Trauma jau sen liek beigt, bet futbols vēl ir pārāk mīļš – "Grobiņas" dvēsele Knapšis

Atgriešanās "Skonto" stadionā
28 gadus veco liepājnieku satikām pēc spēles "Skonto" stadionā pret valsts bagātāko klubu "Riga" (0:2). Ja 19 gadus vecais Rūdolfs Meļķis pirms mača intervijā TV4 atzina, ka "Skonto" stadionā ir pirmoreiz, tad Knapšis šeit ne tikai bija ciemojies, bet arī guvis vārtus, no soda laukuma pusapļa pārspējot Andreju Pavlovu un tobrīd panākot Rīgas "Daugavai" izlīdzinājumu pret "Skonto" (1:1, beigās Vladislavam Gutkovskim hat-trick un 1:4). "Laukums vēl bija ciets un smilšains, bet tik un tā ļoti forši atbraukt uz "Skonto" stadionu – kaut vai tie krēsli, uzreiz sajuties kā futbolists, bija baigais kaifs un izbaudīju spēlēšanu šeit," Knapšis teica pēc komandas pirmās spēles sezonā uz dabīgā seguma.

Knapši pamanīt laukumā allaž bijis ļoti viegli – gan dažādo un spilgto frizūru, gan arī krāšņās tehnikas dēļ. Galvenais treneris Viktors Dobrecovs nesen vienā preses konferencē jau bija pasmīkņājis par spēlēšanu ar pēdiņām, īpaši izceļot Knapši, un arī šoreiz jau pirmajās minūtēs pēc iznākšanas uz maiņu Knapšis izmēģināja pirueti un vēl vēlāk arī centās izsist starp kājām. "Uzaugu sētā, spēlējot vienā pieskārienā un žonglējot, un ar bumbu pavadīju stundām ilgi. Tāds ir mans stils – Dobrecovam tas nepatīk (smejas), bet es bez tā nevaru. Virslīgā, saņemot bumbu, ir mazāk vietas, bet uz savas pieredzes un viltību rēķina vēl kaut kā varu apspēlēt arī šeit. Vecums nāk, ātrums zūd, bez treniņiem ir grūti, bet šis tas vēl sanāk," teica Knapšis, kurš savulaik spēlēja arī Latvijas U17 un Latvijas U19 izlasēs un tikās ar vienaudžiem no Anglijas un Nīderlandes (Lūks Šo, Nātans Akē u.c.).

Emīls Knapšis 1. līgā pret "Riga" dublieriem. Foto: LFF

Debitanti "Riga" zaudējuši ar 0:1 un 0:2 jeb summā mazāku rezultātu nekā vienā spēlē pret čempioni un līderi RFS (0:4), tiesa gan, pēc xG pirmajā aplī mājās drīzāk bija jābūt 0:3 nekā 0:1. "Pret RFS viens no faktoriem bija tas, ka spēle bija uzreiz pēc "Liepājas" mača, kurā atstājām ļoti daudz emociju. Otra lieta bija tā, ka spēli pārcēla [sniegputeņa dēļ] un bija jāspēlē vienos dienā. RFS ir tā komanda, kas var sodīt un iesist arī visus desmit vārtus, kamēr "Riga" pie 1:0 neskrien sist otros un trešos – tā vietā nomierina un kontrolē spēli, mums neviena kārtīga momenta šodien tā arī nebija. Un RFS ir standartsituācijas – mums tā ir problēma, arī 1. līgā vārtus no stūriem mēs nesitām, tas galīgi nav mūsu trumpis."

