Toreiz un tagad: bijušie volejbola izlases līderi vērtē izredzes tikt uz EČ

1995. gada finālturnīrs Grieķijā

Valts MIHELSONS:

„Var vilkt paralēles ar vadības attieksmi 1935. gadā pret Eiropas čempionātu basketbolā, taču atšķirībā no Latvijas izlases basketbolistiem mēs nekļuvām par Eiropas čempioniem. Bijām izcīnījuši vietu finālturnīrā, taču federācija neiedeva naudu, lai mēs aizbrauktu uz Grieķiju. Voicehs Teivāns pats par savu naudu nopirka mums lidmašīnas biļetes. Man ceļš uz finālturnīru bija sāpīgs, jo uz kvalifikācijas turnīra pirmo maču izgāju ar norautu pirksta galu. Biju netīšām iespiedis pirkstu durvīs, bet, sāpēs raujot to laukā, norāvu augšējo falangu. Paldies ķirurgam, kurš sašuva. Varēju spēlēt, lai gan vēl pirms mača, saspiežot pirkstu, no tā sāka tecēt asinis.

Finālturnīrā varējām nospēlēt labāk, pat krietni labāk. To apliecināja arī „Vildogas” rezultāti Čempionu līgā. No sestās līdz 12. vietai komandas bija spēkos līdzīgas, visu izšķīra nianses. Diemžēl mums pietrūka sagatavošanās posma, aizvadījām tikai pāris pārbaudes mačus un jau braucām uz Grieķiju. Nebija līdzvērtīgu maiņu, bijām tikai 6-7 spēlētāji, turklāt jau pirms finālturnīra potīti saplēsa Raimonds Vilde un palikām bez viņa. Toreiz vienkārši pietrūka attieksmes no funkcionāru puses. Neko daudz jau nevajadzēja, tikai treniņnometni un pārbaudes spēles. Pārējais bija. Atminos, ka vēl 1992. gadā, spēlējot ārzemēs, prātoju, ka Konstantīns Ušakovs un Ruslans Olihvers kā vietējie puiši izvēlēsies palikt Latvijā. Ar tādu sastāvu mēs būtu tikuši arī uz pasaules čempionātu.”

Jānis GRĪNFELDS:

„Finālturnīrs bija tikai odziņa, visvairāk prātā palicis ceļš uz finālturnīru. Lai tiktu uz finālturnīru piesitām niknas komandas (Portugāle, Horvātija, Somija), taču finālturnīrā varējām nospēlēt labāk. Vēl tagad prātā ir epizode, kad pret grieķiem bez bloka izsitu pāris milimetrus autā. Ja būtu iesitis, būtu vinnējuši setu un, kas zina, varbūt vēlāk arī spēli. Taču, manuprāt, finālturnīrā pretinieki bija patiešām spēcīgi. Nedomāju, ka mēs nospēlējām slikti. Žēl, ka pirms turnīra pat īsti nebijām pārliecināti, vai vispār aizbrauksim uz Grieķiju. Naudas nebija un treneris Valdis Larionovs braukāja apkārt, lai aizņemtos naudu, ar kuras atdošanu pēc tam radās problēmas. Finālturnīra nolikumā sākumā bija teikts, ka varēs spēlēt ar jebkādas krāsas kedām, bet pēc tam tika uzsvērts, ka jābūt tieši baltām. Man bija melnas, tādēļ kedas nācās aplīmēt ar leikoplastu, lai tās kļūtu baltas.”

Aivis EIDA:

„Labi aizvadījām kvalifikācijas turnīru, bet tam sekoja švaks gatavošanās posms finālturnīram ar ļoti švaku nodrošinājumu. Bišķi palikušas mieles, ka finālturnīrā varējām nospēlēt labāk. Kvalifikācijas turnīra laikā, atbraucot no saviem klubiem, spēlējām labi. Vasarā nebija spēļu prakses klubos, bet izlases gatavošanās bija zemā līmenī. Tādēļ ir palikusi nepiepildījuma, rūgtuma sajūta. Nodrošinājums tolaik patiešām bija dramatisks. Līdzīgi kā basketbolistiem bija problēmas pat ar formām un treniņtērpiem. Vajadzēja divu krāsu formas, bet mums praktiski bija divas vienādas. Tikai ļoti piedomājot, varēja saskatīt atšķirības ornamentos. No otras puses – jau pati tikšana uz finālturnīru bija sasniegums, jo tolaik kvalificējās tikai 12 komandas. Cīnījāmies, bet noteikti varējām nospēlēt labāk.”

