BJKSS vadītāja: "Atnācu, nobraucu, uzvarēju – tā kamaniņu sportā nenotiek"

Pamati šiem lielākoties Pierīgas novadu pārstāvju (Sigulda, Ropaži, Saulkrasti) panākumiem ielikti treniņdarbā Bērnu un jauniešu kamaniņu sporta skolā (BJKSS) un vēlāk Murjāņu sporta ģimnāzijā (MSĢ). Stāsta Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolas (BJKSS) vadītāja Dace Ābeltiņa.

Ar ko bija iezīmīga aizvadītā sezona?

- Mums šī sezona bija nozīmīga ar to, ka beidzot atkal varējām pilnvērtīgi piedalīties sacensībās – bērniem tas ir varbūt pat svarīgāk nekā lielajiem. Turklāt varējām arī aizbraukt uz divām sacensībām ārzemēs, kur mūsu bērniem veicās ļoti labi. Līdz ar to esam priecīgi un gandarīti.

Ko nozīmē “BJKSS kā MSĢ struktūrvienība”?

- Kamaniņu sporta skola kā atsevišķa skola tika dibināta 1995.gadā un līdz “dižķibelei” tā bija patstāvīga, bet 2009.gadā to kā struktūrvienību pievienoja Murjāņu sporta ģimnāzijai. Pēc būtības tas nav nekas nepareizs, jo mūsu sporta veids ir ļoti “šaurs”, specifisks, es pat teiktu margināls. Kamaniņu sportā nekad nebūs tāda masveidība kā vieglatlētikā, futbolā vai basketbolā. Bērnam, trenējoties kamaniņu sportā, ir tikai viens ceļš – uz lielo sportu. Tas nebūs hobija sports visai dzīvei. Mūsu galvenais uzdevums ir sagatavot jauniešus, kuri 8.-10.klasē startē uz Murjāņiem un iet ceļu uz augstākās meistarības sportu.

Šobrīd Kamaniņu sporta skolā ir 115 bērni un, teiksim tā, trīsarpus treneri – Anna Orlova, Riks Kristens Rozītis, Vera Zozuļa un Kaspars Konrāds. BJKSS ir profesionālās ievirzes sporta skola, un audzēkņi trenējas pēc vispārizglītījošo skolu apmeklēšanas – atšķirībā no Murjāņu sporta ģimnāzijas, kur bērni dzīvo internātā. Bet nav arī tā, ka visi bērni, kas trenējas kamaniņu sportā, ietilptu BJKSS sastāvā, piemēram, ir atsevišķa grupa Saulkrastos.

Kā pēdējos gados mainījies sporta skolas audzēkņu skaits?

- Pēdējos gados bērnu skaits aug. Mūsu skolai specifiski, ka tieši Covid-19 laikā skaits auga ievērojami. Es to skaidroju ar vienu vienkāršu apstākli – mums bija iespēja trenēties ārā. Protams, ar visiem apgrūtinājumiem un grupu dalīšanām, bet, lai cik skarbos apstākļos, bērniem bija iespēja nodarboties ar sportu. Tomēr bērnu skaits grupās ir ļoti nepastāvīgs. Ir tādi, kas atnāk, pamēģina un ātri saprot, ka ir baigi grūti. Un tad pēc viņiem nāk nākamie, kuriem patīk.

Audzēkņu skaitu, protams, ietekmē gan panākumi ziemas olimpiskajās spēlēs, gan katras Pasaules kausa sacensības Siguldā. Uzreiz redzam, ka ir bērni, kuri grib pamēģināt kamaniņu sportu. Tā tas ir katru gadu.

Vai šābrīža Latvijas pieaugušo un junioru izlasēs visi ir izgājuši BJKKS un MSĢ skolu?

- Šobrīd jā. Ja nemaldos, pēdējos gados Ulla Zirne bija vienīgā, kas nemācījās Murjāņos.

Cik ir tādu, kas sporta skolai piesakās paši vai kurus piesaka vecāki, un cik ir treneru uzaicināto?

- Ja mēs tikai gaidītu uz tiem, kas piesakās paši, mums noteikti neizdotos saglabāt šo paaudžu nepārtrauktību. Ļoti būtiska treneru darbu sastāvdaļa ir apmeklēt 8-9 gadus veco bērnu sporta nodarbības skolās – Siguldā, Ropažos, Zaķumuižā, Ulbrokā, kur viņi novērtē un uzrunā bērnus. Diezgan populāri ir, ka tie, kuri jau sākuši trenēties kamaniņu sportā, atved līdzi savus draugus. Un ir arī tādi, kuriem kamaniņu sports jau ir ģimenes tradīcija – ar to ir nodarbojušies vecāki, un tagad viņi ved savus bērnus.

Kamaniņu sportam nav grūti par bērniem sacensties ar sporta spēlēm?

- Mēs nevaram un arī nemēģinām sacensties. Mums ir sava vieta, un sporta spēlēm ir sava. Vienmēr būs gan bērni, gan jaunieši un pieaugušie, kuriem piemērotākas būs komandu sporta spēles, un tādi, kuriem piemērotāki būs individuālie sporta veidi. Tās ir gan rakstura īpašības, gan fiziskās, fizioloģiskās īpatnības, piemēram, vestibulārais aparāts. Tie, kuriem, braucot karuseļos, paliek slikti, nevarēs braukt ar kamaniņām – lai kā varbūt gribētos.

Kā skaidrot to, ka gan Latvijas izlasēs, gan kamaniņu sporta skolā pārliecinoši lielākā daļa ir Pierīgas novadu pārstāvju – Sigulda, Ropaži, Saulkrasti, arī Salaspils?

