Jaunā Virslīgas sezona: kurš ies Tosina pēdās?

Uz Cīrihi 21 gadu vecais nigērietis pārcēlās pagājušā gada septembra sākumā pēc divarpus pavadītiem gadiem FK “Ventspils” rindās. Dažādos avotos atšķiras pārejas summa, kādu šveiciešiem bija jāmaksā “Ventspilij”. Kurzemnieku kluba prezidents Adlans Šišhanovs neilgi pēc Tosina pārejas preses konferencē atklāja, ka transfēra maksa bijusi 450 tūkstoši eiro, kamēr Šveices medijos figurē informācija par 300 tūkstošiem franku (aptuveni 282 tūkstoši eiro). Savukārt vietne transfermarkt.de publicējusi vēl mazāku skaitli – 250 tūkstošus eiro.

Meistarības ziņā Šveices klubs ieguva Āfrikā uzaugušu un Latvijā slīpētu spēlētāju – pagaidām vēl negatavu lielākajām futbola skatuvēm, taču pietiekami augstvērtīgu, lai jau savā pirmajā spēlē Superlīgā gūtu vārtus, kuriem sekojuši vēl trīs citi precīzi raidījumi un divas rezultatīvas piespēles līdzšinējās 15 spēlēs “Zürich” sastāvā. Pirmajam pusgadam Šveicē ļoti atzīstami rādītāji, lai Cīrihes kluba galvenais treneris Ludoviks Manjins slavētu Aijeguna brutālo ātrumu un salīdzinātu sitiena spēku ar lielgabalu. “Aizsardzībā mums no viņa vēl ir jāizveido eiropietis, bet uzbrukumā viņš mierīgi var palikt afrikānis,” ar smaidu sejā oktobra beigās bilda šveiciešu speciālists. Un žurnālistiem trenera uzslavas bijis labs iemesls, lai Tosinu iepriekšējos mēnešos vairākkārt iztaujātu par grūto ceļu līdz Cīrihei. Tas ir diezgan tipisks afrikāņu futbolistam, tomēr ir vērts to dzirdēt, lai saprastu – kāpēc tieši viņam Virslīga kļuva par karjeras atspēriena, nevis augstāko vai, vēl ļaunāk, gala punktu.

Tēva bēres pagaidīs...

Tosins piedzima Nigērijas lielākajā pilsētā Lagosā četru bērnu ģimenē, tomēr bērnība tika pavadīta kaimiņzemē Beninā, no kurienes ir viņa māte. Aijeguna mamma tur ilgi strādājusi par frizieri, tēvs bija automašīnu mehāniķis, bet pats Tosins ikvienu brīvu brīdi spārdīja bumbu ielās un pagalmos. “Kad spēlēsi Eiropā, atbraukšu paskatīties uz tevi,” Aijeguna tēvs atteica ikreiz, kad Tosins vēlējās, lai tēvs paskatās uz dēla prasmēm ar futbola bumbu. Līgums Eiropā Āfrikas futbolistiem ir milzīgs sasniegums – un vienreizējā iespēja sev un ģimenei nodrošināt dzīvi bez izdzīvošanas un izbadēšanās bailēm. Par šādu iespēju Tosins tāpat kā tūkstošiem citu tautiešu sapņoja jau bērnībā, kas nebūt nebija pārticīga. Tomēr kaut cik reāls šis sapnis kļuva vien 17 gadu vecumā, kad no spēlēšanas Beninas ielās un vietējā komandā viņš izturēja atlasi un kā vienīgais no vairākiem simtiem jauniešu ieguva vietu Lagosas futbola akadēmijā “Real Sapphire”.