1995. gada EČ finālturnīrs. 1. grupa

2016. gads. Latvija pret Igauniju

Valts MIHELSONS:

„Pirmajā spēlē visu laiku mīnuss bija nestabilā servju uzņemšana un grūtais melnais darbs, lai nonāktu līdz uzbrukumam. Centra spēlētājiem trūkst augstāka līmeņa spēļu pieredzes, viņi trenējas amatieru līmenī. Tādēļ tiek pieļautas kļūdas ne tikai uzbrukumā, bet arī servē. Igauņi izskatījās pieredzējušāki. Ja svētdien aizies serve, tad būs iespējas, bet, ja būs kā pirmajā spēlē, tad variantu nav. Patika, kā otrajā setā pavilka Romāns Saušs, pēc tam atdzīvojās Hermans Egleskalns, bet ceturto setu igauņi uzdāvināja ar savu pašpārliecinātību.

Ja otrajā spēlē būs agresīva serve un izdosies ierobežot kļūdu skaitu, tad laukumā būs divas līdzvērtīgas komandas. Servju uzņemšanu tik īsā laikā sakārtot neizdosies, tādēļ būs jācenšas salasīt augšā melnās bumbas. Jācīnās par katru bumbu. Ļoti gribētos, lai Latvijas izlase beidzot uzvar un tiek uz finālturnīru. Varbūt tas būs pavērsiens Latvijas volejbolam. Novēlu puišiem veiksmi un nepārdegt. Igauņi sola, ka būšot 5000 līdzjutēju. Ir tomēr starpība, kādā arēna spēlē. Salīdzinājumam – Rīgas Sporta pilī vai „Daugavas” sporta namā. Ja arēna ir plašāka, tad sajūtu līmenī laukums šķiet mazāks, tādējādi ir vieglāk spēlēt aizsardzībā, taču grūtāk iesist uzbrukumā.”

Jānis GRĪNFELDS:

„Igauņi neizskatās slikti. Salīdzinot ar laikiem, kad spēlēju es, viņi ir baigi pielikuši. Spēlē ātri un augstu. Bet arī mēs neesam slimi. Domāju, ka pirmajā spēlē emocijas nomāca saprātu, jo mājās gribējās parādīt labāko spēli. Būs grūti, bet šoreiz pat man nenormāli gribas, lai izlase tiek uz finālturnīru. Cerams, ka igauņi izjutīs spiedienu, lai gan viņiem jau ir šādu maču pieredze. Būs jāmočī. Skatoties volejbolu, es nemeklēju kļūdas un neanalizēju, drīzāk baudu spēli. Taču pēc mača dzirdēju, ka mūsējiem neaizgāja servīte. Man kā bloķētājam acīs iekrita tas, cik daudz bumbas atbildīgos brīžos tika celtas Egleskalnam. Tas vienkāršoja mūsējo spēli. Viņš jau nav slikts spēlētājs un savu procentu sasit, taču bloķētāji jau gaida, ka bumba tiks celta tieši viņam.”

Aivis EIDA:

„Skatījos arī pārbaudes spēles un kvalifikācijas turnīra mačus no Horvātijas. Uzskatu, ka štances uzvarēt igauņus ir lielas, bet favorīti, protams, ir Igaunijas volejbolisti. Mūsējie cīnījās, izlika sevi uz maksimumu, bet vēl ir kur pielikt. Divu uzvarēto setu dēļ mums vēl ir labas izredzes. Grūti ielīst citu galvās, bet domāju, ka lielākajai daļai igauņu bija apziņa, ka viņi jau desmit gadus regulāri ir bijuši pārāki par mums klubu cīņās, bet kā izlase ir spēlējusi augstākā līmenī. Taču mēs uzvarējām divus setus, vienu no tiem ļoti pārliecinoši. Redzējām, ka varam uzvarēt un tagad pašiem tam būtu jānotic par visiem 100%. Arī man ļoti gribētos teikt, ka mēs varam.

Visvairāk varam pielikt servē, kur bija liels kļūdu procents. Ar labāku servi mēs apgrūtinātu igauņu spēli un viņiem nāktos spēlēt citādi, turklāt būtu vieglāk sakārtot arī savu spēli. Manuprāt, cēlājs par maz izmantoja līderus. Spēlēja visi, taču nevajadzētu aizmirst, ka mums tomēr ir dažādas klases spēlētāji. Viena lieta ir celt līderiem, bet otra lieta ir veidot spēli tā, lai šiem līderiem atvieglotu dzīvi. Nevar meklēt līderus tikai grūtos brīžos, bet, kad viss iet no rokas, par viņiem aizmirst. Līderiem jāpalīdz noķert spēle caur vieglajām bumbām. Tad arī sarežģītos brīžos viņu procents uzbrukumā būs augstāks.”