Kristaps Janičenoks: "Komandai vēl nav izveidojies raksturs"

Lieliskā novembra rītā, kad ārā ir siltāks nekā vēlā rudenī ierasts, VEF spēlētāji ierodas uz treniņu Olimpiskajā sporta centrā. Nodarbība galvenajā zālē sākas vienpadsmitos, bet rosība OSC gaiteņos valda jau no pusdesmitiem. Izmantoju pauzi starp spēlēm, lai kopā ar komandas kapteini atskatītos uz pēdējo trīs mēnešu notikumiem.

Zinu, ka vasarā brauci atbalstīt U20 izlasi Tallinā. Viņu paveiktais iedeva grūdienu darbam?
Izlasē spēlēt nolēmu jau iepriekš, taču tajā brīdī klāt nāca labas sajūtas. Tallinā bija labi būt latvietim, būt tajā zālē, izbaudīt atmosfēru. Komandai sekoju visu laiku, ne tikai finālos. Sākumā neticēju, ka viņi tiks tik tālu. Viens no (valstsvienības) treneriem bija Arnis Vecvagars, tāpēc zināju, ka Kaspars lauzis pirkstu. Savstarpējās sarunās neguvu apstiprinājumu viņa iespējamai spēlēšanai “play-off”. Viens no izlases treniņiem beidzās ātrāk un redzēju ceturtdaļfināla spēli pret Melnkalni. Džeks iznāk un spēlē ar lauztu roku. Salauž Melnkalni, izmaina spēli. Tas bija liels grūdiens.

Un čempionāta laikā? Sagaidīji brīdi, kurš aizkustināja vai pacilāja?
Vienu epizodi neizcelšu. Eiropas čempionātu aizvadījām vienmērīgi, bez lieliem kāpumiem un kritumiem. Neskaitot pēdējo iznācienu pret Beļģiju, visas spēles nospēlējām savā līmenī. Būdami salīdzinoši jauni, nospēlējām pieredzējušai komandai atbilstoši. Vinnējām visus, ko vajadzēja uzvarēt. Zaudējām tikai komandām, kuras FIBA rangā atradās krietni augstāk par mums. Arī šīs izlases nerādīja labāko basketbolu, taču laukumā bija spēcīgākas.

Pieci pretinieki apakšgrupā automātiski palielina iespējamo variantu skaitu. Komanda rēķināja līdzi?
Man ļoti patīk, ka treneris Bagatskis ar komandu neko nerunā par rēķināšanu. Uz katru spēli gājām kā pēdējo, katrā spēlējām uz uzvaru. Šī iemesla dēļ komandā atradās divpadsmit spēlētāji, lai varētu rotēt un izturēt. Patika, ka tieši tāda attieksme valdīja pirms spēles pret Franciju, kurai teorētiski varējām atļauties zaudēt.

Vairāki čempionāti beidzās trīs dienās. Šoreiz viss turpinājās divas nedēļas un varēja būt trešā.
Šķita, ārprāts, cik ilgi esam Slovēnijā? Uzturēšanās laikā Jeseņicē sajūtas bija sevišķi labas. Lieliska viesnīca kalnos, svaigs gaiss, blakus kalnu strauts. Ļubļanā dzīvojām modernākā vietā, taču Jeseņicē uzturēties bija daudz foršāk. Otrajā kārtā laiks sāka vilkties garumā, tomēr tas nebija iemesls, kāpēc netikām astoņniekā.

