No sporta laivas iekāpis bobsleja kamanās: pilotu Kalendu motivē olimpiskās izredzes

Pasaules kausā Jēkabs debitēja pirms nepilniem diviem gadiem savā otrajā bobsleja sezonā. Eiropas kausā viņš jau ir bijis uz pjedestāla, bet Pasaules kausā labāko rezultātu uzrādīja decembrī Siguldā, izcīnot 5. vietu.

Nonākšana Latvijas pirmā pilota lomā – cik negaidīti tev pašam tas ir, aizvadot tikai pāris sezonas bobslejā?

- Jā, man par laimi, bet diemžēl aizgāja labi piloti, arī pirms tam Oskars Ķibermanis aizgāja. Tā es nokļuvu Pasaules kausa apritē. Man īstenībā tas nav nekas jauns – es biju tam gatavs, un jāizmanto iespēja.

Skatoties uz latviešu bobiem un jūsu formām, nevilšus gandrīz tā kā Vācija nāk prātā noformējuma dēļ. Kā paši jūtaties jaunajā izskatā?

- Man pašam ļoti patīk. Jaunais dizains ir kā mazs rebrendings arī Latvijas Bobsleja un skeletona federācijai. Mēs visi esam apmierināti ar šo izskatu.

"Kā būs, tā būs, un galvenais – nestresot." Tie ir Jēkaba Kalendas vārdi pirms diviem gadiem pirms sacensībām, kad bija iespēja debitēt Pasaules kausā. Šogad droši vien uzlikt tādu sejas izteiksmi jau bija nedaudz grūtāk?

- Lielos vilcienos īpaši nekas nemainās. Arī visus iepriekšējos gadus es tāpat esmu mēģinājis sacensībās rādīt labāko rezultātu un izspiest no sevis maksimumu. Šogad tieši tas pats jādara.

Cik viegli ir "Kā būs, tā būs, un galvenais nestresot"? Tas ir jau tavā dabā kopš dzimšanas, vai tā ir mērķtiecīgi veidota attieksme?

- Jā, laikam iedzimts. Nav tādas stresa sajūtas, kad pašam jāiet un jāstartē. Esmu ievērojis, ka vasarā, atskatoties uz sacensībām, tad gan ir kaut kāds stresiņš.

Pārdomājot vai skatoties video?

- Skatoties sacensības. Lai gan es zinu rezultātu, es visu zinu, bet tad ir tāds mazs uztraukums.

Vai šai sezonai tevi kā īpaši gatavoja jaunajai galvenā pilota lomai? No trenera puses, no apkārtējo cilvēku puses?

- Nē, kā jau es teicu, pilnīgi nekas nemainījās. Pagaidām, kā izskatās, viss strādā.

Siguldā izcīnīta 5. vieta pirmajā sacensību dienā kopā ar Matīsu Mikni. Vai vari teikt, ka tas ir labākais atspēriena punkts tev līdz šim?

- Jā, pavisam noteikti. Jāņem vērā, ka tie ir divnieki, nevis četrinieki. Vēsturiski latviešiem tie divnieki neiet tik labi kā četrinieki.

Latviešiem vai arī tev?

- Nu, es jau arī esmu latvietis. Latviešiem, es teiktu. Ar četrinieku ir mazāk sanācis braukt, bet tas neko neiespaido. Līdzīga jau tā braukšana ir.

Nākamajā dienā Siguldā vairs nebija tik labi – 12. vieta. Arī stūmējs nomainījās, tu brauci kopā ar Arni Bebrišu. Kāpēc tas mainās – izsvarojums, starta rezultāti?

- Grūti teikt. Viss kopā. Arī braucieni nebija tik tīri kā pirmajā dienā. Man jau liekas, ka arī pārējiem svētdien sanāca izdarīt to, ko viņi neizdarīja sestdien, bet man tieši otrādi. Tā ir kombinācija.

Kāds ir tas laiks starp sacensībām, kad nākamajā dienā it kā ir iespēja visu sākt no nulles? Kas notiek sportista galvā pa to naksniņu?

- It kā nekas jau nenotiek.

Man liekas, tu esi nesatricināms.

- Jā, miegs bija salds.

Par pārējām sacensībām Siguldā. Vācietim Adamam Amūram trīs braucieni, trīs kritieni. Sportistam, kuram joprojām, ja nemaldos, pieder Siguldas trases rekords, kurš tur, protams, ir arī uzvarējis. Ar ko tu to saisti?

- Es neteiktu, ka Amūram kaut kas varētu būt, bet tā ir tāda Siguldas īpatnība. Arī treniņos bija ļoti daudz kritienu. Arī titulētajam Frančesko Frīdriham otrais brauciens bija ļoti tuvu, es pat biju galvu saķēris finišā, kad skatījos viņa braucienu.

Skatoties citus, izskatās, ka stresa vairāk nekā pašam par sevi...

- Jā, bet tas jau pozitīvi, es teiktu.

Vai varētu būt kaut kas ar tehniskajiem regulējumiem, ar asu kustībām saistīts? Tie vāciešu bobi varbūt ir pašiem vairāk jāstūrē, ja neizdodas trīs braucienos pēc kārtas līdz finišam tikt?

- Protams, viņiem ir mazliet savādāki bobi, bet tā 13. virāža ir nežēlīga, kļūdas nepiedod. Kā saka – viena kļūda, un tu esi kļūdījies.

Tu nemeklē iemeslus tam, ka šobrīd tehniskie regulējumi varētu būt stingrāki, kas varbūt nepiedod pilota kļūdas?

- Nē, es teiktu, tam nav sakara ar to.

