Gatis Kalniņš: "Latvijas futbolam jātiek vaļā no vecajiem uzskatiem"

Gatis Kalniņš uz interviju ieradās pēc rīta nodarbības ar bērniem. Paralēli studijām, futbola treniņiem un spēlēm Virslīgas debitantes "Metta/LU" sastāvā pieredzējušais uzbrucējs (30) jau otro gadu strādā par treneri Jura Docenko futbola skolā "Alberts", kur trenē jaunos futbola talantus.

"Studijas iesāku vēl "Skonto" laikos, taču toreiz nebija iespējas pabeigt. Mācos par sporta pedagogu, vēl divi gadi palikuši. Liela daļa jau nokārtota, tāpēc atlikušajam vajadzētu būt vieglākā režīmā.

"Mettā/LU" nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu – varu gan pabeigt studijas, gan spēlēt futbolu. Var teikt, ka gandrīz katru diena no rīta līdz vakaram esmu futbolā un mājās ierodos vēlu vakarā," sarunu iesāk Kalniņš.

Kā nokļuvi "Mettā/LU"?
Ziemā nebija kluba. Pēc pagājušās sezonas bija vienošanās ar "Jelgavu". Viņi man sākumā piedāvāja tādus pašus nosacījumus kā pagājušajā gadā. Teica, ka ir apmierināti ar mani, bet finansiālais piedāvājums bija tāds pats. Kādu laiku no "Jelgavas" bija klusums. Sazinājos ar treneri [Daini Kazakeviču – V. B.], viņš pateica, ka šogad klubā sliktāka finansiālā situācija nekā pērn.

Beigās sanāca tā, ka piedāvāja mazāk. Uzreiz atteicos, jo "Jelgavai" veltītais laiks nebija adekvāts tam, ko varēju nopelnīt te. Tīri uz entuziasmu spēlēt varu tagad Rīgā. Arī tagad ģimenei daudz laika nepaliek, taču ir labāk. Vismaz tik daudz laika neaiziet pārbraucienos. Treniņus varu labi apvienot ar bērnu trenēšanu. "Jelgavā" to būtu sarežģīti izdarīt.

Kā vērtē "Jelgavā" pavadīto laiku?
Grūti bija pēc "Jūrmalas" posma atkal ieiet ritmā. "Jūrmalā" visiem bija kā armija. Tagad uz to laiku var ar ironiju atskatīties, tas tevi padara stiprāku. Iepazīsti tādus cilvēkus, ar kuriem agrāk nav nācies saskarties – neizpildīti solījumi. It kā viņi centās, lai gan nebija iespēju. Arī par spēlēšanu "Jūrmalā" varēja runāt visai nosacīti. Ja spēlētājam ir ģimene, bet viņš nevar to nodrošināt, tad kādu rezultātu var prasīt. Tiek domāts par citām lietām. Sākumā jau sastāvs bija diezgan labs.

"Jelgavā" man itin labi patika. Apzinājos savu lomu komandā – iziet uz maiņu. Nav nekādu nepatīkamu atmiņu. Protams, gribas vairāk paveikt, iesist vairāk vārtu. Katrā ziņā pēc "Jūrmalā" piedzīvotā laiks "Jelgavā" nebija slikts.

Cik zināms, "Jūrmalā" pat normālu treniņu apstākļu nebija.
Treniņi varēja būt kārtībā, taču nesanāca. Bija sarunātas nodarbības Mežaparkā. Taču nekad nevarēja zināt, būs treneris [Vladimirs Babičevs – V. B.] vai ne. Vienā treniņā bija, citā ne. Kādu reizi ieradās otrais treneris. Nebija normālas kārtības.

Klubā ļoti cerēja uz Latvijas kausa finālu, kas tika zaudēts "Jelgavai". Ja uzvarētu, tiktu Eirokausos.
Jā, varbūt arī tas, taču arī pēc tam bija vēl desmit citi plāni – tūlīt viss būs un visu dos. Tagad izskatās tāpat. Sanāca viņiem Vitāliju Jagodinski pārdot Kijevai, paaktivizējās pēc tam. Saka, ka pirmos mēnešus viņiem sistēma būs puslīdz kārtībā. Kas būs pēc tam, grūti pateikt.