”Top 8” bija rokas stiepiena attālumā. Komanda juta “play-off” smaržu?
Izslēgšanās spēlēs cīnīties gribēja visi. Jāsaprot, ka astotajā spēlē nezaudējām vājam pretiniekam. Beļģija ir laba komanda ar labiem spēlētājiem. Tie nav vakarējie zēni vai autsaideri. Ja skatītos uz papīra, nepateiktu, kura komanda šogad bija labāka. No malas skatoties, viņiem neko nevajadzēja, taču... Aizgājām vakariņās uz pilsētu. Satikām Akselu Ervelu, kurš ir labs Jāņa Blūma draugs no Bilbao laikiem, kopā ar pusi Beļģijas komandas. Runājām, kāpēc viņi sačakarējuši mūsu pasākumu. Beļģijas basketbolisti atzina, ka nedrīkstēja spēlēt slikti. Tribīnēs atradās daudz Beļģijas līdzjutēju, kā mēs varam atļauties zaudēt? Ja nāktu klāt mazliet veiksmes, kura todien galīgi nebija mūsu pusē, uzvarētu.

Kristaps Janičenoks spēlē pret “Maccabi Haifa”. Foto: Romāns Kokšarovs, “Sporta Avīze”, f64

Kārļa fon Klauzevica grāmatas “Par karu” atvēršanas pasākumā 24. oktobrī

Kristaps Janičenoks un Jānis Blūms

Kristaps Janičenoks un Ainars Bagatskis

"Ticu, ka VEF kļūs par Eiropā zināmu komandu"

Starpsezonā daudzi VEF spēlētāji spēra soli uz augšu, piemēram, vakar Danielss “Nanterre” sastāvā uzvarēja Barselonā, izcīnot pirmo panākumu Eirolīgā kluba vēsturē. Pašam bija vilinājums pamainīt vidi?
Man spēkā ir trīs gadu līgums ar klubu. Vienlaikus esmu VEF kapteinis – ja pie mazākās iespējas rautos prom, tas nebūtu lojāli. Klubs izpildījis visas saistības, man patīk šeit radītā vide. Ticu, ka VEF kļūs par stipru un Eiropā zināmu komandu. Varbūt kļūdos, taču tiešām tam ticu.

Trīs gadus pēc kārtas komandas rezultāti progresēja gan Eiropas kausā, gan VTB līgā.
Mums tiešām katru sezonu izdevās spert mazu soli uz priekšu. Tā esmu teicis trīs gadus, taču šovasar nomainījām komandas kodolu. Roulenda pāreja nebūtu izšķiroša. Ļoti ietekmēja Daira, Antanas un Zavas aiziešana. Arī Vils. Tāds ir leģionāru darbs – viņi nāk un iet, taču mums izveidojās īsts kodols. Ieskaitu tajā lietuviešus, jo viņi mums ir svarīgi un saprotami. Par latviešiem viņus nesaukšu, lai neapvainojas (smejas), bet savstarpēji neko nedalām. Bijām draugi gan laukumā, gan ārpus tā. Pēc neveiksmēm turpinājām turēties kopā, apspriest risinājumus, domāt.

Šogad no vecajiem cīņu biedriem palikuši Artūrs Strēlnieks ar Gati Jahoviču – Gati, veseļojies! Ir savādāk. Jāatrod spēles pavediens, taču tam vajadzīgs laiks. Profesionālajā basketbolā komanda ir svarīgāka par draudzēšanos, katram laukumā jāatrod savu labāko pielietojumu. Jāsameklē spēja papildināt vienam otru. Treneris daudz strādā, lai mēs to izdarītu.

Treneris Butauts uzņemas lielu daļu vainas. Tas spēlētājiem psiholoģiski atvieglo dzīvi?
Tā neteiktu. Spēlētājiem vainā jādalās. Varbūt treneris to neizrāda, bet spēlētājiem vainu jāņem arī uz sevi. Nav patīkami zaudēt, pat ja pretī nāk Izraēlas čempioni. Neatceros, kad mājās būtu zaudējuši ar 20 punktu starpību.

Treneri saka, ka komandas fiziskie rādītāji ir uzlabojušies. Spēlētāji tomēr nav bijuši visi kopā. Vai trešdien “Maccabi” palika nenovērtēts?
Nevaram atļauties nenovērtēt nevienu pretinieku. Viennozīmīga izskaidrojuma zaudējumam nav, jo slikta diena par attaisnojumu nekalpo. Mēs tiešām esam maz trenējušies pilnā sastāvā, kopā nav bijusi pat nedēļa. Kenanam vajadzēja atjaunot ārzemju vīzu, viņš vairākas dienas atradās Bosnijā.