Cik liela ir Latvijas bobsleja komanda šobrīd? Cik cilvēku ar tevi strādā? Bobslejam ir restarts, lielas pārmaiņas, vairāki pieredzējuši sportisti ir prom, arī vadības cilvēki...

- Apmēram desmit sportistu, ir arī divas dāmas, tad vēl divi treneri, fizioterapeits – komanda ir pietiekama. Strādā ar pilnu jaudu!

Tu ieradies bobslejā no smaiļošanas. Kas tevi tobrīd motivēja?

- Tobrīd jau es tālāk par atlasi neskatījos. Nebija jau tāda plāna, ka es tagad atlasīšos un tikšu, bet es vienkārši gāju, darīju un mēģināju. Kaut kā soli pa solim, un tagad esmu šeit.

Tev bija vēlēšanās kļūt par pilotu vai sākumā stūmēja lomai kandidēji?

- Es zināju – ja man piedāvās, tad es labprāt iešu par pilotu, un man uzreiz arī piedāvāja. Es pat neesmu sēdējis aizmugurē, nezinu, kādas stūmējam sajūtas.

Kas to noteica? Vai tev ir nojauta, kāpēc tev piedāvāja?

- Tas būs izlases galvenajam trenerim Sandim Prūsim jāprasa. Es nezinu, kā izvēlas, kurš ir pilots un kurš nav.

Smailītes. Skatāmies, mēģinām salīdzināt – arī tur tu četriniekā esi airējis. Vai ir kaut kādas paralēles, prasme sadarboties? Bobsleja četrinieks, smailīšu četrinieks – tur gan tu priekšā nesēdēji, vismaz, cik es bildēs esmu redzējis.

- Jā, kaut ko jau varbūt var savilkt. Tas ir komandas darbs. Pēc tam visi četri laivu apkopjam, tāpat arī bobu. Tas ir komandas darbs. Jāmāk sastrādāties ar visiem.

Kā atšķiras vide smaiļošanā un bobslejā?

- Es teiktu, bobslejā ir daudz profesionālāk. To es jau uzreiz sajutu.

Vai varētu teikt, ka tu bobslejā ienāci no junioru sporta?

- Jā, tā varētu teikt. No tāda hobija sporta uz profesionālo, es teiktu.

Biji Eiropas čempionāta dalībnieks – tad jau tomēr tev kaut kādi mērķi ir bijuši savulaik arī smaiļošanā?

- Jā, protams, bet tālāk es tur baigo nākotni nesaskatīju. Tāpēc arī nolēmu mainīt sporta veidu.

Airētāji ir patiešām atlētiski, jo īpaši sprinta disciplīnās. Kārtīgi buļļi jūs esat. Ir viena lieta, ko es lāgā nezinu – kā ir ar skriešanu, kas nepieciešama bobslejā. Viss jūsu stāvs liecina, ka varētu būt ļoti labi bobslejisti, bet šī nianse, tev ienākot bobslejā, kā ar to bija?

- Protams, no sākuma jau man nebija skriešanā nekādi baigie rezultāti. Tikai laika gaitā. Līdz ar to man arī progress bija daudz ātrāks nekā citiem, kuri no vieglatlētikas atnākuši un skrējuši visu laiku sprintus. Tā kaut kā viss sanāca.

Šovasar vairāki pieredzējuši sportisti, es tomēr teiktu, savu potenciālu līdz galam nerealizējuši, vēl varēja startēt un startēt un sasniegt augstākus mērķus bobslejā, nolēma doties prom. Kā tu uz šo situāciju raugies?

- Bija negaidīti. Varbūt par kādu tas bija gaidīts, bet tāds ir sports – skarbs. Dzīve arī skarba, ko darīt…

Es pieļauju, ka tu apzinies, ka neesi nonācis sporta veidā, kur kļūsi stāvus bagāts un, beidzot bobslejista karjeru, varēsi visu dzīvi dzīvot, cepuri kuldams. Kas tevi notur un motivē? Kā tu ar sevi strādā, un kas ir tavi mērķi?

- Rezultāts. Gribētos jau olimpiādē aizķerties kādā labā vietā. Tā ir mana motivācija.

Pastāsti, ko nozīmē aizķerties?

- Desmitniekā stabili es gribētu būt un kaut ko vairāk pat.

Kas ir jāpaveic šajā sezonā, lai kvalificētos olimpiādei – divnieks, četrinieks?

- Es gribētu tā stabili sešiniekā braukt, lai arī nākamajā sezonā mums tas nesagādātu problēmas ar punktiem un visu pārējo. Jāieliek pamats, lai nākamajā sezonā viss būtu kārtībā un būtu pārliecība.

Šogad pasaules čempionāts notiek Amerikā, Leikplesidā – vienā no trasēm, par ko vismaz vēsturiski mēdz teikt, ka tur jāpiesargājas jaunuļiem. Kā tu uz to skaties?

- Jā, tā ir visagresīvākā trase, kur es esmu bijis. Es jau divas reizes esmu tur bijis – līdz šim bez starpgadījumiem, viss kārtībā.

Vai var teikt, ka tas ir galvenais šīs sezonas starts, vai vēl nevar?

- Grūti teikt, jāskatās, kā ies Pasaules kausos. Kāda tur beigās būs kopvērtējumā situācija. Tad jau skatīsimies.

Vai tas nozīmē, ka ir teorētiska iespēja, ka jūs vispār nedodaties uz pasaules čempionātu?

- Tāda iespēja pastāv, bet nekāds gala lēmums vēl nav pieņemts.

Informāciju sagatavoja
Dāvids Ernštreits/LSM.lv