ar labu savstarpējo sapratni. Man patīk komanda, kuru veidojam. Pats varēju piedalīties spēlētāju atlasē un esmu apmierināts ar izvēli. Neesam savā labākajā formā un nespēlējam stabili, taču visi kopā esam nesen. Mūsu vidū ir pirmgadnieki, saskaramies ar ceļojumu grūtībām, taču cenšamies izdarīt plānoto.

Vai ir kādas lietas, kuras Krievijas basketbolā sarūgtina?
Izvairīšos no pārsteidzīgiem secinājumiem. Vispirms man jāsaprot, kā tiesneši svilpj kontaktu situācijas. Esmu nedaudz pārsteigts, jo atsevišķu spēlētāju individuālā sagatavotība ir augstāka, nekā gaidīju. Katrā komandā pulcēti vismaz divi trīs ļoti spilgti talanti. Itālijā līmenis ir pieticīgāks. Cenšos izprast notiekošo.

Kazaņu no Itālijas šķir trīs, ziemā – četras stundas. Vai joprojām skatāties Itālijas virslīgas spēles?
Gadu gaitā izveidojies pieradums, no kura nedomāju atteikties. Teiksim tā, Krievijā esmu spiests gulēt mazāk (smejas), taču līdz šim viss bijis kārtībā.

Andrea Trinkjēri Eiropas čempionātā Slovēnijā

Trinkjēri un Spānijas basketbolists Serhio Rodrigess

Trinkjēri un Nikos Zisis sadarbojas gan Grieķijas valstsvienībā, gan Kazaņas “Unics” komandā

"Spanuļa savainojums ietekmēja 99% kampaņas iznākuma"

Treneris Skariolo salīdzināja Spānijas izlases trenēšanu ar braukšanu “Ferrari”. Ar ko varētu salīdzināt Grieķijas un Itālijas valstsvienību trenēšanu?
(Domā) Tā kļuva par pilnīgi atšķirīgu pieredzi. Valstsvienībām ir citas vajadzības, savādāka pieeja attīstības jautājumos. Nav laika rezerves. Svarīgākā lieta, ko sapratu – visas lietas nav iespējams kontrolēt, vajadzīga arī veiksme. Trenerim nepieciešami veseli spēlētāji. Tādu mācību guvu Eiropas čempionātā. Vasilis Spanulis guva tika savainots izšķirošā brīdī. Runājot atklāti, tikai viņš varēja nodrošināt Grieķijas atspēlēšanos. Spanuļa savainojums ietekmēja 99,9% kampaņas iznākuma. Viņš gribēja izdarīt visu, lai palīdzētu komandai, taču spēja atgriezties brīdī, kad nokļuvām pamatīgās problēmās. Tā ir lieta, kas atstāja vislielāko iespaidu.

Treneris Kurtinaitis teica, ka apvienot darbu klubā un izlasē ir tas pats, kas nodarboties ar seksu, braucot automašīnā.
Man bija sekss automašīnā, cerot neiekļūt satiksmes negadījumā. Izvairīties neizdevās, nokļuvu smagā situācijā. FIBA lēmumu par “wild-card” paziņos februārī. Lēmumu par turpmāko darbu Grieķijas valstsvienībā pieņemšu ātrāk. Šobrīd nav īstais brīdis, jo procesā atrodas citas lietas, taču Ziemassvētku laikā varētu būt skaidrība.

Kuriem spēlētājiem šovakar jāpievērš uzmanība?
Nevaru to pateikt, jo nevēlos, lai izceļas viens spēlētājs. Labāk patīk, ja nospēlē komanda. Kad rādām komandas basketbolu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, mums katru vakaru ir cits varonis. Tāds būs arī šovakar, taču zinu, ka Rīgā būs smaga spēle. Viesiem šeit vienmēr klājas grūti, tāpēc mums būs jāparāda labākā spēle, lai noturētos.

Ko zināt par Latvijas basketbolu?
Atgriezīsimies vasarā. Latvijai bija gandrīz perfekta kampaņa, izņemot vienu spēli. Pēdējo. Man šķita, ka Latvija iekļūs “play-off”, jo komanda spēlēja enerģiski un trāpīja metienus. Latvijas basketbols atrodas...

...kāpumā.
Kāpumā. Tas ir ātrs basketbols, kurā visi spēlētāji apveltīti ar labu atlētismu. Viņi neliek galveno akcentu taktikā, cenšoties pretinieku pārspēt ar enerģiju un metienu prasmēm. Katrs spēlētājs var kustināt bumbu un iemest. Man tāds basketbols patīk, lai gan pats to neizmantoju. Katrs no mums ir labs noteiktās lietās.

Pagājušajā gadā Rīgai bija lieliska komanda, kura teicami spēlēja Eiropas kausā. Rīga ir jauka vieta, uz kurieni labprāt braucu. Baltijas valstīs man vienmēr ir patīkamas sajūtas. Nezinu, kāpēc. Valstis atšķiras viena no otras, taču cilvēki ir viesmīlīgi. Ārā mēdz būt auksts, tomēr cilvēciskās attiecības sasilda. Labas arēnas. Tallinā ir jauka sporta zāle. Rīgas arēna ir lieliska, Lietuvā uzceltas teicamas sporta zāles. Basketbols attīstās.

