Bukarts: "Kur ir pozitīvisms?"

Klubā sezona galā! Kāpēc neesi uz ledus kopā ar Latvijas izlasi?
Spēlējot „Liepājas metalurga” sastāvā guvu pleca savainojumu. Sezonas beigās ieguvu spēles laiku „Dinamo” rindās, tāpēc nebija iespēja izārstēt pleca savainojumu. Pēc Cerības kausa turnīra gāju pie ārstiem uz pārbaudēm, un tika nozīmētas atveseļošanās procedūras. Pēc desmit dienām jāveic atkārtota pārbaude.

Ko teiksi par aizvadīto sezonu kopumā?
Jautra sezona, spēru ļoti daudz soļu uz priekšu savas karjeras izaugsmē. Pilnīgi izmainīju attieksmi pret dzīvi, hokeju un ģimeni. Bija lietas, kuras vēlējos paveikt, un progresēt neskatoties uz to, ka nebiju komandas pamatsastāvā sezonas sākumā. Paldies cilvēkiem, kuri man palīdzēja nenovirzīties no ceļa un sava mērķa.

Konkrētāk arī pastāstīsi?
Nē, tas lai paliek pie manis.

Kāpēc šī sezona bija tik raiba? Kāds ir tavs paša skaidrojums?
Viennozīmīgi tas, ka Pekas Rautakalio hokejs nebija Rīgas hokejs. Es jau pagājušajā sezonā to teicu. Tā kā vēlējās viņš, spēlē Kanādā, Somijā… Droši vien, ka komanda bija jākomplektē nedaudz citādāk, un arī rezultāts būtu cits. Droši vien vajadzēja 20 somus, ne likt uzsvaru uz vietējiem. Pie vietējiem treneriem līdz šim bija spēlēts pavisam cits hokejs. Mums ir jāspēlē hokejs, kādu spēlējām sezonas otrajā pusē pie Arta Ābola – tā sauktais Oļega Znaroka spēles stils. Tas ir tā, ka maiņas partneri zina, ko otrs darīs un kur atdos ripu nākamajā epizodē. Tā kā Peka vienmēr teica: „You have to be on the same page” (tiešs tulkojums no angļu valodas – jābūt uz vienas lapas). Cerības kausā mēs to parādījām, tā mums bija jāspēlē visu sezonu. Ja godīgi, tad es nemaz īsti nesapratu, ko Peka no manis vēlējās…

Pats to nemaz nesaprati?
Nē, viņš nemaz īsti nevarēja paskaidrot. Viņam komandā bija spēlētāji, kuriem viņš deva zaļo gaismu jebkurā situācijā, bet bija spēlētāji, kurus ierobežoja un nostūma otrajā plānā. Bija nedaudz smieklīgi, ka viņš mani pirmajā sezonā nosēdināja malā par to, ka es neizmetu ripu no savas zonas, bet to saglabāju, atdevu aizsargam, kurš tālāk veidoja uzbrukumu. Par to tiku nosēdināts malā… Dīvainākais, ka šīs sezonas sākumā viņš no komandas prasīja tieši to. Skaidrs, ka arī es centos pielāgoties viņam.

Arī viņš pats taču centās mainīties, ne tā?
Jā, protams, centās. Viņš mainīja savus uzskatus par hokeju un mainījās, necentās pieturēties pie sev tik tuvās forčekinga spēles. Saprata, ka laukumi tam te ir par lielu, pretinieki par meistarīgu. Ar vienu precīzu piespēli var nogriezt vairākus pretiniekus.

Kā tad „Dinamo” būtu jāspēlē?
Domāju, ka līdzīgi kā Maskavas „Dinamo” – laba un stabila spēle aizsardzībā, asi un bīstami pretuzbrukumi un rezulatatīvs vairākums. Tas ir tas, ko darījām pie Šuplera un arī tagad pie Ābola.

Kā tu pats uztver nosūtīšanu uz fārmklubu? Tā ir kaut kāda baigā sāpe?
Sāpe tā ir pirmajā reizē. Tā ir kā atlaišana no darba – pirmajā reizē liekas traki, bet otrajā un trešajā reizē reakcija ir jau pavisam citādāka. Pirmā reize arī man bija sāpīga, nemaz nesapratu, kas notiek, un kādā sakarā tur esmu nonācis. Priekšā jau bija Laviņš un Ankipāns, turklāt devāmies sezonas garākajā izbraukumā. Liepājā viss ir kārtībā, tur bija daudz brīvāka atmosfēra, izņemot to, ka spēles laiks ir ierobežots. Liepājai svarīgāk bija iespēlēt savus spēlētājus, ne dinamiešus. Es uzskatu, ka fārmklubā tomēr būtu jādod spēlēt krietni vairāk, jāļauj izskrieties un izspēlēties gan vairākumā, gan mazākumā. Sadarbība starp lielo klubu un fārmklubu īsti nestrādāja.

