Maļuhins: "Biatlons beidzās, kad aizgāja Tikmers"

Jau rīt Maļuhins uzsāks dalību pasaules čempionātā slēpošanā, startējot sprinta distancē (1.6km) brīvajā stilā. Otrais un noslēdzošais starts būs 1. martā, kad Latvijas sportists piedalīsies 50 kilometru slēpošanā.

Intervijā portālam eSports.lv Maļuhins atklāti stāsta par saviem mērķiem ne tikai šajā pasaules čempionātā, bet arī pēc tam, kad sportists mēģinās sekmīgi atgriezties biatlonā. Skarbus vārdus Maļuhins velta pašreizējai biatlona vadībai.

Pavisam nesen startēji pasaules kausa izcīņas posmā distanču slēpošanā sprintā brīvajā stilā. Kāpēc izvēlējies tieši šo distanci?
Tam ir loģisks iemesls. Pasaulē ir tikai divas slidsoļa [brīvais stils] distances – sprints un 50 kilometri. Pēdējā olimpiādē [slēpošanā] sprintā man gāja diezgan labi, šoreiz nostartēju ne tik veiksmīgi. Līmenis šajā laikā ir audzis. No pirmās vietas atpaliku 22 sekundes jeb zaudēju 10% no uzvarētāja laika, taču sprintā rezultāta izteiksmē tas ir ļoti daudz. Gribēju pārbaudīt, ko es spēju sprintā un secināju, ka esmu diezgan vājš. Tagad mērķtiecīgi gatavojos pasaules čempionāta 50 kilometru distancei, bet ātruma treniņam noslēpošu arī sprintu.

Kur un kā notika gatavošanās čempionātam?
Tagad aizvadu jau otro treniņnometni (intervija notika 17. februārī – aut.) Obertillē Austrijā. No šejienes arī došos uz Liberecu Čehijā, kur notiks čempionāts. Visu, ko biju plānojis izpildīt gatavojoties, izpildīju.

Kādu mērķi pasaules slēpošanas čempionātā esi sev uzstādījis?
Mans uzdevums ir sprintā un/vai 50 kilometru distancē no uzvarētāja laika neatpalikt vairāk par 5%. Rezultāta izteiksmē 50 kilometros tās varētu būt septiņas minūtes (iepriekšējā pasaules čempionātā tas Maļuhinam dotu 25. vietu – aut.). Ja man tas izdosies, tad būs cienīgs rezultāts. Tas ir svarīgi gatavojoties nākamajai sezonai, kad startēšu biatlonā.

Arī biatlonā plāno slēpošanas ziņā neatpalikt vairāk par 5% no līdera. Cik reāli ir paveicams šāds uzdevums?
Ir reāls piemērs – šajā pasaules čempionātā biatlonā 20 kilometru distancē horvāts [Jakovs Faks] atpalika 5-6% un ar labu šaušanu tika pirmajā trijniekā. Manuprāt, to varu paveikt arī es, bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu – vispirms man slēpošanas čempionātā jānoslēpo 50 kilometru distance, lai redzētu savas šī brīža spējas. Protams, var gadīties kaut kādas kļūdas sagatavošanās procesā, taču visam jābūt kārtībā.

Vai uzskati, ka, atskaitot Brici, slēpojuma ātruma ziņā šobrīd esi labāks par pārējiem Latvijas biatlona izlases puišiem?
Biatlonisti šobrīd ir vāji, bet cik es pats esmu stiprs, pagaidām nezinu. Uz pasaules čempionātu atdzīvojies Ilmārs Bricis, bet pārējie ir ļoti švaki. Domāju, ka ar Ilmāru es varētu būt līdzīgā līmenī.

Vai treniņos jau esi mēģinājis veikt biatlonu?
Pēdējo reizi biatlonu veicu 2006. gadā pasaules kausā Rūpoldingā. Tagad es visu daru pēc konkrēta plāna. Pirmais treniņš man būs 10. martā. Tālākos trīs mēnešus likšu lielu uzsvaru uz šaušanu, pēc tam turpināšu visu kā ierasts. Šoziem nebija reālas vajadzības un iespēju pāriet uz biatlonu. Galvenais bija savest kārtībā fizisko sagatavotību un turpināt gatavošanos pēc plāna. Dabīgi, ka labāk būtu, ja es nebūtu zaudējis šos trīs gadus, ko esmu prom no biatlona, taču dažādu apstākļu dēļ tā tomēr notika. Domāju, ka viss būs kārtībā, ar šaušanu nebūs problēmu.