Sena un hroniska trauma, kuras dēļ futbolzābaki būtu jākar uz nagliņas
Sezonas pirmajās divās spēlēs Knapšis nospēlēja 18 un 24 minūtes, iepriekšējās divās kārtās aizvadīja 12 un 22 minūtes, bet starp šiem posmiem pieteikumā nebija sešas nedēļas – ieskaitot gan arī izlašu pauzi. "Man ir gūžas trauma, un es nevaru trenēties. Ja 1. līgā ar to vēl tiku cauri un Dobrecovs ļāva man spēlēt, tad Virslīgā jau ir citādi – tādēļ man arī ir tāds spēles laiks. Man ir hroniska trauma, kas nekur nepazudīs. Jau pirms [gandrīz] desmit gadiem man atklāja, ka gūžai ir problēma un ka tas ir tikai laika jautājums, kad tā būs jāmaina un beigšu spēlēt. Kad beidzu spēlēt Rīgas "Daugavā" [pēc 2014. gada sezonas], man sāka sāpēt, uztaisīju magnētisko rezonansi, un ārsts pateica, ka profesionālais futbols man ir beidzies," skaidroja Knapšis.

"Jau trīs gadus spēlēju no spēles uz spēli un uz [komandas] treniņiem neeju. Man ir laba fiziskā bāze – mūsu fiziskās sagatavotības treneris saka, ka viņš nezina otru tādu cilvēku, kurš var mēnesi netrenēties un tāpat iet laukumā. Ikdienā eju uz zāli, taisu kardio treniņus, bet, piemēram, ja skrietu krosu, man atkal vajadzētu trīs dienas atjaunoties. Tā arī trenējos, darbojos uz špricēm – man jau sen būtu jābeidz futbols, bet vēl gribu spēlēt," turpināja Knapšis, kurš ir pārliecināts, ka 25 minūtes nav viņa pašreizējais maksimums Virslīgā. "2022. gadā kausā bija spēle pret "Liepāju" [2:1, 76 minūtes], pret RFS [0:5, 89 minūtes] – varu spēlēt. Nezinu gan, kā tagad, jo arī gadi rit uz priekšu, bet domāju, ka varētu nospēlēt arī ilgas minūtes. Ieiet no maiņas nav viegli – iesildies un tiec iemests blenderī, sākt spēli tomēr ir citādi. Ceru, ka vēl būs iespēja nospēlēt arī pilnu maču."

Emīls Knapšis 1. līgā pret RFS dublieriem. Foto: Oļegs Baibakovs/LFF

"Ja 1. līgā viņam pietika ar vienu diviem treniņiem nedēļā un ar viņa enerģiju, prasmēm 1. līgai bija gana, tad Virslīgā tomēr gribētos, lai spēlētājs komandas procesos būtu visu laiku – kaut vai malā, bet tomēr ar komandu. Citi tomēr redz, ka viņi trenējas visu laiku, bet pie spēlēšanas tiek kāds cits, kurš nemaz netrenējas," sacīja Dobrecovs. "Taču viņš to ir pelnījis, iespēju es viņam došu – tāpat, kā jau iepriekš teicu, savu iespēju sagaidīs arī Raimonds Sāmietis, Roberts Pirktiņš, kuri ir izgājuši visus līmeņus no zemākās līgas līdz Virslīgai, tādēļ godīgi izpildīšu savu solījumu. Emīls gājis uz mērķi spēlēt Virslīgā, un arī cilvēcīgi nevaru viņam pateikt – nē, paldies, tagad ņemsim citu. Savas minūtes viņš dabūs – varbūt kādreiz arī visu spēli. Vienkārši, spēlējot visu spēli, man pēc tam būs ilgi jāgaida, kad viņš varēs atgriezties. Pagaidām man labāk ir, ja viņš spēlē pa 20-25 minūtēm, nekā tad, ja nospēlētu 90 minūtes un atpakaļ viņu redzētu tikai jūnijā."

