Latvija pret Lietuvu. Vakara bilance

Kas patika

Gaisotne arēnā. Jau pirms spēles tā bija ļoti īpaša - elektrizēta un pacilājoša. Atzīstu, jau sen sporta sacensībās profesionālā rutīna un profesionālais kretīnisms man nokāvis sajūtas, kas piedien Latvijas atbalstītājam - tagad tādas kaut kas spēj radīt varbūt reizi gadā vai divos. Šodien "Podmežakla Arena" tāds bija. Latvijas spēle pirmajos divos mačos arī lietuviešu acīs bija dzēsusi pārākuma sajūtu un tā vairs nebija kaķis ar peli situācija, bet divu ļoti principiālu, viens otru respektējošu sāncenšu kauja.

Spēles kopaina. Neskatoties uz jau prognozējamo katastrofu cīņā par bumbām un mazāk gaidīto bedri metienu realizācijā, Latvija ar Lietuvu 36 minūtes cīnījās līdzīgi. Pēc abu komandu objektīvā potenciāla šādā situācijā vajadzēja būt mīnus 20, taču nospēlējām sekmīgāk, dodot cerību, ka pat savās ne tuvu ne labākajās dienās protam iekrampēties arī pret potenciālajām čempionāta favorītēm. Pirmā puslaika izskaņā iekritām līdz mīnus 14, bet nesalūzām un tikām laukā.

Nestandarta risinājumi. Otro puslaiku uzsākām ar Kuksiku ceturtā un Freimani - piektā numura pozīcijās. Pretī - NBA smagsvaru duets Valančūns un Motejūns. Rezultāts - sešu minūšu laikā no 31:39 uz 45:45. Dienu iepriekš šis variants nostrādāja galotnē pret Melnkalni, tagad nesa augļus arī pret leišiem, piespiežot pretinieku garos aizsardzībā nākt tālu ārā no groza apakšas. Diemžēl tas ir risinājums uz minūtēm, kas ilgtermiņā pamazām izdziest, taču principā apliecināja - šādi spējam nomulsināt jebkuru.

Kuksika pārtvertā bumba. 4:20 līdz beigām, kad par spīti līdzīgajam rezultātam Latvijas spēlē jau bija iezagusies zināma nolemtība un apātija, Rihards izdarīja gājienu - straujā izrāvienā pie tālmetiena līnijas pārtvēra Kalnieša piespēli, aizskrēja ātrajā un ielika no augšas, panākot 52:56. Tā bija kā ilgi gaidīta dzirkstele komandas spēles reanimācijā - signāls, ka nekas nav beidzies, un mēs vēl varam. Diemžēl turpinājumu tā tomēr neguva, taču tajā brīdī bija ļoti vajadzīga. Vismaz kā mēģinājums.

Turnīra tabula. Pēc trijām spēlēm mēs joprojām atrodamies augstāk, nekā bija domāts, un izredzes turpināt čempionātu Ļubļanā nav kļuvušas mazākas. Nekāda pamata pesimismam. Pēc mača pret Lietuvu pārliecība, ka mēs to varam, tikai augusi, nevis gājusi mazumā.

Kas nepatika

Neizmantotās iespējas. Pārāk daudz garām aizmestu brīvu metienu. Skaidrs, ka katrā spēlē tādi gadās, taču šodien - negribas pat skaitīt... No trīspunktu līnijas, no groza apakšas. No visurienes. Tagad būtu augstprātīgi apgalvot, ka tie mums maksāja uzvaru, taču pilnīgi droši - iespēju reāli par to pacīnīties gan. Ja gribam uzvarēt tik labu komandu kā Lietuva, šādi viņus apdāvināt vienkārši nedrīkst - tā ir pašnāvība.

Trenera nervozitāte. Jau no pirmajām minūtēm trenera Bagatska ķermeņa valoda un komunikācija ar laukumā esošajiem ļāva noprast, ka viņam šis mačs ir principiālāks un satraucošāks. Pirmajās divās spēlēs treneris bija nosvērts un šo mieru iedvesa arī spēlētājos, šodien - iespējams, kaut kādos apziņas vai zemapziņas apcirkņos notika pretējais.

Tiesnešu nekonsekvence. Nebūtu labais tonis tagad kliegt, ka kāds te kādu noraka vai aiz matiem vilka, jo tā arī nebija, taču tiesneši aizvadīja vāju maču, pārāk bieži pievēršot sev uzmanību ar savādiem, pretrunīgiem situāciju traktējumiem, kā arī - sauksim lietas savos vārdos - atklātām kļūdām. Šodien tas vairāk maksāja mums - lietuviešiem izrādījās stabilākas nervu sistēmas un vairāk meistarības šīs spēles aritmijas epizodes izmantot.

Piespēles otrajā puslaikā. Trīs pa visām 20 minūtēm. Pirmajās divās spēlēs tieši komandas spēle bija mūsu lielākais trumpis, kuru šodien nelikām lietā. Protams, ja būtu iekritis kas vairāk no brīvajām situācijām, būtu labāk, tā ka - šie divi mīnusi ir savienotais trauks.

Fanu kūtrums. Ja vakardienas mačā klātienes fanus paslavēju, šodien tie sagādāja zināmu vilšanos. Protams, leišu skaitliskais pārspēks tribīnēs bija acīm redzams, taču arī mūsējo te nav nemaz tik maz, lai vismaz nepacenstos. Šķiet, vienu reizi mēģināja, taču ātri apsēdās. Trešās ceturtdaļas vidū, kad izdevās izrāpties no mīnus 14 un panākt 45:45 - būtu jāceļas kājās un jāļauj spēlētājiem sadzirdēt, ka viņi šajā arēnā nav vieni paši. Nākamreiz jāpārvar sevi - ja nepadodas spēlētāji, nedrīkst padoties arī līdzjutēji.