Kopš Nagano lieliskās olimpiādes pagājuši jau vairāk kā 10 gadi. Kā šo gadu laikā ir izmainījies biatlons?
Bjerndālens paliek vecāks, bet tāpat stiprs. Droši vien biatlons ar katru gadu paliek arvien ātrāks, bet tik un tā par Bjerndālenu stiprāka biatlonista pagaidām nav. Tas ir cilvēks, kuru es, starp citu, biju apsteidzis un ne vienu reizi vien. Šaušanas ziņā grūti pateikt vai ir kaut kas būtiski mainījies.

Kas tevi atbalsta un vai šobrīd trenējies individuāli?
Paldies Dievam, atbalsts man ir. Slēpošanas savienība atbalsta mani tieši pasaules čempionātam, savukārt Daugavpils pilsēta - visas sezonas garumā. Liels paldies viņiem par to. Par nākamo sezonu vēl nedomāju, ja būs problēmas, tās tiks atrisinātas. Attiecībā uz treniņiem – pagaidām trenējos individuāli, bet no pavasara man būs šaušanas treneris.

Vai ar kādu citu, izņemot presi, esi runājis par savu atgriešanos biatlonā?
Esmu runājis ar [LBF sporta jautājumu koordinatoru] Gundaru Upenieku, taču neko nopietnu. Pirms devos uz pēdējo nometni, Gundars uzzvanīja, pateica, ka būs jāaizpilda kaut kādi dokumenti, ja gribu pretendēt uz vietu komandā.

Kāpēc Latvijas biatlonā ir tāda situācija, ka joprojām jārunā par tevi kā potenciālo izlases dalībnieku, nevis jājūt līdzi jau par jaunajiem talantiem? Kā mums trūkst - treneru, bāžu, naudas, gribēšanas, varēšanas?
Latvijas biatlonā ir problēmas no pašas augšas līdz pat apakšai. Pēc mūsu labajiem rezultātiem uz emociju fona nebija izdarīts tas, ko vajadzēja izdarīt. Ja kamaniņās un bobslejā sistēmu, speciālistus un varbūt zināmā mērā arī mērķtiecību izdevās saglabāt, tad biatlons to visu pazaudēja. Tas, kas tagad notiek – tas bija jau sagaidāms un skaidrs jau agrāk. Pirms trim gadiem bija zīmīgs gadījums, kad mani speciāli nepaņēma un izdarīja visu, lai neiekļautu komandā. Lai gan tas ir sīkums, taču diezgan principiāls politisks moments. Tieši politikas ziņā Latvijas biatlons jau pirms tam sāka zust, jo darbojās nepareizā virzienā. Var runāt par atsevišķām lietām, taču kopējā politika bija pilnīgi garām.

Kuros virzienos federācijai vajadzēja darboties?
Pirmkārt jau bija jābūt citai galvai, tur viss jau bija sabrucis sākot no vadības. Tas, ka Jānis Bērziņš ir garām, bija skaidrs, jau pašā sākumā. Es biju biatlonā ieinteresēts cilvēks, taču neko iespaidot būtiski nevarēju. Vadība nebija tāda kā vajag, un ar to viss arī aizgāja grīstē. Biatlons beidzās, kad aizgāja Žoržs Tikmers (atkāpās no amata pēc 2002. gada Soltleiksitijas olimpiādes – aut.) – viņš bija gudrs cilvēks, līdz ar viņa aiziešanu beidzās arī biatlona ziedu laiki. Iespējams, viņš to sajuta. Nākamais cilvēks [Bērziņš] bija ļoti vājš.

Bērziņš, kā zināms, joprojām ir biatlona federācijas prezidents...
Tas ir kā kaut kāds joks (ironiski smiekli). Es viņa vietā no kauna jau sen būtu aizgājis. Tieši viņš ir viens no galvenajiem vaininiekiem tam, kādā situācijā Latvijā šobrīd ir biatlons. Žēl, ka viņš to nav sapratis.