Pirms tam Tosins nebija pieredzējis apmācības par futbolistu taktiskajiem izvietojumiem vai izjutis plānveidīgus fiziskos treniņus. “Līdz tam manā dzīvē futbola spēlēšana bija tikai prieka pēc. Daudzi vecāki Āfrikā nemaz tik labprāt neuztver to, ka viņu bērni ārā spēlē futbolu. Vecāki vēlas, lai bērni labi mācītos skolā un vēlāk tiktu pie laba darba,” stāsta Tosins. “Savukārt akadēmijā Lagosā treniņi bija patiešām smagi. Spēlētāji nāca un gāja – kurš nebija pietiekami labs, uzreiz tika sūtīts prom. Reizēm akadēmijā nebija nekā ēdama, apstākļi nebija diez ko labi, un prieks spēlēt futbolu pārgāja. Es jau gribēju doties atpakaļ uz Beninu. Tomēr akadēmijā man ieteica to nedarīt, jo pārliecināja, ka, pateicoties talantam, es varu tikt spēlēt Eiropā. Un reiz pusnaktī akadēmijas darbinieki mani pamodināja un teica – sešos no rīta ir lidmašīna uz Eiropu! Kravā mantas!”

Lagosas akadēmijas lielākais pluss ir tieši kontakti Eiropā. Tajā dienā – 2016. gada 25. jūlijā –, kad sapnim par karjeru Eiropā Tosins pietuvojās vēl par soli un rokās turēja lidmašīnas biļeti uz Berlīni, futbolistu sasniedza ziņa par tēva nāvi. 18 gadus vecā Tosina galvā šaudījās domas. Ko iesākt? Doties mājās uz tēva bērēm? Bet vai pēc tam man kāds dos otro iespēju lidot uz Eiropu? Vai vispār varēšu uzsākt karjeru? Un vai tad tēvs vienmēr neteica, ka par spīti visam ir jāiet savs ceļš? Ģimenes locekļu atbalstīts, Tosins izlēma neriskēt un doties uz Eiropu kopā ar aptuveni 15 akadēmijas audzēkņiem. “Tēvs man iemācīja būt drosmīgam un stipram. Ja reiz tiku pie iespējas sevi pierādīt Eiropā, negrasījos padoties. Teicu sev – Tosin, tu nedrīksti pieļaut kļūdas un taisīt problēmas, citādi tiksi aizsūtīts atpakaļ uz Āfriku. Tev tas obligāti jāpaveic!”

Dzīve bez brīvdienām

Tā sākās Tosina piedzīvojums Eiropā. Pusgada laikā viņam bija jāatrod klubs Eiropā, kas futbolistam piedāvātu līgumu, citādi beigtos vīzas termiņš un nāktos atgriezties Āfrikā, cerībām par karjeru Eiropā, visticamāk, pārvelkot svītru. Vispirms Tosins nonāca amatieru komandā Vācijas pilsētā Ratenovā. Pēc mēneša aģents viņu sūtīja uz Maltu, vēlāk sekoja Slovākija, kur viss sākās no jauna – trenēties, sevi pierādīt un cerēt. Pēc pāris nedēļām ziņa – atkal nekā. Pa to laiku no 15 Lagosas akadēmijas audzēkņiem, kas laimi cerēja atrast Eiropā, praktiski visi jau bija atgriezušies mājās. Kad Tosinam tika piedāvāts nākamais ceļa mērķis – Latvijas pilsēta Ventspils –, nigērietis pie sevis nodomāja: “Lai nu kur tas arī būtu, aiziet!”

Ventspils izrādījās Tosina pilnā loze – arī ne bez angļu speciālista Pola Ašvorta palīdzības, kurš Nigērijā jau Tosinu bija iepazinis, bet Latvijā ar viņu strādāja jau kā ventspilnieku treneris. Vienīgā problēma Tosinam bija pilsētā valdošais aukstums ziemā, taču pēc mājām nigērietis neilgojās. Viņa talants un darba spējas palīdzēja Aijegunam ātri attīstīties un kļūt arvien labākam. Ar kluba treneru un darbinieku palīdzību Tosins ātri vien kļuva par komandas vadošo spēlētāju, un arī tagad, kad nokļuvis Šveicē, nav apstājies pie sasniegtā. “Man nekad nav brīvu brīžu. Es to nemaz negribu. Tas tāpēc, ka manam ceļam nav pienācis gals, un mana apetīte vēl ilgi nebūs remdēta,” Tosins skaidro šveiciešu žurnālistiem, kāpēc trenējas arī tad, kad citi komandas biedri bauda trenera piešķirto pauzi. Viņš nevēlas pievilt savu ģimeni un kluba vadību par izrādīto uzticību. Aijeguns mācās vācu valodu un cieņpilni izturas pret ikvienu komandas biedru.

