Pēc 25 gadu darba pensijā devusies pieredzējusī regbija trenere Dace Straume

"25 gadi ir smags cipars. Pietiek. Katram ir savs laiks - man liekas, esmu izdarījusi pietiekami daudz," saka Dace Straume, uzsverot, ka ar jaunajiem sportistiem labāk strādāt jaunajiem treneriem, bet viņa vēlas kaut ko pamainīt savā dzīvē, tāpēc turpmāk dzīvos laukos. "Vienkārši pati jūtu, ka esmu iztukšojusies, nav vairs tās dzirksteles. Pēc katrām sacensībām man nepieciešamas divas dienas, lai atietu. Tomēr gan jau, tāpat līdz galam prom neaiziešu un nenoliegšu, ka turu roku uz pulsa - klubā palikuši vīrs Juris un dēls Mārtiņš, bet manā vietā darbu sākusi Liene Lēvalde. Ir dīvaini, tomēr labi, ka aiziešana notika gada beigās, turklāt 25 ir smuks cipars. Jūtu, ka pietiek - labāk aiziet pašam, nevis, kad neko vairs nevari, un tevi lūdz to izdarīt. Dzīvošu laukos, audzēšu kāpostus un tomātus."

Kaut mūsdienās regbija klubs "Eži" asociējas ar Straumju ģimeni, Dace atklāj, ka tā nav bijis vienmēr. "Jānis Graumanis un Māris Liepa bija izdomājuši, ka vajadzētu uztaisīt grupiņu, izveidojot klubu "Rīgas gailīši", kas bija pirmsākums "Ežiem". Tajā trenējās arī mans vidējais dēls. Pati biju fizkultūras skolotāja, vedu viņu uz nodarbībām un sāku treneriem palīdzēt vadīt vingrinājumus. Tad no federācijas prezidenta Andra Ozola nāca priekšlikums – viņš zināja daudzus VEF strādājušos, kuri bija izveidojuši LMT. Piemēram, uzņēmuma vadītāju Juri Bindi. LMT gribēja sponsorēt kaut ko jaunu, interesantu sporta veidu un šādi radās LMT regbija klubs. Uzņēmuma simbols tolaik bija ezītis ar telefonu rokās un 1995. gadā šis ezītis arī kļuva par mūsu kluba nosaukumu. Sākumā bijām es un treneris Jānis, jau pirmajā nometnē mums diviem uzreiz strādājot ar aptuveni 70 bērniem. Grūti un interesanti. Tolaik vēl bija arī klubi "Miesnieki" un "Ovāls", mums trijatā burzoties. LMT tiešām deva naudu un bija iespēja izbraukt arī ārpus Latvijas, pārstāvējām valsti ārzemēs - tobrīd nebija tā, kā tagad, kad pa pasauli var skraidīt šurpu-turpu. Vecākais mums bija 1980. gadā dzimis audzēknis. Kad puikas izauga lielāki, sākām domāt par spēlēšanu pie pieaugušajiem. Tad arī ģimenē nospriedām, ka Juris varētu no "Gutta" komandas pārnākt uz "Ežiem". Ģimenes dzīve uzreiz kļuva mierīgāka. Kad Mārtiņš paaugās, arī viņš pievienojās, jo regbijs dēlam labi padodas un ir asinīs. Pēc Jāņa aiziešanas viņsaulē, palikām tikai mēs kā ģimene."