Tu nepieļauj, ka šoreiz arī varētu izveidoties līdzīga situācija kā pirms vairākiem gadiem, kad netiki izlasē? Vai izvirzītie mērķi izvērtēti ar vēsu galvu?
Nē, tāda situācija pilnīgi atkrīt. Es esmu pilnībā pārliecināts par sevi, zinu kā visu paveikt. Protams, toreiz man arī pašam bija savas kļūdas. Tagad esmu tās apzinājies. Mani vairāk uztrauc pati olimpiāde un kā tur sasniegšu iecerēto. Cita lieta, ka man ir gandrīz 40 gadi un būs grūti sasniegt tādu formu kāda bija Nagano, taču esmu kļuvis gudrāks. Tātad ir gan plusi, gan mīnusi. Vankūveras olimpiāde notiks nedaudz virs jūras līmeņa un tāda man būs pirmā olimpiāde. Agrāk es kalnos nevarēju paskriet. Par pašu trasi nekas daudz nav zināms, taču tam nekad neesmu pievērsis lielu uzmanību – man galvenais bijis, lai nav pārāk augstu virs jūras līmeņa un, lai ir labs laiks – lai nav slapjš, krīt sniegs vai tamlīdzīgi.

Pirms Turīnas, kad mēģināji kvalificēties, rezultāti nemaz nebija tik spoži. Kas liek domāt, ka šobrīd iespējams cīnīties ar biatlona eliti?
(klusuma pauze, kam seko smiekli) Labs jautājums. Tas ir atsevišķs stāsts, kāpēc man toreiz viss neizdevās, taču es mācos no savām kļūdām un vairs tās nepieļaušu. Es mērķtiecīgi sāku gatavoties jau pusotru gadu iepriekš tikai dažiem startiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc domāju, ka man izdosies. Mana prioritāte būs tikai desmit dienas nākamā gada februārī, kad centīšos sasniegt visu iespējamo un neiespējamo.

Tad tu izslēdz variantu, ka varētu gadīties kāda neveiksme?
Protams, ka dzīvē visādi var gadīties, un ar to dzīve arī ir interesanta. Taču pēc tās gatavošanās un pēc tā, kā es visu esmu saplānojis, visam būtu jāizdodas. Tagad domāt, ka kaut kas varētu nesanākt, piedodiet, tādu variantu es nepieļauju (smejas).

Ja kādā distancē visas zvaigznes patiešām sakrīt tev par labu, kādu augstāko rezultātu pats varētu sasniegt mūsdienu biatlonā, zinot konkurentus, savas iespējas un citus faktorus?
(ilga klusuma pauze) No medaļām līdz 12. vietai. Tas būtu labs rezultāts. un tāds ir mans mērķis, ja viss būs kārtībā.

Vai pieļauj, ka pēc karjeras beigām tuvāko piecu gadu laikā varētu kļūt par Latvijas biatlona izlases galveno treneri?
Skaidrs, ka [tagadējam Latvijas izlases trenerim Vitālijam] Urbanovičam nākamā sezona būs pēdējā. Tas būtu loģiski. Ja komandai galīgi neiet, tad kaut kas ir jāmaina un viens no variantiem būtu treneris. Ja runājam par mani, tad diez vai es saņemtu tādu piedāvājumu no federācijas, kuram piekristu. Esmu liels maksimālists un principā zinu, kā jāsasniedz labus rezultātus, bet esmu vājš politikā – man nepatīk viss, kas saistīts ar intrigām un tamlīdzīgām lietām. Diez vai man būs tādi apstākļi, lai es varētu sevi pierādīt kā treneris izlasē. Pēc olimpiādes gan plānoju darbu turpināt kā treneris – tas ir mans mērķis un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es atgriežos. Es, protams, gribētu trenēt Latvijas izlasi, taču diez vai realitātē tā būs.

Tu teici par piedāvājumu – kādam tam jābūt, lai piekristu?
Nerunāju par to, ka man vajadzētu nenormālu algu vai nereālus darba apstākļus (smejas). Esmu loģiski domājošs cilvēks. Latvijā ir jāmainās attieksmei pret biatlonu kopumā, tas ir pats galvenais. Ja situācija uzlabotos, tad es ar prieku to darītu, taču nav ticības tam, ka tā notiks.