Latvijā profesionālie līgumi visos klubos nav. Kā bija tavā laikā "Jūrmalā"?
Es tajā laikā braucu atrādīties uz Somiju, tāpēc ar "Jūrmalu" man bija amatieru līgums. Dažiem spēlētājiem bija nopietni līgumi. Dainis Deglis visu laiku kaut ko solīja, taču līdz reāliem darbiem lieta neaizgāja. Zinu, ka Mareks Zuntners ar Intaru Kirhneru ir gājuši uz federāciju skaidrot situāciju. Pārējie gan laikam neko vēl nav darījuši.

Kāpēc nesanāca palikt somu "Inter"?
Klubs bija ļoti labs, treneris visu izstāstīja, kas un kā. Bija apmierināts. Viņiem tieši tāda tipa spēlētājs kā es nebija. Atbildi beigās nesaņēmu, acīmredzot viņiem bija citi kandidāti. Nezinu kā citos somu klubos, bet "Inter" spēlēja ļoti kvalitatīvu futbolu – uz zemes, malās ātri pussargi. Patīkami būtu spēlēt tādā komandā, kurā ir futbolisti, kuri var labi iecentrēt. Noteikti viena no labākajām komandām, kurās esmu bijis.

Attiecībā uz gariem spēlētājiem valda stereotipi, ka viņi labāk spēlē otrajā stāvā. Tiesa, piemēram, Pīteram Kraučam ir laba tehnika arī uz zemes. Kā ar tevi?
Es arī komfortabli jūtos pirmajā stāvā un varu labi nospēlēt arī ar kājām. Galvenais, lai man nogādā bumbu. Kad savulaik "Skonto" spēlēju, viņi arī pa zemi spēlēja, kas man nesagādāja problēmas.

Esi bijis Kiprā. Kāds tur futbola līmenis?
Es biju pēc spēka otrajā līgā. Pirmās 4-5 komandas ir ļoti labā līmenī. Čempionāta līmeni paceļ leģionāri, kuri Kiprā ir lielā daudzumā. Vietējie spēlētāji maz spēlē. Savējos izaudzināt ir grūti – ja 2-3 tiek sastāvā, tad ir labi. Līmenis neslikts, arī naudu kaut kādu maksā. Kam maksā, kam nemaksā...

Arī Kiprā tā notiek?
Jā, tur ir ļoti izteikti. No Kipras regulāri saņem sūdzības. Ja tev samaksā tik, cik ir solīts, tad vari uzskatīt, ka ir ļoti paveicies. Ja klubā uzskata, ka kādam ar lielāku līgumu nav pietiekamas atdeves, tie cieš pirmie. Labākajiem noteikti maksā desmitos tūkstošu mēnesī. Cik man bija? Salīdzinot ar Latviju, tik maksā vadošajos klubos. Man paveicās ar to, ka klubs samaksāja tik, cik bija sarunāts.

Kāda ir tava loma "Mettā/LU" – esi paņemts kā uzbrucējs un vārtu guvējs vai arī veic papildus funkcijas, palīdzi ar padomu jaunajiem, esi sava veida spēlējošais treneris?
Jā, varu ar savu pieredzi palīdzēt, taču neesmu tāds futbolists, kurš aktīvi māca jaunos. Ja vajag, varu pateikt čaļiem priekšā. Man patīk kolektīvā ierakstīties kā līdzīgam ar līdzīgu, nevis izcelties tikai tāpēc, ka esmu vecāks par lielāko daļu komandas biedru.

"Mettā/LU" ir ļoti labs kolektīvs, netrūkst cilvēku, kas var dot padomu. Arī kapteinis Marsels Vapne ir manā vecumā. Viņam nav tik lielas Virslīgas pieredzes, taču komandu pazīst daudz labāk nekā es. Bez tam ir arī treneris, kurš to var izdarīt. Mums ir tradīcija pēc katras mājas spēles iet pirtī. Tur izrunājam visu svarīgāko. Emocijām jāpaliek pie mums, nevis jānokļūst citur.

Pirmais aplis drīz būs galā. Vai jau var izdarīt secinājumus par savas jaunās komandas spējām?
Pirmajā spēlē laukumā devās seši Virslīgas debitanti. Noteikti vajadzīgs laiks, kas nebūs viens aplis un varbūt ne divi, kamēr jaunie apostīs Virslīgas gaisu. Brīžiem ir ļoti grūti, un atšķirība starp Virslīgu un 1. līgu ir labi redzama. Vajag pierast pie ātruma – ne tikai spēlēšanas, bet arī domāšanas. Futbolisti mums ir tehniski – treniņos kvadrātos rāda brīnumus. Sakārtosies galvas, tad jābūt uzlabojumiem arī spēlēs.