Garākais izbraukums – ko tas nozīmē Baltkrievijas Atklātajā čempionātā?
Tas bija traks izbraukums, bijām prom šķiet 13 vai 14 dienas, braucām ar autobusu. Biju paņēmis līdzi pārtiku, arī 200 dolāru, taču vienalga bija par īsu.

Pie labām lietām laikam ātri pierod…
Skaidrs, ka pierod, bet mēs esam profesionāļi. Klubam jārūpējas, lai spēlētāji varētu domāt tikai un vienīgi par hokeju, nevis jādomā, ko ēst vakariņās vai no rīta brokastīs.

Ko labu „Dinamo” deva Artis Ābols?
Konkrēti par sevi varu teikt, ka man ar Peku nebija nekāda kontakta. Pusotras sezonas laikā bijām aprunājušies divas reizes un abas pēc manas iniciatīvas. Pietrūka cilvēcisko attiecību. Ja viņš ir dusmīgs, tad ir dusmīgs, ja priecīgs, tad runā tikai ar diviem vai trim cilvēkiem komandā. Jaunie spēlētāji tika nosēdināti malā bez lielas runāšanas un kļūdu analīzes. Es kā jaunais gribu mācīties no savām kļūdām, lai kļūtu labāks, taču tiku sēdināts malā, un man nekas netika pateikts vai pamācīts. Ārzemju treneri nepazīst spēlētājus, Artim tādas problēmas nebija, viņš bija krietni vien demokrātiskāks un atsaucīgāks. Artis un Viktors pazīst spēlētājus jau kopš junioru gadiem, tas ir viņu pluss. Domāju, ka tas apliecinājās Cerības kausā, kad Artis izveidoja pareizās maiņas, katrs zināja savu lomu un uzdevumu. Mēs ne tikai noticējām sev, bet arī apkārtējie mums. Artis saprat, ka ar pāris vārtiem mēs neuzvarēsim, un viņs iedeva lieāku brīvību uzbrukumā un arī atļāva aizsargiem pieslēgties, kas pie Pekas bija izslēgts. Es jau sezonas sākumā zināju, ka man nebūs liels spēles laiks, tāpēc gāju uz treniņiem pirmais, no halles braucu prom pēdējais, kad pārējie spēlēja, gāju uz trenažieru zāli un darbojos kopā ar fiziskās sagatavotības treneri Vilni Kluci. Pilnībā mainīju attieksmi, kas rezultātā nesa savu labumu sezonas beigās.

Klau, ko teiksi par šīs sezonas ārzemniekiem?
Tā ir vesela tēma. Lai leģionārs ātri un produktīvi varētu iejusties komandā, viņam ir jājūtās atbrīvotam un tādam, kuru šeit vēlas redzēt gan treneri, gan skatītāji, gan kluba vadība. Varbūt daži leģionāri sezonas sākumā to nesajuta, tāpēc nespēja parādīt savu potenciālu pilnībā, bet sezonas beigās palikušie leģionāri parādīja savu potenciālu par visiem simts, bija forši, atsaucīgi komandas biedri un bija prieks kopā ar viņiem uzspēlēt un daudzko iemācīties.

Kā sezonu ietekmēja NHL lokauts?
Mani visai tieši – brīdī, kad komanda parakstīja Daugaviņu, es tiku nosūtīts uz Liepāju. Kopumā sezonu arī ietekmēja jūtami. Daudzas spēles zaudējām ar vienu ripu, un lielā daļā gadījumu tieši NHL vīri uztaisīja rezultātu pretiniekiem.

Daugaviņš pirms došanās prom teica, ka komandā mikroklimats esot ne tas labākais… Ko teiksi tu?
Kā var veicināt mikroklimatu, ja pieciem spēlētājiem ģērbtuvē viss ir labi, bet pārējiem – nē. Katrs tikai domāja par savu pakaļu, ka tik kaut kas nenotiek, ka tik netiktu nosūtīts uz Liepāju, netieku aizmainīts un tamlīdzīgi. Arī spiediens no līdzjutējiem, medijiem, kluba vadība bija jūtams. Jā, piekrītu, ka mikroklimats nebija labākais. Man bija iespēja trenēties ar komandu, taču lielākoties es nespēlēju, bet redzēju to visu no iekšienes. Aizbraucām uz Čeļabinsku un mani ielika sastāvā. Pirms spēles ģērbtuvē nejutu to atmosfēru, kas bija iepriekš. Tā bija kā tāda nolemtības sajūta, kas virmoja ģērbtuvē. Pirms Cerības kausa pēdējā mača Habarovskā novēroju pretējo – vēlme, pārliecība par saviem spēkiem, degošās acis, visu, kas nepieciešams, lai dotos laukumā un uzvarētu.

Tad jau Daugaviņam tomēr bija taisnība.
Ja godīgi, tad nemaz īsti nezinu, ko viņš pateica, neesmu redzējis to interviju.