Dzirdēts, ka Itālijas virslīgā spēlētais basketbols atrodas vistuvāk NBA stilam.
Nē, nepiekrītu. Itālijas līga ir orientēta uz taktiku. Treneri gatavo daudzus taktiskos risinājumus. Vienmēr būs slazdi, negaidītas sadarbības, nezināmi pavērsieni spēlē. NBA ir uz talantiem orientēta līga. Itālijā katrā spēlē noteiktās situācijās nāksies spēlēt pret zonas aizsardzību, jo pretinieki nevēlas jums ļaut spēlēt savu spēli. Itālijas līga ir Itālijas līga. Mazās komandas tajā ir labākās Eiropā, jo vienmēr var izdrāzt kādu no lielajām komandām. Tu vari spēlēt Eirolīgā, visu nedēļu ceļot. Svētdien aizbrauc uz mazu arēnu mazā pilsētā. Zāle ir pārpildīta, vietējie spēlētāji parāda labāko sniegumu dzīvē un... Nekad, nekad nevar atļauties uzelpot.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, trenējot “Cantu”, uzticējāties tikai pieredzējušiem spēlētājiem?
Pirmajā gadā sākām ar nezināmiem spēlētājiem. Gribējām aizvadīt labu sezonu, iekļūt astoņniekā un sacensties “play-off”. Aizkļuvām līdz pusfinālam, kas nozīmēja, ka nākamajā gadā vajadzēja spēlēt Eiropas kausā. Tajā brīdī vajadzēja papildināt sastāvu, piesaistot spēlētājus ar Eiropas pieredzi. Grūtākais Itālijas līgā ir vienlaikus spēlēt Eiropas līgā un nacionālajā čempionātā. Karš katru svētdienu. Ja nespēsi noskaņoties, zaudēsi ceturtdien. Un svētdien. Tajā brīdī sākām veidot komandas kodolu ar vairākiem pieredzējušiem spēlētājiem. Savukārt pēdējā gadā mums bija vairāki pirmgadnieki, tā kā nedomāju, ka koncentrējāmies tikai uz pieredzējušiem spēlētājiem.

"Cilvēku attiecības ir svarīgākā lieta dzīvē"

Vai atceraties brīdi, kad pirmo reizi ievērojāt Kailu Hainsu?
Redzēju viņu Portsmutas turnīrā – tas ir netālu no Norfolkas – kas notiek nedēļu pēc studentu basketbola sezonas beigām. Turnīrā nepiedalās NCAA spēlētāju krējums. Rīkotāji uzaicina līmeni zemākus spēlētājus, kur viņi var atrādīt savas prasmes (showcase). Ieraudzīju šo puisi un viņš bija stiprāks par visiem. Hainss laukumā izrādījās sīkstāks par visiem. Viņš joprojām nav garš. Atzīmēju viņu savos pierakstos. Vasarā apmeklēju NBA vasaras līgas spēles Orlando. Hainsam tur lika spēlēt par trešo numuru. Viņam par to nebija sajēgas, taču viņš turpināja apspēlēt visus, jo bija pats sīkstākais spēlētājs laukumā. Atzīmēju Hainsu vēlreiz un panācu, lai viņš paraksta līgumu ar Itālijas otrās līgas klubu “Veroli”. Teicu, ka ticu, ka, spēlējot centrā, Hainss var dominēt Eiropā. Runāju ar viņu un izteikti spēlēju uz viņu. Hainss ir neticama cilvēciska būtne. Viens no labākajiem cilvēkiem, kādus dzīvē esmu saticis. Ar lielu atrāvienu.

Kas padara viņu īpašu?
Dāsnums, pieklājība, smaids. Liela sirds, sīkstums, koncentrēšanās.

Lielas olas.
Dzelzs olas. Vienmēr saku – ja man būtu meita, vēlētos, lai viņa apprecētos ar Hainsu. Tādas lietas parasti iespējams teikt tikai par spēlētājiem, kuri ir jaukas, cilvēciskas būtnes un viduvēji basketbolisti. Hainss ir viens no nedaudzajiem, kurš ir neticams spēlētājs un neticams cilvēks. Kad saku, ka vēlētos izprecināt savu meitu, var padomāt, ka viņš ir lielisks puisis, taču nav tik sīksts un vairāk izskatās kā parasta būtne. Taču Hainss ir neticams spēlētājs. Viņš savu karjeru izveidoja smagā darbā, ar labu attieksmi. Hainss vienmēr upurējas komandas labā. Ziedo savu ķermeni, ziedo savus metienus. Viņš vienkārši iet un liek komandai uzvarēt. Hainsam ar to pietiek.

Vai esat saticis līdzīgus spēlētājus?
Vienmēr nosaucu viņa vārdu, jo Hainss nāk no “UNC Greensboro” komandas. Tā nav Ziemeļkarolīna, tā nav Djūka, tā nav Kalifornijas Universitāte Losandželosā (UCLA). Tas kaut ko pastāsta. Turklāt viņš ir ārzemnieks, bet rada neticamu cilvēcisku ietekmi. To apliecinās viņa komandas biedri jebkurā vietā. Manās komandās ir spēlējuši citi ievērojami spēlētāji. Basketbolisti, kurus vienmēr atcerēšos. Kad viss beigsies, visvairāk novērtēšu cilvēciskās attiecības. Kas būs tavās rokās? Cilvēku attiecības. Tā ir svarīgākā lieta dzīvē. Neesmu šī teiciena autors, taču trofeju plaukti pārklājas ar putekļiem, atmiņas dzīvo vienmēr. Man ir pilna atmiņu garderobe, kura sastāv no lieliskiem cilvēkiem un lieliskiem spēlētājiem.

Autors pateicas basketbola klubam "VEF Rīga" par sadarbību intervijas tapšanā.