"Emīls visu mūžu ir bijis komandas dvēsele. Viņš mums raksta mūziku, dzeju, grūtā situācijā var atrast īstos vārdus. Vienīgais, kas viņam traucē, ka viņš reizēm var uzpūsties, bet viņš pats ātri to norij un emocijas atkal pārvērš brīvā formā, lai komandā būtu labs noskaņojums," spēlētāju raksturoja Dobrecovs, kurš gan nepiekrita paralēlei ar Mareku Zuntneru. "Virziens varbūt ir līdzīgs, bet kā cilvēki viņi ir atšķirīgi." Gūžas dēļ spert vēl kādu soli augstāk futbolista karjerā Knapšim, kuru pirms vairākiem gadiem Tamazs Pertija jau bija saucis pie sevis, gan ir praktiski neiespējami: "Kādas gan vēl ambīcijas…Kamēr vien vēl varēšu, tik ilgi arī spēlēšu – tāds nu es esmu. Futbols man ir mīļš, un nevaru palaist to vaļā – visu laiku spēlēju 1. līgā, tagad esam Virslīgā, tādēļ vēl gribas spēlēt. Gribu nospēlēt šo sezonu, gribu, lai šis te [sit pa sānu] drusciņ vēl iztur – cik treneris dos spēlēt, tik arī spēlēšu. Gribu izbaudīt šo sezonu kopā ar savu komandu un noturēt to Virslīgā."

Ilgu laiku zinājām – pat tad, ja tiksim Virslīgā, tajā nespēlēsim
1. līgā "Grobiņa" debitēja 2017. gada 15. aprīlī ar uzvaru 2:0 Smiltenē. Abus vārtus toreiz guva Devids Dobrecovs, pie komandas stūres jau bija Viktors Dobrecovs, tomēr, atšķirībā no Knapša, abi Dobrecovi ar komandu nebija nepārtrauktas septiņas sezonas. "Tajā brīdī komandas sportisko ambīciju nebija nekādu. Mērķis it kā bija neizkrist, lai gan paši sapratām, ka, ja novāksim labu sastāvu, cīnīsimies par augstākām vietām - taču pat tad, ja mēs arī tiktu pie Virslīgas ceļazīmes, mēs tolaik uz augšu nebūtu gājuši," sacīja Knapšis, kurš labi atcerējās arī tā debijas mača rezultātu. Debijas sezonā "Grobiņa" ieņēma ceturto vietu, tikai par četriem punktiem atpaliekot no pārspēļu zonas, bet pēc tam sekoja devītā, septītā, trešā, sestā, trešā (otrā bez dublieriem) un pirmā vieta.

Emīls Knapšis 1. līgā pret JDFS "Alberts". Foto: Aiga Veisa

"Toties iepriekšējās divās trijās sezonās runas par Virslīgu jau bija, un pēdējā sezonā, kurā arī tikām uz augšu, jau darījām visu, lai spēlētu Virslīgā. Pirms pēdējās sezonas jau bija izvirzīts tāds mērķis – līdz tam tās vairāk bija tikai sarunas pie alus kausa un labi zinājām, ka Virslīgā nespēlēsim pat tad, ja tiksim. Pagājušais gads bija pirmais, kurā mums tā arī pateica – džeki, uz priekšu, uzvariet un spēlēsiet Virslīgā!" Knapšis turpināja. "Sākumā tā bija komanda, kas divreiz nedēļā patrenējās, čomiski aizbrauca uzspēlēt, rezultāts nebija tik būtisks," piebalsoja treneris. "Kad sapratām, ka varam arī kaut ko izdarīt, tas bija [2022.] gads, kad spēlējām pārspēles pret "Metta" [0:2, 2:3]. Nākamsezon pastiprinājām vārtsarga pozīciju, sākām ar sešām sausajām uzvarām, kas arī deva pārliecību, ka varam tikt Virslīgā."

Lai gan citu iemeslu dēļ, arī agrāk "Grobiņa" bija tipiska mājas komanda un reizēm uz izbraukuma spēli varēja aizbraukt pat nepilnā sastāvā vai ar laukuma spēlētāju vārtos. Turpretī kausā uz Dienvidkurzemi nelabprāt brauca arī Virslīgas klubi – vēl pirms sensacionālās uzvaras pār "Liepāju" 2022. gadā (2:1, abi vēlie vārti gūti jau pēc Knapša nomaiņas) bija arī pieklājīgas spēles pret Jūrmalas "Spartaku" (0:2, 2:5 pagarinājumā, Knapšim 90. minūtē pret Jevgeņiju Nerugalu gūstot lieliskus izlīdzinājuma vārtus no tālienes) un "Daugavpili" (2:6, taču vēl 70. minūtē grobiņnieki panāca 2:3). "Cilvēku un meistarības ziņā tie [1. līgas un Virslīgas] sastāvi nebija tik ļoti atšķirīgi. Tagad bija daudz smagāka starpsezona, soliņš ir kļuvis garāks, ir ārsts, ir masāžas, bet sastāvs mums visu laiku ir bijis spēlējošs. Vēl daudz jāaug, bet pamazām, pamazām jau jūtamies kā maziņa Virslīgas komanda," saka Knapšis.