Daudziem ir tendence noniecināt mūsu čempionātu, taču kaut kāds līmenis te tomēr ir. Nevar būt tā, ka atnāk 1. līgas komanda un sāk apspēlēt ierastās Virslīgas dalībnieces. Izņēmums var būt lieliska sastāva savākšana. Noteikti mūsu spēle un rezultāti uzlabosies. Daži punktiņi ir savākti, taču paši ar to neesam apmierināti.

No septiņām spēlēm esi sācis sešas, vēl vienā izejot uz maiņu. Tev vieta sastāvā pašreiz garantēta?
Nē. Pret "Jūrmalu" nespēlēju no pirmajām minūtēm. Ar treneri [Andri Rihertu – V. B.] bija pirms spēles saruna par to, ka taktisku apsvērumu dēļ neiziešu sākumsastāvā. Čempionātā ir 36 spēles, manā vecumā pa trim mačiem nedēļā nav viegli aizvadīt. Lielam un smagam spēlētājam atjaunoties ir daudz grūtāk nekā mazajiem spēlētājiem, kuri var vienkārši izgulēties un nākamajā dienā iet mierīgi trenēties. Vecums liek sevi manīt. Domāju, visiem būs iespējas uzspēlēt.

"Metta/LU" teju visu laiku spiesta spēlēt ar otro numuru. Kā tevi kā uzbrucēju ietekmē šādi apstākļi?
Ir grūti. Vairāk jāskraida pa tukšo. Tāds darbs nav patīkams. Taču no otras puses – ir lielāka atbildība tajās retajās reizēs, kad saņemu bumbu, censties izveidot labu uzbrukumu, nevis izniekot situāciju. Psiholoģiski bez šaubām ir grūtāk. Bez bumbas spēlējot, jūt, ka patērē vairāk spēka.

Pēdējā spēlē pret "Spartaku" palikām mazākumā. Tādā reizē situācija ir vēl sliktāka. Priekšā redzi četrus aizsargu un skraidi bezjēgā kā mazs sunītis... Tā ir spēles sastāvdaļa, ar kuru jāsadzīvo.

Esi "Mettas/LU" Virslīgas vēsturē pirmo vārtu autors. Pašam tas ir īpašs notikums?
Ja iesistu kāds debitants, viņam tas būtu daudz nozīmīgāk nekā tas ir man. Savus pirmos vārtus Virslīgā pēc gadiem noteikti labāk atcerēšos. "Valmieras" sastāvā iesitu pret "Rīgu". Bumba no burzmas nokļuva pie manis un iesitu ar kreiso kāju. Vairāk nekā pusi vārtu esmu iesitis ar kāju.

Cik liela priekšrocība jums ir spēlēt uz maziņā 49. vsk. laukuma?
Vājākām komandām tā ir nosacīti priekšrocība. "Ventspils" pierādīja pretējo. Mums tas laukums ir ērtāks daļēji tāpēc, ka uz tā pavadām visu treniņu procesu. Pretinieku uzbrucējiem nav tik daudz vietas, kur izvērsties, tāpēc var runāt par to, ka pret mums grūtāk spēlēt.

"Daugavai" divus punktus atņēmāt uz šī laukuma, kas lielai daļai bija pārsteigums.
Sākumā bija līdzīga spēle, bet 2. puslaikā viņi mūs iespieda, pietrūka pieredzes. "Daugava" pēdējo maču smagi zaudēja, kas tika nodēvēta par sensāciju. "Gulbene", kas bija pēdējā vietā, uzvarēja Liepājā. Kāpēc "Metta/LU" nevarētu būt nākamā, uzvarot "Skonto"? Laukumā jāiet ar domu uzvarēt, citādi nav vispār nav jēgas neko darīt.

Pret "Daugavu" bija neizšķirts, bet pret "Ventspili" 1:6. Kas bija par iemesliem tika atšķirīgiem rezultātiem?
Komanda nebija psiholoģiski gatava. Jau pirms spēles dzirdēju no dažiem čaļiem runas par to, ka jāspēlē pret "Ventspili", kas labi spēlē utt. Ja iet laukumā ar tādām domām, tad būs problēmas. To arī spilgti redzējām. Fiziski ar viņiem varējām cīnīties, taču komanda nebija gatava psiholoģiski. Pols Ešvorts mēdza teikt, ka sezonā piecas spēles būs fantastiskas, piecas būs ļoti sliktas, bet pārējās būs savā līmenī. Varētu tam piekrist. Spēle pret "Ventspili" bija sliktajā pieciniekā.