Treneris Butauts labi saprot, ka spēlētājiem nepieciešams variēt slodzes. Pēc atbraukšanas no Eiropas čempionāta saņēmu pāris brīvdienas, šajā ziņā nevaru sūdzēties. Pārējais... Te ir profesionālais sports, jāmāk sevi motivēt un jāaizmirst viss liekais. Jānim Bērziņam teicu: “Aizmirsti U20 izlasi”. Iespējams, cilvēki to atceras, taču viņu atmiņa nebūs mūžīga. Un tad? Nevari spēlēt ar domu, kā to darīji pirms mēneša. Iepriekšējie panākumi jāaizmirst. Savu spēli jārāda tagad.

Minēji Jāni. Pārējiem puišiem teici līdzīgas lietas?
Par Jāni teicu, jo kopā spēlējām izlasē. Klubā viņam ir cita loma un teicu, ka jāpielāgojas tai. Iemācies pielāgoties! Par jaunajiem puišiem iespaids izveidojies labs, jo džeki grib strādāt. Iespaido Viktora Iļjina fiziskie dotumi. Viņš ir gan liels, gan kustīgs. VEF prasības un apstākļi atšķiras no Valmieras, viņam vēl vajag laiku, lai pierastu. Anžeju Pasečņiku zinu vismaz trīs gadus – viņam ir visas dotības, lai kļūtu par izcilu basketbolistu.

Dī Brauns nav tik harizmātisks kā Roulends, taču abus raksturo pozitīva attieksme pret dzīvi un darbu. Viņš meklē sevi?
Mēs visi meklējam sevi. Dī kā saspēles vadītājam ir visgrūtāk. Viņš laukumā atrodas kā otrais treneris un viņam jāmēģina mūs saliedēt. Domāju, ka Dī zaudējumu pārdzīvo visvairāk. Redzu, kā viņš grib uzvarēt. Brauns un Roulends ir dažāda tipa spēlētāji, taču tas nenozīmē, ka Dī ir sliktāks vai labāks. Par pozitīvismu teikts precīzi, turklāt viņam ir ļoti laba humora izjūta.

Roulends ieguva milzīgu trenera uzticību. Vai esi saņēmis tādu pašu uzticības kredītu?
Uzticība ir svarīga un jūtu, ka treneris Butauts man uzticas. Cenšos strādāt, lai viņu nepieviltu un uzticības kredītu nesagrautu. Tā nav lieta, kuru izmantot savtīgiem nolūkiem.

Eiropas kausa grupu turnīrs pastiepies mēnesi garāks. Pirms gada pirmais aplis jau būtu beidzies, tagad priekšā vismaz septiņas spēles. Kādas izjūtas ir pēc pirmajām trīs spēlēm?
Grupa ir tāda, kurā nevar atļauties paslīdēt. Mēs paslīdējām. Haifai. Mājās. Ļoti sāpīgi, zinot, ka grupā ir divi izteikti favorīti un sānslīde var maksāt dārgi. Protams, Kazaņu un “Banvit” var vinnēt, taču garantijas sniedz tikai uzvaras visās mājas spēlēs. Vismaz jāmēģina. Protams, traģēdija nav notikusi un zaudējums pret “Maccabi” jāaizmirst. Esam saņēmuši signālu, kā nedrīkst darīt.

Vienu lietu – un te runāju arī par sevi – nedrīkstējām pieļaut. Mēs nolaidām rokas. Tas sāp visvairāk. Ja zaudētu pēdējā sekundē, cīnoties abām komandām, būtu savādāk. Mums vēl nav izveidojies komandas raksturs. Sāpēja, ka nespējām izlīdzināt spēli, neparādījām raksturu, kapāšanos. Roku nolaišana bija sāpīgākais, kas jāizslēdz no mūsu repertuāra. Jāizdzēš no cietā diska.