2024. gada "Grobiņa" kā 2014. gada "Liepāja"
Tā kā grandi ar bumbu dalīties nevēlas, pret lielklubiem nākas spēlēt no aizsardzības, tomēr "Grobiņas"/LFS vaibsti Virslīgā nav diez ko mainījušies – tā joprojām cenšas spēlēt atraktīvu, ātru piespēļu un pāreju futbolu. "Mēs gribam spēlēt radoši, spēlēt futbolu, lai cilvēkiem būtu interesanti skatīties, - sēsties aizsardzībā, spēlēt autobusu, tas nevienam nav interesanti. Latvijas futbolā trūkst individuāli spēcīgu spēlētāju, kuri nebaidās spēlēt ar bumbu, tādēļ mūsu jaunajiem gribam iemācīt futbolu, nevis atsisties," teica Knapšis, kurš izcēla komandas lielāko trumpi – kolektīvu. "Mēs tiešām esam ģimene! Liepājā tagad ir divas komandas, un paskatieties paši, ko nozīmē, ja komandā ir kolektīvs, ja visi cits citu atbalsta, uzticas, netaisa pārmaiņas ik pēc mēneša vai ik pēc dienas. Komandas ķīmija mums ir ļoti augstā līmenī, un ar to mēs varam panākt daudz."

18. aprīļa derbijā novājinātās "Grobiņas"/LFS spožajā uzvarā pār "Liepāju" (3:2) klātienē noskatījās 932 skatītāji un liela daļa atbalstīja tieši debitantus: "Viņiem komandā ir tikai viens liepājnieks, bet mums derbijā, ja būtu bijis arī es, kā Dobrecovs teica, visi būtu bijuši liepājnieki. Mums ir ultras, ir ekšens, visi ir pavilkušies un grib iet uz mūsu spēlēm - esam kaut kas līdzīgs kā "Liepāja" 2014. gadā, sajūtas ir diezgan līdzīgas. Ja vēl varam uzvarēt tādos mačos kā pret "Liepāju", tas vēl tikai piemet klāt – sociālie tīkli sprāgst, ir pīķis, bet to pīķi kaut kā vajadzēs noturēt. Ja derbijā uzvarēsim vēlreiz, tik spilgtu emociju vairs nebūs, jo to jau bijām izdarījuši – ar savu spēli vajadzēs mūsu jaunos fanus noturēt. Kas notiek ar "Liepāju"? Kā liepājnieks, es nezinu un pat nesaprotu, kā var notikt kaut kas tāds. Man tas tiešām nav saprotams – kādēļ televizorā rāda tādu filmu, kādēļ notiek tāds pasākums un kādēļ "Liepājas" klubā pilnīgi viss notiek tā, kā tam nevajadzētu notikt. Ai, ko nu par to…"