Dace Straume stāsta, ka bērnībā vispirms nodarbojās ar baletu, tad spēlēja basketbolu pie trenera Andra Purkalna, kuru audzēknes ļoti mīlējušas, tomēr šis sporta veids licies garlaicīgs, tāpēc pēc devītās klases aizgājusi pamēģināt rokasbumbu. Tā iepatikusies, pēc iestāšanās fizkultūras institūtā viņa strādājusi arī par treneri, tomēr, izveidojot ģimeni, šis darbs piebremzēts. "Tālāk biju skolotāja, tomēr strādāt ar bērniem, kuriem nekas neinteresē, nav tik aizraujoši. Regbijā sākumā trenēju fizisko sagatavotību, bet vēlāk arī pati pamācījos. Tāpat ļoti iepatikās regbija sabiedrība, regbistu attieksme pret savu sporta veidu. Katrā sporta veidā cilvēki ievērojami atšķiras, man tolaik ļoti, ļoti patika regbistu attieksme pret dzīvi, kopā būšana, kaut vai tas pats trešais puslaiks. Tiesa, šobrīd es tā vairs nevaru pateikt. Pašlaik mainījies tas, ka daudzi nedomā par sporta veida attīstību kopumā, bet tikai savu pašlabumu. Novēroju to jauniešu regbijā, jo pieaugušo sportā iekšā nelienu. Uzskatu, ka jānāk jauniem cilvēkiem ar jaunām idejām - viņi ir gudri un griboši. Esmu priecīga, ka savu darbu esmu izdarījusi. Lai jaunie nāk un darbojas tālāk. Pats galvenais, lai regbijs attīstās."

Tiesa, lai regbijs attīstītos, nepieciešami bērni un šobrīd tie vairs kuplā skaitā nepievienojas. "Vienmēr saka, ka jaunībā zāle bija zaļāka, bet jebkurš pateiks, ka bērni paliek slinkāki un, nebaidos šī vārda, tizlāki. Liekais svars vēl nebūtu tik traki, bet ir daudz grūtāk strādāt. Tomēr, no otras puses skatoties, bērni tagad ir atvērtāki. Kādreiz viņi bija noslēgti, tagad droši stāsta par visu. Fiziskajā ziņā gan ir daudz švakāk un tas skumdina. Protams, ir izņēmumi, bet tos savāc citi sporta veidi un mums paliek drumstaliņas. Prieks, ka daudzi pie mums atnākuši no futbola. Viņi 4, 5 gadu vecumā tiek ielikti sportā, kas nav pareizi, kādā brīdī bērniem tas apnīk un tad mēģina kaut ko citu. Manā pēdējā grupiņā, paldies Dievam, vecāki bija ļoti ieinteresēti - pat no Mārupes ved audzēkņus uz Juglu."

"Šeit arī nonākam pie lielākās problēmas - mums, "Ežiem", nekad nav bijusi sava vieta. Sākumā atradāmies pašlaik jaunu slavu ieguvušajā "Marsā", no turienes mūs izmeta pirms desmit gadiem. Tad bija "Latvijas Universitātes" stadions Barona ielā, kur mums pienāca klāt ļoti daudz jaunu audzēkņu, jo vecāki pilsētas centrā gāja garām un redzēja nodarbības. Arī no turienes mūs izmeta un tagad esam nobāzējušies bērnu un jauniešu centrā "Auseklis", kur Rīgas dome jau trešo gadu sola stadionam uzlikt gaismas. Treniņi notiek arī "Arkādijā", bet kopumā ar laukumiem ir švaki un tāpēc arī bērnus grūti savākt. Ļoti viegli bija likvidēt VEF stadionu, "Marsu", LU stadionu, bet jaunatnei nav, kur darboties - tikai laukos vai fitnesa klubos," saka bijusī trenere, kura nevienu no saviem audzēkņiem īpaši, protams, nevēlējās izcelt. "Es viņus varētu saukt ļoti ilgi. Ar vienu otru bijuši strīdi, dzinu prom, tomēr tagad viņš ir tāds kluba biedrs un patriots, ka labāku nevaru vēlēties. Mēs neaudzinājām olimpiskos čempionus, bet gan, lai regbijs palīdzētu turpmāk dzīvē, lai būtu komandas un pleca sajūta. No pirmā iesaukuma joprojām palikuši Mareks Dravnieks, Mareks Larionovs, Ruslans Kotļevs - daudzi aizgājuši, daudzi atkal atgriezušies. Man regbijā patīk tas, ka katram ir sava vieta, lai kāds būtu augums. Man audzēkņi bijuši simtiem, varbūt pat tūkstotis izgājis cauri."