Jau runājām par lielisko Nagano olimpiādi un laiku pēc tās. Vai Latvijas izlase ir pamanījusi un izmantojusi savā darbībā tos jauninājumus, kas šo gadu laikā parādījušies biatlonā?
Tas, ka mēs stāvam uz vietas, ir skaidrs. Sports ir diezgan vienkārša lieta. Ir jāskatās protokolos un, ja tie nav tādi kā kādreiz, tad kaut kas nav kārtībā. Mēs speram nevis soli uz priekšu, bet atpakaļ un ar katru gadu tas solis paliek arvien lielāks. Arī mums ir gājis smagi, teiksim, 1993. vai 1994. gadā, bet mēs nekad nezaudējām tik daudz angļiem vai amerikāņiem. No otras puses, tas varbūt arī nav slikti – nokrist tik zemu, cik vien ir iespējams un tad no pašas apakšas ar jaunu spēku atkal atsperties maksimāli stipri un iet uz augšu. Jau pirms pāris gadiem par to iedomājos. Iespējams, tas ir viens no variantiem – lai sabrūk viss pilnībā un sākt no jauna. Dabiski, ka laiks tam nav ideāls, it sevišķi vērojot ekonomisko situāciju.

Nesen pasaules biatlonā izvērsās dopinga skandāls, tika pieķerti trīs Krievijas biatlonisti. Kā turpmāk varētu izvērsties šī lieta?
Arī pērn viena sportiste tika pieķerta un diskvalificēta – somiete Kaisa Varisa. Jebkurā gadījumā arī šeit ir zināma politika. Es nezinu nianses, taču neticu, ka tā ir nejaušība, ka pēkšņi noķer tikai trīs krievus. Bez šaubām, šie sportisti ir vainīgi, bet domāju, ka vainīgo patiesībā ir krietni vairāk. Tagad noķēra krievus, bet, ja kādam būs izdevīgi noķert norvēģus vai kādas citas valsts sportistus, noķers arī viņus. Atceros Soltleiksitijas olimpiādi, kad atklāšanas dienā tika paziņots, ka pieķerti 24 sportisti no Vācijas, Krievijas un, šķiet, arī Skandināvijas valstīm. Kurš vairs tagad atceras tos 24 sportistus? Viss tika norakts. Dopings sportā ir bijis jau daudzus gadus un būs arī turpmāk. Cepuri nost zviedriem, ka viņi cenšas, cīnās, manuprāt, ir tīri. Ir zināmi cilvēki, kuri skrien ļoti labi un nekad nelietos aizliegtas vielas. Taču pret šādiem cilvēkiem nereti cīnās...

Pēdējā laikā mazāk redzamas kļuvušas biatlona kluba "Čempions" aktivitātes. Pastāsti lūdzu, kas šobrīd notiek un vai startējat ārpus Latvijas?
Principā viss notiek. "Čempions" audzēkņi vienlaikus ir arī Daugavpils 1. sporta skolas audzēkņi. Divi cilvēki šogad startējuši IBU kausā. Cita lieta, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi. Pats esmu nedaudz atgājis malā un lielāku uzmanību pievēršu sev un saviem mērķiem olimpiādes sakarā. Pērn es mēģināju viņiem palīdzēt, ielikt savus spēkus un zināšanas, bet bija diezgan liela pretestība sākot ar sporta skolu un beidzot ar pašvaldību. Atkal iejaucās kaut kādas politiskas lietas... Sapratu, ka mana iesaistīšanās vēl ir pāragra un nelietderīga. Ar klubu "Čempions" atdzima biatlons Daugavpilī, bet kas būs nākotnē, grūti pateikt. Pagaidām negribu izteikt nekādas prognozes.

Ilmāra Briča meita nesen uzvarēja slēpojumā "Apkārt Alaukstam". Ar ko šobrīd nodarbojas tava meita?
Ja runājam par Ilmāru, tad tas būtu interesants fakts, ja tēvs ar meitu startētu olimpiskajās spēlēs dažādos sporta veidos. Nezinu, vai vēsturē tāds gadījums ir bijis, taču būtu super! Cepuri nost Ilmāram un Anetei. Tā būtu laba reklāma visai valstij. Mana meita ir talantīga, taču darbojas vairākos virzienos, ne tik mērķtiecīgi uz sportu. Šobrīd viņa nodarbojas ar paukošanu, taču ne pārāk aktīvi. Jebkurā gadījumā – kāpēc ne? Es savu meitu atbalstīšu, lai arī ko viņa izvēlēsies, galvenais, lai viņa atrod to, kas viņai vislabāk patīk.