Kā var nebūt psiholoģiski gatavi, kad pirms dažām kārtām paņemts punkts pret "Daugavu", kas arī ir Top 3 komanda?
Galveno lomu nospēlēja "Ventspils" nosaukums. "Daugava" tomēr nav tik titulēta komanda. "Ventspils" čempione, spēlējusi Eirokausos.

Un kā būs šodien ar "Skonto" nosaukumu?
Cerams, ka būs labāk.

Sliktāk diez vai iespējams, jo "Skonto" sešus golus nemāk iesist.
Jā, viņiem ir problēmas. Bija vienreiz 3:3, bet pārsvarā gūst vienus vārtus. Spēlētāji "Skonto" ir labi, tāpēc ilgi viņi tik maz nesitīs. Gaidu, ka "Skonto" drīz atvērsies.

"Skonto" esi pavadījis vairākus gadus. Šodienas spēle būs īpaša vai ierindas tipa mačs?
"Skonto" no maniem laikiem palikuši tikai daži futbolisti – Kristaps Blanks, Germans Māliņš un varbūt Alans Siņeļņikovs. Skaidri neatceros, bet, šķiet, Alanu jau tad aicināja uz lielās komandas treniņiem. Kad "Skonto" sastāvā spēlēju pret "Valmieru", bija īpašas sajūtas, tagad nav tik izteikti. Jā, pazīstu kluba vadību, bet īpaši šīm spēlēm nenoskaņojos.

"Skonto" pavadītais laiks atmiņā palicis pozitīvi?
Jā, pat neskatoties uz to, ka beigu posms neizdevās tāds, kādu vēlējos. Šobrīd var teikt, ka "Skonto" bija manas karjeras augstākais punkts. Klubā bija labas attiecības. Manā laikā tur bija trīs treneri – Aleksandrs Starkovs, Jurijs Andrejevs un Ešvorts.

Kurš treneris tev uzticējās visvairāk?
Nevar vienu izcelt. Arī pie Starkova tiku spēlēt. Ešvorts mani dēvēja par savu "Džokeru" – labāko, kāds viņam jebkad bijis. Tā viņš man teica. Pirms sezonas biju izcīnījis vietu sastāvā, taču Ešvorts pateica, ka komandas interesēs mani labāk izmantot, laižot laukumā uz maiņu. Man pat tā labāk patika, jo svaigs varēju spēlēt pret nogurušiem aizsargiem.

No "Skonto" tiki Latvijas izlasē, kur nospēlētas 19 spēles. Pārsvarā gan arī kā rezervistam.
Izlasē visu laiku biju uz robežas - brīžiem ņēma sastāvā, brīžiem ne. Kad kāds izkrita no sastāva, tiku pie spēlēšanas. Īsti iespēlēties neizdevās. Nozīmīgākā spēle, kurā izdevās piedalīties, bija 2005. gada oktobrī Portugālē, kad Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē (0:3) izgāju uz maiņu. Tolaik portugāļiem vēl bija sastāvā Luišs Figu. Protams, spēlēja arī Krištianu Ronaldu. Atmosfēra bija fantastiska. Vērts censties, lai tādā vietā uzspēlētu. Pavisam cita pasaule.

Pēc "Skonto" sākās lejupslīde, bija arī savainojumi.
Nevar teikt, ka savainojumi bija ļoti nopietni. Jā, bija ceļgala operācijas un vēl šis tas, taču daudz mēnešus neizlaidu. Tajā laikā arī apprecējos. Negribu to minēt kā argumentu karjeras lejupslīdei, taču uz dzīvi sāku skatīties citādāk, radās citas prioritātes. Mazākos klubos jau grūti sevi parādīt un izsisties.

No "Skonto" aizgāju tāpēc, ka beidzās līgums. Ešvorts pateica, ka ar mani vairs nerēķinās. Toreiz klubam finansiālā situācija vairs nebija tik spoža. Sāka tīrīt sastāvu, šķiroties no gandrīz visiem veterāniem jeb akcentu liekot uz gados jauniem futbolistiem. Pa vienam visi jau laicīgi tika atšūti. Palika tikai daži, kas bija izlases sastāvā.

Ešvorts kā treneris daudz kritizēts. Kāpēc, tavuprāt, viņam neizdevās sevi apliecināt kā labu treneri?
Pie vainas mūsu mentalitāte. Rietumu treneri lietas saskata pavisam citādāk nekā tas ir pie mums. Kaut vai piemērs par Somiju, kur biju aizbraucis. Tas, kas tur notiek ģērbtuvēs pirms spēlēm, Latvijā nav iedomājams. Skan mūzika, spēlētāji joko, ir nepiespiesta atmosfēra. Tiklīdz viņi iziet laukumā, uzreiz spēj pilnībā koncentrēties darbam.