- Galvenokārt tas ir saistīts ar to, ka ziemā ledus treniņi var notikt tikai Siguldā, un sporta skolas audzēkņi lielākoties nāk no tuvākās apkārtnes. Brauc arī bērni no Jūrmalas, Babītes, pat Valkas novada, taču ne visiem ir viegli ziemas periodā atvest bērnus 3-4 reizes nedēļā uz Siguldas trasi. Ropažos un Ulbrokā ar transportu palīdz pašvaldība, arī paši treneri ved savējos ar federācijas piešķirtu busu. Iemācīties braukt ar kamanām var tikai Siguldā.

Un ko bērni dara pārējos gadalaikos?

- Ir vispārējās fiziskās sagatavotības treniņi, kas notiek gan sporta zālēs, gan brīvā dabā. Vasarā varam braukt pa kalniņiem ar rollerkamanām, izmantot improvizētas starta estakādītes – tagad tāda ir izveidota Ulbrokā. Ir arī kamaniņu sportam specifiskāki treniņi – piemēram, izmantojam īpašu karuseļa trenažieri Murjāņos.

Bērni teorētiski apgūst arī kamaniņu sporta tehnisko pusi?

- Kamanu tehnikas iepazīšana notiek ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Senāk katrs sportists gatavoja savu kamanu pats no A līdz Z. Šobrīd laiki ir mainījušies, tas vairāk ir mehāniķu, sporta skolas gadījumā – treneru ziņā. Bet katrs bērns apgūst tehniku, jo, nezinot kamanu uzbūvi, nevar tās sekmīgi vadīt. Tāpat kā ar automašīnu – vismaz elementāri ir jāsaprot, kā tā darbojas. Ļoti specifiskas lietas bērni var nezināt, tās paliek treneriem, bet, piemēram, nodarboties ar slieču pulēšanu var.

Kāds ir sporta skolas audzēkņu tehniskais nodrošinājums? Vai katram ir savas kamanas?

- Sporta skolā katram bērnam nav savas kamanas, jo tā tomēr nav lieta, ko nopirkt veikalā, tā ir jāizgatavo. Mums ir vairāku izmēru kamanas, un treneri izvērtē, kuram bērnam pēc fiziskajiem rādītājiem kāda ir piemērotāka. Tāpat ir arī sacensību tehniskie noteikumi, kas nosaka ierobežojumus vecumam un svaram. Bērni aug un no mazākām kamanām pamazām pārsēžas lielākas.

Ja man jautā – vai mums viss pietiek, atbilde būtu – nē, nepietiek. Vai gribētu ko vairāk – protams, gribētu. Bet treniņus nodrošināt varam.

Cik bieži ziemā jaunajiem kamaniņu braucējiem izdodas izmēģināt Siguldas trases ledu?

- No brīža, kad Siguldā tiek uzliets ledus (starta estakādē septembrī, trasē oktobrī), sporta skolas audzēkņu treniņi notiek katru dienu. Un tas nenozīmē, ka bērni no Siguldas uz ledus tiek vairāk nekā, piemēram, no Ulbrokas vai Ropažiem. Treniņu laiki tiek sadalīti ne tikai pēc tā, vai sportisti ir ropažnieki vai siguldieši, bet arī pēc vecuma grupām, kad trasē vienkopus ir treneri no dažādām grupām. Tas ir būtiski arī no tā viedokļa, ka dažādu vecumu bērni startē no dažādām trases vietām, un šādi ir vieglāk organizēt braucienus.

Kamaniņu sporta skola pati sezonā organizē vienas sacensības – BJKSS kausu (agrāk bija divas, taču tas tomēr ir resursu ietilpīgs pasākums), un audzēkņi piedalās visās Kamaniņu sporta federācijas rīkotajās sacensībās – Prezidenta kauss starta rāvienos, Latvijas kausa izcīņa un Latvijas jauniešu meistarsacīkstes.

Kurš nosaka, sportists brauks vieniniekā vai divnieku ekipāžā? Vai arī Kamaniņu sporta skolā šis jautājums vēl nav aktuāls?

- Ne gluži. Mēs jau sporta skolā veidojam pirmās divnieku ekipāžas. Tas ir treneru pieredzes un kompetences jautājums. Gadās, ka bērns vieniniekā nespēja sasniegt labus rezultātus, viņam var būt laba trases izjūta un prasmes, bet kaut kas pietrūkst. Saliekot ar kādu kopā divniekā, viņam var izdoties, bet var arī neizdoties. Protams, ja bērns izrāda vēlmi pamēģināt, kā ir nobraukt divniekā, viņam to neviens neliegs. Bet kopumā tā ir ļoti smalka lieta, ko vislabāk pārzina treneri un kur ar gribēšanu vien nepietiek.

Un nav teikts, ka, veidojot divniekus, dalībniekiem jābūt no vienas treniņgrupas – dažādu grupu treneri var kooperēties savā starpā?

- Protams, mēs kamaniņu sportā citādi nemaz nevarētu pastāvēt. Kamaniņu skola kooperējas ar Murjāņu sporta ģimnāziju, ģimnāzija – ar izlašu treneriem. Tas ir vienots darbs. Esam centušies sporta veidā uzbūvēt tādu kā piramīdu, un noteikti tāpēc arī ir zināmi rezultāti. Turklāt uzsvēršu, ka šie rezultāti ir sasniedzami tikai ilgtermiņā. “Atnācu, nobraucu, uzvarēju” – tā kamaniņu sportā nenotiek.

Izmantotie resursi:
Rīgas apriņķa portāls