Jauns auto un mājvieta mātei

Jautāsiet – kā tas var būt, ka jaunietis, kurš līdz 17 gadu vecumam futbolu pārsvarā spēlējis sētas līmenī, īsti neapgūstot fiziskās attīstības un pašas spēles pamatus, vien dažus gadus vēlāk ir liela Šveices kluba pamatsastāva spēlētājs, pirms tam visus apspēlējot Latvijas čempionātā, kur netrūkst futbolistu, kuri spēlēt futbolu mācījušies plānveidīgi jau no bērna kājas? Cilvēki, kas Tosina līdzšinējās gaitas pavadījuši klātienē, uzsver futbolista dabas doto talantu un darba spējas. “Mēs pastāvīgi iekārtojam spēlētājus Eiropā, un šobrīd tur spēlē astoņi mūsu audzēkņi. Taču tāds kustību un uztveres vieglums kā Tosinam te nav bijis nevienam citam. Neticami, cik ātri viņš attīstījās,” saka Godvins Ostins, Lagosas akadēmijas sporta direktors. Atcerēsimies, ka Lagosas akadēmijā Tosins pabija vien gadu. Savukārt Ventspilnieku kluba izpilddirektors Sergejs Usačovs Šveices laikrakstā Neue Zürcher Zeitung citēts šādi: “Tosinam ir dabas dots ātrums un spēks – gluži kā bokserim Maikam Taisonam. Mums viņam tikai bija jāiemāca pareizi spēlēt futbols. Savā otrajā sezonā viņš bija pārliecinoši labākais līgas spēlētājs. Tik jauns, bet vienlaikus tik pieaudzis!”

Lai gan FK “Ventspils” prezidents Šišhanovs pērn klāstīja, ka Tosins Šveicē nemaz nepelna īpaši vairāk nekā Ventspilī, ar futbolista algu ir pietiekami, lai viņa mātei vairs nebūtu jāuztraucas par finansiālo situāciju. Nigērietis viņai iegādājies salīdzinoši lepnu auto un jaunu mājvietu, kā arī palīdz ar ikdienas izdevumiem. Cīrihes kluba sporta direktors Tomass Bikels no Aijeguna šogad sagaida “nākamo soli” un paredz: “Ja Tosins tāpat turpinās, viņš būs Vācijas Bundeslīgas spēlētājs.”

Pirms ierašanās Latvijā Tosins par šo valsti nezināja neko. Arī pirms došanās uz Cīrihi Aijeguns par Šveici zināja vien teikt, ka tā ir “Eiropas valsts, kur dzīve ir labāka. Vairāk neko.” Lai kā iegrozītos Tosina karjera, Latviju nigēriešu futbolists neaizmirsīs – ne tikai veiksmīgās karjeras sākuma dēļ, bet arī tāpēc, ka ar savu latviešu draudzeni abi kopš pērnā gada augusta audzina meitiņu.

Tosina stāsts it kā ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem Āfrikas futbolistiem, kas izturējuši lielu atlasi savās mājās un Eiropā mēģina izcīnīt vietu zem Saules. Tomēr šis stāsts arī vēl vienu reizi parāda, ka ceļam uz kādu no Eiropas TOP līgām vajag ne tikai talantu, bet arī milzu darba spējas un vēlmi futbolā sasniegt virsotnes. Spēlētāju ar vēlmi tikt augstāk par Virslīgu noteikti netrūkst nevienā no desmit klubiem. Vai kādam no viņiem izdosies iet Tosina pēdās jau šogad?

Izmantotie resursi:
https://www.tagesanzeiger.ch/sport/...
https://www.zeit.de/2020/10/aiyegun...
https://www.tagesanzeiger.ch/sport/...
https://www.nzz.ch/sport/fc-zuerich...