Pie mums valda citi uzskati. Ja ģērbtuvē nav kārtības, tad arī laukumā nebūs. Mēs neprotam pārslēgties. Latvijā, Krievijā un citās mums kaimiņos esošās valstīs uzskata, ka tādā veidā futbolisti pārāk daudz atslābinās un nespēj pēc tam savākties uz spēli. Daļa taisnības jau tajā ir, to nav tik viegli izskaust.

Ešvorta taktika bija pilnībā saprotama?
Daudz kas atkarīgs no paša futbolista. Vienmēr būs komandā spēlētāji, kuriem kaut kas nepatiks vai nebūs pieņemams. Tāpēc trenerim jāspēj spēlētājus noskaņot, lai nav to šaubu. Ja 2-3 nebūs pārliecības, tad, protams, taktika nestrādās. Ešvortam visvairāk pietrūka stingrības.

Vai Starkovs ir labākais Latvijas treneris?
Starkova aura radījusi tādu iespaidu. Taktiski nezinu, bet psiholoģiski viņš ļoti labi spēj noskaņot spēlētājus. It sevišķi tos, kurus vislabāk pazīst. Izlasei atvēlēto dažu dienu laikā viņš spēj maksimāli noskaņot futbolistus sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu. Viņš māk atrast pareizos vārdus. Starkovs juta, kuram vajag uzbļaut, kuru vajag paglaudīt.

Vārdu neteikšu, bet "Skonto" laikā bija viens spēlētājs, kuram Starkovs regulāri uzbļāva. Pret mani nekad balsi nav pacēlis, jo pret katru citādāka pieeja. Liela nozīme ir spēles uzstādījuma pasniegšanai. Dažkārt treneru pirmsspēles runas uzdzen miegu. Pie Starkova tā nemēdz notikt.

Ar kuru uzbrucēju tev izlasē bija vislabākā saprašanās?
Man patika spēlēt kopā ar Māri Verpakovski. Arī ar Vītu Rimku nebija slikti. Viņš ļoti labi spēja savākt manas nomestās bumbas. Nācu uz maiņu, mans uzdevums bija uzvarēt gaisa divcīņas un nomest bumbas otrajam uzbrucējam. Man vislabāk patika, kad uzbrucēju duetu veidoja viens garais un viens mazais. Tad ir katram skaidra sava funkcija.

Vienīgos vārtus izlasē guvi pret Omānu, kas pie mums futbola kontekstā maz ko izsaka.
Atceros tos vārtus. Tas bija turnīrā Taizemē, pusfinālā spēlējām pret Omānu. Mums vajadzēja uzvarēt, lai tiktu finālā. Bijām vadībā ar 1:0, Ģirts Karlsons iesita. Pats arī toreiz iznācu uz maiņu. Vārtus ielaidām priekšpēdējā minūtē. Tāds rezultāts, protams, mums vairs nederēja. Andrejs Štolcers vai Viktors Morozs uzsita pa vārtiem. Vārtsargs atsita, un es pirmais pieskrēju pie bumbas. Tas bija kompensācijas laikā. Iekļuvām finālā, kurā uzvarējām. Omānai bija fiziski spēcīgi futbolisti. Visi tumšā ādas krāsā. Grūti spriest, cik no viņiem bija omānieši un cik naturalizētie. Tur bija ļoti karsts, gāja smagi. Omānai interesanta komanda.

Cik vēl ilgi redzi kā aktīvu futbolistu?
Jāskatās pēc situācijas. Uz šo jautājumu labāk varētu atbildēt pēc sezonas. Nav izlemts, ka vēl spēlēšu gadu vai 2-3. Tā nevaru pateikt. Viss būs atkarīgs no pašsajūtas. Mierīgi varētu jau pēc šīs sezonas beigt karjeru.

Jau skaties trenera darba virzienā?
Šobrīd strādāju ar bērniem un man patīk. Tad jau redzēs, kā lietas iegrozīsies. Jā, šobrīd pieļauju domu, ka varētu būt treneris. Citiem kaut ko iemācīt ir pavisam citādāk nekā pašam spēlēt. Arī pats daudz ko jaunu apgūsti. Pats trenēju deviņus gadus vecos un arī palīdzu Artūram Zakreševskim ar 14 un 15 gadus veco trenēšanu.