Tomēr spilgtākās atmiņas Dace Straume gan varēja nosaukt. "Tādas vienmēr bijušas nometnes. Pirmajā gadā Āraišos mums bija 70 cilvēki un gājām pārgājienā uz Zvārtas iezi. Izgājām plkst. 14:30, bet es ar desmit mazajiem nomaldījāmies un atnācām 23:30. Ļoti interesants piedzīvojums. Pigori bijuši katrā nometnē. 24 gadus mums nometne bija vienā vietā - Alojas novadā Ozolmuižā. Rīta peldes, labs laukums, gājām mežā. Viens audzēknis, kurš sen vairs netrenējas, bija speciāli atbraucis paskatīties, kur pagāja viņa jaunība. Tas bija emocionāli. Tāpat atmiņā paliekoši ir arī ārzemju braucieni, kad, piemēram, ceļš līdz Anglijai prasīja trīs dienas vienā virzienā, turpat autobusā vārījām putras un desas. Savukārt reiz starp turnīriem Itālijā un Francijā vairākas naktis dzīvojām teltīs stadiona malā. Pats pirmais brauciens bija 1996. gadā uz Edinburgu. Atklāšanas parāde notika lielajā pilsētas stadionā, kurā redzējām, ka visi skoti uzvilkuši kombinezonus. Pirms spēles viņi tos smuki attaisīja, novilka un uzgāja laukumā. Skatījāmies un siekalojāmies. Tāpat biju pirmā sieviete Latvijā, kura trenēja regbiju. Aizbraucām uz turnīru Francijā un visi uz mums skatījās ar smīnu. Tomēr, kad redzēja puišu sniegumu, itāļu treneris pienāca pie manis un uzaicināja uz viņu turnīru. Tad uzsitu sev pa plecu - kad pierādi, ka kaut ko vari, uz tevi sāk skatīties arī kā treneri nevis tikai sievieti."

"Latvijas regbijam vairāk jādomā par attīstību, nevis savu pašlabumu, un jādod jaunajiem iespēju darboties - nebaidīties no jaunām idejām," bijusī trenere vēlreiz stāsta, kas, viņasprāt, šobrīd būtu jāmaina regbijā. "Man liekas, pašlaik ir liels juceklis. Komandas it kā ir, bet domāšanas kaut kā nav. Jādomā par bērniem. Būtu jāiet uz skolām, regbiju jāmēģina ieviest skolu programmās, izglītot fizkultūras skolotājus. Pašlaik, piemēram, ja skolotājs ir basketbolists, viņš attīsta tikai basketbolu. Kamēr nebūs izglītošanas, cilvēki nesapratīs regbiju, kā saprot, piemēram, hokeju, un piesaistīt bērnus būs ļoti grūti. Regbijs ir ļoti labs sporta veids, ļoti demokrātisks un pats galvenais - svaigā gaisā. Tas visas muskuļu grupas attīsta dabiskāk - nav kā tenisā, kur sit tikai ar vienu roku. Arī regbija noteikumi sākumā ir ļoti vienkārši - izskriet cauri, pielikt bumbu pie zemes. Tikai pēc tam tie lēnām sarežģās, bērnam attīstoties. Process ir ļoti vienmērīgs. Tāpat domāju, ka vajadzētu Latvijā vairāk attīstīt regbiju-5 uz zaļā laukuma, jo tā noteikumi ir vienkāršāki.”

“Vislabākā regbijā ir komandas sajūta - vienam nekas nesanāks, bet blakus allaž būs cilvēki, kuriem vari uzticēties, kuri tev atnāks palīgā. Tāpat ir arī dzīvē - svarīgi just atbalstu. Vēlreiz arī jāsaka, ka fiziskajā ziņā regbijā nepieciešami pilnīgi ikviens. Šajā sporta veidā neviens nesēdēs malā. Pēc iepriekšējā Pasaules kausa mums pienāca klāt daudzi audzēkņi, tomēr pēc pagājušā gada turnīra gan tas nebija redzams - bērni mums palikuši mazāk. Ja jau futbolisti un basketbolisti sūdzas, ko tad mums gaidīt? Rīgā piesaistīt puisi, kurš varētu divas stundas pastrādāt bez telefona, ir liela problēma,” noslēdz Dace Straume.

Izmantotie resursi:
Latvijas Regbija Federācija