Kā spēlētājs ikdienā izjūt spiedienu no līdzjutējiem un medijiem? To jūt uz ielas, ieejot veikalā vai iebraucot automazgātavā?
Nē, klāt neviens nenāk. Raksta Feisbukos, Draugos visādas muļķības. Es visus esmu nobloķējis, neviens man nevar uzrakstīt, taču ir bijuši visdažādākie varianti. Nesaukšu nevienu spēlētāju vārdā, bet nesen viens saņēma vēstuli ar tekstu: „Jūs mīkstie, ko jūs tur tajā Nadeždā spēlējat? Īstie veči par Gagarinu cīnās!”

Kā ar medijiem? Viņi ir pārāk negatīvi vai, kur ir tā problēma?
Ieejot veikalā es redzu tikai vienus dzeltenos virsrakstus – „Kas Jauns”, „Privātā Dzīve”… „Sporta Avīze” šodien raksta - Biedriņam būt vai nebūt. Nu kas par sviestu? Viņs ir NBA vienīgais latvietis, mums būtu jāpriecājas, ka pārstāv mūsu valsti un jāatbalsta grūtā brīdī čalis. Kur ir tas pozitīvisms? Droši vien, ka esi redzējis Andreja Ēķa filmu par basketbola izlasi, tajā visi avīžu virsraksti bija pozitīvi un visa informācija bija ņemta no reālām tā laika avīzēm. Kas notiek tagad? Mēs esam vinnējuši Cerības kausu, bet visiem atkal viss ir slikti. Turnīrā piedalījās labas komandas, mēs vinnējām četras sērijas pret trijām valstīm, tā nav zemē metama lieta. Visi saka, ka pretinieki nav gribējuši uzvarēt, kādas muļķības. Es neesmu redzējis nevienu aizsargu, kurš četrās spēlēs grib dabūt koeficientu -10 vai uzbrucēju, kurš nevēlas gūt vārtus katrā mačā. Jā, es arī par sevi dzirdēju stāstus, ka Cerības kausā viegli samest vārtus, jo neviens necīnās, negrib spēlēt, tad kāpēc citi nesameta vairāk, ja jau tas ir tik viegli un nevienu neinteresē? Dažam labam ir izdevīgi, ka par „Dinamo” runā sliktu. Acīmredzot avīzes neviens nepērk, ja tajās nav kāds skandāls vai kāda noniecināšana.

Minska taču Rīgā izskatījās traģiski – negribīgi, lēni, bez degsmes. Tam piekritīsi?
Gribi es tev izstāstīšu, kas ir kas? Ja tu esi vārtsargs vai ej laukumā ar domu ielaist ripu savos vārtos?

Nē!
Tu esi aizsargs, tu gribi apēst golus, arī nē. Ja tu esi uzbrucējs, vai tu negribi gūt vārtus? Gribi, un katrā mačā. Vienīgais, kur var izpausties nevēlēšanās uzvarēt ir epizodēs, kad aizsargs pārāk aktīvi dodas uz priekšu, uzbrucējs neatskrien atpakaļ un tamlīdzīgi, bet vārtsargs, taču vienmēr stāv uz visiem simts. Ja mēs divas reizes pēc kārtas spējām iemest pa septiņām ripām, tad tā ir vairāk mūsu meistarība, ne pretinieku nevēlēšanās. Nav tā, ka kāds dodas laukumā, lai zaudētu. Visiem ir jāpelna līgumi jaunajai sezonai. Kāds troksnis tika sacelts Baltkrievijā, neviens taču to nevēlējās! Es uzskatu, ka mēs tobrīd vienkārši bijām labāki.

Vēl par Ābolu runājot, šķiet viņam ir tas ņuhs uz pareizo maiņu salikšanu, ne?
Jā, jāpiekrīt. Es vispār uzskatu, ka labākie treneri ir tie, kuri paši pavisam nesen beiguši spēlēt. Viņi vēl ir iekšā tajā spēlē, bet pēc kāda laika jau nedaudz zaudē asumu. Ap 55 vai 60 gadiem treneris jau vairāk kļūst par psihologu un motivētāju. Tādiem treneriem blakus ir nepieciešams viens „jaunais”.

Ko teiksi par spēlēšanu izlasē?
Es vienmēr esmu gribējis un vēlējies spēlēt izlasē, un to vēlas ikviens normāls Latvijas hokejists. Spēlēšana izlasē ir pavisam citas emocijas un atmiņas, tas nav tas pats, kas spēlēt klubā. Pirms sezonas runāju ar Nolanu, viņs teica, ka dos man iespēju pārbaudes spēlēs, bet šogad devis nospēlēt tikai vienu spēli pret Krieviju sezonas sākumā. Treneru lēmumus ietekmēt nevaru, taču es vēlos spēlēt izlasē un apliecināt to arī treniņos.