Tādas emocijas futbolā sen nebija piedzīvotas. pic.twitter.com/cy5HLvenAZ

— Aigars Prūsis 🇱🇻 (@Prusis) April 18, 2024

Lai gan Knapšis 2024. gada "Grobiņu" salīdzināja ar 2014. gada "Liepāju", 2014. gada vasarā Vēju pilsētu Emīls nomainīja pret galvaspilsētu – "Liepājā" viņš sāka tikai vienu no savām deviņām spēlēm, bet Rīgas "Daugavā" sāka 15 mačus, guva divus vārtus un divreiz gāja pamatsastāvā arī Eirokausos pret Skotijas "Aberdeen" (0:5, 0:3) – tolaik tādu variantu piedāvāja kluba vadība. "Bija mazs spēles laiks, bija iespēja aizbraukt uz turieni, aizbraucu ar Agri Otaņķi uz pārbaudēm, mani paņēma. Vēl biju jauns un naivs – vēl nezināju un nesapratu, kas tur notiek…Visiem vēl stāstīju, ko jūs tur runājat – mēs cīnāmies, un labi, ka es nezināju. Ja šajā vecumā būtu zinājis, tad noteikti būtu uzreiz braucis atpakaļ. Taču arī tā bija pieredze – kaut vai tās divas spēles pret "Aberdeen". Labi, viņi tur darīja, ko darīja, labi, ka es to nezināju, bet pieredzi – labu vai sliktu – es guvu."

Emīls Knapšis Rīgas "Daugavas" rindās pret "Skonto" un Edgaru Jermolajevu. Foto: Juris Gūtmans

Grobiņa turas pie zemes – mērķis ir palikt līgā
Augošo interesi ap komandu un klubu izcēla arī Viktors Dobrecovs: "Es pat teiktu, ka uz priekšu pret 1. līgu ejam ar straujiem solīšiem, interese un palīdzība aug visos virzienos. Kāds ir gatavs palīdzēt ar sulām, kāds ar ūdeni, kāds – ar ko citu. Ieejot "Daugavas" stadionā, redzot pilnas tribīnes, kas tevi atbalsta no sirds un dvēseles, nevis tikai atnāk paskatīties futbolu un aplaudēt, un tas turpinās katru spēli – tas rada interesi arī sponsoriņiem, biznesmeniņiem, kuri paši piezvana un piedāvā izdarīt šo vai to. Nemaz nerunājot par to, ka mūsu atbalstītāji sametās LFF DK sodam 900 eiro. Vēl palika pāri četri eiro. Kā smējās, šķiet, Kristaps Blanks, īsti latvieši – savāca precīzu summu. Mēs esam tautas, ģimeniska komanda, ko jutām pat Rīgā – nezināju, ka līdzjutēji būs, bet viņi bija un vēl dabūja līdzi īrus un vāciešus. Nekāda fanu brigāde pirms sezonas nebija sarunāta, bet arī viņu skaits aug un nu jau cilvēki nāk skatīties arī uz viņiem, ne tikai uz mums."

"Mērķis ir neizkrist," piezemēts bija Knapšis, kura pārstāvētā komanda pēc vakardienas arī no septītās vietas noslīdējusi uz priekšpēdējo. "Tagad mums arī parādās traumiņas, sāk parādīties zaļie laukumi, no kuriem atkal būs jāatgriežas uz mākslīgajiem. Turamies pie zemes un saprotam realitāti, ka uz šādiem laukumiem pret lielajām komandām būs ļoti grūti dabūt kaut punktiņu. Galvenais spēlēt un vākt punktus pret sava līmeņa komandām."

"Mums ir savainoti pieci pamatsastāva spēlētāji," piebilda Dobrecovs. "Andrim Krušatinam lauzts žoklis, visdrīzāk atgriezīsies jūnija vidū. Kristeram Čudaram savainotas saites, kādas trīs nedēļas. Arī Devidam Dobrecovam saites, Artjomam Rozgoņukam muskulis, bet Markusam Kruglaužam drusku savainota pēda. Vēl daudzi ir uz robežas. Tajos mākslīgajos laukumos, kuros uzbērta tikai melna gumija un bumbas vienmēr ir melnas, spēlēt futbolu nedrīkstētu. Ambīcijas? Galvenais uzdevums ir piezemēti staigāt pa zemi un palikt Virslīgā, lai nākamajā sezonā uz pirmā gada gaisa apošņāšanas pamata varētu veidot lielākas prasības." Vaicāts par potenciālo komandu sadalījumu tabulā, Dobrecovs ieskicēja augšējo četrinieku un apakšējo sešinieku – pagājušās sezonas lielā piecinieka komandu, kurai nebūs viegli iedzīt pārējos lielbudžeta klubus, uzminēt nav grūti.

"Grobiņas SC"/LFS svin vārtus derbijā. Foto: Aiga Veisa